Lai taupītu dabas resursus un nepiesārņotu vidi

Izmantojot likumu "Par dabas resursu nodokli" uzņēmējdarbībā

Rudīte Vesere, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta vecākā referente, — "Latvijas Vēstnesim"

Likums "Par dabas resursu nodokli" tika pieņemts 1995. gada oktobrī un stājās spēkā 1996. gada 1. janvārī. Pēc tam daudziem ražotājiem radās pretenzijas par nodokļa maksāšanas kārtību un iebildumi par to, kā ir noteiktas nodokļa likmes iepakojumam. 1996. gada beigās likums tika pārskatīts un tajā izdarīti grozījumi. Tas tika izsludināts 1997. gada 3. janvārī un stājās spēkā jaunā redakcijā 1997. gada 17. janvārī. Grozījumi likumā galvenokārt skāra iepakojuma daļu. Šobrīd likuma jaunā redakcija vairs neparedz, ka būtu jāmaksā noteiktie procenti no preces kopējās vērtības, tā ir tikai viena no metodēm nodokļa aprēķināšanai par iepakojumu.

Dabas resursu nodokļa galvenais mērķis ir ierobežot dabas resursu nesaimniecisku izmantošanu un vides piesārņošanu , līdz ar to samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu, ievešanu un realizāciju mūsu valstī, vienlaikus veicināt arī jaunas tehnoloģijas ieviešanu, kas samazinātu vides piesārņojumu, līdz ar to atbalstot ilgspējīgas attīstības stratēģiju tautsaimniecībā. Dabas resursu nodoklis palīdz arī nodrošināt dabas aizsardzības pasākumu finansējumu. Iegūtie līdzekļi izmantojami apkārtējās vides aizsardzībai, galvenokārt ieviešot jaunas tehnoloģijas, uzlabojot attīrīšanas iekārtas, veicot to remontu vai nomainot ar jaunām. Nodoklim jāsekmē mūsu dabas resursu racionāla un pietiekami lietderīga izmantošana — lai tie tiktu izmantoti pārdomāti, nevis kā pagadās.

Ar nodokli apliekamie objekti

Likuma 5. pantā uzskaitīti visi ar nodokli apliekamie objekti. Tie ir dabas resursi, vides piesārņojums — atkritumi, izmeši un piesārņojošās vielas ,

videi kaitīgās preces un produkti, tajā skaitā arī iepakojums

. Likuma pielikumā uzskaitītas šīs kaitīgās vielas, piemēram, dzīvsudraba lampas, riepas, akumulatori, dažādas smērvielas, eļļas un ozona slāni noārdošās vielas, kā freoni, haloni, un sastāvi, kuros tās ietilpst arī importētais un iekšzemē ražotais preču vai produktu iepakojums.

Iepakojums

Par iepakojumu likumā teikts — videi kaitīgs. Tas dažkārt cilvēkos rada neizpratni. Izskan jautājums — kāpēc jāmaksā nodoklis, ja mums uz iepakojuma ir zaļais punkts jeb izsniegts zaļais sertifikāts? Nodoklis jāmaksā par pilnīgi visu iepakojumu, jo, kad tas ir izmantots, tad faktiski kļūst par potenciāliem atkritumiem — viss nonāk izgāztuvēs. Tāpēc ir izvirzīts mērķis — iespējami biežāk izmantot videi draudzīgu iepakojumu, kuru iespējams pārstrādāt un izmantot vairākkārt, lai pēc iespējas mazāk šī izlietotā iepakojuma nonāktu izgāztuvēs.

