Klāt Komunistiskā terora upuru piemiņas diena, 25.marts

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — "Latvijas Vēstnesim"

— Vai šī mūsu tautas sēru diena nevarētu būt spēcīgs stimuls, lai latvieši beidzot būtu vienotāki arī visplašākajā nozīmē? Jo, pagātnē atskatoties, redzams, ka traģiskā vēsture mūsu tautu atkal un atkal šķīrusi. Diemžēl arī Otrajā pasaules karā latvieši karoja abās pusēs. Todien, kad jūs apmeklējāt Latvijas Okupācijas muzeju, man bija saruna ar kādu bijušo leģionāru, kurš man teica: "Labi tomēr, ka latvieši karoja arī Sarkanajā armijā. Kas zina, ja tā nebūtu bijis, varbūt tad Staļins būtu vēlāk uz Sibīriju izsūtījis pilnīgi visu latviešu tautu, kā viņš to izdarīja ar vairākām citām tautām." Vai arī šāda atziņa nevarētu kalpot latviešu vienošanai?

— Pagaidīsim! Ir palikušas pavisam nedaudzas dienas līdz 25. martam. Tad mēs jutīsim to gaisotni. Vienmēr jau viss nav jāizsaka vārdos. To jau var just pēc cilvēku noskaņojuma — vai viņi ir vienoti, vai ir draudzīgi. Tādā sanākšanas reizē ir arī cilvēki, kas jau nāk ar domu ko izkliegt, izgāzt dusmas par savām neveiksmēm.

Bet jūs aizskārāt ļoti interesantu aspektu šajā vēsturiskajā analīzē, un es gribu pateikt savu viedokli: cerēt uz Staļina žēlsirdību kaut kādas argumentācijas dēļ būtu bijis pilnīgs naivums. Visa Padomju Savienības vēsture liecina par to, ka mums nebija uz ko cerēt.

— Jā, prezidenta kungs, tagad mēs to zinām. Taču vēsturiskā pieredze liecina, ka latviešu rīcību šajā gadsimtā ne reizi vien vadījusi tieši cerība.

— Diemžēl, un tā bija mūsu traģēdija un kļūda. Domāju, ka liela mūsu tautas traģēdija saistās arī ar tiem latviešu puišiem, kuri jau no paša gadsimta sākuma cīnījās vienas vai otras valsts pusē. Es šajās dienās gribētu aicināt, lai mūsu vīri nākotnē nekad neķertos pie svešiem ieročiem un nekad nenonāktu svešu komandieru pakļautībā. Vai vēl sliktāk — paši nekļūtu par komandieriem svešās armijās. Tas viss pēc tam ļoti sāpīgi atbalsojas daudzu gadu desmitu un pat simtu garumā, lai arī šie mūsu vīri svešajās armijās gāja ar domu, ka viņi cīnās par Latvijas ideju. Vieni cīnījās Sarkanās armijas rindās pret vāciešiem, jo nacistiskā Vācija arī bija melns rēgs pār Latviju, tāpat kā Padomju Savienība, otri cīnījās Vācijas pusē. Tagad katra puse grib pierādīt, ka tieši viņi ir cīnījušies pret to lielāko okupantu. Būtībā abas okupācijas Latvijai un latviešu tautai būtu vienlīdz traģiskas, jo abās valdīja cilvēknīdēju ideoloģijas, un abu okupāciju sekas būtu apmēram vienas un tās pašas. Šodien nemaz nav vērts analizēt, kas būtu, ja būtu. Vistraģiskākais ir tas, ka pēc tam, kad kari beidzas un lielvalstis sakārto savas savstarpējās attiecības, tad tos, kas ar viņu ieročiem viņu rindās cīnījušies, pasper ar kāju sāņus kā pārbēdzējus un nodevējus. Cilvēkus, kas kalpojuši svešai varai, šī vara agri vai vēlu aizmet no sevis tālāk. Varbūt tas arī ir Visaugstākā sods, jo, manuprāt, ir spēks, kas redz pasaules attīstību, un agri vai vēlu saliek visu pa vietām. Mēs varam nemeklēt un necensties praktiski pierādīt, kā Viņš to dara, bet tas notiek. Ir lietas, kurām nav jāmeklē pierādījumi, bet kas jāpieņem kā parādība, kas notiek.

Tāpat šodien visi, kas dienēja vācu armijā, tiek apvainoti, tiesāti, ja ir kādi pierādījumi pret viņiem. Viņi nav atnesuši slavu un spīdumu latviešu nācijai un Latvijas valstij. Tā ir viņu traģēdija. Tā ir mūsu traģēdija. Un lai Dievs dod, ka šis gadsimts būtu mums devis mācību neķerties pie svešiem ieročiem un negreznoties ar svešiem mundieriem. Ja mums ir neatkarīga valsts, tad cīnīsimies par savām interesēm, savas valsts labā.

Protams, te atkal rodas jautājums, vai mēs cienām paši savu armiju. Tos puišus, kas iet armijā, mums vajadzētu uz rokām nēsāt. Ne jau šo konkrēto cilvēku, bet šo pārdzīvoto pretrunu un traģēdiju dēļ, Jo viņi iet mūsu pašu valsts armijā. Mums vajadzētu katrā cilvēkā ieaudzināt pārliecību par savas valsts totālas aizsardzības nepieciešamību, lai arī kurā vietā viņš atrastos. Pasaulē ir daudz mazu valstu, kurās pēc pirmā signāla dažu minūšu laikā visi vīri ir gatavi ieņemt katrs savu vietu.

Taču gribu uzsvērt: es nenosodu ne tos, kas bija vienā pusē, ne tos, kas bija otrā pusē. Jo bija arī laika un likteņa neizbēgamības princips. Leģionā taču daudzi aizgāja piespiedu kārtā. Viņiem atlika vien izvēlēties — vai nu viņus iznīcina tāpat, vai arī viņi aiziet leģionā. Un sarkanie okupanti jau bija ne mazāk nežēlīgi.

Nesen es par to runāju ar ārvalstu vēstniekiem. Ir jānošķir Waffen SS un latviešu leģioni. Ir jāatrod veids, kā to paskaidrot pasaulei, un tas, kā mēs pēdējās nedēļās esam pārliecinājušies, nav viegli. Arī vēstnieki man atbildēja: "Mīļais prezident! Pasaulē SS ir viena nozīme! Nevienu Ķīnā, Ēgiptē, Amerikā vai Anglijā neinteresē, kuras SS daļas darīja to, to vai to. Pasaule SS ir atzinusi par noziedzīgu organizāciju." Tā arī ir šo latviešu leģionāru un mūsu tautas traģēdija.

Mēs jau sirdī varam viņus saprast un arī attaisnot, bet to ir ļoti grūti pierādīt pasaulei. Pasaulei SS ir noziedzīga organizācija, un nav svarīgi, vai tu esi atradies ierakumos vai arī stāvējis simt kilometrus no tiem — tev ir uzlikts SS zīmogs. Neko citu es ārvalstīs neesmu dzirdējis. Es domāju, ka vienīgā izeja mums ir — vispirms pašiem izprast šos cilvēkus, neko nenosodot un nepārmetot. Jo tie ir mūsu tēvi un mūsu vectēvi.

Starp citu, arī mans vectēvs bija vienā no frontēm. Un katrā latviešu ģimenē var atrast — vienā, otrā vai trešā paaudzē — cilvēkus, kuri cīnījušies svešas armijas rindās. Lai mēs varētu veidot savu nākotni, mums šīs pagātnes traģiskās lappuses jānoliek malā. Pavisam citai attieksmei, protams, ir jābūt pret tiem, kuri ir piedalījušies mierīgo iedzīvotāju slepkavošanā. Noziedznieks jebkurā laikā un valstī ir un paliek noziedznieks.

— Nolikt malā — es to saprotu tieši kā šīs nosodīšanas izbeigšanu. Jo vēsture ir jāatceras — jūs pats to nupat uzsvērāt.

— Jā, protams! Vajag izbeigt provocēšanu uz nepārdomātu nosodīšanu un nevajag iekrist uz provokācijām. Ja mēs esam droši, ka mēs noziedzniekus sodām un ka tie, kas nav noziegušies, ir mūsu sabiedrībā iederīgi, tad mums nevajag tik ļoti aizrautīgi un reizēm pat histēriski komentēt kādas citas valsts avīžu rakstus, kā mēs to ne reizi vien esam darījuši. Arī rakstus laikrakstos raksta cilvēki ar savu pārliecību, ar savām zināšanām, kuras no mūsu viedokļa varbūt ir aplamas.

Tādu rakstu ārzemēs ir bijis ļoti daudz, un mēs tos centīgi pārdrukājam un pat priecājamies: redz, mums atkal ir atnesta tā svētā patiesība, kuru mēs, muļķa latvieši, paši neesam sapratuši... Tā ir tāda sevis pašnoniecināšana, no kuras ir jāatbrīvojas.

Bet es jums pilnībā piekrītu, ka traģēdijām un represijām, kas vērstas pret mums šajā gadsimtā, jākļūst par vienu no fundamentālajiem faktoriem mūsu vienotības stiprināšanā. Bet ne tikai.

— Mēs esam 25. marta priekšvakarā. Bet bija arī 1941. gada 14. jūnijs. Un latvieši tika deportēti arī citos gados. Manu tēvu, piemēram, padomju okupanti izsūtīja dažas dienas pēc Rīgas ieņemšanas, 1944. gada oktobrī.

— Tas ir tas pats. Padomju noziedzīgā ideoloģija izveda cilvēkus daudzos datumos. Mani pašu aizveda 14. jūnijā. Manus piederīgos pēdējo reizi izveda 1950. gadā. Padomju ideoloģija strādāja diendienā. Šīs represijas jāuztver kā mūsu tautas iznīcināšanas mēģinājumus, kur 14. jūnijs un 25. marts vienīgi izceļas kā padomju ideoloģijas noziedzīguma virsotnes, un šajās dienās mēs atceramies visus represētos.

— Savā dvēselē es pašlaik runāju it kā ar diviem cilvēkiem. Pirmais ir Latvijas Valsts prezidents. Bet otrs ir mazs puisēns Guntis Ulmanis, kuru laikam taču arī kā "bīstamu padomju varas ienaidnieku" aizsūtīja uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā.

— Mjāa...Tā bija, jā.

— Vai jūs pats, mazs bērns būdams, tobrīd ko spējāt saprast, un ko jūs atceraties no saviem izsūtījuma gadiem?

— To, kā mani aizveda, es, protams, nevaru atcerēties. Cik tad man bija — parēķiniet: no 1939. gada 13. septembra...

— Tātad jums tad bija apmēram gads un deviņi mēneši.

— Piederīgajiem un visiem, ar kuriem kopā es atgriezos Latvijā, par šīm lietām nepatika runāt. Tā bija pazīme, ka dvēseles sāpe ir dziļa un smaga un ka tā ne ar ko nav salīdzināma. Tāpēc arī es šīs lietas nekad nelieku savas rīcības pamatā. Tās ir manas iekšējās, dvēseliskās pārliecības pamatā. Es pēc ļoti skopajiem pieaugušo nostāstiem zinu, ka mani kā tādu kartupeļu maišeli iemeta lopu vagonā un tālāk viss gāja tā, kā aprakstīts Andas Līces grāmatās un citu izsūtīto stāstījumos. Manas atmiņas par to laiku sākas varbūt no kādu trīs četru gadu vecuma. Sibīrijas ciedru meži un sniegotie lauki. Kanas upe... Sādžas, kas vasarā bija dzīvības pilnas, bet ziemā aizsnigušas līdz jumtu korēm, un mēs gājām pa tādiem sniega tuneļiem...

Viena no spilgtākajām manu atmiņu epizodēm apbrīnojami tieši sasaucas ar epizodi filmā "Ilgais ceļš kāpās". Šī mazā zēna liktenis bija apbrīnojami līdzīgs manējam. Filmā to puisēnu tikai izsūtīja ar māti, bet mani ar vecomāti. Mani aizveda uz vienu krievu māju, nomitināja kaut kādā istabiņā... Taču no piecu sešu gadu vecuma es jau to istabiņu atceros tīri labi. Un šie vienkāršie krievu cilvēki, kuri būtībā jau nemaz nebija saistīti ar padomju ideoloģiju, mums palīdzēja un atbalstīja mūs. Protams, kāds jau no viņiem arī rūca, ka viņu sādžā ienākuši "fašistu izdzimteņi", tas jau laikam bija neizbēgami. Bet galvenais, kas man palicis atmiņā — ka es tieši tāpat kā tas puisītis filmā "Ilgais ceļš kāpās" nomaldījos. Es ilgi klīdu, kamēr nokļuvu kapsētā un aizmigu pie viena pareizticīgo krusta. Nezinu, kā tas bija gadījies, kā ne, ka nāca kādi vietējie iedzīvotāji, atrada mani un uzmodināja. Tā es paliku dzīvs. Būtu vēl pagājuši daži mirkļi, un es tur būtu aizmidzis uz mūžu — tajā piesnigušajā kapsētā.

Es kā pa miglu atceros, kā eju pa Sibīrijas mežu un ciedru koki izskatās tik milzīgi — liekas, viņi tevi nospiež. Sibīrijas mežs jau ir ļoti savdabīgi. Tā ir visspilgtākā atmiņa no tā laika. Kādreiz, skatoties šo filmu, es brīnījos — kā filmas veidotājiem ienākusi prātā tieši tāda epizode, apbrīnojami līdzīga manis piedzīvotajam.

Bija arī citi atgadījumi. Nedaudz atceros, kā mēs ar citiem bērniem gājām uz mežu un satikām lāci, kā spēkojāmies ar sādžas bērniem.

Manai vecaimātei klājās grūti, jo vairākas reizes viņu apcietināja par dažu kartupeļu paņemšanu. Tad es pāris gadu vecumā dzīvoju viens pats. Sēdēju mājās, kamēr vecāmāte atgriezās. Atceros ēdienu: kliju maize, pāris sasalušu kartupeļu un ūdens. Vēl prātā kā pa miglu palikuši skābi gurķi.

Ja tu saslimi, tad ārstēt varēja tikai Dievs un laiks. Nekas vairāk. Jo zāļu nebija nekādu — to es atceros pavisam droši. Vienīgās zāles bija tēja. Protams, mēs, kā jau bērni, slimojām ar visādām slimībām.

— Klausoties šos sāpīgos pārdzīvojumus, jo lielāku apbrīnu pelna tie, kas spēja izdzīvot un atgriezās. Mūsu tautas apbrīnojamā izdzīvošanas spēja. Gara spēks.

— Redziet, šī lielā Likteņa roka cilvēkus, arī Sibīrijā, nolika dažādās vietās. Vieni nokļuva īpaši smagos apstākļos, citi tādās vietās, kur bija mazliet vieglāk. Protams, kopumā mēs visi bijām nolemti. Taču es domāju, ka tieši šī dažādība daudziem cilvēkiem ļāva atgriezties. Protams, bija arī ļoti stipri cilvēki, kas visdramatiskākajos apstākļos, pateicoties savai veselībai un stiprai gribai, izdzīvoja. Un, paldies Dievam, daudzi cilvēki, atgriezušies no Sibīrijas, šeit, Latvijā, pēc tam vēl nodzīvoja ilgu mūžu. Par to jūs pats esat pārliecinājies. Tas nozīmē, ka izturība ir viņu gēnos. Ja cilvēka ķermenī bija kāda vāja vieta, tad Sibīrijā viņš bija lemts iznīcībai. Jo nevarēja cerēt ne uz kādu palīdzību.

— Esmu ievērojis, ka Sibīriju pārcietušajiem ir īpaši kuplas ģimenes.

— Jā. Sibīrija rada kopības sajūtu. Tieši tāpēc atkal jārunā par vienotību. Ja kaut ko nosacīti varētu pieskaitīt pie šīs Sibīrijas traģēdijas pozitīvajām sekām, tad tā ir Sibīriju izgājušo cilvēku vienotība. Mēs, kad pēc kara atgriezāmies Latvijā, mēdzām sapulcēties un klusi dziedāt Sibīrijas latviešu dziesmas. Dziedājām arī leģionāru dziesmas. Man žēl, ka šis tas no šīm dziesmām ir izgaisis no atmiņas.

— Dziesma jau latviešus vienojusi daudzās grūtās situācijās. Un arī prieka reizēs.

— Jā, un šogad atkal būs Dziesmusvētki. Ļoti skaisti, ka tie iekrituši Latvijas valsts 80. jubilejas gadā. Un, es domāju, ka 18. novembris mums jāpadara par patiesiem visas tautas svētkiem. Tie nedrīkst būt tikai "nomenklatūras" svētki. Arī tā būtu atbilde cilvēkiem, kuri pārdzīvojuši drūmos Sibīrijas izsūtījuma gadus. Lai viņi varētu šajā 80 gadu jubilejā priecāties, ka palikuši dzīvi, un arī to vietā, kuri nepārnāca, izjust prieku, ka pastāv Latvijas valsts.

Ja ir dzirdīgas ausis, tad es aicinātu, rīkojot šos pasākumus, vispirms ielūgt nevis deputātus un valdības locekļus... Protams, viņu piedalīšanās ir svētku neatņemama sastāvdaļa, taču svarīgāka ir tautas piedalīšanās. Es ļoti pārdzīvoju, redzot tos "melnos caurumus" svinīgo pasākumu laikā Nacionālajā teātrī un Operā, uz kuriem tiek ielūgti mūsu deputāti un valdības pārstāvji, bet daudzi vienkārši neatnāk. Tajā pašā laikā uz ielas stāv simtiem cilvēku, kuri labprāt, savas pārliecības vadīti, būtu gribējuši tur piedalīties.

— Klausoties jūs, es īpaši asi izjūtu, cik nepieciešams un svarīgs būtu jūsu brauciens uz Krasnojarskas novadu Krievijā. Novadu, kur vēl aizvien dzīvo daudzi latvieši. Par šo braucienu tiek runāts jau sen, taču —, liekas, arī pēdējo dienu notikumi to vēl vairāk attālinās.

— Jā, Krasnojarskas brauciens būtu ļoti svarīgs. Viens otrs man pārmet, ka es "diņģējos ar Krieviju", lai tiktu uz Krasnojarsku. Tā ir mana pārliecība, ka vajag aizbraukt uz Krasnojarsku, un ar to ir pateikts viss. Bet prezidents uz svešu valsti var aizbraukt tikai ar zināmām šīs valsts garantijām. Un pagaidām šīs garantijas man tiek liegtas. Šīs garantijas ir vesels jautājumu komplekss. Starptautiskā prakse prasa, lai prezidents tiktos ar attiecīgās valsts augstākajām amatpersonām un lai viņam parādītu tādu uzņemšanu, ko pelnījis suverēnas valsts vadītājs. Tas ir jautājums arī par Latvijas valsts prestižu. Ja es braucu uz Krieviju, tad man jāpārstāv Latvija visaugstākajā līmenī. Nevaru vienkārši klīst pa Sibīrijas plašumiem un meklēt, vai tur nedzīvo kāds latvietis, jo es gribu ar viņu aprunāties... Ja mēs to neizdarām izsvērti un ar pienācīgu pašcieņu, tad tas būtu kaitējums Latvijas prestižam.

Diemžēl šobrīd ir grūti cerēt uz Krievijas puses izpratni. Par to liecina pēdējo dienu notikumi.

— Ļoti nekorektā un agresīvā propagandas kampaņa pret Latviju, kas jo nepamatotāka un aizvainojošāka ir mūsu traģiskās pagātnes kontekstā.

— Jā. Vispirms jau jāsecina, ka šī kampaņa ir neproporcionāli liela. Es kā neatkarīgas valsts prezidents negribētu izteikties tik neuzmanīgi, kā to ir izdarījis viens otrs mūsu vai Krievijas politiķis, izraisot ķēdes reakciju, kura radījusi visai grūti novēršamas sekas. Taču es gribu teikt — lai arī kāds būtu bijis mītiņš pie Rīgas Domes, neadekvāta rīcība jau vairs nav ne ar ko attaisnojama. Tas liecina par to, ka kāds, kurš ir ieinteresēts mūsu neveiksmē, jebkuru mūsu kājas paslīdēšanu, jebkuru mūsu vismazāko kļūdu palielinās tūkstoškārt un ar milzīgas propagandas mašīnas palīdzību pasniegs pasaulei vismelnākajās krāsās.

Es Krieviju aicinu un aicināju arī savā paziņojumā meklēt izsvērtus un līdzsvarotus risinājumus. Un, ja Krievija patiesi atzīst mūsu suverenitāti un neatkarību uz laiku laikiem, tad jābūt arī attiecīgai rīcībai. Taču reizēm liekas, ka Krievija mūs uzskata par savu provinci, kurā tikai nav sakārtotas varas struktūras, un ka, agri vai vēlu tās sakārtojot, atkal varēs šeit atgūt savu ietekmi. Tāds iespaids man radās no Krievijas reakcijas pēc 3. marta incidenta Rīgā.

Bet nevajadzētu arī pārspīlēt, jo Krievijas prezidents šajā sakarā izteicās ļoti rezervēti. Tas ļauj cerēt, ka viņš tomēr šajās lietās cenšas iedziļināties.

Mums pašiem arī jāanalizē sava rīcība. Vislielākā muļķība, ko izdara daudzos konfliktos, lielos un mazos, ir cenšanās pasludināt, ka tas otrais bijis vainīgs, bet es pats esmu tīrais zelta gabaliņš. Tas arī nav adekvāti. Mums jādomā par sociālajām problēmām, kas patiešām ir nopietnas, jo daudziem cilvēkiem Latvijā šodien patiešām klājas grūti. Mums jādomā arī par mūsu varas institūciju atbildību. Jādomā par to, kā politiķu teikto uztvers pasaulē.

Es esmu iepazinies ar daudzām ārvalstu laikrakstu publikācijām un redzu, ka daudzi no šiem laikrakstiem arī ir kritiski noskaņoti pret mums. Piemēram, viena no lielākajām vācu avīzēm "Die Welt" mums veltī ļoti kritiskus vārdus.

Es pozitīvi vērtēju to, ka mūsu ārlietu ministrs paziņoja par savu gatavību tikties ar Krievijas ārlietu ministru, pretēji Krievijas pozīcijai — netikties ne ar vienu Latvijas pārstāvi. Mēs esam gatavi sarunām. Ja viņi nav gatavi, ja viņi vēl "deg" vai negrib veidot ar mums normālas attiecības, tad tā drīzāk ir viņu lieta.

Taču arī tas, es domāju, mums ir jāvērtē tajā pagātnes atcerēšanās kontekstā, ar ko mēs sākām šo sarunu.

— Acīmredzot mums jāmācās nodalīt lielās parādības no propagandistiska populisma — kā pašu zemē, tā ārpus Latvijas. Stāvēt pāri maziskumam, kas atkal un atkal, kā pārbaudīdams, veļas pāri mūsu zemei un tautai.

— Domāju, ka šajā gadījumā, tieši pēdējās dienās mūsu sabiedrība šos procesus uztvēra ļoti pareizi. Bet politiskajiem spēkiem, īpaši valdības pārstāvjiem, ir jāzina, kā vārdā un kādu mērķu vadīti viņi rīkojas — kaila populisma vārdā vai tautas interesēs. Bieži vien populisms neatbilst tautas interesēm. Tas gan kalpo tautas emociju pacelšanai attiecīgajā brīdī, bet tas nedod tālejošu efektu.

— Paldies, prezidenta kungs, ka radāt iespēju kopīgi ielūkoties mūsu tautas traģiskajā vēsturē, metot gaišu skatienu uz šodienu un rītdienu!

— Jā, to es gribu vēlreiz uzsvērt: mēs nedrīkstam aizmirst mūsu pagātni daudzo upuru dēļ. Mums tieši šīs pagātnes un šo upuru vārdā jākļūst gudrākiem un gaišāk jāveras nākotnē.

Jānis Ūdris,

"LV" nozares redaktors