Ziedonis Čevers, iekšlietu ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Mācību centrs Kauguros, kurā policistus apmāca deviņus mēnešus, pirms viņi dodas pildīt savus darba pienākumus, pateicoties mūsu Skandināvijas valstu draugu palīdzībai, tagad ir Eiropas līmenī.

Tā mēs varētu runāt par katru dienestu...

— Bet ministrija kopumā? Kā tā izskatās citu Latvijas valsts struktūru kontekstā?

— Iekšlietu ministrija ir pati lielākā ministrija valstī, — tajā strādā vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku. Salīdzinot ar 1991. gadu, ministrijā ir pilnībā mainījies darbinieku nacionālais sastāvs. Šobrīd kopumā Latvijā mūsu nozarē strādā apmēram 70 procenti latviešu, un tikai kādi 30 procenti ir cittautiešu.

— Liekas, Rīgā šī proporcija tomēr ir savādāka, jo vēl dažkārt dzird policistus runājam krievu valodā.

— Jā, bet arī Rīgā šie skaitļi ir mainījušies. Rīgā latviešu ir 60 procenti. Taču ir saglabāti profesionāļu kadri, nav izjaukta sistēma, un tas ir ļoti svarīgi darbam. Šodien mēs skaidri redzam: izjaukt var ļoti ātri, grūti ir atjaunot. Grūti pateikt, cik ļoti mēs šodien ciešam no dažādiem savā laikā populistisku apsvērumu vārdā pieņemtiem lēmumiem. Atcerieties, piemēram, 1992. gadā tika likvidētas speciālās skolas nepilngadīgajiem. Un visus šos sešus gadus mums ir bijušas problēmas ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Viņus nav kur likt. Viņi to zina un ņirgājas. Kā par skolotājiem, tā par policistiem. Bet, lai atjaunotu tādu skolu, vajadzīgs pusmiljons latu. Aiztaisīt bija viegli, atjaunot ir ļoti grūti. Kā parasti, trūkst finansu.

Un tā mēs varam skatīties arī tālāk par jebkuru tematu. Kas vēl nav atrisināts līdz galam. Es varu pateikt ļoti asi, ka uzskatu mūsu valsts robežu par butaforiju. Jā, es to pasaku ļoti asi. Bet es esmu apbraukājis robežu un redzējis. Tas ir mans personīgais viedoklis.

— Varbūt labi, ka tāds viedoklis ir pašam ministram — jūs tātad apzināties reālo vēl izdarāmā darba apjomu.

— Visi projekti ir izstrādāti, viss ir detalizēti aprēķināts līdz pat latam. Viss ir zināms, kur ko ieguldīt. Mēs esam pierādījuši un varam darīt visai sabiedrībai zināmu, kādiem mērķiem konkrēti tiek izlietots katrs santīms Latvijas valsts robežas nostiprināšanā.

Protams, par to, kas izdarīts piecos mēnešos, varētu vēl ilgi runāt, bet galveno es minēju.

— Ikvienam cilvēkam Latvijā patiešām redzams, ka kopš 1991. gada būtiski mainījies policistu tehniskais nodrošinājums. Tāpat jūtams, ka uzlabojusies policistu kvalifikācija un arī stāja. Lai gan nevarētu teikt, ka tā ir ideāla. Taču liekas, policiju un Iekšlietu ministriju šodien nelamā mazāk. Bet vai nav mainījušies kritikas akcenti? Gadās arī, ka tiek jauktas policijas profesionālās funkcijas ar politiskām funkcijām. Kā jūs vērtējat pēdējā laika notikumus un tiem sekojušo reakciju?

— Protams, pats vienkāršākais būtu sociālas dabas problēmas risināt ar policijas palīdzību. Bet tas ir pilnīgi nepareizi, jo tā nav policijas funkcija. Bez tam Iekšlietu ministrijā policija ir tikai viena no struktūrām. Pēdējā laikā mani diezgan bieži sauc par "policistu numur 1". Nē, es tas neesmu! Es neesmu policists, kāds biju 1991./93. gadā, kad biju policijas darbinieks un man bija dienesta pakāpe. Es esmu tikai iekšlietu ministrs. Iekšlietu ministrija ir civila institūcija, kurā tikai kādi 12 cilvēki valkā formas tērpus. Pārējie visi ir civildarbinieki, tādi paši kā pašvaldībās vai citās valsts institūcijās, jebkurā ministrijā. Dienesta pakāpju viņiem nav. Viņi ir pietiekami patstāvīgi, viņiem ir tiesības lemt par dažādiem jautājumiem. Ministrs realizē politisko virzību un darbību. Man ir tiesības izskatīt atsevišķus gadījumus, izmantojot man kā ministram dotās tiesības, un tās es arī izmantoju. Jā, es jūtu neapmierinātību ar vienu vai otru tendenci jebkurā dienestā, ieskaitot policiju. Bet es gribu atgādināt, ka Valsts policijas pirmā persona jeb "policists numur 1" ir ģenerālis Lieljuksis. Un visi jautājumi, kas saistīti ar policijas darbības aktualitātēm, ir viņa kompetencē.

Bet cilvēki ir pieraduši jautājumus uzdot Iekšlietu ministrijai. Daudzās valstīs Iekšlietu ministrija pārzina arī pašvaldības. Tā tas bija arī neatkarīgās Latvijas laikā pirms Otrā pasaules kara. Visas pašvaldības bija Iekšlietu ministrijas pārraudzībā. Tā ir arī daudzās citās Eiropas valstīs. Tā ka Iekšlietu ministrijai ir ļoti plašs darbības diapazons. Tā ir policija, Valsts drošības policija, Ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Tā ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ar visām problēmām. Ļoti plašs spektrs.

Bet par kritiku, ko pēdējā laikā dzird, es pateikšu ļoti īsi: tuvojas vēlēšanas. Un kuram gan kārumniekam negribētos man iekost, zinot manu saistību ar konkrētu partiju. Bet ļoti žēl, ka viņi neizprot situāciju: politiķi un valdības locekļi var mainīties, bet šīs valsts institūcijas, kas ir Iekšlietu ministrijas struktūrās, turpinās strādāt. Un es ļoti smagi pārdzīvoju, ja vienu vai otru institūciju nepamatoti apvaino. Iekšlietu ministrijas struktūrās ir sācies atklātības process, un mēs esam gatavi diskutēt par jebkuru problēmu. Tā ir arī zināmā veidā uzdrošināšanās. Diemžēl mūsu sabiedrība ne vienmēr ir gatava diskutēt. Un pat nevēlas atsevišķos gadījumos zināt, kā ir realitātē. Bet tas jau ir cits sarunas temats — par sabiedrības attīstības procesiem, par politisko konjunktūru, kas joprojām pastāv. Bet es uzskatu, ka Iekšlietu ministrija ir tā struktūra, kas var nodrošināt sabiedrisko kārtību un likumību mūsu valstī. To esmu atkārtoti uzsvēris: mūsu valstī jebkura sociālā grupa var brīvi izteikt savu viedokli, ja tā dara to likumīgā veidā. Un par šo izteikto viedokli jāatbild attiecīgi tām institūcijām, kuru problemātika ir minēta. Par zemnieku problēmām jāatbild Zemkopības ministrijai, un tā tālāk. Un Iekšlietu ministrijai ir šauri specifisks uzdevums — nodrošināt valstī iekšēju stabilitāti un novērst sabiedriskās kārtības pārkāpumus.

Tieši tas pats man sakāms par 3. marta notikumiem. Likums ir uzrakstīts. Likums ir publicēts. Un es varu pateikt: kamēr būšu šajā amatā, es pastāvēšu uz to, ka likumam ir likuma spēks. Un arī Iekšlietu ministrijas struktūrvienību darbība būs pakļauta tikai likumam.

