Ar smaidu

"Latvijas Vēstnesis" sveic dramaturgu, Zinātņu akadēmijas goda locekli,

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku Gunāru Priedi 70. dzimšanas dienā!

Sabiedriska jubilāra godināšana notika Latvijas Kultūras akadēmijā jau 13. martā. Ieceres autors bija Gunāra Priedes dramaturģijas pētnieks profesors Gunārs Bībers, un nākotnes dimensiju sarīkojuma norisei piešķīra akadēmijas studentu — topošo dramaturgu, aktieru un režisoru — klātbūtne zālē un arī uz skatuves. No Aizsaules dārziem dramaturgu uzrunāja dzejniece Veronika Strēlerte, jo Dinas Kuples izvēlētais dzejolis "Ar smaidu" šķita gluži kā Gunāram Priedem un īpaši šim vakaram rakstīts.

Sarīkojumu vadīja teātra zinātnieces Līvija Akurātere un Lilija Dzene, kas nu jau vairāk nekā četrdesmit gadus ir Gunāra Priedes līdzgaitnieces mākslas ceļos. "Vai tu, mīļais, atceries, kā mēs abi zīmējam velniņus uz sienas?" — šādiem vārdiem rakstnieku uz atmiņu takām vedināja viena, bet otra savu lomu šai vakarā salīdzināja ar to divu Teiku bēdīgo likteni Smiļģa veidotajā "Iļjas Muromieša" izrādē, par kurām smalkjūtīgā Ertnerīte starpbrīdī kolēģei teikusi: "Būtu man tā vara, es viņas nošautu!" Šoreiz vien Pēteris Pētersons (un arī tikai vienu reizi) zālē raidīja repliku par šaušanu. Abas Teikas ar savu uzdevumu lieliski tika galā, ar maziem atmiņu fragmentiņiem vedinādamas jubilāru atcerēties, "kā tas toreiz bija" un "kā tur īsti notika".

Un tā Gunārs Priede atceras tikšanos ar Eduardu Smiļģi pēc tam, kad viņš Dailes teātrim iesniedzis savu pirmo lugu "Zeva templis". Pats vēl nepaguvis darbu izlasīt, režisors saka, ka vēl būtu jāpiestrādā, galvenais, lugā jāieliek lielāka kaisme. Kad jaunais autors neparāda lielu gatavību kaut ko pielabot, Smiļģis saka: "Jūs te tā sēžat, izskatās, ne mušu nevarat nodzīt no deguna, bet jums velns aiz ādas!"

Savukārt lugu "Jaunākā brāļa vasara", ko dramaturgs bija nodevis Kultūras ministrijai, gandrīz vai zagšus paņēmis toreizējais Dailes teātra direktors Jānis Palkavnieks. Jaunajam režisoram Pēterim Pētersonam dažu stundu laikā nācies izlemt, vai teātris to iestudēs vai ne. Un to, ka toreiz devis pozitīvu atbildi, Pēteris Pētersons šobaltdien uzskata par vienu no saviem, kā viņš pats saka — nedaudzajiem labajiem darbiem.

Jā, piecdesmitajos gados valdošajā sabiedriskās un kultūras dzīves pelēcībā Gunāra Priedes "Jaunākā brāļa vasara" Pētera Pētersona režijā ar Eduardu Pāvulu galvenajā lomā uzziedēja gluži kā papardes zieds — ar visām lugā piesauktās Jāņu nakts krāsām, smaržām un jaunas dzīves apsolījumu.

Kultūras akadēmijas rektors profesors Pēteris Laķis kā savas, tagadējās četrdesmitgadnieku paaudzes, nozīmīgākās izrādes min "Zilo" un "Centrifūgu": "Tās mums rādīja, ka dzīve nav pliekana, ka mēs nedzīvojam viendimensijas dzīvi. Tās lika apzināties, ka dzīve ir vērtība. Un visvērtīgākais tajā ir cilvēks."

Sarīkojumu bagātināja fragmenti no filmām un videoierakstiem. Arī lugas "Zilā" televīzijas variants ar Elzu Radziņu tieši viņai iecerētajā Rasmas lomā. Savulaik autors izteicies: "Rasmu gribējās skaistu, un Elzas Radziņas tēlotās sievietes esam redzējuši pasakaini skaistas, bet Rasmai vajadzēja būt arī citādai, un vai daudzas mūsu aktrises spēj ar Elzu Radziņu sacensties fiziska vai garīga neskaistuma satriecošā atveidē? Rasmai vajadzēja būt sabiedriski apsviedīgai, šarmantai, simpātiskai un nesimpātiskai, un tur bija skaļi smiekli nevietā un dzērājdziesma brīdī, kad to vismazāk varētu sagaidīt, un... un daudz kas vēl cits... rotaļa virs bezdibeņa, tā sakot..."

Par šo daudzplākšņainību Gunāram Priedem lielu paldies saka Dina Kuple, kam ar viņa lugām savijies viss skatuves mūžs. No līgotājas Jāņu naktī, kas spēlēta Siguldas teātrī, līdz latviešu skatuves mākslas šedevram — Irmas lomai Ādolfa Šapiro iestudētajā "Centrifūgas" izrādē. Varbūt arī šīs godadienas kulminācija ir fragments ar Dinu Kupli Irmas lomā un neaizmirstamo Lūciju Baumani Nēzes lomā. Tikko pabeidzis lugu, Gunārs Priede 1984. gadā par šo darbu stāstīja intervijā Uģim Segliņam: "Jūnijā, tā pirms Jāņiem, aizbraucu uz Cirspenes ciemu un pārnakšņoju vectēva mājās, kas nebija noticis kopš pēckara gadiem. Viņpus kāpām šalca jūra, ilgi nenāca miegs gaišajā vasaras naktī, un atmiņā pamazām atausa, kā tur, zem simtgadīgās mājas dakstiņu jumta, gāja kara laikā. Acu priekšā nostājās cilvēki, ausīs ieskanējās viņu balsis, ieskanējās arī sen piemirstās centrifūgas monotonā dūkoņa, gaisa trauksmes sirēnu gaudošana, zenītartilērijas zalves... Atlika uzrakstīt. Pamats lugai dokumentāls, nav vienīgi manis paša, jo sešpadsmitgadīgs pusaudzis lugā nekur īsti nebija liekams." (..) "Tas bija laiks, kad viss noslāņojās. Centrifūgā vienkārši — te krējums, te vājpiens... Dzīve mala smagi, brīžam neaprēķināmi, nepavisam ne pēc nopelniem ikreiz. (..) Man svarīgi šķita gan notikumi, gan tālaika domāšana, noskaņas, izjūtas. Kā es to atceros. Karš esot jāattēlo dziļāk. Iespējams. Bet jācenšas attēlot godīgi. Nevienkāršojot."

Bet par Nēzes dziesmu, kas varbūt ir viens no smeldzīgākajiem šīs likteņdrāmas akordiem, Gunārs Priede vēlāk žurnālā "Māksla" rakstīja sakarā ar Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienu, stāstot par savu mātesmāsu Emmu Birznieci no Cirspenes ciema, kur ar viņas gādību Emilim Melngailim izdevies ievākt tik lielu dziesmu ražu, ka to pārspēt izdevies vienīgi alšvandzniekiem. "Dažus Emmas Birznieces mūža metus esmu devis Irmai lugā "Centrifūga" (..) Kad sāku rakstīt, gribējās lugā iekļaut vismaz vienu vietējībā sen aizmirstu, bet no Melngaiļa pierakstiem tagad atdzimušu dziesmu. Vēlāk apsvēru, ka 1944. gada rudenī Cirspenē nez vai ko dziedāja, un lugas tekstā palika vienīgi divi īsi citāti par kokiem un par bitēm, ko runā Nēze. Režisors Ādolfs Šapiro un Nēzes lomas atveidotāja citātus tomēr papildināja ar dziesmu. Manuprāt, pareizi un vietā. Arī zināma dziesma pasaka daudz, ja to dzied tā, kā savu "Apkārt kalnu gāju" dzied Lūcija Baumane".

Gunāra Priedes dzimtas kokam ir arī lībiskas saknes. Varbūt tieši tāpēc viņam allaž tuva likusies igauņu mentalitāte ar tai raksturīgo surdinēto uztveri un domāšanu. Arī šajā sarīkojumā tiek pieminēta Tērbata un Tallina, bet it sevišķi Vilande, kuras teātrī "Ugala" režisors Aleksis Satss iestudējis vairākas Gunāra Priedes lugas un "Normunda meitene" bijusi repertuārā veselus sešus gadus. Autors vairākkārt atzīmējis tulkotājas Itas Saksas lielos nopelnus: "Man nemaz nav igauniski jāprot, lai no zāles reakcijas vien sajustu, ka manu lugu varoņi sarunājas ļoti labā igauņu valodā. Ja zāle uztver zemtekstus, tad iztulkots ir precīzi."

Pieminēts tiek arī Lennarts Meri: "Kad viņš vēl nebija Valsts prezidents un es vēl nebiju pensionārs, mums kā rakstniekiem iznāca dažkārt satikties." Lennarts Meri vēl nesen atgādinājis kopīgo ciemošanos Tālajos Austrumos pie Amūras, kur tikko apmācītajām saimniecēm iznācis negadījums un lepni iecerētajās pusdienās Ņurai nav izdevies noturēt līdzsvarā paplāti ar dzērienu glāzēm, kas tikvien kā saplīsušas, bet Klavai rokās apmetusi kūleni paplāte ar befstroganovu un visa mērce uzgāzusies tieši uz galvas pašai delegācijas vadītājai no Maskavas. Savukārt Gunārs Priede atceras, ka turpat pie Amūras — viņā pasaules malā, kur nevienam latvietim vai igaunim nevar ienākt prātā dzirdēt savu valodu, viņš gluži negribot nobaidījis Lennartu Meri: "Mēs no Latvijas bijām divi, bet viņš no Igaunijas — viens pats. Vakarā pie Amūras tāds klusums, tāda tāluma sajūta. Pēkšņi Lennarts Meri savā nodabā sāk dziedāt Igaunijas himnu. Es klusi viņam piebalsoju. Mēs trīsdesmitajos gados skolā bijām mācījušies visu trīs Baltijas valstu himnas un brāļu tautu svētkos pratām nodziedāt gan Lietuvas, gan Igaunijas himnu. Bet tur pie Amūras bijām 1972. gadā, un toreiz nevienam neklājās dziedāt "Mu isamaa, mu õnn, ja rõõm, kui kaunis oled sa!". Redzēdams, ka es dziedu līdzi, Meri pēkšņi apklusa. Varbūt noturēja mani par spiegu."

Atskatoties uz veiksmēm un neveiksmēm garajā dramaturga mūžā, Gunārs Priede par savu prātīgāko soli uzskata neapreibināšanos ar pirmajiem panākumiem teātrī un uzticību savai pamatprofesijai — arhitektūrai. Strādājot par pasniedzēju, viņš varējis atļauties to greznību neiet uz kompromisiem, kas kļūtu nenovēršami, ja dramaturģija būtu viņa maizes darbs. Un no šīsdienas redzējuma ar smaidu var atskatīties gan uz dažādiem aizliegumiem un noklusējumiem, gan neizbēgamo cenzūras iejaukšanos. Nu kā lai nepasmaida, ja lugā "Trīspadsmitā" cenzors pamanījies izsvītrot arī frāzi: "Ko tu uztraucies, visos laikos ir svītrots!"

Atgādinot Jaunatnes teātra jauko izrādi "Ugunskurs lejā pie stacijas", sarīkojuma viesus šurpnākot pagalmā sagaidīja jautri sprēgājošs ugunskurs. Mani mājupceļā pavadīja Dinas Kuples teiktais Veronikas Strēlertes dzejolis "Ar smaidu":

Kad tu savrup nostājies, zini:

Esmu lielāks par nelgu naidu,

Viņus mierīgi pasveicini

Ar smaidu.

Upes atvarā skatoties, raugi

Saprast ūdens svaidītu skaidu —

Tāda dzīve, un tādi ir draugi —

Ar smaidu.

Citi droši vien paņēma līdzi kādu citu atziņu, sajūtu. Jo Gunārs Priede un viņa četrdesmit lugas katru no mums uzrunā citādi, un šis sarīkojums deva pietiekami daudz vielas sarunas turpināšanai.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Jubilārs ar abām Teikām — Liliju Dzeni (pa labi) un Līviju Akurāteri

Pēteris Pētersons: "Varbūt atcerēsimies savu dialogu Dailes un toreizējā Drāmas teātra tuvināšanās vakarā. Tu biji Mocarts, es, protams, — Saljēri."

Lija Brīdaka: "Gleznainās orhidejas, izrādās, ir ļoti izturīgi ziedi."

Darbojieties, lai mēs jūs ieraugām!

Pasniegtas Kultūras ministrijas

prēmijas un stipendijas

Diriģente, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Terēzija Broka

Ar ziediem — Krāslavas novada kultūras dzīves vadītāja Rita Barča

Kultūras ministre Ramona Umblija sveic folkloras krājēju Andreju Krūmiņu

12.martā Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā tika pasniegtas Kultūras ministrijas prēmijas un stipendijas. Latvijas kultūra te bija pārstāvēta visā daudzveidībā un bagātībā: starp apbalvotajiem un sveicējiem bija gan tautas gara mantu un tradīciju kopēji, gan jauni talanti un censoņi, kas savu pienesumu kultūrai dos nākamajā gadu tūkstotī.

Pirmo reizi tika piešķirtas prēmijas par mūža ieguldījumu tautas mākslā. Kandidātus apbalvošanai izvirzīja kultūras iestādes, sabiedriskās organizācijas, rajonu un pilsētu pašvaldības un Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centra speciālisti. Savu novadnieku mūža ieguldījumu tautas mākslā vēlējās uzteikt Rēzeknes, Saldus, Jelgavas, Liepājas, Jēkabpils un vairāku citu rajonu un pilsētu ļaudis. Starp kandidātiem bija tādi tautas mākslā labi pazīstami meistari un kolektīvu vadītāji kā Ilga Madre no Jelgavas, Anna Kārkla no Līvāniem, Dzidra Rubene no Madonas, Ļubova Kapteine un Velta Lodiņa no Saldus. Kā atzina žūrijas komisija, viņi visi ir ne vien savu ļaužu pamanīti, bet arī ārpus sava novada ļoti populāri kultūras darbinieki un visi būtu apbalvojumus pelnījuši. Šoreiz saskaņā ar Kultūras ministrijas nolikumu piešķirtas trīs prēmijas par mūža devumu tautas mākslā. Tās saņēma Daugavpils rajona koru virsdiriģente un kora "Latgale" mākslinieciskā vadītāja Terēzija Broka, Krāslavas rajona valsts vecākā kultūras inspektore Rita Barča un Rīgas Skolēnu pils tautas deju ansambļa "Uguntiņa" mākslinieciskā vadītāja Audiona Līventāle.

Divas prēmijas piešķirtas par spilgtu devumu tautas mākslā aizvadītajā gadā. Šo apbalvojumu saņēma Jelgavas Jaunais teātris, kas pastāv tikai piecus gadus, bet jau paspējis apliecināt savu skatījumu un virzienu un ienest jaunas vēsmas amatieru teātru attīstībā. Apbalvota arī Jāzepa Vītola Mūzikas dienu radoši organizatoriskā grupa — tradīcijas iedibinātājs un mākslinieciskais vadītājs Edgars Račevskis, režisore Astrīda Leimane un Gaujienas pagasta padomes priekšsēdētāja Mētra Kalniņa. Šie mūzikas svētki gadu no gada vēršas plašumā, iekļaujot savā lokā aizvien jaunus pagastus un novadus. Pērn svētkos piedalījās jau 52 kori.

Prēmijām tautas mākslā pavisam bija pieteikti 22 radošie kolektīvi, mākslinieki un projektu autori. Tikai ierobežoto līdzekļu dēļ šoreiz bez prēmijām palika Ausekļa Limbažu teātris, Rēzeknes vīru koris "Olūts" un Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis, kā arī radošās grupas, kas veidoja Imanta Ziedoņa pasaku svētkus Šlokenbekā un Piļu spoku festivālu.

Par ieguldījumu folkloras vākšanā un apzināšanā Dziesmu svētku fonda prēmija tika pasniegta Andrejam Krūmiņam. Trīs prēmijas Kultūras ministrija piešķīrusi par spilgtu radošu devumu Latvijas kultūras bagātināšanā aizvadītajā gadā. Tās saņēma mākslas zinātnieks Eduards Kļaviņš par grāmatu "Latviešu portretu glezniecība. 1850.—1916.", radošā grupa — par Antona Čehova komēdijas "Ivanovs" iestudējumu Valmieras Drāmas teātrī (režisors Fēlikss Deičs) un speciālistu grupa Gundegas Grīnumas vadībā — par Raiņa Gētes traģēdijas "Fausts" tulkojuma simtgadei veltīto atceres pasākumu kompleksu.

Kultūras ministrijas Atzinības rakstus un prēmijas saņem mūziķi Ludmila Griņova, Elizabete Goļikova un Mārtiņš Grīnbergs, kuri vairāk nekā 30 gadus spēlējuši Latvijas Filharmonijas kamerorķestrī. Tiek piešķirtas 13 gada stipendijas un četras pusgada stipendijas mācībām Londonā, Parīzē, Vilandē un tepat Latvijā, kā arī radošai darbībai gan pašu mājās, gan ārzemēs. Vēl divas stipendijas paredzētas studijām Parīzes starptautiskā mākslas centra Latvijas darbnīcā.

Spirgtu noskaņu apbalvošanas ceremonijā radīja Mūzikas akadēmijas studentu džeza ansambļa priekšnesumi un pavasarīgās puķu smaržas. Visvairāk ziedu gan laikam tika Audionai Līventālei, kas nu jau ceturto gadu desmitu ieaudzina bērnos dejotprieku un skaistuma izjūtu, Valmieras teātrim, kur pērn absolūtos skaitļos bijis pats lielākais skatītāju skaita pieaugums, un Edgaram Račevskim, ko alūksnieši sumināja ne vien ka Jāzepa Vītola mūzikas svētku dvēseli, bet arī kā sava rajona koru virsdiriģentu.

Atceroties pagājušā gada Daugavas svētkus Krāslavā, kuru norisi plaši atspoguļoja arī "Latvijas Vēstnesis", pievienojāmies Ritas Barčas sveicējiem. Kopā ar rajona kultūras nodaļas vadītāju Jazepu Dobkeviču, mūzikas skolas direktori Olgu Grecku un citiem palīgiem viņa pratusi kultūras dzīvē iesaistīt visu tautību ļaudis, visus ciemus un pagastus. Indrā, piemēram, no katras ģimenes kāds spēlē teātri. Bet šovasar Krāslavā notiks visas Latvijas kokļu dienas. ("Vai tad jums kokle tādā cieņā?" — "Tieši otrādi. Tāpēc jau arī rīkojam, lai cilvēki iepazīst!")

Ar saviļņojuma asarām acīs apbalvojumu saņem Terēzija Broka. Viņa par savu zvaigžņu stundu uzskata 20. Vispārējos dziesmu svētkus, kad pirmo reizi stājusies kopkora priekšā Mežaparka Lielajā estrādē. Arī šogad daudzi Daugavpils novada dziedātāji brauks uz Dziesmu svētkiem un Terēzija Broka atkal būs virsdiriģentu pulkā. Viņa izvēlējusies latgaliešu tautas dziesmu "Aiz ezera balti bērzi" Staņislava Broka apdarē. Lai labi skan!

Pārfrazējot Jaunās derības tekstu, kultūras ministre Ramona Umblija svētku dalībniekiem un visiem gara dzīves rosinātājiem novēlēja: "Darbojieties, lai mēs jūs ieraugām!" Tam atliek vien pievienoties.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"