Par cilvēku, kura mūza pieskaras dziļām domām, augstiem ideāliem

Sestdien, 15.aprīlī, Lielupē pēc restaurācijas tika atklāts Jāņa Zālīša Komponistu nams

Izcilais komponists un mūzikas kritiķis Jānis Zālītis šajā namā dzīvoja no 1923.gada līdz pat mūža beigām 1943.gadā, smeļoties te iedvesmu saviem brīnišķīgajiem, smalkajiem skaņdarbiem un rodot mieru atpūtai. Jau 1967.gadā namam tika piešķirts republikas nozīmes vēstures pieminekļa statuss, taču pēdējos gadu desmitos ēka netika remontēta un tās stāvoklis kļuva arvien bēdīgāks. Apzinoties savu atbildību un morālo pienākumu, Latvijas Komponistu savienība nolēma namu pilnīgi restaurēt. Izsludinātajā konkursā uzvarēja firma "Laval un partneri", kas teicami tika galā ar neparedzēti lielo, tikai restaurācijas gaitā atklājušos darbu apjomu. Un tā Komponistu savienības priekšsēdis Leons Amoliņš otru reizi atklāja Komponistu namu, kas aicināts godam nest Jāņa Zālīša vārdu.

Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme:

— Muzikālā sabiedrība labi pazīst Jāņa Zālīša muzikālo mantojumu — pāri par simts dziesmu koriem un solobalsij un turpat divtūkstoš rakstu par mūziku. To, ka Zālīša mūzikai nekad nav piemitusi viegla popularitāte, nepārprotami skaidro jau daudzreiz citētie viņa tuvā drauga Jāņa Sudrabkalna vārdi: "Viņa mūza nav viegla laika kavētāja, tā pieskaras dziļām domām, augstiem cilvēcības ideāliem. Pie viņas vienmēr jāatgriežas tiem, kas mūzikā meklē veldzi dziļām dvēseles slāpēm."

Būdams jau viens no redzamākajiem Rīgas māksliniekiem, vairākus gadus arī operas direktors, Jānis Zālītis atrada savu dzīvesdraugu Mildu Zīverti–Zālīti, ar kuru viņu vienoja dziļa mīlestība un garīga tuvība. Viena palikusi, Milda Zālīte uzticīgi glabāja komponista piemiņu, vācot materiālus par viņu, kārtojot viņa rakstus un laikabiedru atmiņas par Jāni Zālīti. Viņa pati raksta: "Vienīgā mantība, pēc kuras savas kopdzīves gados tiecāmies, bija grāmatas. Īpaši Zālīti aizrāva dzeja. Lēni, ilgi, kā izgaršodams, viņš iedziļinājās labā dzejā, bieži viens otram lasījām priekšā. Līdz pat mūža noslēgumam viņu nebeidza saistīt indiešu filozofija un dzeja, Tagores jaunrade. Interesēja arī Gandijs un jogu mācība. Dzīves pēdējos gados, kad piespiedu bezdarbība bija pēkšņi piešķīrusi daudz brīva laika, Zālītis patvērās antīkajā literatūrā, sāka nopietni studēt grieķu valodu. Jau nāves gultā gulēdams, viņš lasīja Seneku."

1951.gadā Milda Zālīte namu Lielupē uzdāvināja Latvijas Komponistu savienībai, nosakot, ka dāvinātajam namam turpmāk tiek piešķirts Jāņa Zālīša vārds. Viņa pati šajā namā dzīvoja līdz mūža beigām 1981.gadā, un savu dzīves novakari tur aizvadīja arī viņa māsa Vera Zīverte. Jāņa Zālīša māja Lielupē ilgus gadus kalpoja komponistiem kā jaunrades nams, tur strādājuši un atpūtušies vai visi mūsu redzamākie skaņraži. Sevišķi šo vietu bija iemīļojuši Marģers Zariņš, Ādolfs Skulte, tur, viesojoties Latvijā, apmeties Jānis Mediņš. Vairākus gadus šajā namā dzīvojuši Pēteris Vasks un Arturs Maskats.

Svinīgā brīža dalībniekus uzrunāja mūzikas zinātnieks Arnolds Klotiņš:

— Es varētu teikt pazīstamās dziesmas vārdiem — pašlaik skumji un priecīgi reizē ir man. To cilvēku, kas šo namu saglabājuši un novēlējuši mums, vairs nav starp mums. Bet viņu saule vēl apspīd mūs. Šai namā ciemojušies Jēkabs Poruks un Jānis Mediņš, ciemojušās daudzas kultūras dzīves prominences. Te radies tik daudz labas mūzikas. Te Jānis Zālītis uzrunāja savu nākamo dzīvesbiedri Mildu Zīverti. Palikusi viena, viņa šo namu uzdavināja komponistiem, paglābdama to no nacionalizācijas un nonākšanas svešās rokās. Milda Zālīte bija šīs mājas dvēsele, sadzīves toņa noteicēja. Prazdama jebkuru dzīves parādību uztvert lielākās kopsakarībās, no kāda augstāka skatupunkta, viņa uz dzīves sīkumiem skatījās ar humoru, tā radot ap sevi harmoniju, sakārtotību. Vienā vārdā to varētu saukt par apgarotību. Mums tagad jāgādā, lai šajā namā arī turpmāk valdītu apgarotība.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore