MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Dzeja dzīves ietvarā

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļu trešajā saietā

Rīgas Latviešu biedrības Kluba zālē risinās Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļu trešais saiets;

sanākšanas vadība LZA prezidenta Jāņa Stradiņa, Rīgas Latviešu biedrības priešsēdētāja Pētera Pētersona un literatūrzinātnieka Viktora Hausmaņa ziņā

Tēlnieks Indulis Ranka atceras savas tikšanās reizes ar dzejnieci Veltu Tomu, viņai tēlnieks veltījis skulpturālu veidojumu, kur jaušams gan ozols, gan mākonis ar pērkonu vidū;

Imants Ziedonis kopš janvāra atsācis rakstīt — top vairākas grāmatas, arī dzejoļi un poēma

Saietā savus dzejoļus un atdzejojumus lasīja Knuts Skujenieks, bet par savu saskarsmi ar dzeju stāstīja visliriskākais latviešu dramaturgs Gunārs Priede;

šoreiz ne runātāja, bet klausītāja lomā iejutās valodnieks Tenu Karma ar meitu tulkotāju Rūtu Karmu

Reizēm cilvēks uzreiz nespēj atrast sev piemērotu mājvietu — it kā nebūtu nekādas vainas, tomēr nemiers dzen lūkoties pēc cita jumta virs galvas. Domājams, ka ar līdzīgām izjūtām nācies sastapties LZA goda locekļu saietu rīkotājiem. Pirmais saiets pirms gada risinājās Reiterna namā, tur valdīja māksla un mūzika, bet vienlaikus tika uzņemta videofilma par pašiem goda locekļiem. Otrā kopā pulcēšanās reize bijā pērn novembrī nu jau bijušajā Rakstnieku savienības mītnē Krišjāņa Barona ielā, vakarā toni noteica divdesmitā gadsimta mūza — kino.

Un nu trešais saiets Rīgas Latviešu biedrības Kluba zālē. Tūdaļ aiz sliekšņa ienācēju uzrunā gleznas — Valda Kalnrozes sudrabpelēkā ainava ar ūdeņiem, viens otrā un visā notiekošajā lūkojas Dainu tēvs Krišjānis Barons un dzejas un dzīves dumpinieks Eduards Veidenbaums. Telpas stūrī sev mājvietu atradis Raiņa krūšutēls. Protams, šādā sabiedrībā un gaisotnē valodām un domām ap dzeju vien jāvērpjas. Vēl jo vairāk tālab, ka šie mākslas darbi uz pašreizējo mājokli atceļojuši pēc tam, kad Rakstnieku savienība bija spiesta atstāt Benjamiņu namu.

Par to visu ievadvārdos stāsta Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš.

Iedegas sveces, sāk garot kafija. Un var sākties saiets, kas veltīts dzīvei un dzejai. Vispirms rožziedu sveiciens gaviļniekam — visliriskākajam latviešu lugu rakstniekam Gunāram Priedem. Pēc tam, kā jau tas pieklājas, vārds tālumniekiem — Veltai Tomai un Andrejam Eglītim. Gan neklātienē, jo no Toronto un Stokholmas ir gana liels gabals ko mērot, lai varētu atļauties atlaisties uz vienu jauku dzejas pēcpusdienu.

Aktieris Ģirts Jakovļevs lasa darbus no krājuma "Maize no mājām". Un tā vien liekas, ka tepat, marta elpas piestrāvotajā pilsētā, ir arī pati dzejniece ar savu mūžīgo domu:

Jau balti bērzi šūpo pavasari,

un zila debess mākoņavis dzen, —

Laid, Laima, turpu doties mani arī,

es sapņos Sēļu zemē esmu sen...

Un arī ar savu lepnumu, spītu , lielumu un patības apziņu:

Es aizmirsu pateikt,

lai jūs neuzspiežat

svešu ģīmi un līdzību —

varbūt

es esmu spoks,

velis vai ragana —

bet es esmu sava

pati un viena —

kad mani sauks vārdā

mana tauta uz savas zemes,

es atbalsošos — cilvēks.

Nākamais pie vārda tiek Andrejs Eglītis. Arī ar Ģirta Jakovļeva balsi:

Grēka un ienaida liesmās,

Dievs, Tava zeme deg...

Izmisuma un paļāvības, cerības un ticības doma, kas atjaunotajā Latvijas valstī vairāk pazīstama kopā ar Lūcijas Garūtas mūziku. Bet vispirms tomēr bija Vārds. Un tas nemitīgi arvien stājas dzejnieka radītajā ierindā:

Audiet mani karogā

Sarkanbalti sarkanā...

Namatēvs Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Pēteris Pētersons stāsta, ka savā jaunībā viņam ir bijis tas gods būt pazīstamam ar Veltu Tomu un viņas ģimeni — dzejniece bijusi tālaika Rīgas garīgās dzīves visburvīgākā parādība.

Savās atziņās un atmiņās par laiku, kas vadīts kopā ar dzejnieci, dalās ārsts Nikolajs Skuja — Velta Toma viņam bijusi pirmā dzīvesbiedre. Un iesaka atvērt ne tikai grāmatu "Maize no mājām", jo dižajai sēlietei ir arī dzeja, kas īpaši būtu vietā pirms tautas sēru dienām —"Sarkanā migla", par aizvestajiem un nomocītajiem tautas brāļiem.

Tēlniekam Indulim Rankam prātā kāda vasaras diena kopā ar Veltu Tomu viņas dzimtajā pusē, kad debesīs ganījušies balti mākoņi, bet pamalē briedis negaiss. Dzejniece raudzījusies ainavā un teikusi: "Drīz mēs visi būsim tādi mākoņi." Tas pamudinājis tēlnieku veltīt dzejniecei skulpturālu tēlu — augošu mākoni kā ozolu ar pērkonu iekšā... Bet pirms gadiem desmit Velta Toma bijusi Induļa Rankas pavadone pa rudenīgi sarkanām kļavlapām piebērto Toronto. Tā ir bijusi brīnišķīga kopības sajūta.

Imants Ziedonis atnācis uz tikšanos bez dzejoļiem. Un domā, ka dzejā ir iekūlies pārpratuma pēc, jo viņam vienmēr ir strādājušas abas smadzeņu puslodes, un tas ļoti traucējis rakstīt dzeju. Līdztekus viņš allaž mēģinājis kaut ko tautsaimnieciski konstruēt, bet tas ir jaucis nost dzeju, tad vēl pa vidu bijusi publicistika — respektīvi visu mūžu tautā tik pazīstamais rakstnieks esot nodarbojies ar pasaules lāpīšanu.

"Tagad es jūtu, ka dzeja nāk, varētu it kā rakstīt, bet es mēģinu izbaudīt nerakstīšanu. Kaut ko jau es pierakstu. Dzīvoju ar mazu naudu un mēģinu iemācīties to, ko savu mūžu neesmu mācējis, — slinkot. Kad es kādus trīs gadus šādi mācījos, sapratu, ka to neiemācīšos. Un no janvāra es sāku rakstīt. Jo neko citu es nemāku. Rakstu mazu grāmatu "No patikšanas uz patikšanu". Un otru tādu pašu — "No nepatikšanām uz nepatikšanām". Vēl nomokos ar trioletām, rakstu poēmu par vēju. Mēģinu turpināt grāmatu par selekcionāru Pēteri Upīti, ko reiz jaudīgi iesāku, bet pametu. Tagad sadomāju viņam labvēlīgāku pieeju: vairs nejaukšos viņa selekcijas lietās, bet rakstīšu par sievietēm un dārzu."

Saieta vadītājs Viktors Hausmanis grib izdibināt, kāda ir bijusi patikšana šodien, bet Imants Ziedonis nemaz necenšas būt diplomāts un attrauc: "Šodiena vēl nav beigusies..." Vakar dzejnieks bijis zviedru mākslinieku izrādē "Karmena". Un vislielākā patikšana bijusi, "kad to Karmenu nožmiedza beigās". Bet vispār izrāde bijusi pasakaina.

