"Es dzirdu savas domas, kas gaismas soļiem iet"

Mežaparkā pie nama Jura Mātera ielā 9 piektdien, 14.aprīlī, tika atklāta dzejnieka Kārļa Skalbes un viņa dzīvesbiedres  tulkotājas Lizetes Skalbes piemiņas plāksne

Piemiņas plāksni atklāj Jānis Pormals, Lilija Dzene un Ģirts Burvis

Sarīkojumu vada Saulcerīte Viese Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

"Latvija jau ir tie cilvēki, kas viņā dzīvo. Cik lieli un cēli būs šie cilvēki, tik skaista un dižena būs Latvija. Vērtīgi ne tikai ārējie panākumi, bet arī tas, ko katrs sasniedz sava rakstura pilnībā. Mēs visi nevaram būt bagāti. Bet katrs var kļūt pilnīgāks, labāks. Ceļš ir vaļā. Mums visiem pie sevis jāstrādā. Latvijai vajadzīgi cildeni raksturi. Latvija — mūsos pašos!" — Ar šiem Kārļa Skalbes vārdiem, rakstītiem 1938.gadā, Rīgas dome un Mežaparka Attīstības biedrība aicināja Mežaparka iedzīvotājus un visus rīdziniekus piedalīties piemiņas plāksnes atklāšanā pie nama, kur Kārļa Skalbes ģimene dzīvoja no 1935. līdz 1941.gadam. Tas notika dzejnieka 55.atceres dienas priekšvakarā 14.aprīlī. Kārlis Skalbe nomira Stokholmā 1945.gada 15.aprīlī, nepilnu pusgadu pēc došanās trimdā, urna ar viņa pelniem tika novietota Augstās kraujas baznīcas kolumbārijā, no kurienes to kopā ar Lizetes Skalbes urnu 1992.gada vasarā pārveda uz Vecpiebalgas Saulrietiem.

Dzejnieka atceres brīdi ievadīja vīru koris "Tēvzeme". Skanēja Kārļa Skalbes nemiera dziesma "Mūžam zili ir Latvijas kalni" — tik daudzkārt dziedāta no turpat netālu esošās Dziesmu svētku Lielās estrādes, pirmo reizi — pie šī nama. Sarīkojumu vadīja rakstniece un kultūras vēsturniece, Mēžaparka Attīstības biedrības priekšsēde Saulcerīte Viese. Atklāt piemiņas plāksni viņa aicināja dzejnieka novadnieci teātra zinātnieci Liliju Dzeni, nama saimnieku Jāni Pormalu un darba autoru tēlnieku Ģirtu Burvi.

Īpaši mīļu un cerīgu šo atceres brīdi darīja daudzie bērni ar pavasara ziediņiem rokās un paša Skalbes dzeja, ar ko uz svētkiem bija nākuši Ziemeļu bērnu nama, Mežaparka sākumskolas un Franču liceja audzēkņi un arī skatuves mākslinieks Oļģerts Šalkonis.

No kuplā Mežaparka iedzīvotāju pulka runāja dzejnieka krustmeita, pazīstamā tulkotāja Mirdza Ersa. Augot rakstnieka Ādolfa Ersa un dziedātājas Helēnas Ersas—Kozlovskas ģimenē, viņa bērnu dienās bieži tikusies ar Lizeti un Kārli Skalbēm gan vasarās Vecpiebalgā, gan ziemas mēnešos Rīgā.

Lilija Dzene atcerējās dzejnieka ikpavasara sagaidīšanu Vecpiebalgā: "Bērni ar saviem vizbulīšu pušķīšiem man atgādināja tos tālos gadus, kad mēs, Vecpiebalgas skolēni, nolikām uz Saulrietu lieveņa kāpnītēm pirmos pavasara ziediņus, lai tie sveicinātu dzejnieku. Pie šīs mājas man vēl jāpierod. Es Kārli Skalbi atceros laivā uz Alauksta vai ejot pa baltajiem Piebalgas ceļiem. Mūsu steidzīgajā šodienā, kad darīšana iet pa priekšu domāšanai un bieži vien domai vispār neatliek laika, zīmīga šķiet dzejnieka parastā uzruna sasveicinoties. Viņš teica: "Sveiki, draugs! Ko jaunu tu šodien esi pārdomājis?" Bet šī diena ir cerīga vispirms ar to, ka tieši šodien izsludināta parakstīšanās uz Kārļa Skalbes Kopotajiem rakstiem 12 sējumos. To iznākšana būs īsta goda parādīšana, kas patiesi greznos šo plāksni. Citādi tai būs tikai mākslas darba vērtība."

Kopoto rakstu sastādītājs literatūras zinātnieks Ilgonis Bērsons arī apstiprināja apgāda "Elpa" nopietno apņēmību izdot rakstus līdz 2004.gadam, kad atzīmēsim dzejnieka 125.dzimšanas dienu. Divpadsmit sējumi aptvers visu rakstnieka, publicista un dzejnieka Kārļa Skalbes dzīves gājumu un visu viņa atstāto literāro mantojumu. Pirmie divi sējumi iznāks jau šogad.

Ģirts Burvis, kas vairāk pazīstams kā koktēlnieks, šo piemiņas zīmi darinājis metālā. Tas ir vara kalums. Lizete Skalbe un Kārlis Skalbe. Divas personības, divi mūži. Kā divi spārni, kas mūs joprojām nes. Ģirtu Burvi īpaši iedvesmojuši Kārļa Skalbes vārdi, ka koks — tā ir zemes turpināšanās debesīs. Un dzejas rindas: "Stāv egles uz Saulrietu pakalniem/ Un skandina zelta čiekuriem./ Tur zvaigznes nāk un apstājas,/ Un klausās, kā koki teic lūgšanas." Tieši te dzejnieks varēja teikt: "Es dzirdu savas domas, kas gaismas soļiem iet."

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore