Klāt Komunistiskā terora upuru piemiņas diena, 25.marts. — Lai mēs caur šo dienu kļūtu stiprāki!

Latvijas Republikas Valsts prezidents Guntis Ulmanis — "Latvijas Vēstnesim"

— Man 25. marts vispirms ir pārdzīvojums, kas atstājis dziļas pēdas mana pasaules uzskata tapšanā. Cilvēks, kurš kopā ar savu tautu izgājis Golgātas ceļu, nevar palikt vienaldzīgs. Viņš nevar aizmirst, nevar nedomāt par to. Tajā pašā laikā mums jādara viss, lai tas nekad vairs neatkārtotos. Bet lai tas patiešām vairs nekad neatkārtotos, mēs nedrīkstam krāt savā sirdī naidu, mums ir jāmeklē reāli ceļi — ko mūsu tautai vajadzētu darīt, lai tas nekad vairs neatkārtotos.

— Pēdējā laikā gan objektīvu, gan subjektīvu apstākļu sakritības dēļ Latvijas un arī starptautiskajā sabiedrībā atkal ir aktualizētas Latvijas vēstures lappuses. Kā, jūsuprāt, mūsu dramatiskās vēstures kontekstā iekļaujas 1949. gada 25. marts?

— Tā ir sāpe, kas nav izmērojama ne ar kādām mērvienībām. Nekādām!

Lai iemūžinātu tautas atmiņā savu vēsturi, lai par to stāstītu citiem, mēs esam izveidojuši Latvijas Okupācijas muzeju, un darbam pie šī muzeja pilnveidošanas ir jāiet plašumā un dziļumā. Tam jābūt kā svētvietai. Vietai, kurp neiet kā uz rotaslietu izstādi. Vietai, kurp cilvēks aiziet, lai atcerētos notikušo un neaizmirstu to. Tā ir mana svētākā pārliecība.

Es gan nedomāju, ka par šīm lietām mums katru dienu savā starpā jārunā. Es arī nedomāju, ka mums vajadzētu šos smagos pārdzīvojumus likt par pamatu savai ikdienas rīcības motivācijai. Tomēr ir jāapzinās, ka šīs smagās represijas ir veidojušas vienu no latviešu nācijas identitātes pazīmēm — mūsu vēsturisko pašapziņu, mūsu atgriešanos. Jo viss jau varēja būt arī daudz traģiskāk. Varēja būt arī neatgriešanās. Bet katrs caur savu "es" redz un arī izjūt šo atgriešanos.

Taču man arī gribētos, lai, veidojot nācijas identitāti, šis ciešanu motīvs nebūtu mūsu identitātes vienīgā pazīme. Mēs nedrīkstam dzīvot tikai ar domu, ka esam upuri. Ar to vien ir par maz, lai veidotu mūsu nākotni un iegūtu cieņu pasaules sabiedrības acīs. Tas ir tāpat kā cilvēku savstarpējās attiecībās — nevienam īpaši nepatīk tie, kuri daudz stāsta par savām problēmām. Mēs taču zinām, ka sabiedrība labprātāk uzņem tos, kas smaida un ir priecīgi, veiksmīgi un pašapzinīgi. Veiksme un neveiksme — tie ir jēdzieni, kas tautā ieguvuši, es gribētu teikt, noteiktu spēku.

Tāpat arī citām tautām nevar sevi nepārtraukti rādīt tikai no traģiskās puses. Mums ir jāparāda, ka mēs, neskatoties uz šiem drausmīgajiem upuriem, ko esam nesuši, neskatoties uz pārdzīvoto, spējam veidot arī jaunu attieksmi, kurā redzam dzīvi jau ar citām acīm.

— Arī jūsu nesenās vizītes laikā Izraēlā, cik zinu no visai skopās informācijas Latvijas plašsaziņas līdzekļos, jo bieži tika akcentēta vēsture.

— Jā, arī vēstures kontekstā mans brauciens uz Izraēlu un daudzās tikšanās bija ļoti zīmīgas. Īpaši — ierašanās vietās, kas saistītas ar Jēzus Kristus zemes dzīvi. Es biju Golgātā, biju Galilejā, Nācaretē. Nebiju vienīgi Betlēmē, jo zināmu apsvērumu dēļ man netika dota iespēja apmeklēt šo vietu.

Es redzēju, ar kādu milzu pašapziņu ebreji veido savu dzīvi. Viņi aktīvi darbojas finansu un uzņēmējjomās. Viņi veido savu valsti skaistu, bagātu un ļoti daudzpusīgu, bet tajā pašā laikā holokausta muzejs ir viņu svētvieta.

Protams, mums neviens nav jāatdarina. Mums nav jāsalīdzina, jo nevar salīdzināt divas traģēdijas — tas vienmēr ir bijis bīstami. Tāpat kā nevar salīdzināt divus cilvēkus, kas piedzīvojuši lielu nelaimi. Katrs ir cilvēks par sevi, un katram ir svarīga tieši viņa nelaime. Es nevaru pieņemt, ka, runājot par kādas citas tautas piedzīvotajām ciešanām, mēs uzreiz gribam salīdzināt: kāpēc jārunā par viņu ciešanām, mēs esam cietuši varbūt vēl vairāk. Atzīsim un cienīsim visu tautu baltās un nebaltās dienas. Latvieši un ebreji taču nav vienīgie, kas cietuši dažādos vēstures procesos. Manuprāt, pasaulē vispār ir maz tādu tautu, kas nemaz un nekad nebūtu cietušas.

Ja mēs pakļautos šādai salīdzināšanas tieksmei, tad mums agri vai vēlu būtu jāatbild arī uz jautājumu, cik ir cietuši krievi, cik ukraiņi, cik igauņi...

Tāpēc es gribētu, lai mēs šajā dienā, 25. martā, vispirms sirds dziļumos atcerētos mūsu tautas traģēdijas. Lai mēs caur šo dienu kļūtu stiprāki.

— Kas varētu būt galvenais šī spēka avots? Kopīgais nācijas pazemojums? Kopīgās sāpes? Vai lepnums par mūsu tautas spēju izdzīvot visdramatiskākajās vēstures kolīzijās?

— Katrs šo spēka avotu var meklēt savā veidā. Galvenais, lai cilvēks kļūtu stiprāks. Ar savu rīcību, ar savu praktisko darbību — sākot ar visvienkāršāko darbu, ko mēs darām un kas summējoties dod pozitīvu ieguldījumu arī visai valstij. Katra atsevišķa cilvēka ikdienas darbs taču ir valsts veiksmes sastāvdaļa.

Es gribētu pieskarties arī garīgām lietām. Aiziesim šajā dienā uz baznīcu. Es nedomāju, ka visiem vajadzētu iet tieši uz Doma baznīcu vai, teiksim, Lutera draudzi. Katram šis piemiņas brīdis var būt savādāks, taču ir svarīgi, lai cilvēki to dara garīgi, dvēseliski un sirsnīgi. Mēs ļoti maz un reti lietojam šo vārdu — sirsnīgi. Tas šajos sešos septiņos gados ir gandrīz vai aizmirsts vārds. Man gribētos, lai tieši šajā dienā starp mums būtu laipnība, sirsnība un mīlestība.

— Ko jūs pats darīsit 25. martā?

— Es šajā dienā, protams, aiziešu pie Brīvības pieminekļa. Ja tur būs cilvēki, tad es viņus uzrunāšu. Ja cilvēku tur nebūs, tad paklanīšos Brīvības piemineklim kā mūsu valstiskuma simbolam, kas piedzīvojis visu mūsu tautas dramatisko vēsturi, bet tomēr palicis cauri laiku laikiem skaists, mums dārgs un tuvs.

25. martu — Represēto piemiņas dienu — nevar saukt par svētkiem, bet to arī nevajadzētu piepildīt tikai ar pārlieku traģismu. To vajadzētu piepildīt arī ar citām latviešu tautai raksturīgām īpašībām. Šajā dienā ar lielāku apziņu vajadzētu apņemties meklēt sevi šajā pasaulē, šajā dzīvē un šajā valstī. Meklēt sevi. Ir labi, ja kāds tev palīdz, bet tomēr paša uzņēmība, paša enerģija, paša atbildība, manuprāt, ir noteicošais faktors. Es šajos gados esmu sastapis, arī Represēto piemiņas dienās, daudzus jau vecus cilvēkus, kuri ir apbrīnojami optimistiski, un esmu sastapis daudzus jaunus cilvēkus, kuros valda nihilisms. Daudzi par Represēto dienu nav pat dzirdējuši. Tad man gribas uzdot jautājumu: kā tu vispār vari nedzirdēt, ka Latvijai sāp?! Kā tu vari būt vienaldzīgs un to nezināt?!

— Šis laikam gan ir viens no vissāpīgākajiem jautājumiem. Un atbilde uz to ir vitāli svarīga — runa taču ir par nācijas un valsts nākotni.

— Tā varbūt ir vecāku, skolas, mūsu valsts vadības struktūru atbildība un arī bezatbildība, ka šī diena netiek pienācīgi akcentēta. Dažkārt ir ļoti viegli aizmirst notikušo. Taču ir grūti to paturēt atmiņā un iznest cauri gadsimtiem. Cilvēks pasaulē un līdzcilvēku atmiņās dzīvo varbūt 150—200 gadus. Pusi no tiem viņš dzīvo šajā saulē, strādā, domā, jūt... Vēl kādu laiku cilvēki viņu atceras pēc viņa padarītā un pēc viņa kapakmens. Pēc tam viņš un viss, kas ar viņu kādreiz bijis saistīts, izzūd no cilvēku atmiņām.

Represēto dienai vajag iet cauri gadu simtiem. Tā varētu būt mūsu vienotības diena — tieši tā es šo dienu uztveru. Un, lai kādi būtu mūsu politiskie uzskati, lai arī kā mēs rīkotos likumdošanā, tautsaimniecības sakārtošanā un citos jautājumos, šajā dienā mēs nedrīkstam kļūt sīki. Mēs nedrīkstam būt ciniski, vienaldzīgi pret jebkuru cilvēku, kurš dzīvo Latvijā un ir atbildīgs gan par to, kas notiek ar viņu pašu, gan par to, kas notiek Latvijā kopumā.

Mums jāpatur sirdī un atmiņā pāri nodarītais, bet naids nekad nevienam nav palīdzējis un nav veidojis nevienu labām nākotnes domām piepildītu būvi — māju, pili vai templi. Tāpēc mums caur šo dienu jātiek vaļā arī no naida, kas joprojām bieži vien mūsu domās un sirdīs pastāv. Arī pie Brīvības pieminekļa. Ejot cauri cilvēku rindām, esmu dzirdējis dzēlīgas piezīmes par mūsu problēmām un arī par sevi. Mani vienmēr ir urdījis jautājums: vai man ir jāiet mazliet papriekšu tam, ko domā cilvēki? Vai varbūt man ir jāsaka tieši tas pats, ko šie cilvēki domā tajā brīdī un ko tajā brīdī uzskata par pareizu? Bet varbūt visi kopā, pārdomājot un izsakot bieži vien arī pretrunīgus uzskatus, mēs kļūstam stiprāki un gudrāki kopumā. Tāpēc es pie Brīvības pieminekļa gribu runāt ne tikai par pagātnes traģēdiju, bet arī par mūsu valsts nākotnes metiem.

Mūsu latviešu tautas identitāte nav tikai Latvijas Okupācijas muzejs. Mūsu identitāte ir arī Eiropas Savienība. Tātad arī eiropeiskas vērtības, nezaudējot savu latvisko identitāti.

Pasaules gudrie ir teikuši:" Mainies katru dienu! Tikai paliec tas, kas tu esi." Šī šķietamā pretruna sākumā liekas nesaprotama, bet tajā ir dziļa jēga. Mums jādzīvo, vadoties no mūsdienīgiem kritērijiem un šodienas principiem, jo tikai tā kaut ko reālu vispār var padarīt, bet tajā pašā laikā mums ir jābūt latviešiem. Ar latvisko identitāti, latvisko mentalitāti un latvisko pārliecību. Mūsu valstī par maz ir runāts par mūsu tautas un valsts vēsturi. Ir atsevišķi fragmenti, atsevišķi cilvēki, kas to dara. Mums nav pietiekamas mūsu valsts attīstības vēsturiskās izpratnes. Mums to vēl nav izdevies sasniegt ar mūsu vēsturnieku, filozofu, mūsu domātāju palīdzību. Mūsu augstskolu mācību spēki, mūsu pedagogi skolās šo vēstures procesu vēl nav aptvēruši, vēl līdz galam nav izanalizējuši. Tikai tad, kad tas notiks, Represēto diena ieņems pienācīgu vietu mūsu vēsturē.

Es domāju, ka mācību grāmatas, kas šodien tiek veidotas, ir labs sākums. Taču ar to vēl nepietiek, ir laiks iet tālāk. Jāveic fundamentāli vēsturiski pētījumi par latviešu nāciju un par latviešu nācijas pārdzīvoto. Es augstu vērtēju to, ko darīja Uldis Ģērmanis, dzīvodams Zviedrijā. Viņš to, protams, darīja savu iespēju un sev pieejamās informācijas robežās.

Bet šodien taču ir pieejama ļoti plaša informācija. Edgars Dunsdorfs savus vēsturiskos darbus par Latviju rakstīja, dzīvodams Austrālijā, un viņam bija varbūt tikai desmitā daļa no tās informācijas, kas mums ir šodien. Mums ir pieejama ļoti plaša informācija visā pasaulē, ieskaitot pat Krievijas arhīvus. Bet tas šodien pietiekoši netiek izmantots. Arī tas ir tukšums, kas neļauj saskatīt nākotnes metus.