Šobrīd tiek maksāts par iepakojumu, kurā ir prece, kuru ieved valstī realizācijai vai arī kurā tiek iesaiņota mūsu valstī saražotā prece. Bieži vien mums iebilst, ka, lūk, par iepakojumu esam samaksājuši jau muitā, to ievedot. Jāpaskaidro, ka par iepakojamo materiālu — gan par to, ko ražo pie mums, gan par to, ko ieved kā preci, — neviens neko nemaksā. Par to sāk maksāt tad, kad tajā tiek iepakota prece, produkts. Arī tajos gadījumos, kad pāri robežai tiek ievests iepirktais iepakojums, piemēram, stikla pudeles, tiek samaksāts par kastēm, kurās šīs pudeles ir ieliktas, vai plēvēm, kurās tās iesaiņotas.

Nodokļa maksātāji

Likuma 4. pants nosaka nodokļa maksātāju loku. Tās ir visas juridiskās un fiziskās personas vai to apvienības, kas saskaņā ar attiecīgu atļauju veic kādu no šīm darbībām:

1) Latvijas Republikas teritorijā (vai kontinentālajā šelfā) iegūst ar nodokli apliekamus dabas resursus;

2) Latvijas Republikas teritorijā (vai kontinentālajā šelfā) ievada vidē ar nodokli apliekamu piesārņojumu. Otrajā grupā ieskaitāmi tie uzņēmēji, kuru darbības rezultātā notiek vides piesārņošana, — izmeši gaisā, ūdeņos, augsnē;

3) ieved (importē) videi kaitīgas preces vai produktus, preces vai produktus videi kaitīgā iepakojumā brīvam apgrozījumam Latvijas Republikas muitas teritorijā;

4) Latvijas Republikā realizē iekšzemē ražotas videi kaitīgas preces vai produktus, preces vai produktus videi kaitīgā iepakojumā.

Ņemot vērā tieši šo pēdējo grupu, viss šis nodokļu maksātāju loks ir ļoti plašs. Jāteic, ka nodokļa maksātājiem, kas nodokli maksā par iepakojumu, ir izvēles iespējas, kā maksāt šo nodokli.

Nodokļa aprēķināšana iepakojumam

Dabas resursu nodokļa aprēķināšanai iepakojumam tiek lietotas četras metodes. Visu nosaka paša nodokļa maksātāja izvēle. Ir tikai viens nosacījums: jābūt dokumentiem, kas apliecina nodokļa maksātāja izvēli. Importētājiem jābūt kravas pavadzīmei vai citam dokumentam, kurā norādīts vai nu iepakojuma veids un svars, vai iepakojuma vērtība, par kādu tas iegādāts. Un tad var izvēlēties — maksāt par iepakojuma svara vienībām vai par tā vērtību. Iepriekš nodoklis bija jāmaksā par pārtikas produktu iepakojumu 3 līdz 5 procenti no preces vērtības. Piemēram, 1 litra piena (tetrapakā) vērtība ir mazāka nekā jogurta. Līdz ar to par jogurta iepakojumu (rēķinot procentuāli no produkta vērtības) nācās maksāt dārgāk.

Ministru kabineta Noteikumu nr. 210 38. pantā teikts:

"Nodokļa par iepakojumu aprēķina metodi atbilstoši likuma "Par dabas resursu nodokli" 8. pielikumam izvēlas nodokļa maksātājs, ja viņš var nodrošināt minētajam aprēķinam nepieciešamos dokumentus. Ja nodokļa maksātājs var dokumentāri pamatot iepakojuma materiālu kopējo svaru, bet nevar pamatot ziņas par atsevišķiem iepakojuma materiāliem, nodokli var aprēķināt, piemērojot visaugstāko likmi, kas atbilst iepakojumā lietotajiem materiāliem, un attiecināt to uz visu iepakojumu. Iepakojuma materiāliem, kas neatbilst nevienai no likuma 8. pielikumā minētajām likmju grupām, piemērojama nodokļa zemākā likme."

Nodokļa aprēķināšanas metodes

1. Nodokli pēc likmēm par iepakojuma materiāla svara vienību aprēķina, piemērojot atsevišķi nodokļa likmes par katru iepakojuma materiāla veidu (arī par transporta un primāro vai pircēja iepakojumu) un attiecīgos aprēķinus summējot.

2. Nodokli pēc likmēm par iepakotas preces vai produkta svara vai tilpuma vienību aprēķina, piemērojot atsevišķi tās nodokļa likmes, kuras atbilst preces vai produkta iepakojuma sastāvā sastopamajiem materiāliem, un attiecīgus aprēķinus summējot.

3. Nodokļa apmēru procentos no iepakojuma vērtības aprēķina no iepakojuma kopējās vērtības pēc vienotas likmes.

4. Nodokļa apmēru procentos no ievesto preču muitas vērtības vai iekšzemē ražoto preču realizācijas cenas (bez akcīzes nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa) aprēķina pēc vienotas likmes.

Ja nav neviena no šiem dokumentiem, protams, paliek pēdējā metode — 1% no kopējās preces vērtības. Tas neapšaubāmi veidos ļoti lielu summu un nebūs izdevīgi uzņēmējiem.

Tas pats attiecas uz vietējiem ražotājiem. Atkarībā no tā, kāda metode ir izvēlēta, viņiem jābūt grāmatvedības dokumentiem, kas apliecina iepakojuma svaru vai tā vērtību.

— Vai neiznāk divreiz maksāt par iepakojumu gan ražotājam, gan lietotājam?

— Noteikti ne. Maksā tas, kas šajā iesaiņojumā preci iepako un realizē. Piemēram, dzērienu ražošanas rūpnīca no kāda cita uzņēmuma iepērk pudeles. Par tukšām pudelēm, kas figurē kā prece, neviens nodokli nav maksājis. Pieņemsim, ka rūpnīcā šajās pudelēs tiek iepildīta limonāde vai kāds cits dzēriens. Nodoklis par iepakojumu tiek maksāts tad, kad šīs pudeles tiek pārdotas. Kamēr pudeles atrodas rūpnīcas teritorijā noliktavā, neviens nodokli nemaksā. Par pudelēm maksā tad, kad tās nonāk pārdošanā.

Atšķirībā no vietējiem ražotājiem importētāji maksā nodokli, preci ievedot. Savukārt visi vietējie ražotāji maksā dabas resursu nodokli reizi ceturksnī. Par šā gada pirmo ceturksni var maksāt līdz 20. aprīlim . Vēl jāpiebilst: ja mazie uzņēmumi aprēķina, ka gadā šī nodokļa summa ir mazāk nekā 100 latu, tad atļauts maksāt reizi gadā.

Nodokļa atlaides

Ir paredzētas arī nodokļa atlaides. Ja uzņēmējs uzlabo tehnoloģiju, veic citus vides aizsardzības pasākumus vai finansē projektus, kuru mērķis ir samazināt vides piesārņojumu, tad ir iespējams saņemt šīs atlaides. Vispirms Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā jāiesniedz projekta pieteikums, kurā norādīts, kādus pasākums iecerēts veikt, kā tie samazinās izmešu daudzumu. Piemēram, uzlabojot attīrīšanas iekārtas, kāds piesārņojuma veids samazināsies.

Pēc tam ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atzinumu jāgriežas pašvaldībā un Finansu ministrijā. Protams, uz finansējumu nevar cerēt nodokļu parādnieks. Nodokļu atlaides varēs saņemt arī tie uzņēmumi, kas apsaimniekos izlietoto iepakojumu.

Jau iepriekš minēju par nodokļa aprēķināšanu. Materiālus sadala grupās, nodokļa aprēķinam izmantojot pirmās divas metodes. Protams, plastmasa ir tāds materiāls, par kuru ir visvairāk jāmaksā.

— Varbūt vajadzētu atgriezties pie stikla pudeļu izmantošanas?

— Kāpēc gan ne. Ar vienu piebildi — ja ražotājs pieņem atpakaļ pudeles atkārtotai izmantošanai. Pie tam, lietojot iepakojumu vairākkārt, par to katru reizi nav jāmaksā. Nodokli maksā tikai to vienu reizi, kad produkta iepakojums vairs neatgriežas atpakaļ apritē. Tas ir būtiski. Piemēram, dārzeņu konservu ražotājs realizē mēnesī 50 burciņas ar ievārījumu un 30 tukšas burciņas no iedzīvotājiem iepērk atpakaļ. Šajā gadījumā jāmaksā tikai par tām 20 pārdotajām burciņām, kuras nav iepirktas atpakaļ.

— Vai jūs varētu kādu labu piemēru minēt, kur šo tukšo taru pieņem atpakaļ?

— Sabiles dārzeņu pārstrādes kombināts. To dara arī daži citi uzņēmumi. Pēdējā laikā interese ir krietni palielinājusies. Uzņēmēji sāk domāt, kā pieņemt atpakaļ izmantoto taru, kā veidot iepirkšanas tīklu. Un tiek meklēti veidi, kā savākt un pārstrādāt iepakojumu. Domāju, ka tas ir ne visai tālas nākotnes jautājums.

Ir arī iespēja saņemt atpakaļ naudu — subsīdiju veidā no Vides aizsardzības fonda, ko var saņemt uzņēmēji, kuri pārstrādā iepakojumu. Šis fonds apsaimnieko to nodokļa daļu, kas ienāk valsts speciālajā vides aizsardzības budžetā. Piemēram, pārstrādātājs, kaut vai rūpnīca "Grīziņkalns", kas iepērk un pārstrādā stikla taru, griežas Vides aizsardzības fondā un saņem naudu subsīdiju veidā, ar kuru viņi var operēt, pēc tam atkal iepērkot šo taru un to pārstrādājot.

— Varbūt arī sabiedriskajā ēdināšanā izdevīgāk ir lietot porcelāna, nevis vienreiz lietojamus traukus?

— Jā, droši vien, bet tas ir diezgan vājš punkts. Arī par šo izmantoto iepakojuma apsaimniekošanu būs iespējams saņemt nodokļa atlaides.

— Lai šādas atlaides saņemtu, ļoti daudz jāstrādā uzņēmumiem, rūpnīcām, kur ir lielie izmeši utt.

— Jā, nodokļa atlaides var saņemt visi tie uzņēmēji, kas uzlabo savu darbību vides aizsardzībā, strādā ar jaunām tehnoloģijām vai citādā veidā samazina izmešu vai atkritumu daudzumu. Viens variants ir saņemt šīs nodokļa atlaides, otrs — subsīdijas. Piemēram, attīrīšanas iekārtu būvniecībai, ko nolēmusi veikt pašvaldība, tādējādi uzlabojot apkārtējās vides stāvokli un atrodot iespēju, kā to izdarīt. Turklāt tā zina, kas būtu jādara, lai to novērstu, un prot pierādīt, ka šie izmeši pēc tam samazināsies. Tad Vides aizsardzības fondā projektu realizācijai iespējams saņemt subsīdijas, piemēram, tehnoloģisko iekārtu iegādei.

Otrs variants — kad ir samazināts izmešu daudzums, tad var saņemt nodokļa atlaidi par šo samazinājuma daļu. Pastāv arī tādas iespējas, un var izdarīt daudz, nemaz neieguldot milzīgi lielus līdzekļus un pērkot ko ļoti modernu. Vienkārši var mainīt tehnoloģiju, un dažkārt tā nemaz tik sarežģīta nav nepieciešama. Katrā konkrētā situācijā rodams savs risinājums.

Nodokļa sadalījums

Nodoklis, kas tiek maksāts par dabas resursu izmantošanu un vides piesārņošanu, tiek sadalīts šādi:

– 60 procenti no šīs summas nonāk attiecīgās pašvaldības speciālajā vides aizsardzības budžetā, kur notiek šīs darbības vai ražošana. Tā ir nauda, ko pašvaldība var ieguldīt vides aizsardzības pasākumos savā teritorijā un vidē. Ar nožēlu jāteic, ka ļoti daudzas pašvaldības to nedara. Ir bijuši gadījumi, kad šie līdzekļi tiek izmantoti citiem mērķiem — apkurei, skolu uzturēšanai, skolotāju algām un daudz kam citam, kam tas faktiski nav paredzēts. Šāda rīcība degradē nodokļa ideju! Nodokli iekasē ar konkrētu mērķi, un tas ir līdzekļu avots pašvaldībai, lai savā vidē kaut ko uzlabotu un sakārtotu. Ir arī tādas pašvaldības, kuru teritorijā nav daudz ražošanas uzņēmumu. Tām nebūs nekādu ieņēmumu no šī nodokļa. Bet tajā pašā laikā ir daudz tādu, kur šo līdzekļu ienāks pietiekami, piemēram, Rīgā, Ventspilī un citās lielpilsētās;

– 40 procenti tiek ieskaitīti Valsts vides aizsardzības speciālajā budžetā un novirzīti tālāk Vides aizsardzības fondā, kurš tālāk šo naudu apsaimnieko.

Par kaitīgajām vielām un iepakojumu iekasētais nodoklis viss tiek ieskaitīts Valsts vides aizsardzības speciālajā budžetā. Tas pats sakāms par soda naudām un virslimita maksājumiem. Pēdējie ir saistīti ar izmešiem un piesārņojumu. Ja izmeši ir lielāki, nekā pieļaujams, tad attiecīgi ir jāmaksā vairāk. Arī šīs naudas summas nonāk Vides aizsardzības fondā.

Atļaujas

Dabas resursu izmantošanai un piesārņojuma ievadīšanai vidē uzņēmumiem ir nepieciešamas atļaujas. Reģionālās vides pārvaldes izsniedz atļaujas un reizē apstiprina, cik lielas drīkst būt šīs pieļaujamās izmešu normas gadā. Likuma III nodaļā ir noteikts, kam jāsaņem atļaujas.

Atļaujas jāsaņem arī, lai ievestu Latvijā ozona slāni noārdošas vielas. Šīs atļaujas var saņemt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā.

— Vai daudz ir šādu uzņēmumu?

— Nē, nav daudz. Ir uzņēmumi, kuri mēģina situāciju labot, samazinot šo vielu izmantošanu, vai arī cenšas pārstrādāt, lai tās vairs neatstātu kaitīgu ietekmi.

— Tagad tiek ievesta lietota sadzīves tehnika no ārvalstīm. Kāda ir jūsu attieksme pret šo faktu?

— Pret šīm "Second hand" precēm noteikti nevar būt pozitīva attieksme, jo mēs nezinām, cik ilgi tās ir lietotas. Un, ja to lietošanas termiņš ir īss, tad potenciāli ātrāk tās nonāks izgāztuvē.

— Un kā ir ar vecajām automašīnām, kas simtiem vien nonāk mūsu tirgū?

— Pie mums nav nekādu aizliegumu ievest vairāk nekā 10 gadus vecus auto, taču Eiropas valstīs par to tiek nopietni domāts.

Ārvalstu pieredze

Atkritumu savākšana, to pārstrāde Rietumvalstīs ir daudz augstākā līmenī. Šajā ziņā visplašākā pieredze ir Zviedrijai, Somijai, Dānijai. Tur atkritumi jau tiek sašķiroti, tos nododot. Cilvēkiem iespējams nodot gan akumulatorus, gan vecās baterijas, gan pudeles utt. Tas ir informācijas un cilvēku izglītošanas jautājums. Eiropā šajā jomā veikts 10 līdz 20 gadu ilgs darbs. Mēs gribam to panākt ātrāk. Mēs varam mācīties no pozitīvās pieredzes un nepieļaut kļūdas. Mums ir šāda iespēja. Un ceru, ka tas izdosies.

Ingrīda Rumbēna, "LV"

Foto: Māris Kundziņš