Knuts Skujenieks. Personība, kas labi pazīstama ne tikai dzejas cienītāju aprindās vien. Viņš apšauba izskanējušo domu, ka dzeju rada īpaši pārdzīvojumi. "Pārdzīvojums ir pārdzīvojums, un dzeja ir dzeja. Manuprāt, dzeja ir īpatns pasaules redzējums. To savulaik ir pateikuši informātikas speciālisti — ka tieši dzejas valoda ir valodas visinformatīvākais un noslogotākais slānis. Dabīgi, ka tas ir informatīvāks un blīvāks nekā, piemēram, kāds zinātnisks teksts. Jo dzejā bez lakonisma iespējams arī zemteksts, priekšējais un tālākais plāns, vēl daudz kas cits. Ļoti daudz kas bieži vien paliek pat tikai viena vārda robežās. Dzejnieks domā vārdos. Un tieši tāpēc reti gadās cilvēki, kas spēj sekmīgi apvienot prozu un dzeju. Jo tā ir dažāda domāšana. Man, piemēram, no prozas nekas nav iznācis. Jo, ja es gribu labot jau katru otro teikumu, ko es vēl neesmu pabeidzis, tad es zinu, ka tādā veidā prozu uzrakstīt nevar.

Bet rakstīt, manuprāt, var par visu. Arī par ikdienas norisēm vai kaut kādiem reportieriskiem notikumiem, par globālām vai pilnīgi abstraktām problēmām. Svarīgs ir tikai viens — personības klātbūtne. Tā ir vajadzīga pat it kā ļoti vispārīgā vai tautiskā tēmā. Ja tā nav, tad tas ir tikai skaistu frāžu sakārtojums, kas var noderēt kaut kādā mītiņā vai vēl kaut kur citur, bet citādi tas cilvēkus nesaista.

Kas īsti ir dzeja, no kurienes tā nāk un uz kurieni aiziet, to neviens nevar atbildēt.

Atklāti sakot, es pats dzejā šobrīd aktīvi nestrādāju, vairāk nodarbojos ar atdzeju. Tomēr īstais dzejas laiks ir cilvēka mūža aktīvais posms. Cilvēki raksta arī sirmos gados, bet bieži vien paši to vairs nejūt, ka viņus vairs nes uz priekšu tikai jaunības gadu inerce. Es šobrīd rakstu tikai nejauši un epizodiski. Pēc desmit gadu nerakstīšanas es nedaudz dzejoļu uzrakstīju aizpērn un nedaudz pērn. Šogad vēl pie tā neesmu ticis."

Un tad atkal veras dzejas pasaule. To nevar izstāstīt. Dzeja ir jāklausās vai jālasa. Jāgaida, kad autors nobriedīs publikācijai.

Saieta turpinājumā par dzejas un dzīves kopsakarībām, arī citām ar rakstīto vārdu saistītām aktualitātēm domās dalās fiziķis Juris Zaķis, arhitekts Vaidelotis Apsītis, dramaturgs Gunārs Priede, mākslas zinātniece Lilija Dzene un vēl citi.

Sanākšanas izskaņā LZA goda locekļu un viesu saieta kopkorim toni uzdod pats maestro Imants Kokars:

Jo es bēdu bēdājos,

Jo nelaime priecājās...

Skan kā jau dziedātājiem, kam pirmās kora mēģinājumu reizes bijušas pietiekami darbīgas. Gan būs vēl. Katra tradīcija prasa pēc turpinājuma.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Kas nebaros kaķi, tas baros peles

17. martā sākās Jūrmalas sakopšanas akcija

Akcija sākās pie Aspazijas mājas Dubultos, visšaurākajā vietā starp Lielupi un jūru

Aspazijas māja Dubultos, kur dzejniece pavadīja pēdējos desmit mūža gadus, kopš 1996. gada februāra darbojas kā Jūrmalas pilsētas muzeja filiāle un ir jau iemantojusi savu apmeklētāju loku. Čakli muzeja draugi ir skolēni, un pašlaik viņi pa visu namu izkārtojuši savu mākslas izstādi "Kaķis". Idejas autores ir Aspazijas mājas saimnieces Antra Medne un Līga Libarte. Pārlasot autobiogrāfisko vēstījumu "Zila debess zelta mākoņos", viņas atradušas pavedienu uz dzejnieces lielo pieķeršanos kaķiem. Grāmatā spilgti tēlota atmiņu aina — kā mazā Elza iekritusi Daukšu dīķi un kā viņas mīļais runcis ar savu skaļo bļaušanu un nemierīgo uzvedību pievērsis lielo ļaužu uzmanību. Tā meitene tikusi izglābta. Bet šis bērnības runcis nodrošinājis dzejnieces mīlestību visai kaķu dzimtai. Viņa diendienā rūpējusies gan par saviem, gan bezpajumtes kaķiem un testamentā dzīvnieku patversmei novēlējusi 3000 latu. Kaķu cienītāja bijusi arī Veronika Strēlerte, kas nereti ciemojusies pie Aspazijas un sacentusies ar Edvartu Virzu, kurš uzrakstīs labāku dzejoli par kaķi.

