Runas. Raksti. Referati. Viedokli

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents:

Kas top: Eiropas nācija vai nāciju Eiropa

Referāts "Identitātes problēma Latvijā un institūta "EUROLAT" darbs. Eiropas nācijas vai nāciju Eiropas veidošana?", starptautiskajā simpozijā "Nacionālā identitāte un Eiropas vīzija Latvijā", Rīgā, 1998.gada 20.martā.

Pirmoreiz identitātes problēmas apspriežam izdzirdu 1979. gadā, kad Latvijas PSR Kultūras dienu laikā Štīrijas zemes kultūras daļas vadītājs profesors Jungvirts iepazīstināja mani ar aizsākušos diskusiju par Austrijas identitāti - kā mainījusies sabiedrības apziņa Austrijā, šai valstij pārtopot no daudznāciju Hābsburgu monarhijas par samērā nelielu republiku. Saņemtos materiālus par Austriju iztirzāju ar dažiem domubiedriem Latvijā, mēģinot rast analoģijas dzimtenē. Latvijā toreiz valdīja izteikta "padomju identitāte", politizēta un ateistiska, šķietami internacionalistiska, taču drīzāk impēriski šovinistiska. Pieļāva diskutēt vienīgi par to, vai visi mēs piederam vienotai, bezpersoniskai "padomju tautai" vai arī latviešu nācija ir viena no "padomju tautām" kā toreiz teica - "nacionāla pēc formas un sociālistiska pēc satura". Latviešu inteliģence toreiz cīnījās par privilēģiju saglabāt vismaz nacionālo identitāti PSRS ietvaros, izmisīgi mēģināja uzturēt dzimtās valodas un kultūras tiesības.

Drīz pēc tam sākās Gorbačova liberalizācijas ēra un latviešu "trešā atmoda", kurā man bija lemts līdzdarboties un kuras laikā izsacītās idejas vēlāk iekļāvu savā grāmatā "Trešā atmoda" (1992). Identitātes meklējumos bija dainu tēva Kr. Barona 150 gadu jubileja, latviešu valodas statusa, nacionālās simbolikas, vēsturisko vietvārdu un galu galā arī Latvijas neatkarības atjaunošana, kad 1991. gadā sabruka Padomju impērija. Latvija atsāka funkcionēt kā neliela, neatkarīga valsts, priekšplānā izvirzoties nacionālās identitātes problēmai.

Mazs vēsturisks komentārs Latvijas situācijai. Latvija kā jēdziens radās 19. gs., bet kā valsts dzima 20. gs., kad 1918. gada 18. novembrī proklamēja neatkarību. Teritoriāli tā veidojās no 3 "zvaigznēm", trim vēsturiski šķirtām provincēm (attiecīgi Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņas latviešu daļa, Vitebskas guberņas latviešu apriņķi). Pirms iekļaušanas Krievijas impērijā (18. gs.) šīs provinces bija attiecīgi Zviedrijas un Polijas sastāvā (Kurzemes hercogvalsts bija Polijas vasaļvalsts), bet pirms tam tās veidoja teokrātisko Livonijas ordeņa valsti Sv. Romas impērijas sastāvā. Šī situācija bija radusies 13. gs., vācu krustnešiem kristianizējot un reizē arī pakļaujot sev seno latviešu un somugru (lībiešu, igauņu) ciltis.

Latviešu nācija veidojās no šīm ciltīm kā zemnieku nācija teritorijā, kuras virsslānis (dažādu svešu varu pakļautībā) bija vācisks. Vācieši bija muižnieki, priviliģētie pilsētnieki, bet latvieši palika dzimtcilvēki, kuri tikai pēc dzimtbūšanas atcelšanas (1817.-19.g., Latgalē pat 1861. g.) varēja konsolidēties pilnīgā nācijā ar savu inteliģenci (pirmā tautiskā atmoda, 1856.-70. g.). Šīs atmodas laikā dzima ideja par latviešu nacionālo identitāti, kura sakņojās nacionālromantismā un sākumu ņēma G. F. Herdera un G. Merķeļa darbos. Vācu luterāņu mācītāji G. Mancelis, G. F. Stenders latviešos bija sējuši kristīgo, resp. luterisko mentalitāti, sākumā kā dzimtcilvēka, verga mentalitāti, bet pēc emancipācijas kā motivāciju pārejai vācu kultūrā. 19. gs. Tika sludināts 3 Baltijas provinču vienots zemes nacionālisms ("Landesnationalismus"), pretstatā latviešu un igauņu nacionālismam - pirmais balstītos uz luteriskām tradīcijām un pagātnes reminiscencēm un varētu būt kopējs pretspars krievu impērismam, slavofīlu idejām.

Tā Latvijā izveidojās konservatīvais virziens, kas vairāk orientējās uz vācu un vispār Rietumeiropas kultūru (kura Latvijā bija ienākusi ar vācu starpniecību) un nacionālromantiskais virziens, kas sakņojās tautas zemnieciskajā kultūrā un folkloras tradīcijās.

Līdztekus nacionāliem spaidiem Latvijā izteikti bija arī sociālie spaidi, tādēļ nav brīnums, ka latviešos lielu ietekmi guva marksisma mācība radikālā veidā, kas nacionālās identitātes un kristīgi eiropeisko tradīciju meklējumus aizvietoja ar sociāliem eksperimentiem, ar proletārisko identitāti. Tie krasi izpaudās 1905. gada un 1917.-19. g. revolūcijas notikumos, taču galu galā Latvijā uzvarēja nacionālā ideja, V. Vilsona deklarētie tautas pašnoteikšanās principi. Jaunizveidotās Latvijas valsts pamatā 1918.-40. g. bija gan Rietumu demokrātijas principi, gan latviešu nacionālā pašapziņa, lielākā vai mazākā mērā ievērojot arī nacionālo minoritāšu intereses (vācieši, krievi, poļi, ebreji u. c. veidoja ap 25% iedzīvotāju kopskaita). Latvija šajā laikā jutās kā Eiropas sastāvdaļa, reliģijas un civilo institūciju ziņā bija kopība (es te nerunāju par demokrātijas vai autoritārisma domināciju, kas ir politiskās iekārtas, bet ne identitātes problēma).

Neatkarīgo Latviju sagrāva 2. Pasaules karš, Molotova-Ribentropa pakts, Latvijas aneksija un inkorporācija PSRS sastāvā, kad, kā jau teikts, valstiskums un nacionālā identitāte tika apslāpētas. Oficiāli atļautā "padomju identitāte", zem "proletāriskā internacionālisma" maskas ignorēja nāciju tiesības un izraisīja Latvijā dziļu depresiju, identitātes krīzi. Deportācijas, represijas Staļina laikos, varmācīga kolonizācija vai uzspiesta ekonomiska migrācija veicināja latviešu demogrāfisko krīzi, izveidoja citu etnisko samēru valstī. Būtībā pēc neatkarības atgūšanas Latvijai bija jāatkopjas kā pēc ilgas slimības, taču šī atveseļošanās ieilgst un jaunas identitātes veidošana sokas grūti. Ja PSRS dominēja deformēta politiska nācija, tad tagad līdztekus atvērtas, demokrātiskas sabiedrības tendencēm ir arī spēcīgs, vēsturiski motivēts, pat saasināts etnisks nacionālisms, kas sakņojas pagātnes pārestībās un bažās par mazas tautas izdzīvošanu.

Latvijas neatkarības atgūšana laika ziņā sakrita ar vienotas Eiropas veidošanos un jaunās valsts vēlēšanos iekļauties vienotajā Eiropā, būtībā Rietumeiropā (atcerēsimies, ka Mārstrihtas līgumu parakstīja 1992. g., gadu pēc Latvijas neatkarības atgūšanas). Šī Eiropas vīzija balstās gan uz kultūras kopības apziņu , gan vēlēšanos izkļūt no kādreiz varmācīgi uzspiestās piederības Austrumeiropai. Bet tā ir motivēta arī ekonomiskās interesēs - piederība Rietumeiropai sola lielāku ekonomisku labklājību un arī drošību. Motivācija piederēt Eiropai dažādos Latvijas sabiedrības slāņos ir dažāda, pēc "zaudētājiem gadiem" liela ir etniskās identitātes apziņa. Būtībā Latvijā veidojas dažādi identitātes slāņi - "nacionālā identitāte", piederība latviešu nācijai, "valstiskā identitāte", piederība Latvijai (ievērojot, ka latviešu Latvijā ir 54% iedzīvotāju, bet Rīgā pat vēl mazāk). Pamazām veidojas "eiropeiskā identitāte", un embrionālā līmenī var runāt par Rīgas, Hanzas, Baltijas identitāti. Prāva daļa Latvijā dzīvojošo krievu izjūt nostaļģiju pēc pagātnes vai arī atjauno krievisko identitāti.

Taču ļoti prāva sabiedrības daļa vispār ir apātiska, vīlusies valsts virzībā, nobažījusies par nākotni, Ir cilvēki, kas baidās, vai vienotā Eiropa nekļūs par nacionālās identitātes apslāpētāju, atceroties padomju laikus. Demokrātiskas, atvērtas sabiedrības un politiskas nācijas veidošanās perspektīvas izraisa dalītas jūtas.

Tādēļ ļoti svarīgi ir, kā veidosies jaunā Eiropa - vai kā Eiropas suverēnu nāciju kopība vai kā kosmopolītiska, angliski runājoša Eiropas nācija. Mūsu sabiedriskai domai īpaši svarīgi ir tas, vai būs "Nation Europa" vai "Europa der Nationen", kas ne tikai respektēs, bet garantēs mazo tautu identitāti. Bīstama mums šķiet masu kultūra, kosmopolītisms, lielo valstu diktāts, angļu valodas pilnīga dominācija saimnieciskajā dzīvē, nacionālo valodu iedzīšana virtuvē, salonos, teātros un folkloras ansambļos. Latvijā ir bažas, ka reāli te varētu veidoties ne vien bilingvistiska situācija (latviešu un angļu valoda), bet atsevišķos rajonos (Rīgā, Latgalē) - pat faktiska trīsvalodība (latviešu, krievu un angļu valodas). Latviešu valoda jūt apdraudējumu. Ne velti raisās tik spraigas diskusijas par valodu situāciju un valodas likumu.

Tādēļ sabiedrībā daudzi uztver Eiropas ideju samērā piesardzīgi, kaut arī ceļš uz ES ir deklarēta valsts politika un būtībā vienīgā Latvijas paliekošas neatkarības un drošības garantija, vienīgais ceļš un demokrātiju. Ir arī zemnieku bažas no importa precēm, no transnacionāla kapitāla ieplūšanas.

Lūk, kādēļ liela nozīme būs arī tam, kāda veidosies jaunā Eiropa - vai kā tīri ekonomiska, merkantīla telpa ar tirgus saimniecības principiem un prāvu birokrātiju, kur visu pērk un pārdod, vai arī kā kultūras Eiropa. Inteliģencei birokrātiskā, formālā, tirdznieciskā Eiropa liekas garlaicīga un ne gluži pievilcīga, resp. pievilcīga drīzāk ekonomiski vai kā Latvijas politiskais vairogs. Ļoti svarīgi ir domāt par kultūras Eiropu, par gadsimtu kopību, par mūsu civilizācijas un kultūras saknēm, par humānajām saitēm, kas atstarojas arī latviešu tautas smagajā, pretrunīgajā vēsturē, daudzu gadsimtu gaitā.

Latvijas vēstures vīzija ir saprātīgs kompromiss starp nacionālās identitātes, nacionālā mantojuma saglabāšanu un piederību Eiropai. Grūtajā ceļā uz Eiropu jāpārvar ne tikai saimnieciski šķēršļi, robežu sakārtošana, dzīves līmeņa celšana, bet jāveido arī intelektuāla antante ar Eiropu. Šīs intelektuālās antantes veidošanā nozīmīgs faktors ir Academia Scientiarum et Artiae Europaea ar sēdekli pašā Eiropas sirdī - Zalcburgā, ko 1990. gadā ir radījis mūsu cienījamais viesis - ievērojamais kardioķirurgs un sabiedriskais darbinieks profesors Feliks Ungers. Jau 1991. gada sākumā, kad Latvija nebija tikusi vaļā no PSRS kundzības, viņš brauca šurp veidot pirmos kontaktus, un pēc viņa ierosmes radās institūts "EUROLAT".

Pamatojoties uz 1991. gada 21. oktobra līgumu starp EZMA un LZA, 1993. gada pavasarī tika izveidots Eiropas-Latvijas institūts kultūras un zinātnes apmaiņai ("EUROLAT"), kura darbības joma un mērķi institūta statūtos definēti šādi:

- veicināt Latvijas kultūras un zinātnes ciešākus sakarus ar Eiropas kultūru un zinātni (Centrālajā un Rietumeiropā), aptverot humanitārās zinātnes, medicīnu, mākslu, lauksaimniecību, mežzinātnes, dabaszinātnes, sociālās zinātnes, jurisprudenci un teoloģiju;

- izkopt savstarpēju izpratni, atbalstu un attīstību;

- veidot Latvijas sabiedrībā harmoniskus priekšstatus par pasauli kā vienotu veselumu, kurā nav pretstatu starp zināšanām un ticību;

- veicināt eiropeiskas kultūrvides veidošanu Latvijā un Rīgā.

"EUROLAT" locekļu skaitā ir EZMA locekļi no Latvijas - akadēmiķi E. Blūms, R. Kondratovičs, J. Lielpēters, M. Kūle, T. Millers, J. Volkolākovs, J. Stradiņš un U. Viesturs. Divi pēdējie ir "EUROLAT" kuratori, kā institūta zinātniskais sekretārs darbojās Dr. M. Jākobsons.

Institūts ir organizējis simpozijus un konferences, izdevis grāmatas, veicinājis vairāku projektu finansēšanu no ārzemju avotiem, kā arī zinātnieku apmaiņu. Tas popularizējis Eiropas ideju Latvijā, uzsverot Eiropas vienotību un daudzveidību. Nozīmīga vieta aktivitātēs bijusi dialoga uzturēšanai starp zinātni un reliģiju, ievērojot to, ka Eiropas kultūras pamatā lielā mērā ir kristietības vērtības un ka tieši šo jomu EMZA atbalsta īpaši.

Te vispirms jāatzīmē pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes laikā 1993. gadā organizētie pasākumi - Filozofijas un socioloģijas institūta rīkotā zinātniskā konference (M. Kūles vadībā) un vēstījums "Latvieši pasaulei", kurā raksturotas latviešu nācijas vēstures un pastāvēšanas būtiskākās problēmas, tautas bažas par tālākpastāvēšanu. Šo vēstuli (parakstīja 16 ievērojami latviešu zinātnes, kultūras un sabiedriskie darbinieki) izlasīja Pāvests un ņēma vērā tās atziņas savās uzrunās, aicinot sašķelto sabiedrību uz izlīdzinājumu un savstarpējo izpratni.

1995. g. 24-25. martā Rīgā tika sarīkots simpozijs "Kristīgā un laicīgā dialogs", kurā piedalījās 60 Latvijas zinātnieki un reliģisko konfesiju vadītāji, EZMA prezidents F. Ungerss, ārzemju teologi. Konferencē nolasītās lekcijas 1996. g. izdotas īpašā "Annuals of the European Academy of Sciences and Arts" sējumā (Vol. 15, Nr. 6, 111 pp.), līdzīgi tam kā šī akadēmija izdevusi konferenču "Kristietības un islama dialogs", "Kristietības un jūdaisma dialogs" utml. sējumus. Šis angļu izdevums iespiests Rīgā ar "Peter Kaiser Stiftung" finansiālo atbalstu 1500 eksemplāros, no tiem 960 nodoti EZMA un izsūtīti tās locekļiem, arī protektoriem, to skaitā Spānijas karalim Huanam Karlosam, kancleriem H. Kolam, F. Vranickim, prezidentam A. Gencam, Ž. Santēram u.c. Grāmatā kā pielikumi ievietoti arī J. Stradiņa raksti "Latvia- Return to Europe? " (lekcija Helsinku universitātē), "Jews in the History of Culture of Latvia" (Ebreju piemiņas fonda konferencē), "Martin Luther and Influence of Reformation in the History of Latvia" (lekcija Rīgā, Lutera baznīcā, arhibīskapa J. Vanaga klātbūtnē sakarā ar M. Lutera 450. nāves gadadienu). Šie materiāli izmantoti Latvijas popularizēšanai Eiropā un pasaules sabiedrībā.

Ar EZMA finansiālo atbalstu izdota Filozofijas un socioloģijas institūta sagatavota antoloģija "UPURIS. Reliģiju zinātne, filozofija, kristīgā prakse", Rīga, 1995, 216 lpp.) un E. Jundža grāmata "Jēzus dzīve uz sinoptisko un johaneisko tradīciju pamata" (1995). EZMA sponsorējusi arī zinātniskus pasākumus - I Baltijas jūras valstu kardioķirurgu konferenci 1993. gadā, akad. J. Volkolakova līdzdalību starptautiskos kongresos, akad. E. Blūma uzstāšanos ar referātu par magnētiskiem šķidrumiem EZMA gada sapulcē Zalcburgā (1997), U. Viestura līdzdalību EZMA konferencē Madridē par zinātņu akadēmiju lomu Eiropas kultūrās (1997). Atbalstīta 18. Baltijas zinātņu vēstures konferences organizēšana Rīgā 1996. g. janvārī un tās materiālu izdošana (par zinātnes funkcionēšanu lielvalstī un mazā valstī), pazīstamā mežkopja akadēmiķa A. Kalniņa 100-gades pasākumi (1994) - ZA sēdes organizēšana un Kalniņa memoriālās telpas saglabāšana, kur līdz 1995. g. atradās "EUROLAT" sēdeklis.

J. Stradiņš pēc vēstnieces A. Žīgures lūguma piedalījās spāņu - somu TV filmas "Konsuls" uzņemšanā Rīgā; šī filma (režisors - L. Prado) veltīta izcilam spāņu rakstniekam Anhelam Ganivetam, kurš bijis Spānijas konsuls Rīgā un 1898. gadā te miris pašnāvībā Daugavā. J. Stradiņš piedalījies arī izcilās latviešu eseistes un Eiropas kultūras popularizētājas Zentas Mauriņas 100-gades jubilejas pasākumu veidošanā 1997. g. (arī filmā par Zentu Mauriņu) un EZMA diskusijā "Zinātņu akadēmijas 21. gadsimtā", iztirzājot F. Ungera koncepciju skatījumā LZA tālākattīstības perspektīvas savas grāmatas beigu nodaļā ("Quo vadis, Academia ? "). J. Stradiņš pēc inženiera J. Jirgensena ielūguma Bavārijā 1997. g. pētījis izcilā izgudrotāja un zinātnieka, astronautikas pioniera F. Candera biogrāfijas materiālus un devis par to vairākus rakstus latviešu presē, kā arī organizējis Canderu dzimtas kultūrvēsturisku braucienu uz Baltiju un Sanktpēterburgu un F. Candera meitas A. Canderes vizīti Rīgā 1997. gadā, tāpat devis vairākus rakstus par vācbaltiešiem vispār (1995) un par Nobela prēmijas laureāta ķīmiķa V. Ostvalda darbības Rīgas posmu (publicēts 1997), par poļu un ebreju lomu Latvijas zinātnes un kultūrvēsturē, par Rīgas eiropeiskām un nacionālajām tradīcijām laikmetu gaitā (1994).

Savukārt U, Viesturs organizējis un vadījis Eiropas Ekonomiskās komisijas starptautisko konferenci "Higher Education, Research and Industry in European Economies in Transition" (Jūrmala, 1997. g. okt.), un uzstājies ar referātu par augstākās izglītības un inovāciju vīziju Austrumeiropā, publicējis vairākus rakstus un intervijas par šo jautājumu. Bet EZMA locekles M. Kūles vadītajā institūtā sagatavotas nozīmīgas grāmatas par etniskajām attiecībām Latvijā un Latvijas integrēšanos Eiropā (1997. g. tādas bijušas 6).

"EUROLAT" saņēmis finansējumu apm. 2000 Ls no Latvijas Zinātnes padomes konferenču organizēšanai, dažu materiālu tulkošanai utml. Mēs labi apzināmies, ka "EUROLAT" ir profesora Ungera ideja, viņa garabērns, var sacīt. Aizvadītajos piecos gados tas nav nomiris, līdzīgi dažām skaistām transformācijas laika iecerēm. Mūsu cerības tas attaisnojis daļēji, veicinot vienu otru derīgu pasākumu. Ar šo konferenci gribētos tam dot jaunu elpu, turpmāk varbūt vairāk piesaistīt to mūsu Filozofijas un socioloģijas institūta darbības jomām, ar ko loģiski tas vislabāk korelē (neatstājot novārtā arī Vēstures institūtu, kas, cita starpā, pētī Rīgu kā vienu no Eiropas ziemeļu reģiona metropolēm sakarā ar mūsu galvaspilsētas 800 gadu jubileju 2001. gadā).

Nacionālās identitātes un Eiropas vīzijas tēma šodien nav izvēlēta nejauši, jo būtībā ap to centrējas Latvijas kā valsts nākotne, arī šogad, kad atceramies 80 gadu kopš tās dibināšanas. Turpinās diskusija, ko aizsākām jau pirms gadiem 10, "trešās atmodas" laikā, sabiedrībā ar pazaudētu identitāti. Publisku domu apmaiņu šajā jomā aktivizēja mūsu simpozija dalībnieks Dr. T. Tīsenkopfs ar savu diskusiju rakstu "Dienā" (1997. g. 25. nov.), par kuru izteikti visdažādākie viedokļi, bieži vien ekvilibrējot ar identitātēm.

äī problēma mūsu valstij ir būtiska, jo faktiski joprojām esam sabiedrība ar īsti neatgūtu identitāti, šķelta sabiedrība. Galvenais, būtiskākais man liekas pāreja no totalitāras identitātes uz demokrātisku identitāti, tomēr saglabājot arī mazo tautu pastāvēšanas esenciālo jēgu un toleranci pret līdzcilvēkiem. Nāciju tiesībām jābūt līdzsvarā ar cilvēktiesībām. Mūsu ieiešana Eiropā nedrīkst būt formāla, birokrātiska, tikai uz merkantilismu balstīta. Tai nevajadzētu būt tādai, ka kalponīte, sērdienīte ieiet lepnā salonā un sēžas pie kungu galda, īsti nezinot, kā tik smalkā sabiedrībā uzvesties.

Mums jābalstās uz kultūras kopību, uz apziņu, ka Latvija kopš 13. gadsimta kādreiz bijusi tāla austrumu province Kārļa Lielā impērijā, par ko runāja profesors F. Ungers, un uz apziņu, ka latviešu tauta ir sena, lepna, apdāvināta un joprojām jauna tauta, kura savās tradīciju bagātībās var dalīties ar veco Eiropu, var ģenerēt jaunas vērtības.

Aija Priedīte, Latviešu valodas apguves valsts programmas vadības vienības direktore:

Ar latviešu valodu skolā un dzīvē

1996. gada pavasarī, apmeklējot Britu padomes angļu valodas skolotāju multiplikatoru kursus, mani ļoti iespaidoja šo angļu valodas skolotāju smaidīgās sejas un atraisītība, labvēlīgā attieksme citai pret citu un skaidri izrādītā griba sadarboties. Šajā seminārā skolotājas pārrunāja projekta metodi. Katrai bija savs izstrādāts "projektiņš", kura kopiju izdalīja pārējiem pārrunām. Tātad pilnīgi normāla skolotāju sadarbība, ideju un pieredzes apmaiņa, sava un otra darba bagātināšana pēc sadarbības un informācijas apmaiņas principa. Kas šeit šķita pilnīgi normāla ikdiena, par to savā latviešu valodas kā otrās valodas (LAT 2) laukā šajā brīdī neuzdrošinājos pat sapņot. Acu priekšā man bija mūsu LAT 2 skolotāju sarūgtinātās sejas, absolūtais tagadnes pesimisms un neticība nākotnei, negriba dalīties ar citiem - jo labas idejas jau kāds veiklais nozagšot un izdošot savā vārdā, - naidīgie, pat nievājošie komentāri par savu mērķa auditoriju utt. Nodomāju - vai vispār kādreiz redzēšu savus latviešu valodas skolotājus tik smaidīgus un atraisītus.

Nav vēl pagājuši divi gadi, bet, atgriežoties no pēdīgā četru dienu Latviešu valodas apguves valsts programmas (LVAVP) apmeklējuma Latgalē, varu teikt, ka lietas patiesi mainās un ir mainījušās. Latviešu valodas skolotāji, par spīti visām grūtībām, ir iemācījušies smaidīt, skatīties ar cerībām nākotnē, priecāties par sadarbības un pieredzes apmaiņas iespējām ar kolēģiem. To nesaku tikai es, to pašu apgalvoja gan ārzemju, gan vietējie kolēģi, šajā pašā laikā apmeklējot LVAVP nodarbības Liepājā, Jelgavā un Rīgā.

LVAVP darbība - LAT 2 programma - 1997. gadā

Latviešu valodas apguves valsts programma (LVAVP) ir izstrādāta 1995. gada pavasarī un vasarā. Tā paša gada 1. novembrī MK to apstiprināja par valsts programmu. 1996. gada 6. decembrī tika noslēgts trīspusējs līgums starp Latvijas valdību, IZM un ANO Attīstības programmu (UNDP) par programmas ieviešanu. Programma ir sagatavota desmit gadiem. UNDP ir apņēmusies sagādāt līdzekļus programmas pirmajiem četriem gadiem. Programmas īstenošanas nolūkos tika nodibināts valsts bezpeļņas uzņēmums - LVAVP vadības vienība, kas par savu darbību un līdzekļu izlietošanu regulāri atskaitās LVAVP koordinācijas padomei, pārstāvot Latvijas valdību, un UNDP.

 

LVAVP mērķis ir veicināt latviešu valodas apguvi sociālās integrācijas nolūkos

LVAVP 1997. gada darbība sadalāma 5 blokos:

- LAT 2 metodikas ieviešana;

- jaunu mācību līdzekļu izveide un ieviešana skolās;

- pieaugušie un to vajadzības;

- televīzijas mācību programma;

- sadarbība ar sabiedrību un masu medijiem.

LAT 2 metodikas ieviešana

Visi, kas strādā izglītības laukā, zina, ka lēmums ieviest jaunas idejas, strādāt ar jaunām metodēm, mainīt tradicionālas pieejas ir saistīts ne tikai ar sīvu pretestību un neizpratni, bet bieži vien pat ar naidīgu nostāju. Mainīt kaut ko latviešu valodas apguves sistēmā, šajā vēsturiski, politiski un emocionāli pārsātinātajā jomā, ir vēl daudzkārt grūtāk.

Katra jauna termina iedzīvināšana un ieviešana rada neizpratni un pārpratumus, tā ir arī ar terminu "latviešu valoda kā otrā valoda", saīsinājumā LAT 2. Otrā valoda nenozīmē, ka tai obligāti jābūt otrai valodai pēc secības, kādā cilvēks mācās šo valodu. Otrā valoda ir valoda, ko cilvēks mācās, dzīvojot šīs valodas vidē. Tā kā mērķis nosaka metodi, kā tas sasniedzams, un ideālā gadījumā otrās valodas mērķis ir sasniegt pirmās (dzimtās) valodas lietošanas kompetenci, tad metode šeit būs pilnīgi atšķirīga no tām, kas izmantojamas, mācot valodu tūrisma, zinātnes, tulkošanas, tulkotāju vai citām vajadzībām.

Ieviešot jēdzienu "latviešu valoda kā otrā valoda", esam piemērojušies starptautiskajā valodniecībā atzītai nozarei - otrās valodas mācīšanai un apguvei, kas balstās uz valodu apguves procesa pētniecību. Par to, vai šis termins ir izdevies vai ne, šeit nerunāsim. Mūsu uzdevums nav izdomāt jaunu riteni vai esošajam dot jaunu vārdu, mēs vēlamies piedalīties ar savu pieredzi un specifiku šā priekšmeta tālākā attīstībā un izveidē. Otrās valodas mācīšana un mācīšanās arī citās valstīs ir ne tikai izglītības, bet arī politisks jautājums, jo runa ir par valsts nostāju valsts oficiālās valodas apguvē.

Lai ieviestu LAT 2 priekšmetu Latvijā, ar ārzemju ekspertu palīdzību tika sagatavots LAT 2 metodikas kurss. Šajā bezmaksas kursā piedalījās 40 (30 skolu un 10 pieaugušo mācību) skolotāji, kas bija izteikuši vēlmi kļūt par tā sauktajiem multiplikatoriem, profesionāļiem, kas varētu pārņemt LAT 2 priekšmeta ieviešanu Latvijā. Dalībniekus kursam pieņēma konkursa kārtībā.

1997. gada maijā-jūnijā tika izsludināts konkurss uz piedalīšanos LAT 2 bezmaksas metodikas kursos, kas sastāvētu no sešiem divu dienu semināriem 1997./1998. mācību gadā. Pieteikumu bija tik daudz, ka vajadzēja pat atteikt. Balstoties uz konkursa pieteikumiem, 1997./1998. gadā darbojas 10 LAT 2 metodikas kursi (caurmērā pa 20 dalībniekiem katrā kursā) visā Latvijā (4 kursi Rīgā, no kuriem vienā kursā mācās rajona skolotāji; 2 Daugavpilī; pa vienam Liepājā, Jelgavā, Rēzeknē un Krāslavā). 1998. gada aprīlī-maijā tiks izsludināts konkurss uz 1998./1999. gada LAT 2 metodikas kursiem, kas arī būs bezmaksas.

Kursu pamats ir LAT 2 metodikas rokasgrāmata, ko veidojuši ārzemju un Latvijas LAT 2 speciālisti. Rokasgrāmata ir nokopēta uz atsevišķām lapām, kas ieliktas biroja vākos, lai šādi arī vizuāli norādītu, ka tā ir palīglīdzeklis, kas papildināms, pilnveidojams un maināms, jo neviena metodikas grāmata nedrīkst būt kanons, prasības mainās, un metode vienmēr jāpiemēro prasībām. Beidzot 1997./98. gada LAT 2 metodikas kursus, ceram, ka mūsu multiplikatori nāks ar ierosinājumiem, kā pilnveidot šo krājumu, lai tas kļūtu par vienotu LAT 2 metodikas pamatmateriālu visā Latvijā.

LVAVP piedāvā cittautu skolu skolotājiem LAT 2 kursus, lai tie vieglāk varētu pāriet uz sava priekšmeta mācīšanu latviešu valodā. 1996./97. mācību gadā Latvijā bija 20 šādu kursu, 1997./98. mācību gadā kursu ir jau vairāk nekā 60. Šo kursu vidū ir arī vairākas skolu direktoru grupas.

Līdz šim neveiksmi ir cietuši visi mēģinājumi izstrādāt reālu metodiku pārejai uz priekšmetu pasniegšanu latviešu valodā. LVAVP piedāvāja sadarbības modeli starp latviešu un krievu skolām pārejai uz priekšmetu pasniegšanu latviešu valodā, ko pilnībā noraidīja latviešu skolās. 1996./97. gadā darbojās divas t.s. metodiķu grupas (Rīgā un Daugavpilī), kuru uzdevums bija izstrādāt pamatnosacījumus pārejai uz priekšmetu pasniegšnu latviešu valodā. Grupas izjuka; pirmkārt, tādēļ ka skolotāji nav ar mieru laist iekšā savā klasē novērotājus, kuru uzdevums būtu vērot un vērtēt dažādas eksistējošas metodes, lai tās apkopotu ieteikumos citiem; otrkārt, tādēļ ka skolotājos valda primitīvs uzskats, ka, izstrādājot vārdnīciņas attiecīgajam priekšmetam, pāreja notiks pati no sevis. Pret šo vārdnīciņu metodi LVAVP vēršas ļoti kategoriski. Lai priekšmetu pasniegtu latviski, ir jāpārvalda valoda labā līmenī, tad vārdnīca ir noderīga, nevis otrādi; treškārt, latviešu skolotāji domā, ka viņi zina, kā tas ir jādara, un neuzklausa savu krievu kolēģu uzskatus, problēmas un risinājumus.

Līdztekus šiem apjomīgiem kursiem LVAVP regulāri piedāvā Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un citur dažāda veida seminārus par ļoti atšķirīgām tēmām. Atkārtoti ir piedāvāti semināri literatūras mācīšanā, tāpat kā izmantot spēles elementus LAT 2 mācīšanā. Piedāvāti arī semināri par projekta metodi, par darbu klasē un video lietošanas metodēm.

 

Jaunu mācīblīdzekļu izveide un ieviešana skolās

Nepietiek ar to, ka skolotāji apgūst jaunas metodes, vajadzīgi arī jauni mācīblīdzekļi. Ar šādu domu visu 1996. gadu strādāja autoru kolektīvs, lai izveidotu jaunas, interdisciplināras LAT 2 mācībgrāmatas 8. un 9. klasei cittautiešu skolās. Autori šim projektam piesaistījās spontāni, veidojot un strukturējot idejas semināros (Rēzeknē, Priekuļos, Jelgavā, Ventspilī un Krāslavā). Šie semināri bija arī domāti, lai autoru kolektīvs varētu pārrunāt jauno grāmatu nodaļu melnrakstus ar praktizējošiem skolotājiem visā Latvijā, šādi piesaistot skolotāju interesi šim darbam, kā arī pa pilienam izplatot jaunas idejas un metodes. Diemžēl šī sadarbība neizveidojās.

Tomēr, lai gan bija šis sarežģītais process, autoru kolektīva veidotie manuskripti ar izcilu latviešu mākslinieku māksliniecisko izveidi pārtapa grāmatās un 1997.gada septembrī bija iespiestas un tika izdalītas visām cittautiešu skolu 8. un 9.klasēm par velti. Tomēr šī akcija, dalot grāmatas par velti, nav bijusi īsti veiksmīga, tādēļ gan šo grāmatu nākamo izdevumu, gan arī citas LVAVP grāmatas nākotnē tiks pārdotas par tirgus cenu. Dāvinājumi notiks konkrēti, noteiktām kontrolētām mērķauditorijām.

Šīs 8. un 9. klases grāmatas ir skaistas un neparastas. Tās starplaikā pieprasa gan LAT 2 pieaugušo kursi, gan arī latviešu skolas. Tomēr LAT 2 skolotāji nav pieraduši strādāt ar šādām grāmatām, kas veidotas uz komunikatīvo metožu un integrētas mācībvielas pamata. Tādēļ LVAVP ir piedāvājusi seminārus skolotājiem, lai tie apgūtu modernas otrās valodas mācīšanas metodes un tehnikas. Šādi semināri ir notikuši 1997.gadā Limbažos, Daugavpilī un Liepājā, kopā piedaloties ap 250 LAT 2 skolotāju. Tiek veidota arī skolotāju grāmata, kas būs pieejama 1998. gada septembrī, un būs gatavi audiomateriāli. Ir arī izveidota skolotāju vērtētāju grupa, kas pēta katras nodaļas lietderīgumu klasē, raksta dienasgrāmatu par grāmatu lietošanu 8. un 9. klasē.

1998. gada februārī ir izsludināts konkurss 1.-7. klases LAT 2 mācību grāmatu izveidošanai.

 

Pieaugušie un to vajadzības LAT 2 jomā

Īpašas problēmas sagādā darbs ar pieaugušajiem. Lai gan Latvijā ir skolotāji, kas saprot, ka pieaugušais ir ļoti speciāla kategorija, tomēr pieaugušo mācīšanas metodika vēl ir nepilnīga. Lielas problēmas sagādāja LAT 2 metodikas rokasgrāmata skolām, vēl lielākas - rokasgrāmata pieaugušajiem. Tā ir ieilgusi sagatavošana izdošanai pieaugušo LAT 2 metodikas rokasgrāmata, ieilguši arī pieaugušo mācīblīdzekļi un metodikas palīglīdzekļi. Tomēr LVAVP uzskata, ka ir labāk izdot šos mācīblīdzekļus nedaudz ilgākā laika periodā nekā izdot nekvalitatīvus, nepārdomātus izdevumus pēc pašu iepriekš pieņemta plāna.

Visu 1997. gadu ir strādāts pie TV programmai "Palīgā!" pieaugušo mācībgrāmatas, ieskaitot vingrinājumu burtnīcu un audiomateriālu. Diemžēl šis materiāls iznāks tikai 1998. gada septembrī, lai gan filma parādījās ēterā jau 1997. gada oktobrī. Toties 1998. gada martā līdz ar TV mācību filmas "Palīgā!" pirmo atkārtošanu tirgū nāks seriāla scenārijs.

LVAVP nepiedāvā vispārējus kursus pieaugušajiem, tas nav programmas mērķis. Nav nedz tik daudz skolotāju, nemaz nerunājot par finansiāliem resursiem, lai finansētu visu pieaugušo vajadzības. Tādēļ LVAVP līdztekus pieaugušo LAT 2 metodikas izstrādei nodarbojas tikai ar noteiktām pieaugušo grupām, kuru latviešu valodas zināšanas dotu labumu visiem Latvijas iedzīvotājiem. Šādas grupas ir jau iepriekš minētie krievu skolu priekšmetu skolotāji, kā arī policijas, prokuratūras darbinieki, medicīnas personāls, "Latvijas dzelzceļa" darbinieki un citi. LVAVP sadarbojas arī ar Nodarbinātības valsts dienestu, lai veicinātu tādu bezdarbnieku latviešu valodas zināšanas, kam, pārkvalificējoties un apgūstot valodu, būtu cerības dabūt darbu.

LVAVP koncentrējas uz obligātās pamatizglītības un pieaugušo latviešu valodas līmeņa celšanu. Šādi zināmas sabiedrības daļas paliek ārpusē, piemēram, 9.-12. klases jaunieši. Pievērst uzmanību jauniešiem ir svarīgi, lai veicinātu viņu vēlmi identificēties ar Latvijas valsti un naturalizēties. Šādi LVAVP konkursa kārtībā pieņem dažādus jauniešu LAT 2 latviešu valodas apguves modeļus. Daži no šiem kursiem bijuši ļoti veiksmīgi.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis 1996. gadā, apmeklējot Nacionālos bruņotos spēkus, publiski pauda savu sašutumu par latviešu valodas nezināšanu armijā. Prezidents griezās pie IZM, savukārt IZM - pie LVAVP ar lūgumu darīt kaut ko lietas labā. 1997. gada pavasarī izveidojās darba grupa, pārstāvot gan bruņotos spēkus, gan potenciālus skolotājus, gan LVAVP, kas centās atrast visiem pieņemamu un reāli finansējamu risinājumu. Šādi tika sarīkotas trīs 3 nedēļu nometnes Līčupē, katrā piedalījās 60 jaunkareivju. Nometnēs tika apvienota militārā apmācība ar intensīvu latviešu valodas mācīšanu un sportu atslodzei. Protams, neviens trīs nedēļu laikā nevar iemācīties valodu. Tomēr šajā laikā daudziem jaunkareivjiem, kā rāda mācību noslēguma aptaujas, ir mainījusies attieksme uz pozitīvo pusi gan pret latviešu valodu un Latvijas valsti, gan pret armiju vispār.

Televīzijas mācību programma

LVAVP mērķis ir veicināt un darīt latviešu valodas mācīšanos pieejamu katram, kas to vēlas. Šim nolūkam ir izveidota televīzijas mācību programma. Šādas programmas izveidē ir ļoti nopietni strādājusi latviešu darba grupa kopā ar ārzemju padomniekiem, pirmkārt, izanalizējot agrākos piedāvājumus Latvijā, kā arī dažāda veida otrās valodas un svešvalodas mācību kursus dažādās valstīs, lai izveidotu Latvijas vajadzībām vispiemērotāko variantu. Tā radās TV seriāla "Palīgā!" koncepcija, kas veidota pēc šādiem kritērijiem: a) filma nedrīkst būt klaji didaktiska; b) filmai jābūt sociāli ikdienišķai ar humoru; c) filmai jāizmanto "ziepju operas žanrs", nesaistoties pie noteikta apakšžanra; d) filmā jāizmanto visi seriāla, turpinājumu filmu, skatītāju piesaistīšanas triki; e) filma nedrīkst būt tradicionāla; f) filmai jābūt laika kavēklim un tādai, lai to labprāt skatītos visi.

TV mācību filma "Palīgā!" ir veidota ar nodomu pārvarēt vecos stereotipus un mītus. "Palīgā!" sērijai paredzēti pieci līmeņi, izveidoti pēc Eiropas Padomes, Izraēlas un Norvēģijas pieaugušo programmu parauga. "Palīgā I!" domāta pirmajam līmenim, lai gan patiesībā pirmajam līmenim atbilst tikai filmas tā sauktie didaktiskie klipi. Pārējā filma mēģina aptvert šim līmenim nepieciešamās sadzīves tēmas: pasts, nodarbinātības dienests, slimnīca, banka, restorāns utt. Šim līmenim nepieciešama visvienkāršākā valodas pakāpe, bet ar šādu valodas pakāpi nevar izveidot seriālu, tādēļ notikumi iespējamības robežās tiek attēloti vizuāli, runāto tekstu reducējot uz minimālo.

Mācību seriāla pirmais līmenis (no pieciem) ar septiņām 30 minūšu filmām tika pabeigts 1997. gada septembrī. 1997. gada oktobrī to pārraidīja Latvijas televīzijas otrais kanāls, Liepājas "Dzintare" un Latgales televīzija. Didaktiskais materiāls bija atrodams latviešu un krievu valodā "Rīgas Viļņu" izdevumā pie citiem valodu kursu materiāliem. Kopš 1997. gada decembra tirgū ir šīs filmas videokopijas. Filma tiks atkārtoti pārraidīta 1998. gada martā un aprīlī visos iepriekš minētajos kanālos.

Ir izveidots seriāla "Palīgā!" otrās daļas scenārijs. Pašlaik tiek veikti priekšdarbi seriāla filmēšanai. Pārraide šim līmenim paredzēta 1998. gada oktobrī.

 

Sadarbība ar sabiedrību un masu medijiem

LVAVP uzdevumā divas reizes gadā tiek rīkotas aptaujas, lai izzinātu nelatviešu domas par latviešu valodas mācīšanos un mācīšanu, par viņu nostāju un vēlmi mācīties un prast latviešu valodu. Pretēji bieži dzirdētam argumentam, ka viss tikai kļūst sliktāk, LVAVP aptaujas rāda, ka vēlme mācīties latviešu valodu, iemācīties latviešu valodu pamatīgāk, lēni, bet noteikti pieaug; pieaug arī to skaits, kas uzskata, ka latviešu valodas zināšanas ir vajadzīgas augstā līmenī; par valodas zināšanu nepieciešamību ir lielas atšķirības dažādās vecuma grupās - jo jaunāki, jo lielāka vēlme pārzināt valodu; aptaujas rāda to, ko apstiprina sociologu pētījumi: valodu maiņa un apguve ir ļoti ilglaicīgs process Domājot par nelabvēlīgo pagātnes mantojumu, Latvija ir tikusi ļoti tālu. Ir ļoti daudz latviski nerunājošo, kas vēlas un lēnām apgūst valodu, ir ļoti daudz tādu, kas neilgā laikā ir iemācījušies izcili labi runāt latviski.

LVAVP regulāri piedalās arī citu struktūru pasākumos, piemēram, pārrunās ar Valsts prezidenta Tautību konsultatīvo padomi; kopā ar Valsts valodas centru darba grupā par pieaugušo LAT 2 skolotāju sertificēšanu; LVAVP ir dalībniece Naturalizācijas pārvaldes darba grupā "Ceļš uz pilsonisku sabiedrību"; LVAVP direktore ir piedalījusies kā konsultante darba grupā par minoritāšu lingvistiskajām tiesībām.

LVAVP vadības vienība regulāri sniedz intervijas masu medijos, publicē rakstus par LAT 2 problēmām, piedalās konferencēs un semināros par latviešu valodas un integrācijas problēmām. LVAVP regulāri ir viesojušies visu donorvalstu vēstnieki, kā arī Krievijas vēstnieks Udaļcovs.

Lai gan LAT 2 jēdziens lēnām sāk izplatīties Latvijā, tomēr par šo jēdzienu bija un joprojām ir liela neizpratne. Tā, piemēram, kad Latviešu valodas kā otrās valodas skolotāju asociācija vēlējās reģistrēties, asociācijai nebija iespējams pārliecināt attiecīgo ierēdni par šo nosaukumu, jo, lūk, ierēdnis nevis mēģināja noskaidrot šī jēdziena jēgu un pamatojumu, bet kategoriski noteicis, ka Latvijā latviešu valoda nevarot būt otrā valoda. Šajā neizpratnē un nevēlēšanās uzklausīt jaunus vērtējumus un darbības laukus saskatāmas visas pamatgrūtības, mācot latviešu valodu latviešu valodas nepratējiem Latvijā. Ar LAT 2 mēs sākam jaunu ēru, kas nozīmē pilnīgu domāšanas maiņu. Lai gan pārpratumu vēl ir daudz, jēdziens LAT 2 sāk ieviesties.

Dažādi kursi	dalībnieku, beidzēju skaits	kursu notikšanas laiks
multiplikatori	40 no visas Latvijas	1996/97
LAT 2 metodikas kursi	10, visā Latvijā	1997/98
LAT 2 met. kursu klausīt.	220	1997/98
LAT 2 kursi min. skolu	70, visā Latvijā	1997/98
priekšmetu skolotājiem
LAT 2 kursu dalībnieki 1200	1997/98
LAT 2 kursi Latvijas dzelzceļam	5 kursi, 100 dalībnieku visā Latvijā	1998
LAT 2 kursi citām prof. grupām	10 kursi, 200 dalībnieku visā Latvijā	1997/98
LAT 2 kursi jauniešiem	10 kursi, 200 dalībnieku	1997/98
LAT 2 kursi jauniesaucamiem	3 kursi, 180 dalībnieku	1997
dažādi semināri	45, visā Latvijā (dalībnieku skaits	1997/98
	semināros starp 10 un 110)
sagatavoti un izdoti	izdoto eksemplāru skaits	sagatavošanas
mācīblīdzekļi		un izdošanas laiks
LAT 2 mācībgrāmatas 8. un 9. klasei	8. klasei 19 000 9. klasei 20 000	1996/97
LAT 2 metodikas rokasgrāmata	skolu skolotājiem, 300	1996/97
TV mācību filma "Palīgā!"	1. daļa, 7 30 min. sērijas	1996/97
scenārijs "Palīgā!" 1	5000	1998
TV filmas video kopijas	500	1997
1.informācijas buklets par LVAVP	latviešu, krievu un angļu valodā	1997
mācību palīglīdzeklis	200	1997
jauniesaucamo apmācībām
mācību palīglīdzeklis Latvijas	130	1998
dzelzceļa apm.
Projekts, kas tas ir par (ne)-zvēru?	120	1997

Kas ir latviešu valodas apguves valsts programma?

LVAVP aptver 10 gadu posmu, kurā paredzēts nostiprināt latviešu valodas zināšanas cittautiešiem, lai visi Latvijas iedzīvotāji varētu pilnvērtīgi iesaistīties Latvijas ekonomiskajā un sabiedriskajā dzīvē.

LVAVP pamatnostādnes. Ekspertu darba misijas laikā gūtais pārskats par latviešu valodas apguves stāvokli Latvijā veido pamatu UNDP (Apvienoto Nāciju Attīstības programma) ekspertu darba misijas ieteikumam.

Nepieciešams sakārtot latviešu valodas mācību sistēmu kā skolās, tā arī pieaugušajiem, lai sabiedrības integrācijas nolūkos nostiprinātu visu Latvijas iedzīvotāju latviešu valodas zināšanas. Jāievieš jauns priekšmets - latviešu valoda kā otrā valoda (LAT 2), kas ietver jaunu valodas mācīšanas pieeju, metodiku un saturu.

Skolām LVAVP mērķis ir izstrādāt un ieviest mācību programmu, kas vienlaikus nodrošina pilnīgu dzimtās valodas apguvi un pietiekami augstu latviešu valodas līmeni, lai skolēni varētu turpināt mācības latviešu valodā.

Pieaugušajiem LVAVP ietvaros ir paredzēts uzlabot LAT 2 skolotāju spējas sniegt kvalitatīvas valodas mācības tiem latviski nerunājošiem, kas vēlas uzlabot savas latviešu valodas zināšanas, lai viņi varētu izmantot visas iespējamās ekonomiskās, sabiedriskās un naturalizācijas iespējas Latvijā.

Tātad LVAVP aptver gan pieaugušo, gan skolu izglītības sistēmu. Tā balstās uz pieņēmumu, ka radikāli jāmaina latviešu valodas mācību sistēma cittautiešiem. Latviešu valodu jāmāca lietot reālās ikdienas situācijās. Lai to panāktu, pakāpeniski jāizveido gan jauna teorētiska, gan praktiska latviešu valodas mācību bāze, sākot ar skolotāju rokasgrāmatām un multiplikatoru sagatavošanu kā skolu LAT 2 skolotājiem, tā arī pieaugušo LAT 2 skolotājiem.

Ekspertu darba misija atzina, ka pašreizējais stundu skaits latviešu valodā skolās ir nepietiekams pilnvērtīgai valodas apguvei. Tika ierosināts modelis, kā 10 gadu laikā minoritāšu skolās iespējami sekmīgi pāriet uz pakāpeniski pieaugošu pasniedzamo priekšmetu skaitu latviešu valodā, sākot ar 10% 1. klasē un sasniedzot 50% 8. un 9. klasē.

 

Kā ieviesīs latviešu valodas apguves valsts programmu?

Kas atbild par līdzekļu izmantošanu?

Latviešu valodas apguves valsts programmas ieviešanai nepieciešami ievērojami līdzekļi. Ņemot vērā Latvijas valsts budžeta stāvokli, Latvijas valdība 1996. gada 6. decembrī parakstīja līgumu ar UNDP par programmas pirmo divu gadu finansēšanu ar ārvalstu finansiālo palīdzību. Šajā UNDP projektā ir ietvertas Latvijas valdības Latviešu valodas apguves valsts programmas pirmo divu gadu izvirzītās prioritātes.

Lai realizētu un vadītu visus programmā paredzētos pasākumus, ir izveidota Latviešu valodas apguves valsts programmas vadības vienība, kas par savu darbību un līdzekļu izlietošanu sniedz regulārus pārskatus UNDP un Latviešu valodas apguves valsts programmas Koordinācijas padomei.

Latviešu valodas apguves valsts programmas Koordinācijas padome pārstāv Latvijas valdību. Padomes priekšsēdētājs ir izglītības un un zinātnes ministrs, tās locekļi pārstāv dažādas Izglītības un zinātnes ministrijas struktūras, Valsts valodas centru, Naturalizācijas pārvaldi, Latvijas Pieaugušo izglītības apvienību, tās sastāvā ir arī kādas Rīgas krievu skolas direktors, kādas Daugavpils krievu skolas direktors, pašvaldību pārstāvis, Rīgas Skolu valdes priekšsēdētājs, Ministru kabineta padomnieks izglītības jautājumos, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs (kopā Koordinācijas padomi veido 15 dažādu valsts institūciju un sabiedrisko organizāciju darbinieki). Latviešu valodas apguves valsts programmas vadības vienības direktore un UNDP pārstāvis piedalās Koordinācijas padomes sēdēs bez balsstiesībām. Koordinācijas padomes sēdes notiek reizi trīs mēnešos.

 

Kas ir LAT 2, kas ir multiplikatori, kas ir...?

Latviešu valodas apguves valsts programma (LVAVP) ir modelis latviešu valodas apguvei latviski nerunājošiem Latvijas iedzīvotājiem. Programmas darbības laiks ir desmit gadi.

Pirmā valoda jeb dzimtā valoda (dažkārt arī mātes vai tēva valoda) ir valoda, ko bērns iemācās savā ģimenē.

Par otro valodu apzīmē valodu, ko mācās, dzīvojot attiecīgās valodas vidē. Tai nav jābūt otrajai valodai pēc dzimtās valodas, ko cilvēks apgūst. Ideālā gadījumā otrās valodas pratējs to pārvalda tikpat labi kā savu dzimto valodu.

Latviešu valodu kā otro valodu apzīmē ar saīsinājumu LAT 2.

Svešvaloda ir valoda, ko mācās mākslīgā vidē, piemēram, klasē.

Valsts valoda ir juridisks termins, ar ko apzīmē kādas valsts oficiālo valodu, kurā veicami visi oficiālie darījumi.

Multiplikatori ir skolotāji vai kādas citas profesijas pārstāvji, kas apgūst noteiktu valodas mācīšanas vielu vai mācīšanas metodi, lai pēc tam šīs zināšanas dotu tālāk saviem kolēģiem.

UNDP (United Nations Development Programme), latviski - Apvienoto Nāciju Attīstības programma.

 

Kādi ir visbiežāk uzdotie jautājumi par latviešu valodas apguves valsts programmu?

• Vai jūs atbalstīsiet manu interesanto projektu? Vai jūs piešķirsiet naudu manas grāmatas izdošanai?

Latviešu valodas apguves valsts programma nav fonds, kas pieņem projektus un izvēlas, ko finansēt, ko ne. Pirmajiem diviem gadiem Ministru kabineta apstiprinātā Koordinācijas padome ir izvirzījusi noteiktas prioritātes. Nauda ir piešķirta tieši šo prioritāšu īstenošanai.

• Kā izlietos šo lielo naudu?

Šī nauda ir piešķirta tām aktivitātēm, kas minētas 1996. gada 6. decembrī parakstītajā līgumā ar UNDP.

• Kāpēc tiek tērēti Latvijas budžeta līdzekļi?

LVAVP ieviešanā pagaidām netiek izmantoti Latvijas valdības budžeta līdzekļi, programmai nepieciešamos līdzekļus sākuma posmam ir sagādājusi UNDP no dažādām ārvalstīm.

• Kāds ir Latvijas valsts ieguldījums?

Latvijas valdība piedalās, piemēram, piešķirot telpas dažādām aktivitātēm, kā arī atbalstot skolotāju un citu valsts darbinieku piedalīšanos projektā.

• Kā programmu ieviesīs?

Par programmas ieviešanas gaitu ir atbildīga Latviešu valodas apguves valsts programmas vadības vienība, kas regulāri atskaitās par savu darbību un līdzekļu izmantošanu Koordinācijas padomei un UNDP.

• Kāpēc programma nesaskan ar IZM rīkojumiem?

Latviešu valodas apguves valsts programma ir veidota pēc vispārpieņemtiem starptautiskiem pedagoģiskiem un psiholoģiskiem mācīšanas un mācīšanās principiem. Programmas mērķis ir valodas apguve, nevis eksāmenu nokārtošana. Jebkuram eksāmenam var iemācīties no galvas, bet apgūt valodu var tikai soli pa solim, tas ir process.

• Cik minoritāšu pārstāvju piedalās programmā?

LVAVP dalībniekus nešķirojam pēc tautības. Tā kā lielākā daļa latviešu valodas nepratēju ir cittautieši, visu pasākumu plānošanā un ieviešanā konsultējamies ar minoritāšu pārstāvjiem, lai labāk izprastu šīs mērķauditorijas īpašās vajadzības valodas apguvei.

• Vai programma darbojas reģionāli?

Latviešu valodas apguves valsts programmas izstrādātāji ir centušies ievērot reģionālās vajadzības, cenšas rīkot kursus un seminārus visā Latvijā.

• Vai ir ievērotas Daugavpils un Latgales īpašās prasības?

Latviešu valodas apguves valsts programma savā darbībā cenšas ievērot reģionālo specifiku. Piemēram, multiplikatoru kursos tika uzņemts proporcionāli lielāks skaits dalībnieku no Daugavpils, Rēzeknes un Krāslavas; nākotnē paredzēts katru mēnesi veltīt noteiktu dienu skaitu Latgales un Daugavpils problēmām.

• No kurienes nāk šie 3,2 milj. ASV dolāru?

UNDP ir solījusi palīdzēt Latvijas valdībai sagādāt līdzekļus Latviešu valodas apguves valsts programmas pirmo četru gadu darbībai. Pirmo divu gadu UNDP projektam sagādātie 3,2 milj. dolāru ir Dānijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Somijas, Zviedrijas, Eiropas Savienības un UNDP ieguldījums. Lielbritānijas "Know-How Fund" piešķirs dažādus mācību līdzekļus.

Aldis Upmalis, vēsturnieks - politikas zinātnes maģistrants:

Caur ērkšķiem uz zvaigznēm

"Per aspera ad astra" - Triju Zvaigžņu ordeņa devīze

Pagājis ne mazums laika, kopš 1994.gada rudenī tika atjaunots pagaidām vienīgais Latvijas valsts apbalvojums - Triju Zvaigžņu ordenis (TZO). Diemžēl sabiedrībā un presē atsauksmes gan par to, gan apbalvošanas praksi vispār, ne vienmēr ir komplimentāras. Ņemot vērā, ka TZO ir mūsu valsts mēroga regālija un tātad nozīmīguma ziņā neatpaliek no valsts ģerboņa, himnas un karoga, nolēmu izanalizēt šās parādības cēloņus. Un šajā sakarā iepazinos gan ar šai tēmai veltītajiem rakstiem, gan tikos ar šās problēmas lietpratējiem.

Kādas ir reālās problēmas un to cēloņi? Šeit tad man gribētos izteikt savus personiskos apsvērumus un viedokli.

Problēmas likumā

Vispirms atklājies, ka apbalvošanas likums nav gluži pilnīgs. Taču daļēji šo kļūdu rašanos var attaisnot. Pirms trim gadiem, runājot par mūsu valstī iespējamajiem apbalvojumiem, politiķu vidū domas dalījās. Kāds pazīstams darbinieks pret šo ideju vērsās pat visai iznīcinoši - "... tā ir arhaiskas tradīcijas reanimācija", "nevajag atjaunot ordeņus, jo par cilvēkiem liecina tikai viņu darbi". Cits, lai arī nebija tik kategoriski noskaņots, tomēr izvirzīja nosacījumus - "vispār jau vajag atjaunot ordeni..., ja tas valstij daudz nemaksā un nav jādibina jauna ministrija vai departaments."

Tādēļ likums acīmredzami ir tapis, meklējot lētākos organizatoriskos risinājumus. Visai bieži tā izstrādātājiem balansējot starp vēlmi radīt perfektu dokumentu un piesardzību - ko teiks tās parasti ne sevišķi kompetentās, bet tieši tāpēc jo īpaši skaļās balsis, kuras bieži meklē blēdību un kāda personīgu izdevīgumu tur, kur tā pat nav.

Diemžēl daudz no kā toreiz atteicās mīļā miera labad, tagad tas rada acīmredzamas problēmas. Vispirms - likuma par ordeni izstrādātājiem pārmet būtisku protokola un eiropeiskās apbalvošanas tradīcijas nianšu neievērošanu. Piemēram, pie mums ne visi zina, ka paraža saukt par ordeni metāla izstrādājumu, kuru sprauž pie krūts, ir dzimusi PSRS un pastāvējusi gandrīz vienīgi šeit. Savukārt, saskaņā ar klasisko eiropeisko tradīciju, ordenis faktiski ir simboliska valstiska organizācija. Ne velti daudzās valstīs to nosaukums ir Goda Leģions, Goda Kolonna u.tml. Un godu apbalvotajai personai parāda nevis ar ordeņa zīmes pasniegšanu, bet ar viņas uzņemšanu šajā tautas izcilāko dēlu kopībā.

Tāpat piemirsts, ka ordeņu zīmes nebūt nav uzskatāmas par apbalvojumiem. To izvietojums tikai norāda uz attiecīgā kavaliera piederību ordenim un viņa stāvokli tajā. Ne vairāk!

Starpkaru Latvijā šīs tradīcijas tikušas ievērotas. Tāpēc tā laika apbalvošanas likumdošanā termins "ordenis" vienmēr arī lietots ar organizācijas jēdzienu. Un pastāvēja ordeņa iekšējās dienesta pakāpes - lielkrusta komandieris, lielvirsnieks, komandieris, virsnieks un kavalieris. Turklāt, saskaņā ar tradīciju, visi vienas pakāpes kavalieri veidoja vienu ordeņa šķiru. Tādēļ arī lietoja terminus - ordeņa I, II, III, IV un V šķira.

Diemžēl tagad, gatavojot pirmskara dokumenta tekstu izskatīšanai Saeimā un pielabojot "veclaiku valodas negludumus", tekstā parādījās šobrīd ausij pierastākie, taču no vispārpieņemtās tradīcijas viedokļa neprecīzie un tādēļ beidzamajā laikā kritizētie - I, II, III, IV un V šķiras ordeņu jēdzieni.

Tāpat, lai izvairītos no politiska rakstura pārpratumiem, atjaunojot TZO, vecajā likuma tekstā nācies ieviest dažus labojumus, un šodien Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kuras pirmajai personai, atrodoties arī tās ordeņa priekšgalā, ir liegtas tiesības nēsāt savam stāvoklim atbilstošas ordeņa zīmes. Parasti valsts ordeņu augstākās zīmes ir valsts galvas "amata tērpa" neatņemama sastāvdaļa. Taču - ja pirms četriem gadiem tā darīts netiktu, iespējams, šobrīd mūsu zeme blakus Ceilonai un Kostarikai būtu sestā valsts pasaulē un vienīgā Eiropā, kurā ordeņus kā apbalvojumu neatzīst vispār.

Likumdošanas izstrādnes nenobeigtība

Tāpat ik pa laikam medijos parādās apbalvošanas praksi skaroši aizrādījumi.

TZO domei pārmet pārlieku ārzemnieku apbalvošanu ar ordeņa augstāko šķiru un vienlaikus to, ka apbalvojumu neiegūst daudzi, kas to pelnījuši, gan to, ka valsts augstāko ordeni piešķir pārāk daudziem. Tā, piemēram, pirmo četru gadu laikā tikai pieci kārtībsargājošo struktūru darbinieki saņēmuši ordeņa V, bet viens IV šķiru. Tie bija Valmieras rajona policijas nodaļas priekšnieks Juris Kubuliņš, Liepājas municipālās policijas priekšnieks Aivars Prūsis, sevišķi svarīgu lietu inspektors Jānis Jasēvičs, iecirkņa inspektori Aļģis Simanavičs un Ints Folkmanis un Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Aloizs Visvaldis Blonskis. Salīdzinājumam: divtik liels skaits ar ordeņa IV un V šķiru ir ticis apbalvots garīdznieku. Bet protokolārās apmaiņas ietvaros divpadsmit ārzemniekiem ir piešķirta ordeņa I šķira, 27 - II šķira, 45 - III, 23 - IV un 21 - V šķira.

Šāda statistika var mulsināt. Tomēr vienlaikus jāatzīst arī, ka šāda apbalvoto disproporcija neglābjami izriet no mūsu valsts lieluma un tās apbalvošanas sistēmas tagadējā stāvokļa. Jo piesardzības dēļ 1994.gadā Latvijā atjaunoja tikai vienu vienīgu ordeni no visas agrākās apbalvošanas sistēmas. Un tagad to arī nākas lietot veselas sistēmas vietā.

Taču skaidri redzams: kaut nelielai, bet Eiropas valstij ar aktīvu ārpolitiku, senām kultūras tradīcijām, attīstītu valsts aparātu un 2,5 miljoniem iedzīvotāju - ar vienu apbalvojumu vien nepieteik. Viena ordeņa ietvaros praktiski nav iespējams iedzīvināt pilnīgi vienlīdzīgas apbalvošanas kritērijus, kas vienoti gan valsts kalpotājiem, gan kultūras, zinātnes un sabiedriskajiem darbiniekiem, gan veselības aizsardzības, sociālās sfēras un kulta kalpotājiem, ja darīšana ir ar lielāku apbalvojumu pretendentu skaitu. Eiropā iztikt ar vienu ordeni valsts mērogā izdevies tikai Lihtenšteinai ar 30 000 iedzīvotāju. Pārējās zemēs jau vairākus gadsimtus pastāv savas komplicētas apbalvošanas sistēmas, kuras veido pa nozarēm specializēti dažādu pakāpju apbalvojumi.

Arī starpkaru Latvijā bija četri ordeņi. Atzinības krusts - bija balva par nopelniem valsts un sabiedriskajā darbā, kā arī nacionālās kultūrvides veidošanā. Lāčplēša Kara ordenis - par izciliem militāriem nopelniem un īpašu varonību. Viestura ordenis divos veidos: "ar sķēpiem" - par nopelniem karā un ekstremālās situācijās vispār; bez tiem - par nopelniem sabiedriskās kārtības uzturēšanā, bruņoto spēku un patriotiskajā audzināšanā. Un visbeidzot - valsts augstākais apbalvojums: Trīs Zvaigžņu ordenis - par valstiska un nacionāla mēroga sasniegumiem, kuru lietoja arī protokolārai apmaiņai... Šodien visu to vietā nākas izlīdzēties ar TZO.

Un vēl atcerēsimies, ka starpkaru Latvijā pastāvēja arī dažādi speciālie apbalvojumi: gan par slīcēju glābšanu, gan ugunsdzēsējiem, gan medicīnas darbiniekiem u.c., par sevišķiem nopelniem paredzēti. Šobrīd arī to vietā nākas lietot TZO, precīzāk - tā medaļas.

Apbalvošanas kritēriju trūkums

Šobrīd saskaņā ar pastāvošo likumdošanu kandidātu apbalvošanai ļauts ieteikt ikvienam. Tas ir demokrātisks un laikmeta garam atbilstošs lēmums. Taču, lai šādu ieteikumu uzrakstītu amatpersona, bieži nenāktu par ļaunu arī palīglīdzekļi. Piemēram, kāds nosacījumu apkopojums, kurš vēlējuma izteiksmē iepazīstinātu iespējamo apbalvošanas iniciatoru ar apbalvojuma garu un ļautu tam noskaidrot: kas, kādos gadījumos, ar kādiem nopelniem attiecīgajā nozarē varētu apbalvojumu izpelnīties. Pagaidām šādas informācijas trūkst.

Lai radītu vismaz vispārīga rakstura rekomendācijas, Ordeņa domei būtu jāveic pētījumi. Bet šobrīd amatu apvienošanas kārtībā strādājošo domnieku rīcībā ir tikai viens tehniskais darbinieks - domes sekretāre, kam turklāt arī jāveic vēl citi pienākumi. Šādam darbam tas ir par maz.

 

Kopumā sakot, visu grūtību iemesls ir viens. Ilgu laiku Latvijā apbalvojumi tika importēti. Visa attiecīgā likumdošana tikusi izstrādāta citur. Tādēļ arī ir šo jomu pārzinošu lietpratēju trūkums. Tādēļ - arī šī nedrošība.

Vēl 1994.gadā gan tā laika premjers Māris Gailis, gan vairums deputātu TZO atjaunošanu vērtēja tikai kā pirmo soli visas pirmskara apbalvošanas sistēmas atjaunošanā. Deputāts Jānis Lagzdiņš jau tad referēja par nepieciešamību pārdomāti un pakāpeniski atjaunot valstisko morālo stimulu sistēmu. Deputāts Pauls Putniņš uzsvēra, ka valsts apbalvojumi ir mūsu pašcieņas lieta, kura jo īpaši steidzama, tādēļ ka jau tā daudziem patiesi cienīgiem cilvēkiem sava mazvērtības kompleksa dēļ esam nokavējuši iespēju pateikt paldies. Deputāts Dainis Stalts sapņoja par laiku, kad valsts beidzot atrastu veidu, kā pateikties gan izsūtījumā cietušajiem, gan tiem, kuri pēdējā pusgadsimta laikā daudz ir darījuši, lai pasaule neizmirstu, ka ir tāda zeme Latvija un tāda tauta šajā zemē. Tāpat ideju aktīvi atbalstīja arī deputāti Māris Graudiņš, Aivars Berķis, Andris Rozentāls, Anta Rugāte un daudzi, daudzi citi. Taču tālāka darbība diemžēl izpalika.

Iespējamas jaunas problēmas

Mūsu apbalvošanas sistēmas atjaunošanas procesa nenobeigtība ir kļuvusi par iemeslu vēl virknei potenciālu problēmu. Apskatīsim svarīgākās.

Pirmkārt. Apbalvojumus Latvijā drīkst dibināt un piešķirt ikviena fiziska vai juridiska persona. Bet nav neviena, kura uzdevums būtu iejaukties, ja šāda darbība sāktu kaitēt valsts prestižam. Neviena, kurš kopumā būtu atbildīgs par valsts apbalvošanas politiku. Un neviena, kurš pastāvošo pilnvaru ietvaros reāli varētu nodarboties ar šīs politikas kārtējiem jautājumiem.

Tāpat - trūkst institūcijas, kuras kompetnecē būtu valstī pasniedzamo apbalvojumu prestiža saglabāšana kopumā. Atcerēsimies: valsts regāliju reputācija un prestižs tomēr nebūt nav mazsvarīga valsts tēla daļa. Ikviena šeit piešķirama apbalvojuma statusu ar savu reputāciju automātiski garantē arī Latvijas valsts. Tātad - sakārtota apbalvošanas sistēma spodrina valsts prestižu. Un pretējais - dara pretējo. Eiropas vēsturiskā tradīcija šajā ziņā ir visai stingra. Tā cieši saista apbalvojumus un valsti. Tādēļ, valstī pastāvošo apbalvojumu statusu skaidri nenosakot, iespējami nevēlami pārpratumi. Mūsu zemē tas ir īpaši aktuāli, jo te pēdējos gados krietni audzis dažādu nevalstisku balvu skaits. Tiesa, vietām, piemēram, ASV, pasaulē šādus apbalvojumus izsenis uzskata par tīri privātu lietu. Taču tas ir aiz okeāna. Bet pie mums - padomāsim: kā Latvijas tēlu šodien papildina Aleksandra Laventa piešķirtās medaļas pāvesta vizītes sakarā?

Otra problēma: akadēmiskās aprindas satrauc fakts, ka Latvijā arvien vēl nav oficiāla valsts apbalvojumu reģistra. Tā var kļūt par nopietnu problēmu. Jo tādējādi ikviens pasaulē var stādīties priekšā kā pastāvošu vai izdomātu šejienes pagodinājumu īpašnieks. Patlaban šāda informācija gandrīz nav pārbaudāma. Bet pasaules pieredze rāda, ka šādi var ciest gan kopīgais attiecīgās zemes apbalvojumu, gan valsts prestižs.

Vispār tradicionāli šīs un citas līdzīgas problēmas būtu jārisina pie mums vēl neatjaunotajam Valsts Apvienotajam ordeņu kapitulam un tā sekretariātam. Taču, apstājoties likumdošanas darbam, šie jautājumi atstāti pašplūsmai. Un jāšaubās, vai šāds darba apjoms būtu esošajai TZO domei veicams - ar tās vienīgo tehnisko darbinieku.

Kā risināt problēmas?

Ir izskanējis autoritatīvās speciālistes, vēstures doktores Kristīnes Ducmanes viedoklis: Saeimas Juridiskajai komisijai, kas izstrādā likumus par LR karogu, ģerboni un himnu, vajadzētu izstrādāt arī jaunu likumu par LR apbalvojumiem un apbalvošanu. Agri vai vēlu tas būs jādara. Un varbūt, ņemot vērā, ka pēdējo trīs gadu prakse ir pierādījusi ordeņu idejas dzīvotspēju Latvijā, būtu laiks turpināt iesākto.

Tagad Latvijā ir sava ordeņa kavalieri, tātad - potenciāli kapitula locekļi. Valsts prezidenta kancelejā un TZO domē uzkrāta pieredze. Sevi ir izsmēlušas arī diskusijas par Lāčplēša kara ordeņa atjaunošanu. Politiskā realitāte rāda, ka neraugoties uz miermīlīgo ārpolitiku, mūsu valstij kā ANO dalībvalstij un iespējamajai NATO partnerzemei pēc šāda apbalvojuma var rasties vajadzība.

Tad kāpēc vēl atturēties no Valsts Apvienotā ordeņu kapitula izveidošanas?

Tā ietvaros tad varētu atjaunot atlikušos trīs vēsturiskos ordeņus. Un tā speciālistiem tad varētu uzticēt gan apbalvošanas politikas sakārtošanu, gan apbalvojumu reģistru, gan pārējos šīs jomas novārtā pamestos pienākumus, kuru, kā redzam, sakrājies jau ne mazums.

Dr.habil.phys. Juris Tambergs, LZA Kodolpētniecības centra profesors, LU Teoloģijas fakultātes lektors:

Vai esam Einšteina sapņa piepildījuma liecinieki?

Iespējams, esam uz 21.gadsimta pasaules izpratnes un uz pilnīgi jaunu tehnoloģiju sliekšņa

Šā gada marta pirmajā nedēļā Latvijas zinātnieku sabiedrību, kā arī citas inteliģences aprindas, īpaši medicīnas darbiniekus un studentus, plaši saviļņoja divu krievu zinātnieku - Krievijas Dabaszinātņu akadēmijas Starptautiskā teorētiskās un lietišķās fizikas institūta Fizikālā vakuuma laboratorijas vadītāja Genādija Šipova un tā paša institūta direktora Anatolija Akimova - viesošanās Rīgā. G.Šipova zinātniskais ziņojums "Fizikālā vakuuma koncepcijas teorētiskais pamatojums. Torsionu lauka teorija" un A.Akimova zinātniskais ziņojums "Torsionu lauka eksperimentālās parādības" Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas sēdē 4.martā pulcēja ne vien Latvijas zinātnes elites, bet arī plašu interesentu loku. Vēl vairāk klausītāju tās pašas dienas vakarā piepildīja Sv.Pētera baznīcu, kur abu akadēmiķu uzstāšanos ievadīja A.Akimova referāts "Biomedicīniskās fenomenoloģijas teorētiskais pamatojums". Līdzīga tikšanās ar G.Šipovu un A.Akimovu norisinājās profesoru, pasniedzēju un studentu pārpilnajā Latvijas Universitātes Lielajā aulā nākamajā dienā, ko pavadīja vairākas stundas ilgas atbildes uz klausītāju jautājumiem.

Ņemot vērā šī notikuma plašo rezonansi sabiedrībā un atsaucoties uz "Latvijas Vēstneša" galvenā redaktora, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa Oskara Gerta aicinājumu, es piekritu izteikt šos savus pārspriedumus par daudzus saviļņojušajiem priekšlasījumiem, abu zinātnieku darbu virzienu un priekšmetu.

 

Mūsu gadsimta izcilākais fiziķis Alberts Einšteins ir patiesi liels ar to, ka viņš tika radījis divas fundamentālas fizikas teorijas, kas radikāli izmainīja mūsu priekšstatus par telpu, laiku un gravitācijas būtību. Līdz ar to fizikā tika ievesta jauna paradigma, kas nomainīja iepriekšējo - Galileo Galileja un Īzaka Ņūtona izveidoto klasiskās fizikas ainu.

Einšteina speciālā relativitātes teorija (SRT, 1905.g.) balstās uz diviem postulātiem. Pirmais no tiem ir Einšteina relativitātes princips, kas saka, ka visi dabas procesi norisinās vienādi visās inerciālajās atskaites sistēmās, t.i., tādās atskaites sistēmās, kas viena attiecībā pret otru atrodas miera vai vienmērīgas taisnvirziena kustības stāvoklī. Otrs SRT postulāts nosaka, ka gaismas ātrums vakuumā "c" ir vienāds visās inerciālajās atskaites sistēmās un tas nav atkarīgs ne no gaismas avota ātruma, ne arī no gaismas signāla uztvērēja ātruma. SRT izveidošana noveda pie jauna uzskata par telpu un laiku, jo tie tika apvienoti vienotā veselumā - četru dimensiju (4 - dimensiju) telpā - laikā, kuru fiziķi sauc par Minkovska telpu. To mēs varam iedomāties, kā mūsu parastās 3 - dimensiju Eiklida telpas vispārinājumu. Minkovska telpas ģeometrija arī ir "taisna", jo tā ir raksturojama līdzīgā veidā, kā "taisnus" kubiskos klucīšos veidojošs koordinātu tīkls raksturo mūsu "taisnās" 3 - dimensiju Eiklida telpas ģeometriju. SRT izvirzīja virkni secinājumu, kas mūsu gadsimta sākumā tika uztverti kā ļoti neparasti un radikāli, kā, piemēram, priekšstati par notikumu vienlaicības, laika intervālu un telpisko attālumu relativitāti, ķermeņa masas atkarību no tā ātruma, universālo sakarību starp masu un enerģiju. Tā tas bija gadsimta sākumā, bet mūsdienās SRT secinājumu ievērošana un to pielietojumi ir vairs tikai tīri inženiertehniska, praktiska problēma.

Daudz augstāks abstrakcijas līmenis piemīt otrajai A.Einšteina izstrādātajai fundamentālajai fizikas teorijai - vispārējai relativitātes teorijai (VRT, 1916.g.). Tā vēl tālāk vispārina priekšstatus par 4 - dimensiju telpu - laiku, ietverot arī paātrināto kustību un gravitācijas aprakstu. Šīs teorijas pamatā ir tā saucamais ekvivalences princips, kuru vislabāk var raksturot ar slaveno "Einšteina lifta" piemēru. Saskaņā ar to novērotājam, kas atrodas lifta kabīnē, nav iespējams noteikt, vai lifts atrodas miera stāvoklī uz Zemes tās gravitācijas laukā (precīzāk: ļoti mazā tā apgabalā) vai arī tas vienmērīgi paātrināti ar Zemes brīvās krišanas paātrinājumu "g" kustas kosmosā tālu no Zemes un citiem ķermeņiem. Paātrinātās kustības un gravitācijas lauka ekvivalence ļauj vispārināt SRT relativitātes principu uz t.s. vispārējo relativitātes principu, ietverot tajā arī paātrinātu atskaites sistēmu aprakstu. Līdz ar to Einšteina VRT ietvaros reāls fizikāls lauks - gravitācjas lauks kļūst relatīvs!

Šis nu ir tas moments, kuru ir grūti aptvert pat mūsdienu fiziķiem gadsimta beigās un tāpēc strīdi un diskusijas par Einšteina VRT būtību un tās interpretāciju nenorimst vēl tagad. Neraugoties uz to, VRT ir šodien tomēr visplašāk atzītā un par pareizu uzskatītā gravitācijas lauka teorija, kuru atbalsta fiziķu sabiedrības vairākums. VRT pareizību ir apstiprinājuši visi līdz šim veiktie ļoti smalkie novērojumi un precīzie speciāli uzstādītie eksperimenti. Mūsdienās sakarā ar kosmisko aparātu lidojumiem uz Saules sistēmas planētām tiek izvirzītas ļoti augstas prasības šo planētu trajektoriju aprēķiniem. Un izrādās, ka tas vairs nav iespējams, ja netiek ņemti vērā VRT radītie efekti planētu kustībā. Tātad VRT praktiskie pielietojumi mūsdienās arī sāk pārvērsties par inženiertehnisko problēmu.

Kas tad ir tik neparasts un pārsteidzošs Einšteina VRT un kāda tad ir gravitācijas būtība saskaņā ar to? Atbilde, īsi sakot, ir: gravitācija ir ģeometrija, ko nosaka vielas un materiālo lauku raksturlielumu (enerģijas un impulsa) sadalījums telpā - laikā. Tas izriet no VRT pamatvienādojumiem (Hilberta - Einšteina vienādojumiem), kas saista divas būtības. Šo vienādojumu kreisajā pusē atrodas ģeometrisks lielums, kurš raksturo 4 - dimensiju telpas - laika "izliekumu" un kuru var saistīt ar "līko" Rīmana ģeometriju - tālāku Minkovska "taisnās" 4 - dimensiju ģeometrijas vispārinājumu pie tās koordinātu tīkla lieces deformācijām. Vienādojumu sistēmas labajā pusē atrodas t.s. enerģijas - impulsa tenzors, kas raksturo jau iepriekš minēto vielas un materiālo lauku sadalījumu. Iepriekš teikto labāk saprast var palīdzēt atbilde uz vienkāršo jautājumu: "Kāpēc saskaņā ar VRT Zeme kustas ap Sauli?"

Saskaņā ar fizikālo lauku teorijas priekšstatiem, kas līdzīgi mūsu uzskatiem, piemēram, par elektromagnētisko lauku, Zeme kustas ap Sauli tāpēc, ka uz Zemi iedarbojas Saules gravitācijas lauks. Saules gravitācijas lauku tad rada šī lauka avots - Saules gravitējošā masa (elektriskā lādiņa analogs), un to mēs stādāmies priekšā kā kādu materiālu vidi jeb substanci, kas iedarbojas uz Zemes gravitējošo masu, līdzīgi kā elektrodinamikā divu lādiņu mijiedarbības gadījumā.

Pavisam cita aina paveras Einšteina VRT ietvaros. Saskaņā ar to Zeme kustas ap Sauli brīvi, pēc inerces, pa vistaisnāko jeb ģeodēzisko līniju. Tikai Saules gravitējošā masa (jeb enerģija) deformē un saliec "taisno" 4 - dimensiju Minkovska telpas - laika ģeometriju līdzīgi tam, kā ieslodzītais, laužoties cauri aizrestotā cietuma loga taisnajam restu režģim, saliec to ar savu masīvo ķermeni, lai tiktu brīvībā. Un šajā Saules masas deformētajā, "līkajā" 4 - dimensiju telpā - laikā vistaisnākā līnija - Zemes trajektorija, projecējas mūsu novērojumiem kā tās elipsveida orbīta ap Sauli! Šis gravitācijas mijiedarbības ģeometriskais, "nemateriālais" raksturs tad arī padara Einšteina VRT tik grūti saprotamu un akceptējamu pat mūsdienu fizikā.

Pēc VRT izveidošanas 1916.g. Einšteins sāka nodarboties ar t.s. vienotā lauka teorijas izveidošanu. Šajā teorijā viņš, pirmkārt, mēģināja apvienot savu gravitācijas lauka teoriju (VRT) ar elektrodinamiku - elektromagnētiskā lauka teoriju, aptverot abas tai laikā pazīstamās fundamentālās dabas mijiedarbības vienā teorijā. Viņa mērķis, otrkārt, bija tikt vaļā no VRT pamatvienādojumu "materiālās" labās puses. Tātad viņš gribēja ģeometrizēt Hilberta - Einšteina vienādojumu labajā pusē stāvošos lielumus (piem., elektromagnētiskā lauka u.c. materiālo lauku enerģijas - impulsa tenzoru), padarot tos līdzīgus šīs vienādojumu sistēmas kreisajā pusē stāvošajiem lielumiem, kas raksturo "līko" 4 - dimensiju telpu - laiku. Ar šo uzdevumu viņš nodarbojās līdz pat savai nāvei (1955.g.), bet vienotā lauka teorija - "Einšteina sapnis", tā arī palika nerealizēts.

Teorētiskās fizikas maģistrālais ceļš aizgāja citā virzienā. Jau Einšteina dzīves laikā, mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados, izveidojās mikropasauli aprakstošā pamatteorija - kvantu mehānika, kuras pamatā ir Šrēdingera vienādojums. Einšteins atzina kvantu mehānikas praktiskos sasniegumus mikropasaules īpašību aprakstīšanā un izskaidrošanā (piemēram, atomu fizikā), bet viņš nepiekrita tai principā. Viņam bija nepieņemama kvantu mehānikas varbūtiskā pieeja mikrodaļiņu stāvokļu interpretācijā un tāpēc Einšteins šo teoriju uzskatīja tikai par pagaidu risinājumu mikrofizikā. Drīz vien pēc tam tika izveidots kvantu mehānikas vispārinājums SRT ietvaros - relatīvistiskā kvantu mehānika, kas balstās uz Diraka vienādojumu. Šī teorija savukārt drīz pārauga kvantu elektrodinamikā un citās kvantu lauku teorijas versijās, kas galīgi noformējās piecdesmito gadu sākumā. Mūsdienās fiziķu cerības uz elementārdaļiņu un visu četru dabas mijiedarbību (stipro, elektromagnētisko, vājo un gravitācijas) apvienoto teoriju, galvenokārt, ir saistītas ar t.s. superstīgu teoriju, kas izmanto kvantu lauku teorijas principus. Superstīgu teorija tiek izstrādāta 10 - dimensiju telpā, kurā sešas mūsu 4 - dimensiju telpas - laika pasaulei it kā "liekās" koordinātes ir "savilkušās kopā" (kompaktificējušās) uz ļoti maziem lielumiem un tāpēc nav novērojamas. Bet šādu teoriju pārbaude Zemes laboratoriju apstākļos ir visai problemātiska un tāpēc daudzi zinātnieki elementārdaļiņu fizikas uzdevumu risinājumus redz kosmoloģiskajos pētījumos. Saskaņā ar modernās kosmoloģijas priekštatiem "ļoti agrajā Visumā", pirmajos mirkļos pēc Lielā Sprādziena valdīja šo elementārdaļiņu teoriju pārbaudei nepieciešamās superaugstās enerģijas un citi nosacījumi. Varam teikt, ka tālākā fizikas teorijas attīstība pa tās maģistrālo ceļu arī ir daudzu grūtību pilna un tāpēc nav atmetami arī citu ceļu meklējumi.

Un tagad, mūsu gadsimta beigās, atkal ir nācis viens zinātnieks - fiziķis - teorētiķis Genādijs Šipovs, kas vēlreiz mēģina iet vienotā lauka teorijas izveidošanas ērkšķaino ceļu, lai realizētu Einšteina sapni - ģeometrizētu visus fizikālos laukus, līdzīgi gravitācijai VRT ietvaros. Viņš savas fizikālā vakuuma teorijas pamatā liek vēl plašāku principu, salīdzinot ar vispārējo relativitātes principu Einšteina gravitācijas teorijā (VRT). Šo G.Šipova formulēto universālo relativitātes principu var izteikt šādi: "Visi fizikālie lauki ir relatīvi." Tātad, saskaņā ar G.Šipova priekšstatiem, visiem fizikālajiem laukiem ir ģeometriska daba, tie ir cēlušies no fizikālā vakuuma stāvokļa, kā tā ierosinājumi, bet to teorijas pamatā ir liekama vēl vispārīgāka ģeometrija nekā Einšteina VRT izmantotā Rīmana "līkā" 4 - dimensiju telpas - laika ģeometrija. Šo pētījumu rezultāti ir apkopoti G.Šipova monogrāfijā "Fizikālā vakuuma teorija" (1993.g., otrais izdevums 1997.g.).

G.Šipova fizikālā vakuuma teorijas dažus galvenos pieturas punktus un secinājumus varētu raksturot šādi:

1. Einšteina VRT tiek ņemtas vērā vienīgi 4 - dimensiju telpas - laika lieces deformācijas, analoģiskas tām, kādas iegūstam, saspiežot vai saliecot kādu mīkstu 3 - dimensiju priekšmetu, piemēram, mazgājamo sūkli. VRT pamatā tiek likta šīm deformācijām atbilstošā Rīmana "līkā" ģeometrija, kurā netiek ievērotas telpas - laika vērpes deformācijas, līdzīgas tām, kādas mēs iegūtu, ja mēs sūkli mēģinātu savērpt kā virvi. Tāpēc fizikālā vakuuma teorijas, kas vispārina Einšteina VRT, pamatā ir liekama vēl vispārīgāka "līkā" ģeometrija, kas vienlaikus ievēro kā telpas - laika lieces (translācijas tipa), tā vērpes (rotācijas tipa) deformācijas.

2. Šo Rīmana "līkās" ģeometrijas vispārinājumu, kas ietver kā lieces, tā vērpes deformācijas, sauc par absolūtā paralēlisma ģeometriju, kas tika izveidota jau divdesmitajos gados. Tajā fizikālo notikumu raksturo ar 10 koordinātēm: 4 telpas - laika koordinātēm, līdzīgi kā VRT, un 6 papildu leņķiem, kas saistīti ar rotācijas raksturošanu. Šīs 10 brīvības pakāpes apraksta patvaļīgi paātrinātu 4 - dimensiju atskaites sistēmu fizikālā vakuuma teorijā.

3. Telpas - laika vērpes deformācijas ievērošana ļauj arī dabīgā veidā izskaidrot rotācijas kustības būtību, kas VRT ietvaros paliek visai fenomenoloģiskā (ārēji aprakstošā) līmenī. Bez tam tā paver iespēju izskaidrot daļiņu spinus - to impulsu īpašmomentus. Piemēram, ja daļiņa kustas pa kādu savērptu koordināti, tad tā griežas, līdzīgi korķim uz svārpstveida korķu velkamās ierīces.

4. Ja telpas - laika lieces deformācija ir saistīta ar gravitācijas lauku, tad telpas - laika vērpes deformācijas nosaka ķermeņa inerces lauku, kas fizikālā vakuuma teorijā izpilda vienotā lauka lomu. Pat VRT ietvaros, neraugoties uz ekvivalences principu, saglabājas visai smalkas atšķirības starp t.s. inerces laukiem, kuriem ir ekvivalentas paātrinātas (neinerciālas) atskaites sistēmas un "īstajiem" gravitācijas laukiem, kurus rada, piemēram, kāds debess ķermenis. Diskusija par inerces spēkiem un to dabu fizikā joprojām turpinās, un fizikālā vakuuma teorija dod jaunu ieskatu šai jautājumā.

5. Telpas - laika vērpes deformācijas jeb torsionu (angļu "torsion" - vērpe) lauki var būt divējādas dabas. Materiālie torsionu lauki pārnes enerģiju, tiem, piemēram, atbilst fizikā pazīstamā elementārdaļiņa neitrīno. Bet bez materiālajiem torsionu laukiem fizikālā vakuuma teorija pieļauj arī tā saucamo primāro torsionu lauku eksistenci, kas parādās pirms materiālajiem torsionu laukiem un ir uzskatāmi par primārajiem fizikālā vakuuma ierosinājumiem.

6. Primāro torsionu lauku īpašības ir visai neparastas, salīdzinot ar parastajiem fizikālajiem laukiem. Šajā gadījumā griežas pati telpa, kas atbilst pirmārajiem torsionu laukiem, un tie tātad nav saistīti ar enerģijas pārnesi. Līdz ar to parādās iespēja arī mijiedarbībai bez enerģijas pārneses (piemēram, gaismas polarizācijas plaknes pagriešanai), kas nozīmē "rotācijas" informācijas pārnesi. Šādus laukus varētu definēt kā informācijas laukus, kas spējīgi pārnest torsionu informāciju. Otra neparastā primāro torsionu lauku īpašība ir to signālu izplatīšanās ātrums, kas pārraidīti ar šo lauku palīdzību. Tā kā šo signālu izplatīšanās nav saistīta ar enerģijas pārnesi, tad primāro torsionu lauku pārraidīto signālu ātrums var pieņemt vērtības no nulles līdz pat bezgalībai (t.i., būt momentāns), atkarībā no fizikālās situācijas. Bez tam sagaidāms, ka primārajiem torsionu laukiem būs milzīga caurspiešanās spēja, kas pārsniedz neitrīno caurspiešanās spēju, ko mūsdienu fizikā uzskata par vislielāko.

7. Fizikālā vakuuma teorijai ir divi pamatvienādojumi (G.Šipova monogrāfijā tie ir apzīmēti kā "A" un "B"), kas balstās uz absolūtā paralēlisma ģeometriju. Šie vienādojumi realizē Einšteina sapni - arī matērijai un tās laukiem atbilstošie lielumi tiek ģeometrizēti. Iepriekš minētās primāro torsionu lauku īpašības arī izriet no fizikālā vakuuma teorijas pamatvienādojumu atrisinājumiem. Einšteina VRT seko no šīs teorijas kā tās speciālgadījums, kad, piemēram, telpas - laika vērpes deformācija ir vienāda ar nulli.

8. Kvantu teorijas pamatprincipi, piemēram, daļiņu - viļņu duālisms un tās pamatvienādojumi (piemēram, iepriekš minētie Šrēdingera un Diraka vienādojumi) seko no universālā relativitātes principa un fizikālā vakuuma teorijas pamatvienādojumiem.

9. Fizikālā vakuuma teorija nesatur nekādas fizikālās konstantes, kas arī atbilst šīs teorijas "pilnīgi ģeometriskajam" raksturam. Fizikālās konstantes fizikālā vakuuma teorijas vienādojumu atrisinājumos iegūst, salīdzinot pēdējos ar konkrētajam fizikālajam uzdevumam piemītošajiem specifiskajiem nosacījumiem. Šīs konstantes fizikālā vakuuma teorijā tiek iegūtas līdzīgi tam, kā tās dabū Švarcšilda atrisinājumā Einšteina VRT ietvaros uzdevumā par planētas kustību Saules gravitācijas laukā, tātad galu galā - no eksperimenta.

10. Primāro torsionu lauku neparastās īpašības ļauj izvirzīt jautājumus, kas tālu pārsniedz tīrās fizikas ietvarus. Saskaņā ar G.Šipova un A.Akimova uzskatiem apziņu var uzskatīt par dzīvības "lauku formu", kuras fizikālie nesēji ir torsionu lauki. Līdz ar to fizikālā vakuuma teorija sniedz kādu atbildi fundamentālajam jautājumam par attiecībām starp ideālo un materiālo, kas cilvēci nodarbinājis visā tās pastāvēšanas laikā. Vēl vairāk, G.Šipova monogrāfijā tiek izvirzīts jautājums par kosmiskās superapziņas eksistenci, kuras īpašības atbilst Dieva atribūtiem reliģijā. Līdz ar to torsionu lauku koncepcija ļauj pirmo reizi pārmest kādu konstruktīvu tiltu starp abām lielajām sfērām - reliģiju un zinātni, lai veidotu vienu veselu pasaules ainu.

Tās, lūk, ir dažas galvenās šīs ļoti dziļās un tālejošās, bet reizē arī neparastās un paradoksālās G.Šipova fizikālā vakuuma teorijas nostādnes un secinājumi. Rezumējot varētu teikt, ka fizikālā vakuuma teorija ir milzīgs, visu fizikālo realitāti no augšas aptverošs "ierāmējums" jeb "ģeometrisks karkass", kas realizē visas fizikas ģeometrizāciju - Einšteina dzīves sapni.

Līdz ar to kļūst skaidrs arī tālākais darba lauks fizikālā vakuuma teorijas virzienā. Pirmkārt, būtu ļoti rūpīgi jāpārbauda un jāizvērtē šī teorija tīri "iekšēji" no profesionāļu, tas ir, fiziķu - teorētiķu viedokļa - vai tā nesatur kādas būtiskas kļūdas vai nepilnības. Piemēram, būtu jānoskaidro šīs teorijas pamatvienādojumu ģeometrizācijas procedūras pareizība. Ja fizikālā vakuuma teorijas pamatvienādojumus uzraksta Hilberta - Einšteina vienādojumu formā, tad redzam, ka saskaņā ar G.Šipova metodiku šo vienādojumu labās puses (t.i., matērijas un tās lauku) ģeometrizācija tiek panākta, būtiski izmantojot telpas - laika vērpes deformācijas absolūtā paralēlisma ģeometrijā. Izvedot fizikālā vakuuma teorijas pamatvienādojumus, 4 - dimensiju telpas - laika lieces un vērpes deformāciju raksturojošie lielumi sākotnēji ieiet šo vienādojumu kreisajā pusē, analoģiski kā Einšteina VRT gadījumā. Pēc tam telpas - laika vērpes deformācijām atbilstošie lielumi tiek it kā pārnesti uz šo vienādojumu labo pusi, tā iegūstot matērijas un tās lauku ģeometrizāciju. Iespējams, ka, dziļāk aplūkojot fizikālā vakuuma teoriju, fiziķiem varētu rasties arī citi jautājumi un iebildes, kas pelna nopietnu analīzi.

Pēc tam, ja fizikālā vakuuma teorija būs izturējusi tādu "iekšējo" pārbaudi, tad no fiziķu - teorētiķu viedokļa paveras nākamais darba lauks - šīs teorijas saistību atrašana ar konkrēto modernās fizikas saturu kā mikropasaules (elementārdaļiņu), tā megapasaules (kosmoloģijas) virzienā. Pirmajā gadījumā tas saistīts ar mūsdienu elementārdaļiņu un to mijiedarbību fizikas un ar pasaules universālo konstanšu (piemēram, gaismas ātruma, Planka konstantes u.c.) sasaisti ar G.Šipova teoriju, bet otrajā virzienā analogi jautājumi rodas attiecībā uz Visuma pamatlikumu (piem. Hābla likuma), moderno kosmoloģisko teoriju un modeļu (piem., Visuma inflācijas modeļu) un Visuma sākuma problēmu. Un kas zina, varbūt tiešām tiks atrasta kāda saistība, piemēram, starp 10 dimensiju koordinātēm, kas sastopamas gan fizikālā vakuuma teorijā, gan elementārdaļiņu superstīgu teorijā, jo abos gadījumos tieši šīs 6 papildu koordinātes nodrošina šo teoriju tik neparastās un auglīgās īpašības.

Bet pirms šī lielā darba, protams, rodas jautājums: "Vai fizikālā vakuuma teorija ir jau eksperimentāli pārbaudīta un pierādīta? Kādi ir līdz šim iegūtie fakti, kas apstiprina šo teoriju?"

A.Akimovs un G.Šipovs tagad Rīgā minēja veselu rindu eksperimentālo faktu, kas attiecas uz mikrodaļiņu mijiedarbību atkarību no to spiniem (īpašmomentiem) kodolfizikā un elementārdaļiņu fizikā, kā arī norādīja uz dažām ar elektromagnētisko viļņu polarizāciju saistītām parādībām elektrodinamikā. Pēc viņu domām, šajos gadījumos izskaidrojumu varētu dot torsionu mijiedarbību ievērošana.

Abi zinātnieki tālāk pastāstīja par vairākiem praktiskajiem (lietišķajiem) pielietojumiem, kuros jau tagad tiek izmantotas fizikālā vakuuma teorijas nostādnes un torsionu lauku tehnoloģijas. Tieši šī viņu referātu daļa atstāja vislielāko iespaidu uz klausītājiem, jo minētie pielietojumi tiešām ir visai neparasti. Ņemot vērā to, ka mūsu raksta galvenais nolūks ir mēģināt izskaidrot fizikālā vakuuma teorijas būtību, mēs aprobežosimies tikai ar dažu šo praktisko pielietojumu uzskaitījumu:

1. Torsionu tehnoloģiju izmantošana sakaru sistēmās. Tagad esot izstrādāti kā torsionu lauku ģeneratori (raidītāji) tā arī to uztvērēji. Pirmā torsionu signālu pārraide un uztveršana 22 km attālumā esot notikusi Maskavā jau 1986.gadā un nu darīta zināma atklātībai. Pašlaik notiekot darbi, lai uz Krievijas kosmiskajām starpplanētu stacijām (aparātiem) "Marss" paralēli parastajiem radiotehniskajiem sakaru kanāliem uzstādītu arī torsionu sakaru kanālus.

2. Inercoīdu, t.i., tādu dzinēju būve, kas darbojas lokālo inerces lauku iespaidā, kurus rada rotējoši elementi kādas izolētas sistēmas iekšienē. Šādu inercoīdu, kas pārvietojas tikai uz tā iekšējo kustību rēķina, tādējādi pārkāpjot klasiskās mehānikas pamatprincipus, bet kura pārvietošanās iespēja izriet no inerces spēku interpretācijas fizikālā vakuuma teorijā, tiekot plānots nosūtīt uz Krievijas orbitālo kosmisko staciju "Mir".

3. Torsionu lauku izmantošana metalurģijā jau esot izvērsta diezgan plaši. Apstarojot ar torsionu lauka, ko rada šī lauka ģenerators, palīdzību, metāla paraugus kādā metalurģiskā procesā (piem., metālu leģēšanā) esot iespējams ļoti būtiski ietekmēt to kristaliskās struktūras parametrus un citas īpašības, kas solot lielu ekonomisko efektu.

4. Torsionu tehnoloģiju pielietojumi naftas atradņu, metāla rūdu u.c. derīgo izrakteņu meklējumos, analizējot attiecīgo Zemes apgabalu fotoattēlus, kas iegūti no kosmosa ar Zemes mākslīgo pavadoņu (satelītu) palīdzību. Šajos pielietojumos tiekot izmantots tas apstāklis, ka fotoattēlos, pat pēc to attīstīšanas, šifrētā veidā, līdzīgi kā hologrammā, paliekot pēdas no tā torsionu lauka starojuma, kas nācis, piemēram, no meklējamā metāla. Torsionu lauka starojums no šī metāla esot saistīts ar tā atomiem un kodoliem piemītošiem īpašmomentiem (spiniem) un tādējādi teikot izskaidrota šī starojuma specifiskā daba katra parauga (piem., metāla) gadījumā. Tāpēc, apstrādājot šos fotoatēlus ar torsionu lauku starojuma analizatoru palīdzību, esot iespējams atklāt meklējamā metāla rūdu atradņu esamību attiecīgajā Zemeslodes apgabalā.

5. Ar torsionu lauku efektiem tiek saistītas daudz diskutētās biolauka un rīkstniecības parādības un esot sagaidāma plaša torsionu tehnoloģiju pielietošana medicīnā.

Atbildot uz jautājumiem, A.Akimovs un G.Šipovs atbalstīja mūsu domu, ka gan "neidentificēto lidojošo objektu" (NLO jeb "lidojošo šķīvīšu") problēma, gan arī civilizāciju starpzvaigžņu sakaru problēma varētu būt saistīta ar torsionu tehnoloģijām.

Visi šie mūsdienu fizikai un tehnikai tik neparastie fakti un pielietojumi gan tika demonstrēti tikai vizuālā formā (attēli, diagrammas), bez konkrēto zinātnisko un tehnisko risinājumu, aprēķinu un sīkāku detaļu pasniegšanas un izskaidrošanas. Taču abi zinātnieki šo situāciju skaidroja ar viņu darbu līdz šim slepeno raksturu un saistību ar Krievijas militārajām aprindām, kā arī ar patentēšanas problēmām.

Līdz ar to jautājums par matemātiski un fizikāli ļoti skaistās G.Šipova fizikālā vakuuma teorijas pareizības pārbaudi pagaidām paliek atklāts. Un ir nepieciešami, ar šīs teorijas izpausmēm saistīti, konkrēto fizikālo eksperimentu un novērojumu rezultāti fundamentālajā fizikā, kas būtu atkārtojami un pārbaudāmi, piedaloties plašai zinātnieku sabiedrībai.

Patiesi lieli jeb, kā pieņemts teikt, fundamentāli atklājumi zinātnē nāk ļoti reti. Bet kad kaut kas tāds notiek, tad vairums zinātnieku gluži vienkārši nespēj tam ticēt, jo tik neparasti un negaidīti jeb graujoši ir šo lielo atklājumu secinājumi un to pielietošanas iespējas. Tāpēc, iespējams, arī fizikālā vakuuma teorijas virzienā izstrādāie darbi un iegūtie rezultāti tikai ar lielām grūtībām lauž sev ceļu starptautiskajos žurnālos un konferencēs, cerībā panākt plašas zinātniskās sabiedrības rezonansi un atzinību.

Jāņem vērā arī tas apstāklis, ka torsionu tehnoloģijas var būt saistītas ar milzīgu spēku, kas cilvēcei var darīt gan labu, gan ļaunu. Līdz ar to varētu tapt skaidrāka tā situācija, kas pašlaik pastāv ap fizikālā vakuuma teoriju un tās pielietojumiem. No vienas puses, mēs zinām šīs teorijas principus un pamatidejas - tālāk mēs nezinām konkrētos zinātniski tehniskos risinājumus - bet beigās mums tiek pasniegti pārsteidzošie un graujošie gala rezultāti. Mūsu gadsimtā tāda situācija jau reiz ir bijusi. Urāna kodolu dalīšanās reakcijas atklāja 1938. - 1939.gados, drīz pēc tam fiziķiem kļuva skaidra ķēdes reakcijas, kodolreaktora un atombumbas radīšanas iespēja. Bet šo problēmu konkrētie tehniskie risinājumi drīz pēc 1940.gada tika paslēpti aiz septiņām atslēgām un tikai 1945.gada augustā cilvēce ieraudzīja graujošo gala rezultātu - Hirosimas un Nagasaki atomsēņu mākoņu izskatā. Un tikai sešdesmitajos gados ASV daļēji "atslepenoja" daļu no savu pirmo atombumbu tehniskajām detaļām, bet tagadējā Krievijā - PSRS mantiniecē, iespējams, tas ir izdarīts vēl daudz vēlāk.

Pārdomājot visu šai neaizmirstamajā marta pirmajā nedēļā redzēto un dzirdēto, gribētos teikt, ka, iespējams, tā nav nejaušība, ka šī neparastā teorija ir radīta tieši Krievijā. Tās saturs sintezē gan Rietumu pasaules racionālos sasniegumus (ļoti sarežģītais fizikālā vakuuma teorijas matemātiskais aparāts), gan arī Austrumu pasaules intuitīvo skatījumu par ideālās un materiālās pasaules dziļo vienotību (torsionu lauku neparastās īpašības un to saistība ar ideālo pasauli). Krievija atrodas Rietumu - Austrumu reliģisko tradīciju un kultūru krustpunktā, un krievu kosmisma filozofiskā virziena idejas caurstrāvo G.Šipova, A.Akimova un viņu līdzstrādnieku darbus. Un gribētos ticēt, ka, lai kāds arī būtu fizikālā vakuuma teorijas un tās pielietojumu tālākais liktenis, tie cilvēcei varētu nest tikai svētību.

Rīgā 1998.gada 11. - 13.martā