Par cilvēku, kurš no sirds "mācēja danci vesti"

Izskanējusi horeogrāfijas vecmeistara, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka Harija Sūnas piemiņas nedēļa

Ar latviešu tradicionālās dejas pētnieku konkursu izskanēja horeogrāfijas vecmeistara, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka Harija Sūnas piemiņas nedēļa, ko 25.martā ievadīja viņa audzēkņu sarīkotais koncerts VEF Kultūras pilī. Koncertā visā spožumā atmirdzēja liriskās, koķetās un allaž jauneklīgās Harija Sūnas jaunrades dejas — "Pie Daugavas", "Kurzeme", "Sudmaliņas", "Melderdancis", "Viens puisītis meitiņām", viņa etnogrāfa gaitās Latvijas novados atrastie tautas deju tīrradņi — "Piebaldzēni", "Sadancošana Ludzā" un "Talkas dancis". Un pāri visam — pirms 45 gadiem radītā "Audēju deja", kas allaž ir ikviena deju kolektīva repertuārā un četras reizes dejota arī lielo Deju svētku laukumā.

Kopā ar saviem kolektīviem, tādiem Latvijā un tālu pasaulē pazīstamiem deju ansambļiem kā "Dancis", "Vektors", "Kalve", "Rotaļa", "Liesma", "Zelta sietiņš" un "Uguntiņa" svētkus sev un visiem latviešu tautas dejas cienītājiem bija sagādājuši Harija Sūnas audzēkņi Baiba Šteina, Uldis Šteins, Rolands Juraševskis, Imants Magone, Aija Baumane, Gita Ūdre un Gunta Skuja. Programmu vadīja žurnāliste Sarmīte Plūme — un nevis tāpēc, ka Harija Sūnas izauklētā "Danča" tagadējais vadītājs Rolands Juraševskis ir viņas svainis, bet gan tāpēc, ka arī viņa savulaik dejojusi "Dancī" un jau krietni pirms tam dabūjusi izjust Sūnas skolu, kad viņš braucis pie madoniešiem slīpēt deju un dejotāju stāju. Izteiksmīgu fonu spridzīgajiem Harija Sūnas deju rakstiem radīja Maijas Seleckas atlasītie kinomateriāli ar patētiski liekulīgo slavinājumu "padomju dzīves īstenībai", kur "darba zemnieks var iztaisnot plecus" un laisties jautrā dejā. Kā atgādināja Sarmīte Plūme un kā atceras tie, kas paši tos laikus piedzīvojuši, Harija Sūnas jaunrades dejas ne vienu reizi vien toreiz tika par nepieļaujami netradicionālām un pārlieku draiskām atrastas. Jā, arī deja, tāpat kā dziesma tolaik palīdzēja saglabāt dzīvu tautas radošo garu.

Hariju Sūnu pamatoti uzskata par pašu kolorītāko vīru latviešu dejā, kam viņš atdeva 50 mūža gadus. Tūlīt pēc Otrā pasaules kara viņš ir universitātes deju kolektīva dibinātāju vidū, bet no 1955. līdz 1963.gadam viņš ir tā vadītājs un arī krusttēvs: tieši Harijs Sūna ansamblim deva "Danča" vārdu un ar savu diplomēta arhitekta roku radīja arī tā emblēmu. Viņš "Dancim" un līdz ar to visai latviešu skatuviskajai dejai dāvāja horeogrāfijas, kas veido mūsu dejas zelta fondu.

Dejas praktiķis Harija Sūnas personā veiksmīgi apvienojās ar dejas teorētiķi. Viņš bija ievērojamākais etnohoreologs visā Ziemeļaustrumu Eiropā un ar saviem darbiem "Latviešu rotaļas un rotaļdejas", "Dejas notācija", "Latviešu ieražu horeogrāfiskā folklora" un "Latviešu sadzīves horeogrāfija" radīja fundamentālu pamatu dejas tālākai attīstībai. No 1959. līdz 1996.gadam Harijs Sūna bija Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu folkloras krātuves galvenais deju nozares speciālists. Kopš 1960.gada viņš bija visu Deju svētku virsvadītāju pulkā, daudzkārt vadīja arī skolēnu deju svētkus un novadu svētkus. Kā viens no pirmajiem Harijs Sūna 1990.gadā kļuva par latviešu dejas vecmāmuļas Mildas Lasmanes balvas laureātu un 1995.gadā tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Godinot Harija Sūnas lielo ieguldījumu deju tradīciju izpētē, Valsts Tautas mākslas centrs sadarbībā ar Folkloras krātuvi rīkoja dejas tradīciju pētnieku konkursu, kas vainagojās ar uzvarētāju apbalvošanu un atmiņu pēcpusdienu Latviešu biedrības namā.

Kā pastāstīja žūrijas vadītāja filoloģijas doktore Jadviga Darbiniece, konkursa mērķis bija meklēt jaunus talantus, kas varētu turpināt Harija Sūnas pētījumus, ko viņš veica tik dziļi un pamatīgi visa darba mūža garumā. Visaugstāko atzinību izpelnījās Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes diplomandes (un arī ansambļa "Dandari" dalībnieces) Elīnas Kūles—Bražes bakalaura darbs "Latviešu ģimenes godu kultūrvēsturiskā analīze: rituāli un deja XIX gadsimtā". Konkursa laureātes ir arī Rēzeknes rajona kultūras darba speciāliste Inga Drele ar savu pētījumu "Deju jaunrades konkursi Latvijā 1946. — 1998.gadā" un Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas neklātienes studente Lūcija Bukša, kuras interešu lokā ir latviešu etnogrāfiskās dejas un rotaļas dažādās bērnu attīstības pakāpēs.

To, ka deju mēģinājumos Harijs Sūna bija stingrs un dažkārt dzēlīgs, atceras visi, kas pie viņa dejojuši, bet vēl vairāk atmiņā palikuši viņa joki, prasme pateikt īsto vārdu īstajā vietā un laikā. Viņš bija kolektīva dvēsele gan svētkos, gan sadzīvē. Atmiņu pēcpusdienā Jānis Upītis atgādināja Harija Sūnas paradumu pēc katras lielākas rāšanās ar visu nopietnību sevi uzslavēt: "Bet es taču esmu īstais eņģelis!" Tā viņš draudzīgos šaržos arī tika zīmēts: smaidīgs eņģelītis ar spārniņiem, kam pie pieres viens radziņš — nu gluži kā velnēnam. Tāda ir arī Harija Sūnas deja — dievišķi pacilājoša un velnišķi kaismīga.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore, arī "Danča" vecbiedre