Par uzņēmējdarbības veicināšanu domājot

Februāra beigās Reiterna namā uz Ekonomikas ministrijas rīkotu semināru "Investīciju politika vidēja un ilgtermiņa periodā (valsts ekonomikas attīstības stratēģijas izstrādes kontekstā)" pulcējās vairāk nekā simts Latvijas ekonomistu, Saeimas, valdības un ministriju pārstāvju, privātuzņēmēju, zinātnieku, augstskolu un sabiedrisko organizāciju pārstāvju.

Pamatojot semināra tēmas — investīciju — aktualitāti, ekonomikas ministrs Atis Sausnītis , atklājot pasākumu, investīciju piesaisti un no tās atkarīgo uzņēmējdarbības attīstību minēja kā vienu no svarīgākajiem Latvijas ekonomikas straujās attīstības priekšnosacījumiem.

Arī raksturojot pašlaik topošās "Latvijas ekonomikas vidēja termiņa attīstības stratēģijas" galvenās prioritātes, to vidū ekonomikas ministrs vairākkārt izcēla ar investīcijām saistītus uzdevumus — palielināt valsts investīcijas infrastruktūrā, izglītībā un konsultāciju sistēmā, vienlaikus uzlabojot valsts investīciju programmu efektivitāti; pabeigt valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, īpašu uzmanību veltot kvalitatīvu stratēģisko investoru izvēlei infrastruktūras uzņēmumos.

Kaut arī A. Sausnītis atzina vairākkārt deklarēto ekonomikas stabilizācijas priekšnosacījumu — stingru fiskālo un monetāro politiku, tomēr, viņaprāt, tā būtu realizējama ilgtermiņa posmā. Turpretī īstermiņa posmā, kā uzskata ekonomikas ministrs, valsts pieprasījuma ierobežošana nebūtu lietderīga, gluži pretēji — pēc A.Sausnīša domām, tieši uz valsts investīciju programmas īstenošanas rēķina vēl tuvāko gadu laikā būtu pieļaujams neliela apjoma fiskālais deficīts.

Turklāt, kā uzsvēra ministrs, būtu jāpieaug arī valsts investīciju īpatsvaram iekšzemes kopproduktā. Pēdējos trīs gados valsts investīciju programmu kopīgie resursi — no valsts budžeta, valsts garantētiem kredītiem un citiem avotiem — veidojuši tikai 1 – 3 procentus no iekšzemes kopprodukta, turpretī Igaunijā attiecīgajā laika posmā šis rādītājs bijis četru, bet Lietuvā — sešu procentu līmenī.

Ekonomikas ministrs analizēja arī pašlaik lielākā valsts investīciju avota — privatizācijas gaitā iegūto līdzekļu — viņaprāt, ne vienmēr lietderīgo izlietojumu. 1997. gadā 50 procenti no Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļiem tika iepludināti valsts pamatbudžetā, 1998. gadā atbilstoši prognozēm šis rādītājs sasniegs jau 95 procentus. Tātad privatizācijas rezultātā iegūto līdzekļu lielākā daļa tiek izmantota nevis jaunu tehnoloģiju iegādei, uzņēmumu konkurētspējas attīstīšanai un citiem ekonomikas attīstību veicinošiem ieguldījumiem, bet gan patēriņam un kārtējo izdevumu segšanai, kas atšķirībā no investīcijām peļņas iespējas nākotnē negarantēs.

Ilustrācijai A. Sausnītis minēja bez cerētā privatizācijas līdzekļu finansējuma pilnīgi vai daļēji palikušās programmas: Latvijas Garantiju aģentūra; finansējums Latvijas līdzdalībai Pasaules tirdzniecības organizācijā; nacionālā programma "Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstība"; Latvijas uzņēmumu tehnoloģijas un konkurētspējas attīstība. Summāri Ekonomikas ministrijas pieprasījums pēc privatizācijas fonda līdzekļiem bijis 36 miljonu latu, no tiem budžeta likumā iekļauts finansējums tikai 2,7 miljonu vērtībā.

Nolūkā novērst situāciju, kad pēc privatizācijas pabeigšanas izsīktu arī investīciju resursi un piesaistes iespējas, ekonomikas ministrs piedāvāja uzlabot uzņēmējdarbības vidi, sakārtojot likumdošanu un licencēšanas kārtību; paaugstināt kredītpieejamību privātpersonām, atrisinot nodrošinājuma problēmu un veidojot debitoru reģistru, samazināt īpašuma nodokļa līdz četriem procentiem augsto likmi un sakārtot visu nodokļu sistēmu. Būtisks investīciju piesaistīšanas priekšnoteikums, pēc Ata Sausnīša domām, ir arī darba tirgus kvalitātes palielināšana un pietiekami augsta līmeņa izglītības nodrošināšana. Savukārt ārējās tirdzniecības attīstībai Ekonomikas ministrija pašlaik izstrādā Ārējās tirdzniecības nacionālo programmu, tiek strādāts arī pie Baltijas vienotā tirgus izveides.

Arī Andris Liepiņš , Latvijas Attīstības aģentūras Investīciju departamenta direktors, līdzīgi Atim Sausnītim, par galveno investīciju piesaistes priekšnosacījumu nosauca tādas stabilas makroekonomiskās vides radīšanu, kas izraisītu ārvalstu ieguldītāju interesi un uzticību. Būtiski investīciju piesaistes elementi ir arī strukturālās reformas, piemēram, privatizācija, ārējās tirdzniecības liberalizācija un banku sektora attīstība, kā arī institucionālās reformas — korupcijas un noziedzības novēršana, tiesu sistēmas sakārtošana un citi pasākumi.

Vērtējot valsts investīciju programmas lomu ekonomikas attīstībā, A. Liepiņš analizēja Āzijas "ekonomiskā brīnuma" valstu pieredzi, kur investīcijas astoņdesmito gadu beigās sasniegušas pat 25 – 30 procentus no iekšzemes kopprodukta kopapjoma, tās galvenokārt izmantojot jaunas fiziskās infrastruktūras radīšanai. Austrumeiropas pieredze savukārt vērsta uz jau esošās infrastruktūras pielāgošanu jaunajiem tirgus apstākļiem, tādējādi attīstot šo valstu salīdzinošās priekšrocības un kokurences spējas Eiropas Savienības tirgū.

Kā svarīgāko Latvijas Bankas devumu investīciju piesaistē Ilmārs Rimšēvics , Latvijas Bankas prezidenta vietnieks, minēja pašlaik stabilizēto Latvijas ekonomikas vidi, kas panākts Latvijas Bankas monetārās un valdības fiskālās politikas rezultātā. Investīciju piesaisti veicinošs apstāklis, kā to uzsvēra I. Rimšēvics, ir arī inflācijas samazināšanās līdz viencipara skaitlim jau 1997. gadā. Sekmīgas monetārās politikas un stingra lata kursa pamatā bijušas pietiekamas Latvijas Bankas uzkrātās valūtas un zelta rezerves. Pēc I. Rimšēvica domām, prognozējamā lata stabilitāte arī nākotnē nodrošinās inflācijas samazināšanos, līdz ar to arī kredīta procentu likmju krišanos un izsniegto kredītu apjoma palielināšanos.

Investīciju piesaistes tiesiskās problēmas analizēja Māris Ēlerts , Latvijas Attīstības aģentūras ģenerāldirektors. Viņaprāt, būtiskākās: saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu tiesības iegādāties zemi privātīpašumā ir tikai Latvijas pilsoņiem, valstij, pašvaldībām un ierobežotam uzņēmējsabiedrību lokam; likumā "Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu" noteikts, ka meža izmantotāji, kas nodarbojas ar kokmateriālu sagatavošanu, nevar būt uzņēmējsabiedrības, kurās kapitāla lielākā daļa pieder ārvalstu uzņēmējiem; likums "Par apdrošināšanu" nosaka, ka ārvalstu apdrošinātāji Latvijā var veikt tikai pārapdrošināšanas operācijas; bet likums "Par paju sabiedrībām" — ka ārvalstu pilsoņiem nevar piederēt pamatkapitāla daļa. Līdzīgi ierobežojumi eksistē arī azartspēļu, radio un televīzijas sfērā.

Ar investīcijām saistītās problēmas privatizētajos uzņēmumos analizēja Jānis Počs, savu viedokli par uzņēmējdarbības vidi Latvijā izteica ASV Tirdzniecības kameras prezidents J. C. Kouls, bet vietējo uzņēmēju problēmas raksturoja akciju sabiedrības "Lindeks" prezidents J. Ķirsis. Ieinteresētajās semināra dalībnieku diskusijās kļuva skaidra investīciju piesaistes problēmas aktualitāte un nepieciešamība to risināt, koordinēti sadarbojoties gan valsts, gan privātuzņēmēju, gan potenciālo investoru pārstāvjiem.

Dina Gailīte,"LV"