Tieši tāpat kā Viesītes gadījumā. Nerunāsim par to, ka uz šo procesu varētu skatīties no diviem aspektiem. Jo no sešiem cietušajiem četri bija agrāk tiesātie. Bet nerunāsim par to — jo viņiem ir cilvēka tiesības. Un policistiem ir rakstīts likums, kā viņi drīkst rīkoties un ko viņi nedrīkst darīt. Faktiski tas nemaz nav jāieraksta likumā: viņi nedrīkst pārkāpt savas pilnvaras, nedrīkst provocēt, nedrīkst ņirgāties par cilvēkiem. Un — pats būtiskākais — vienmēr jāatceras, ka policists nav vagars, kas staigā ar nūju un sit nevainīgiem cilvēkiem pa galvu. Tā nedrīkst būt, un tādi gadījumi nedrīkst atkārtoties. Tas ir kauna traips policijas sistēmai. Un jebkuram pārkāpumam, kad policists pārkāpj savas pilnvaras, jātiek izskatītam visos līmeņos. Gadījumā, ja tas netiek darīts, Iekšlietu ministrijā ir ļoti profesionāla personālsastāva inspekcija, un tā pieliks punktu nejēdzībām. Un es varu pateikt — jo daudzi man uzdod šo jautājumu — ka es esmu tikpat sašutis kā ikviens, kas redz, ka vienā vai otrā situācijā policijas darbinieks pārkāpj savas pilnvaras. Tad es varu pateikt vienu: viņš nav šī nosaukuma cienīgs. Jo būt Latvijas valsts policistam ir liels gods, tas teikts arī policista zvērestā: "Gods kalpot Latvijai!" Tā ir gan rakstīta, gan nerakstīta lieta, un katram policistam jāsaprot, kāpēc viņš ir atnācis strādāt policijā. Vai viņš grib kalpot savai tautai. Vai arī viņš grib tikai visiem rādīt savu policista žetonu un savas tiesības. Pēdējā gadījumā viņš būtībā atbaida cilvēkus un diskreditē visu policijas struktūru. Šos vairāk nekā 20 tūkstošus cilvēkus, kas dienu un nakti strādā un nāk palīgā cilvēkiem. Jā, ir atsevišķi kauna traipi un ne jau tikai tāpēc, ka tas publicēts presē. Tas ir mūsu pašu darbs. Mēs paši viņus atklājam un parādām. Viesītes gadījums ministrijā tika izskatīts vēl ātrāk, nekā to sāka publicēt prese. Vēl pirms publikācijām mēs jau bijām sakuši dienesta pārbaudi.

Arī daudzi citi gadījumi, kas atklāti, bijuši mūsu pašu iniciatīva — atklāt pārkāpumus. Un man ir liels prieks strādāt ar daudziem policijas darbiniekiem, kuri uzskata par goda lietu cīnīties ar nelikumībām arī pašā policijā. Tā ir būtība. Un tas ir mans atklātums. Jo tikai šādā veidā, es domāju, ir iespējams uzlabot sabiedrības attieksmi, un tas ir ļoti būtiski.

— Kāds ir jūsu morālais kredo, nodalot partijas vadītāja amatu no iekšlietu ministra amata? Jūs, atšķirībā no vairākiem saviem amata brāļiem (runājot arī par iepriekšējām valdībām), neesat izpelnījies argumentētus pārmetumus par partijas interešu ietekmi uz ministra darbu.

— Jūs uzdevāt ļoti pamatotu un ļoti smagu jautājumu. Bet man tas ir arī ļoti viegls jautājums. Jo tas, ko es tagad īstenoju kā iekšlietu ministrs, būtībā ir arī mūsu partijas kredo un darbības virziens: cīņa pret noziedzību, korupcijas apkarošana. Ieskaitot akcizētās preces. Tas nav mainījies, mēs to esam deklarējuši jau pirms divarpus gadiem: sakārtot alkohola tirgu, cīnīties pret kontrabandu, kas, kopumā ņemot, ir muitas jautājums — iekšējā tirgus aizsardzība. Bet mēs vienalga to darīsim. Jo ir jāpalīdz vienai valsts institūcijai, ir jāpalīdz otrai. Tie ir visi ar reketa apkarošanu saistītie jautājumi un vispār policijas sistēmas sakārtošana. Tie ir arī partijas darbības virzieni.

Runājot par politisko virzienu, es varu pateikt, ka esmu tikpat aktīvs, kāds biju. Ja tie ir strīdi par tarifiem un visiem "Lattelekom" pakalpojumiem, tad var paskatīties: ko es esmu teicis pirms diviem gadiem, to es tāpat saku arī šodien. Šinī sfērā mana pozīcija nav mainījusies. Ja runājam par reģionālo attīstību, tad tā arī nav mainījusies.

Un loģiski, ka šajos jautājumos mans viedoklis tiek skaidri deklarēts arī valdības sēdēs, kad es uzstājos kā kabineta loceklis, arī par citiem jautājumiem.

Bet manā izpratnē, ko es vairākkārt arī esmu uzsvēris, nedrīkst eksperimentēt ar Iekšlietu ministriju. Nedrīkst eksperimentēt ar policiju, jo tai ir jāturas tālāk no politikas. Es nerunāju par politiku kā par ko sliktu. Es runāju par politiku, kas var darboties valsts līmenī. Bet tad iekšlietu sistēmas darbiniekam ir jānovelk forma, tad viņš var līst politikā iekšā kaut vai līdz ausīm. Bet, kamēr viņš pilda šo stratēģiski svarīgo, iedzīvotāju uzticēto policista uzdevumu, viņš nedrīkst būt jebkāda politiskā spēka ietekmē. Viņam ir jāpilda tikai un vienīgi likums. Likums ir viņa centrālā vadlīnija, viņa vienīgais moto. Likums ir jāpilda, citādi nedrīkst būt.

— Ziedoni Čeveru Latvijā pazīst arī kā aktīvu Atmodas kustības dalībnieku. Tas bija būtībā nesen — tikai pirms septiņiem astoņiem gadiem. Taču daudzi tolaik aktīvi un sabiedrībā pazīstami cilvēki, Tautas frontes līderi, politiķi ir no politikas aizgājuši. Kad viņiem vaicā, kāpēc, atbildes ir dažādas. Viens teic, ka ir noguris, otrs — ka viņam "vairs neturēja nervi". Trešais uzskata, ka visu jau izdarījis. Bet vienlaikus sabiedrībā savairojusies skepse pret politiķiem, un diemžēl visai zīmīga ir arī nihilistiska noniecināšanas tendence. Ziedonis Čevers joprojām ir politikā. Kā jums izskatās Latvijā notikušie procesi un mūsu pašreizējā situācija?

— Es to visu esmu pārdzīvojis. Savā laikā visas vainas meklēja citos, meklēja "ienaidnieku". Atmodas laikā bija skaidri mērķi, kurp mēs ejam. Uz neatkarību! Tas bija jebkura cilvēka visaugstākais mērķis. Bet, kad šis mērķis bija sasniegts, cilvēki izvirzīja nākamo mērķi. Viņi grib dzīvot. Bet dzīves līmeņa uzlabošana neiet tik strauji, kā gribētos. Kaut arī mēs visi sapņojām, ka līdz ar neatkarību nāks arī pārticība. Un mēs varēsim atrisināt pilnīgi visas problēmas. Nebūs noziedzības utt.

Daudzi nav spējuši izvērtēt šo sūro realitāti, ko īstenībā nozīmē celt valsti. Daudziem tas process liekas ļoti vienkāršs: es atnākšu, un rīt viss mainīsies. Tas ir ļoti grūts darbs no rīta līdz vakaram, kad tev tiešām jādomā par šīm stratēģiskajām lietām. Un, ja tu ko pagrāb no vienas puses, tad rēķinies ar to, ka citur noteikti plīsīs. Jo valsts mehānisms ir ļoti sarežģīts.

Bet, atceroties Atmodas kustību, — es raugos ar lielu pietāti un cieņu uz cilvēkiem, kas tolaik aktīvi darbojās. Uz visiem, kas tolaik darbojās aktīvi. Jo viņi bija pirmie. Viņi bija ledlauži, un tas bija visgrūtākais periods.

Šodien ir iestājies tāds laiks, kad ļoti daudzi pieskrējuši klāt. Un ir tā, kā kādreiz smējās par to "Ļeņina baļķi". Kad sākumā otrā galā bija viens nesējs, bet beigās jau viņu bija simtiem tūkstošu, kas to baļķi nesuši kopā ar Ļeņinu.

Tagad brīžiem varētu domāt, ka visi tajā laikā bija milzīgi patrioti. Bet tā jau nemaz nebija. Patriotisms parādījās uz barikādēm, lielajās tautas manifestācijās. Bet, ja mēs vērtējam, kas pašlaik norisinās mūsu sabiedrībā, tad mēs nedrīkstam riskēt ar vienu: nedrīkstam riskēt ar sabiedrisko mieru. Nedrīkstam riskēt ar to, ka nepārdomāti politiski lozungi vai, nedod Dievs, neadekvātas darbības varētu traumēt mūsu valsts sabiedrisko mieru. Jo vinnētāju vai zaudētāju nebūs, visi zaudēsim. Pēdējā laikā tiek uzkurināti starpnāciju attiecību jautājumi — mēs spēlējamies ar uguni! Situācija Latvijā nav vienkārši vērtējama. Bet, ja paskatāmies sociālās grupas, kas izveidojušās, tad pamatā nav etniskie jautājumi. Pamatā ir sociālie jautājumi, un tie ir jārisina. Nedod Dievs, ja pārvilksim šo deķīti no vienas kājas uz otru — jebkurā variantā ķermenis sals. Un šis ķermenis ir Latvija!

— Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais Latvijas sabiedrības konsolidēšanai?

Es patiešām domāju, ka jābūt ļoti uzmanīgiem. Ļoti pragmatiskiem, tolerantiem un mierīgiem. Nedrīkst iedomāties, ka mēs dzīvojam izolētā pasaulē un ka uz mums neviens neskatās. Jo tad var iestāties situācija, ka ar mums vienkārši neviens vairs nerēķināsies. Ne rietumos, ne austrumos, ne dienvidos, ne ziemeļos. Jo tas kašķīgums nekādā variantā nenes labumu.

Es uzskatu, ka daudzas lietas valstī jārisina ar labestību un izpratni, nevis ar ļaunumu. Jo ļaunums un atriebība radīs vienīgi jaunu ļaunumu un jaunu atriebības kāri. Tā ir lieta, ko parasti apturēt vairs nav iespējams, un pasaulē ir daudz piemēru, kad viss iesācies it kā no sīkuma, no pāridarījuma. Var paskatīties sadzīviskā līmenī radu, kaimiņu vai sabiedrības grupu attiecības utt.

Dzīvē ne reizi vien pieredzēts, ka cilvēki vienu vai otru darbību identificē ar veselas grupas darbību. Savā laikā tā bija ar mediķiem, un, ja bija kāds slikts skolotājs, — arī tad visi skolotāji bija slikti. Arī tagad, neatkarīgā valstī, šādas lietas nereti identificē.

Runājot par patriotismu — to var radīt tikai ilgstošā procesā. Bet tas ir jāveido. Šis integrācijas periods nepilsoņiem — tas ir ļoti smags jautājums, un jābūt ļoti tolerantiem un uzmanīgiem. Pirmskara Latvijā šie integrācijas procesi bija citādi, patriotisms daudzos cilvēkos bija lielāks. Šodien mēs runājam, ka patriotisma nav jauniešiem, nav vispār daudziem latviešiem. Bet mums ir tikai viena zeme. Mums nav iespējas izvēlēties citu zemi. Mēs nevaram izvēlēties kaimiņus. Mēs nevaram izvēlēties radus un draugus, nevaram izvēlēties arī savus ienaidniekus. Mēs esam tādi, kādi esam, un šī ir tā vieta, kur mūsu tauta gadu simteņos ir attīstījusies. Tāpēc mums jābūt ļoti pragmatiskiem un mierīgiem, veidojot savu valsti un atceroties tās labās idejas, kas bija Atmodas sākumā. Jāatceras mierīgums, kas raksturīgs latviešiem.

Valdība, tāpat kā Saeima, ir sabiedrības daļa. Un par ļoti daudziem jautājumiem ir pamatīgi jādiskutē, tie jāizskaidro. Bieži vien nav nemaz jāpieņem steidzīgs lēmums, varbūt jādiskutē ilgāk, lai nekļūdītos.

Ņemsim piemēru kaut vai no igauņiem kaimiņzemē. Problēmas, kas pašlaik aktualizētas Latvijā, Igaunijā risinās ļoti mierīgi un nedod iespēju nevienai valstij pasaulē teikt, ka Igaunijā tiktu pārkāptas cilvēktiesības vai notiktu kas tamlīdzīgs. Igaunijā viss notiek ļoti toleranti. Notiek diskusijas. Jautājumi atrodas procesā. Par tiem diskutē. Pie mums visai bieži jautājums tiek "nogriezts". Neiesākas diskusija. Bet tas ir bīstams process.

Jānis Ūdris,

"LV" nozares redaktors