Liels dzīvnieku draugs ir arī tēlnieks Jānis Bārda, kam kopā ar Aspazijas fonda direktoru Rihardu Pētersonu dzimusi doma šo dzejnieces pateicību savam glābējam godināt ar kādu piemiņas zīmi. Nu radošā doma materializējusies divpadsmit zaļganos bronzas runčos, kas martā un aprīlī "ziedojumu vākšanas nolūkā" apceļos tās daudzās vietas Jūrmalā un Rīgā, kas saistītas ar Aspazijas mūža gājumu, bet maija vidū, kad svinēsim Muzeju dienu, sarāpsies stabā, kas pacelsies pie Aspazijas mājas astoņu metru augstumā. Skulptūru savai pilsētai dāvā Bārdu ģimene. Savu artavu Aspazijas mājas restaurēšanā un apkārtnes sakopšanā devuši un dod gan Jūrmalas pilsētas valde un Kultūras ministrija, gan daudzas privātpersonas. Vairākus simtus grāmatu no Bostonas atsūtījis Osvalds Akmentiņš, prāvus līdzekļus devis Uldis Raiskums, bet Agate Nesaule šiem mērķiem ziedojusi visu savu honorāru par grāmatu "Sieviete dzintarā". Vēl tomēr daudz darāmā, tāpēc Aspazijas māja un Latvijas Kultūras fonds kopā ar Valsts prezidenta kundzi Ainu Ulmani 17. martā sāka akciju "Kaķu stabs", kuras nolūks ir pievērst sabiedrības uzmanību gan Aspazijas mājas, gan visas Jūrmalas sakopšanai un iesaistīt šai darbā visus, kas var palīdzēt ar savu darbu, padomu vai naudu.

Saruna par steidzami un varbūt tālākā perspektīvā darāmajiem darbiem notika Valsts prezidenta rezidencē un ar visu jūrmalnieka lepnumu un pienākuma apziņu tajā piedalījās arī Guntis Ulmanis. Prezidents piekrita, ka pienācis laiks pilsētas sakopšanā iesaistīties katram Jūrmalas iedzīvotājam, par kādu viņš arī sevi varot uzskatīt vismaz 30 gadus. Nekur jau valsts un pašvaldība vien nevar visu nodrošināt un paveikt. Ar laipniem vārdiem un uzsaukumiem jāaicina ikviens pielikt savu roku pilsētas sakārtošanā. Sekmēt Jūrmalas attīstību ir katra iedzīvotāja pienākums.

Tieši ar šādu pārliecību savu darbu veicis Jānis Bārda un par apkārtnes sakopšanu rūpējas dārznieks Aivars Lasis, kura darba mūžs ir nesaraujami saistīts ar Bulduru dārzkopības tehnikumu un pēdējos gadus — arī ar zemnieku saimniecību ainavisko iekopšanu visā Latvijā. Pēc viņa pārliecības, Jūrmalas nākotni noteiks vispirms tas, kāda veidosies tās dabas un kultūras vide. Kā uzsvēra Kultūras fonda vadītājs Pēteris Bankovskis, šai Dieva un dabas dotajai vietai jāveidojas par oriģinālu, sevišķu kūrvietu, nevis pēc "Eiroremonta" tapušu standartizētu viduvējību. Un sakoptā Aspazijas māja ar Kaķu stabu būs tikai sākums. Cilvēks, ja viņš tiešām ir cilvēks, beigu beigās tomēr atgriežas pie pamatvērtībām un apzinās dzīves kopsakarības.

Un viena no šādām kopsakarībām varētu būt arī tāda: mēs piedalīsimies savas dzīves vides veidošanā un audzināsim savus bērnus sakārtotā vidē vai vaidēsim par nesakopto vidi un audzināsim vēl vienu vaidētāju paaudzi. Kā Jūrmalas bērni uzrakstījuši savā skaistajā kaķu izstādē: "Kas nebaro kaķi, tas baros peles." Un vēl viņi atgādina: "Ja kaķi no mājām sāk iet medībās — drīz būs pavasaris." Pašlaik gan visi 12 runči labi jūtas Valsts prezidenta rezidences dārzā, bet drīz tie ies medībās un varbūt arī savāks kādu mazumiņu Jūrmalas skaistuma vairošanai. Vairāki pilsētas uzņēmēji jau parādījuši labu paraugu. Un kaķi, kā zināms, ir dzīvīga radība: "Svied simtreiz riņķī — uz kājām krīt!"

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Aspazijas mājas fonda direktors Rihards Pētersons (

pa kreisi ) un Jūrmalas pilsētas galva arhitekts Leonīds Alksnis norauga skulptūras atrašanās vietu;

Tēlnieks Jānis Bārda akcijas dalībniekiem skaidro savu ieceri: "Runči atradīsies cits virs cita ar galvu uz leju. No lejas astēs nebūs jāskatās."

Bērnu veidotie kaķi iemājojuši arī verandā, kur dzejniece vislabprātāk uzkavējusies

Top jaunatnes politikas valsts programma

Vakar pēc rīta pusē notikušās, nule tapušās Rīgas Juridiskās augstskolas direktoru padomes pirmās sēdes (nākamā būšot Stokholmā maijā) mūsu izglītības un zinātnes ministrs Juris Celmiņš bija sarīkojis preses konferenci. Galvenokārt tāpēc, lai plašāk iepazīstinātu ar Ministru kabineta 10.marta sēdē izskatīto un zināšanai pieņemto jaunatnes politikas valsts programmu laika posmam no 1998. līdz 2003.gadam.

Šī programma nosaka valsts institūciju, pašvaldību un nevalstisko organizāciju atbildību savas kompetences ietvaros, lai nodrošinātu jaunatnes politikas īstenošanu valsts mērogā, kā tas 1997.gada augusta sākumā noteikts Deklarācijā par Ministru kabineta iecerēto darbību. Deklarācijas 5.1.8. punktā teikts: "Līdz 1998.gada 1.februārim izstrādāt jaunatnes politikas valsts programmu."

Programmas izveidē piedalījušies Izglītības un zinātnes, Kultūras, Ekonomikas, Aizsardzības, Satiksmes un Iekšlietu ministrijas, kā arī pašvaldību un nevalstisko jaunatnes organizāciju pārstāvji. Situācijas vispārējam raksturojumam minētas vairākas svarīgākās problēmas, tostarp tas, ka mūsu valstī pieaug jauniešu bezdarbnieku skaits (tas īpaši sakāms par jauniešiem ar zemu izglītības līmeni un bez attiecīgas profesionālās kvalifikācijas); valsts līdz šim nepietiekami atbalstījusi skolēnu un jaunatnes pašiniciatīvu (skolēnu Saeima!), kā arī jaunatnes sabiedrisko un nevalstisko darbību un iniciatīvu (it kā darbojas pat 80 dažādas apvienības, tomēr reāli tādu ir ap divdesmit, jo pārējām gan ir vēlēšanās ko darīt, tomēr trūkst līdzekļu). Valstī kopumā — līdz šim nav izveidota efektīva sistēma valsts jaunatnes politikas īstenošanai.

Programmas pamatvirzienus raksturoja ministrijas Jaunatnes iniciatīvu centra vadītājs Ringolds Beinarovičs. Viņš vispirms minēja normatīvo aktu pilnveidi un pārvaldes sistēmas izveidi jaunās programmas īstenošanai. Vajadzētu sagatavot projektu likumam "Par jaunatni". Igaunijā tāds jau ir nokļuvis līdz parlamenta izskatīšanai. Bet mums pat nav definīcijas jēdzienam "jaunatne". Virspusēji raugoties, tā ir paaudze no 15 līdz 25 gadiem, tomēr trūkst precīza formulējuma. Jau laikus vajadzētu domāt par pašvaldību jauniešu centru paraugnolikumu. Būtu vajadzīga arī valsts jaunatnes lietu konsultatīvā padome ar pārstāvjiem no dažādām ministrijām, tomēr tā nebūtu valsts pārvaldes institūcija.

Patlaban ļoti būtiska ir jaunatnes sociālo tiesību sistēmas pilnveide. Tā saistās ar pētījumiem par jauniešu bezdarba samazināšanas iespējām, ar projekta "Darba skola" īstenošanu. Te ir runa par iespējām jauniešiem dažu mēnešu, maksimāli — pusgada laikā iegūt kādu tautsaimniecībā ļoti pieprasītu specialitāti. Tas jo svarīgāk tāpēc, ka līdzšinējo arodskolu sistēmu, īpaši lauku apvidos, gaida lielas pārmaiņas. Piemēram, Zemkopības ministrija vēlas izstrādāt projektu par astoņiem mācību centriem dažādos novados. Vairākas bijušās lauku profesionāli tehniskās skolas nokļūs pašvaldību pārziņā. Protams, līdz ar to aktuāli kļūs labojumi likumā "Par pašvaldībām".

Tika runāts arī par nepieciešamību attīstīt jaunatnes informācijas sistēmu valsts mērogā, lai jaunieši varētu bez maksas iegūt informāciju un vajadzīgās konsultācijas, lai ik gadus organizētu iedzīvotāju aptauju par bērnu un jauniešu sociālajām vajadzībām un interesēm.

Patlaban būtisks ir efektīvs atbalsts jaunatnes starptautiskajai sadarbībai, tiklab Baltijas jūras reģiona valstīs, kā arī Austrumeiropā un Viduseiropā.

Saskaņā ar Ministru kabineta lēmumu Izglītības un zinātnes ministrijai pēc saskaņošanas ar citām ministrijām līdz 1.jūnijam Finansu ministrijai jāiesniedz priekšlikumi par jaunatnes politikas valsts programmas īstenošanai nepieciešamo papildu finansējumu. Kā rāda iepriekšējās aplēses, jau nākamajā gadā būtu vajadzīgi aptuveni 1230 000 lati, bet laika posmam no 1998. līdz 2003.gadam — ap seši miljoni latu. Lai īstenotu projektu "Darba skola visos mūsu valsts reģionos, Labklājības ministrija lēš, ka varētu runāt par pusmiljonu latu.

Preses konferencē fragmentāri tika runāts arī par jaunatnei tuvām problēmām vispārizglītojošo skolu direktoru atestāciju (ar to iepazīstināja Izglītības departamenta direktors Austris Vasips) un skolotāju tālākizglītības iespējām Latvijā (par tām vēstīja Tālākizglītības atbalsta fonda vadītājs Sarmis Mikuda).

Nobeigumā izglītības un zinātnes ministrs Juris Celmiņš pastāstīja par jūnija beigās Prāgā paredzēto Eiropas valstu izglītības ministru sanāksmi. Tās programmā būs temati, kas skar ministru vērienīgāku sadarbību un jaunu valstu integrēšanos Eiropas Savienībā. Šajā ziņā Latvijai ir sava iestrāde: Briselē jau tagad strādā Izglītības un zinātnes ministrijas atašejs Nils Sakss.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors

Kā apgūt dzimto valodu

Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības satura un eksaminācijas centra, Latvijas Pedagogu domes rīkotajā un Sorosa fonda—Latvija finansiāli atbalstītā konference "Kā šodien apgūt dzimto valodu?", kas notika 6. un 7.martā Rīgas 3.vidusskolā, kļuva par nozīmīgu soli latviešu kā dzimtās valodas apguves problēmu risināšanai šodienas skolā.

• Pirmo reizi kopā bija pulcējušies sākumskolas, pamatskolas, vidusskolas latviešu valodas skolotāji no visas Latvijas, kā arī augstskolu mācību spēki un viesi no Stokholmas universitātes.

• Skolotāji neprasīja algas paaugstinājumu, bet gan cieņu pret skolotāju un savas tautas valodu.

• Konferencē izvērtēja pašreizējo valodas apguves situāciju un secināja, ka mācību procesā joprojām dominē vērtējums (atzīme), nevis bērna kā valodas lietotāja attīstība, pārsvarā tiek izmantota tikai reproduktīvā mācību darbība, tiek apgūta teorija bez praktiskā lietojuma un, pats svarīgākais, skolēniem trūkst motivācijas apgūt dzimto valodu.

• Konferences dalībnieki atzina, ka ir nepieciešams radīt mūsdienīgu valodas apguves metodiku, jaunus mācību līdzekļus gan skolēniem, gan skolotājiem, kuros galvenā uzmanība tiktu veltīta valodas praktiskajam lietojumam.

Konferencē pieņemtajā rezolūcijā teikts:

Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības satura un eksaminācijas centra, Latvijas Pedagogu domes rīkotā un Sorosa fonda—Latvija finansiāli atbalstītā konference "Kā šodien apgūt dzimto valodu? notika 1998.gada 6. un 7.martā. Konferencē piedalījās rajonu latviešu valodas un literatūras metodisko apvienību vadītāji, latviešu valodas un literatūras skolotāji, valodnieki, Latvijas Universitātes, Liepājas Pedagoģiskās augstskolas, Rēzeknes augstskolas, Daugavpils Pedagoģiskās universitātes, Pedagoģijas izglītības un vadības augstskolas, Stokholmas universitātes (Zviedrija) speciālisti, Latvijas Pedagogu domes pārstāvji, Sākumskolas skolotāju asociācijas, Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas, Latviešu kā otrās valodas skolotāju asociācijas, Krievu valodas un literatūras skolotāju asociācijas pārstāvji, Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības satura un eksaminācijas centra speciālisti, Izglītības un zinātnes ministrijas Pedagogu izglītības un atbalsta centra speciālisti.

Konferences dalībnieki atzīst

1) šo konferenci par nozīmīgu latviešu valodas apguves problēmu apzināšanā un risināšanā;

2) ikgadēju konferenču nepieciešamību ar mērķi izvērtēt, analizēt latviešu valodas apguves līmeni, saturu un metodes.

Konferences dalībnieki nolemj

1) veicināt saikni starp skolotāju darbu skolās un Izglītības un zinātnes ministrijas darbu:

— normatīvo dokumentu latviešu valodas apguvei skolās izstrādē,

— valsts izglītības politikas latviešu valodas jomā izveidē;

2) izveidot darba grupu konferences materiālu apstrādei un nākamās konferences sagatavošanai;

3) atbalstīt Valsts valodas centra ierosinājumu 1999.gadu pasludināt par latviešu valodas gadu.

IZM ISEC speciālists Kaspars Špūle

Kad preses priekšā — mākslinieks un politiķis Raimonds Pauls

Latvijas Žurnālistu savienības Preses klubā 18.martā

Preses ļaudis, kas kuplā skaitā bija pulcējušies Žurnālistu nama kamīnzālē, šoreiz visvairāk interesēja Raimonda Paula politiskās darbības aktivizēšanās, tāpēc par radošajām iecerēm tikpat kā neiznāca pastāsīt. Kaut sāka tieši ar to:

— Mūzika ir un paliek mana specialitāte, viss mans mūžs. Kopš vecāki mani četru gadu vecumā piesēdināja pie klavierēm, es no tām nekur neesmu aizgājis. Kulminācija bija tikko notikušie trīs koncerti Operā. Tas, ko mēs ar Hariju Bašu spēlējām, tas nebija notīs rakstīts. Tā bija acumirklīga improvizācija. Mūzika radās tur, uz skatuves. Es pēc ilgiem laikiem sajūtu spēles prieku. Un necerēti labvēlīgu klausītāju attieksmi. Tā bija ļoti spēcīga aura, kas nāca no zāles. Jā, klavierspēle man ir pats galvenais dzīves saturs. Mans moto.

Raimonds Pauls atcerējās piecdesmito gadu beigas, kad viņi — kādi pieci seši studenti — Latvijas Radio sākuši spriest par nepieciešamību pēc latviešu estrādes mūzikas, tas bijis savā ziņā aizliegts temats. Pateicoties radio, daudz ko labu izdevies izdarīt. Galvenais — ieinteresēt jaunatni par latviešu estrādi, par dziesmu latviešu valodā. Ceļš dzīvē un mākslā nebūt nav bijis viegls:

— Esmu gājis cauri arī visam tumšajam. Zinu, ko nozīmē piedzerties. Un arī izkauties. Esmu piedzīvojis, ka mani draugi nodzeras. Daudzu vairs nav šai saulē. Neesmu centies sevi iztēlot par labāko. Esmu daudz kam gājis cauri. Bet, kopš piecdesmitajos gados izgājis uz skatuves, joprojām esmu muzikants. Tas dzīvi padara radošāku, interesantāku. Arī turpmāk kaut ko darīšu. Varbūt taps kāda muzikāla izrāde, varbūt būs kāds koncerts. Nākotne rādīs.

Tad kāpēc nācis lēmums iesaistīties politikā, kļūt par Jaunās partijas biedru un nu arī — par tās priekšsēdi?

— Es jau intervijās esmu teicis, ka negribu norobežoties no politiskajiem procesiem. Kaut gan mūzika man vienmēr bijusi galvenais, blakus mākslinieka karjerai vienmēr esmu darbojies arī sabiedrības labā. Un šo to arī izdarījis. Tagad esmu pārliecinājies, ka viens pats neko nevar izdarīt. Lai cik nievājoši esmu izteicies par partijām, jāatzīst, ka vara ir to rokās.

Šai sakarā Raimonds Pauls atcerējās, kā partijas nobloķējušas viņa ievēlēšanu Nacionālajā radio un televīzijas padomē, kaut viņš starp izvirzītajiem kandidātiem bijis vienīgais profesionālis.

— Man nav ne mazākās tieksmes ieņemt amatus. Absolūti nedomāju par Valsts prezidenta karjeru. Man nav tādu zināšanu, arī svešvalodas nezinu, ja neskaita krievu valodu. Par amatiem es nedomāju. Bet ūdeni saduļķot gan es varu. Un to es darīšu. Kāpēc? Var teikt — tas jau tāpat ir saduļķots un vispār to ūdeni būtu laiks mainīt. Bet kaut kas ir jādara!

Raimonds Pauls jau tapšanas stadijā ticis aicināts uz Jaunās partijas saietiem. Daļu cilvēku labi pazinis, daļu ne. Paticis tas, ka viņi ir profesionāļi savā nozarē, tiesa gan — ne politikā. Arī Raimonds Pauls sevi par politiķi neuzskata, atzīst, ka daudzus jautājumus nepārzina. Taču viņš cer izveidot ap sevi spēcīgu profesionāļu komandu, uz kuru varētu paļauties. Uz cik vietām Saeimā partija cer? Pauls atkārto presē jau izskanējušo atbildi: "Uz vienu vietu stabili!" Ar ko Jaunā partija biedrosies? — "Ar domubiedriem. Tikai to vēl paskatīsimies, kas tie būs." Kādas būs partijas prioritātes? Raimonds Pauls par pašu galveno prioritāti uzskata izglītību. Satraucošas ir ziņas par daudzajiem skolas vecuma bērniem, kuri nemācās, par jauniešu katastrofāli slikto veselības stāvokli, — nav veselu puišu, ko ņemt armijā. Laukos daudzviet liela nabadzība, cilvēkiem nav darba. "Viņus neinteresē ne NATO, ne Eiropas Savienība. Viņi grib zināt, vai būs kur strādāt, vai varēs bērnus sūtīt skolā." Uz ko Raimonds Pauls cer, iesaistoties politikā?

— Es domāju, ka mūsu dzīvē daudz kas jāmaina un cerēt var vienīgi uz to, ka parādīsies cilvēki, kas nerūpēsies tikai par sevi, bet domās par to, kas risinās mums visapkārt, kas notiek valstī.

No Jaunās partijas Pauls tagad varētu aiziet tikai tad, ja manītu, ka partijā kaut kas — vienalga, morāles vai finansu lietās — nesakrīt ar viņa sirdsapziņu.

Raimonds Pauls uzskata, ka malā stāvēt nedrīkst, bet ceļu policistam, kas viņu svētdien aizturējis par ātruma pārsniegšanu, bet pēc tam apvaicājies, kad var iestāties viņa partijā, tomēr devis padomu: "Labāk palieciet bezpartejisks!"

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore