"Latvenergo" un privatizācijas problēmas

Par lielo uzņēmumu privatizācijas procesu diskutējot

Dr. habil. oec. Pēteris Guļāns, profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, — "Latvijas Vēstnesim"

Pēteris Guļāns

Pirms analizēt konkrētā objekta privatizācijas variantus, nepieciešams noskaidrot dažus principiāla rakstura jautājumus, jo neskaidrības un izplūduši definējumi tajos izslēdz iespēju objektīvi novērtēt ieteikto variantu efektivitāti.

Privatizācijas mērķis

Privatizācijas mērķis formulēts likumā "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" un skan šādi (p.2.1): "Privatizācijas mērķis ir, mainot valsts vai pašvaldības īpašuma objekta īpašnieku, radīt labvēlīgu vidi privātā kapitāla darbībai Latvijas tautsaimniecības attīstības interesēs un sašaurināt darbību, ko valsts un pašvaldības veic kā uzņēmēji" (pasvītrojums mans — P.G.).

No minētā formulējuma izriet, ka privatizācijas pamatuzdevums ir īpašuma formas maiņa, apriori pieņemot, ka privātais kapitāls darbosies Latvijas tautsaimniecības attīstības interesēs. No ekonomikas teorijas un prakses ir skaidri zināms, ka privātā kapitāla (kā iekšējā, tā arī ārējā) galvenais mērķis ir nevis tautsaimniecības kopējās intereses, bet gan pēc iespējas lielākas peļņas gūšana. Tiem, kas dzīvo ar ilūzijām, ka īpašuma formas maiņa automātiski nodrošinās valsts uzplaukumu, der atcerēties — gan visattīstītāko, gan arī pašu atpalikušāko valstu ekonomikas pamatu veido viena un tā pati īpašuma forma - privātais īpašums. Vai un kādā mērā, apmierinot privātā kapitāla dabīgo tieksmi, tiek sekmēta sabiedrības interešu ievērošana un nodrošināšana ar likumdošanu un attiecīgo valsts institūciju darbību. Nozīmīga loma te ir arī privatizācijas procesa mērķtiecīgai realizācijai.

Veicot tautsaimniecības pārstrukturizāciju, manuprāt jāvadās no stratēģiskā mērķa radīt Latvijā uzņēmumus, kas ir konkurētspējīgi globālajā tirgus attiecību sistēmā. Šajā sakarā privatizāciju (īpašuma formas maiņu) nevar uzskatīt par pašmērķi, bet par līdzekli, kas rada starta pozīciju šādu uzņēmumu izveidei. No tautsaimniecības stratēģisko mērķu viedokļa citiem jautājumiem — piemēram, par kādu summu privatizēts objekts, kā sadalītas tā akcijas, cik ātri tas veikts, ir, lai arī svarīga, tomēr tikai otršķirīga nozīme.

Temps un secība

Diskutējams ir jautājums — vai visi valsts īpašuma objekti ir obligāti jāprivatizē tā dēvētajā masveidīgās privatizācijas periodā? Kā zināms, Latvijā ir vairāki nu jau privatizēti uzņēmumi, kas valsts īpašuma statusā strādāja ne mazāk efektīvi par jau agrāk privatizētajiem. Nav pamata cerēt, ka pēc privatizācijas tie strādās daudz labāk, tāpat kā nav nekāda pamata uzskatam, ka to darbība jaunajā īpašuma statusā varētu pasliktināties. Atzīstot privātīpašuma formas priekšrocības, tomēr aplami būtu to fetišizēt un uzskatīt, ka tikai ar šo soli ir likvidēti attīstību bremzējošie šķēršļi un pavērts ceļš straujam uzplaukumam. Sekmīgi strādājošo uzņēmumu panākumus nodrošināja ne tik daudz īpašuma forma, cik tā dēvētais cilvēka faktors, konkrēti tas, ka apstākļu sagadīšanās dēļ pirmajos pārveides gados to priekšgalā atradās talantīgi un godīgi vadītāji. Viņi ātri aptvēra situāciju, prata saglabāt un veidot kvalificētu otrā līmeņa vadītāju kolektīvu un, risinot uzņēmuma aktuālās problēmas, orientējās uz nākotni, nevis uz pagātnes stāvokļa atgriešanos. Uzskatāmi piemēri manuprāt ir "Grindeks", "REBIR", "Staburadze", "Latvijas balzams" un arī jau agrāk privatizētie "Latvijas finieris", "Laima" un vairāki citi. Nosaukto un tiem līdzīgo uzņēmumu privatizācija vien maz ietekmē valsts ekonomikas potenciālu.

Iepriekšējā piezīme nav uzskatāma par iebildumu pret minēto uzņēmumu privatizāciju. Tās nolūks ir pievērst uzmanību tam, ka nepiedodami aizkavējusies to lielo uzņēmumu privatizācija, kuri dažu objektīvu un lielā mērā arī subjektīvu iemeslu dēļ izrādījās nespējīgi adaptēties jaunajos apstākļos un nonāca sabrukuma stāvoklī. Ir acīm redzams, ka to atdzimšana, paliekot valsts īpašuma statusā, nav iespējama.

Rezumējot iepriekš teikto, varam secināt, ka pašreizējā pieeja nodrošina uzņemtā privatizācijas tempa (viens objekts dienā) uzturēšanu, sagādā līdzekļus valsts budžeta robu aizpildīšanai (pareizāk – agrāk uzkrātā kapitāla pastāvīgi "noēšanai"), bet vāji veicina privatizācijas galvenā uzdevuma sasniegšanu, respektīvi konkurētspējīgu uzņēmumu veidošanu, kas ir valsts ekonomiskā potenciāla palielināšanas pamats.

Ārējā kapitāla plusi un mīnusi

Diskutējams ir jautājums par nostādnēm attiecībā uz ārējā kapitāla piesaisti. No informācijas, kas nonāk masu saziņas līdzekļos, var secināt, ka ārējā kapitāla piesaiste ir viens no galvenajiem Latvijas ekonomiskās politikas mērķiem. Arī "Latvenergo" privatizācijas pamatnostādņu visos variantos tam paredzēta īpaša niša, ja ne pat noteicošā loma. Šajā sakarā nepieciešams izteikt dažus apsvērumus:

1. Ārējā kapitāla piesaiste nevar būt pašmērķis, bet tikai viens no līdzekļiem, lai Latvijas uzņēmumus padarītu konkurētspējīgus.

2. Risinot šā kapitāla piesaistes konkrētos jautājumus, jāizvērtē ne tikai pozitīvās, bet arī šī procesa negatīvās puses. Pozitīvās ir pietiekami skaidrotas, tādēļ par tām šeit nerunāsim. Negatīvais izpaužas apstāklī, ka par kapitāla izlietojumu ir arī jāmaksā (kredīta procenti, peļņa, dividendes). Šo maksājumu veidā pāri robežai aizplūst daļa iekšzemes kopprodukta (IKP), tātad — valstī radītās pievienotās vērtības. Piemēram, visstraujāk progresējošajā ES valstī Īrijā 1995.gadā nacionālais kopprodukts bija par 12,5 procentiem mazāks nekā IKP (International Financial Statistics. May 1997. IMF). Tātad no katrām astoņām IKP vērtības mārciņām Īrijā varēja izlietot tikai septiņas. Turklāt izveidojusies stabila uz ārzemēm aizplūstošās IKP daļas palielināšanās tendence (no 10 procentiem 1990.gadā līdz 12,5 procentiem 1995.gadā).

No teiktā izriet secinājums, ka ārējā kapitāla piesaistei jābūt mērķtiecīgai. Tā ir veicināma tikai tad, ja ir pārliecinoši argumenti, ka ieguvums Latvijai būs lielāks nekā nenovēršamie izdevumi par tā izmantošanu (kredīta procenti, peļņa, dividendes).

Pret minēto tēzi var iebilst, norādot, ka tā ir pretrunā ar vienu no ES pamatnosacījumiem - par brīvu kapitāla plūsmu. Būtībā pretrunas nav, jo runa ir nevis par šādas plūsmas administratīviem ierobežojumiem, bet par nepārdomātu īpaši labvēlīgu nosacījumu radīšanu tikai tai. Turklāt nekur nav teikts un pierādīta lietderība, ka šai plūsmai jānorit tikai vienā virzienā. Normālā valstī viens no tās pārvaldes institūciju pamatpienākumiem ir sava kapitāla veidošanas veicināšana. Konkurence pasaulē notiek ne tikai starp uzņēmumiem, bet arī starp valstīm. Katrā ziņā nav pieņemama tēze, ka ārējā kapitāla piesaiste ir viens no valsts ekonomiskās politikas galvenajiem uzdevumiem un lielo uzņēmumu privatizācijas pamatnostādnes jāveido tā, lai radītu tam īpašas priekšrocības. Te jārīkojas pēc principa: no diviem ļaunumiem izvēlēties mazāko — sabrukumu vai atdošanu ārējam investoram.

Elektroenerģētikas loma un sastāvdaļas

"Latvenergo" objektu privatizāciju sarežģī tas, ka pārveidei tiek pakļauts nevis atsevišķs uzņēmums, bet viena no vissvarīgākajām valsts infrastruktūras nozarēm. Tās nozīme izriet no mūsdienu tehnoloģijas rakstura. Elektriskās un siltuma enerģijas pieejamība, kvalitāte un cena jūtami ietekmē saimniecisko objektu funkcionēšanas efektivitāti un iedzīvotāju normālu sadzīves apstākļu nodrošināšanas iespējas. Tādēļ nav nejaušība, ka visās industriālajās valstīs šīs nozares attīstībai tiek veltīta īpaša uzmanība. Daudzās no tām elektroenerģētikas uzņēmumi ir valsts vai jauktā īpašumā. Privatizācijas process šo nozari sāka aptvert tikai pēdējā laikā. Turklāt bieži vien privatizēta tiek ne visa nozare pilnīgi, bet tās atsevišķas sastāvdaļas.

Ja abstrahējamies no atsevišķiem palīgdienestiem un uzņēmumiem, praktiski šī nozare sastāv no divām lielām daļām: elektroenerģiju ģenerējošie uzņēmumi un elektrības pārvades un sadales tīkli. Apsverot iespējamos privatizācijas modeļus, jāņem vērā, ka tā no valsts teritorijā samērā noslēgtas nākotnē iegūs atvērtas sistēmas veidolu. Tehnikas attīstība ir radījusi nosacījumus, lai elektroenerģija kļūtu līdzīga citām precēm. Šī perspektīva jāņem vērā, izvēloties "Latvenergo" pārveides modeli.

Ģenerējošo uzņēmumu privatizācija

Speciālisti, kas nodarbojas ar elektroenerģētikas problēmām, ir nākuši pie atziņas, ka ģenerējošiem uzņēmumiem pietiekami lielās energosistēmās, aptverot plašu teritoriju, nav monopolstāvokļa. Tie būtībā ir savā starpā konkurējoši. No šejienes izriet secinājums, ka ģenerējošo uzņēmumu privatizācijai nav ekonomiskas un sociālas dabas šķēršļu. Konkurencei arī šajā, tāpat kā jebkurā citā ražošanas nozarē, ir jāsekmē efektivitātes palielināšana un realizācijas cenu pazemināšana vai to augšanas tempu mazināšana. Tas arī ir privatizācijas galvenais mērķis.

"Latvenergo" ģenerējošo uzņēmumu restrukturizācijas modelis jāveido, vadoties ne tik daudz no šodienas, cik no valsts enerģētiskās sistēmas funkcionēšanas nosacījumiem pārredzamajā nākotnē. Šodien jau ir pietiekami skaidras veidojamā Baltijas loka kontūras. Objektīvi Latvija ir ieinteresēta tā izveidē un sekmīgā darbībā. Tas radīs iespēju Latvijas energosistēmai pirkt un piegādāt patērētājiem vajadzīgo elektrības daudzumu un, jādomā izvēlēties optimālāko tās pārdevēju un cenu. Tomēr nebūtu pareizi minēto loku uztvert kā Dieva dāvanu. Tirgus attiecību sistēmā nekur un nekas nenotiek bez konkurences cīņas.

Latvija ir objektīvi ieinteresēta ne tikai iepirkt lētu enerģiju, bet arī to ražot un pārdot citiem patērētājiem, jo tas palielina mūsu enerģētisko neatkarību un rada darba vietas iedzīvotājiem, un attiecīgi palielina valsts ekonomisko potenciālu (izteiktu IKP uz iedzīvotāju). No iepriekš teiktā izriet, ka privatizācijas procesa galvenais uzdevums ir optimālu apstākļu radīšana, lai veidotos konkurētspējīgi ģenerējošie uzņēmumi.

Turklāt svarīga ir ne tik daudz to savstarpēja konkurence, cik spēja konkurēt Baltijas loka ietvaros. Īpašuma formas maiņas varianti un to realizācijas posmi jāizvēlas atbilstoši šā uzdevuma prasībām.

Latvijā darbojas divu veidu ģenerējošie uzņēmumi: hidroelektrostacijas (HES) un termoelektrocentrāles (TEC). To privatizācijas iespējas un nepieciešamība ir pilnīgi pretējas.

HES

tehniskais stāvoklis un to orientācija uz darbību maksimālās slodzes periodā, kā arī zemā elektroenerģijas pašizmaksa ir faktori, kas padara tās pievilcīgas potenciālajiem privatizācijas subjektiem. Tādēļ privatizēt (pārdot) tās var ļoti viegli. Nav arī pamata bažām, ka, nonākot privātā kapitāla īpašumā, tās strādātu sliktāk. Tomēr nepieciešams nopietni apsvērt — ko valsts iegūs privatizācijas rezultātā? Kas, raugoties no attīstības viedokļa, ir svarīgāk: saņemt vienreizēju iemaksu valsts budžetā un, kā rāda prakse, to tūlīt arī "noēst", vai saglabāt tās valsts īpašuma statusā kā ilglaicīgu un stabilu avotu valsts budžeta ieņēmumiem? Pēdējā varianta priekšrocības ir acīm redzamas. Neatkarīgi no īpašuma statusa Daugavas hidroelektrostacijas ir jāapvieno un jāizveido viens uzņēmums. Visas trīs HES izmanto ūdeni, kura galvenie resursi veidojas Pļaviņu HES ūdenskrātuvē. Šo resursu racionālu izmantošanu var nodrošināt visu kaskādes HES saskaņota darbība. Pašreizējam to sadalījumam divās daļās nav pamata. Ņemot vērā to unikālo raksturu, spēju sekmīgi darboties arī valsts īpašuma statusā un sabiedrības noskaņojumu, vismaz pašreizējā laika posmā to privatizācija nav ieteicama. Starp citu, arī citās valstīs, realizējot elektrostaciju privatizāciju, ir vērojama selektīva pieeja. Piemēram, īstenojot Anglijas un Velsas energosistēmas privatizāciju, netika privatizētas atomelektrostacijas, kas, paliekot valsts īpašumā, bet darbojoties konkurences apstākļos, ievērojami uzlaboja savas darbības ekonomisko efektivitāti.

TEC

attīstības iespējas ir cieši saistītas ar to privatizāciju. Lai padarītu tās konkurēt spējīgas ar citiem Baltijas lokā ietilpināmajiem ģenerējošajiem uzņēmumiem, aktuāla ir to modernizācija, kas saistīta ar lielām investīcijām. Stāvokli sarežģī tas, ka bez elektrības izstrādes tās abas ir galvenās siltuma piegādātājas Rīgas pilsētas labā krasta daļai. Kopā ar tām siltumu šai pilsētas daļai piegādā arī Andrejsalas siltuma centrāle, kuru arī iespējams pārveidot par koģenerācijas elektrostaciju līdzīgi divām jau esošajām TEC.

Tehniskais stāvoklis un darbības ekonomiskie rādītāji labāki ir TEC-2. Šī centrāle ir par 20 gadiem jaunāka nekā TEC-1. Arī turbīnu jaudas te ir lielākas. Tiek strādāts pie projekta uzņēmuma paplašināšanai, uzstādot gāzes turbīnu, kas ļautu pazemināt arī produkcijas pašizmaksu. TEC-2 elektroenerģijas vairumcena neatšķiras no importētās, kuru iepērk no kaimiņvalstu lielajām elektrostacijām. Šī TEC, veicot dažus modernizācijas pasākumus, būs konkurētspējīga kopējā Baltijas loka tīklā un tādēļ var būt pievilcīga privatizācijas subjektiem. Tās privatizāciju acīmredzot lietderīgi sākt ar kapitāla piesaistīšanas metodi, lai realizētu iecerēto paplašināšanu un modernizāciju.

Daudz sarežģītāks stāvoklis ir TEC-1. Tā darbojas jau vairāk nekā 40 gadu. Iekārtas ir novecojušas fiziski un morāli. Līdz ar to ražošanas izmaksas ir augstas. Pašlaik augstsprieguma tīkli maksā TEC-1 par 1 kWh par 65 procentiem vairāk nekā par importēto. Pēc privatizācijas šādai pieejai vairs nebūs ekonomiska un sociāla pamata. Tas nozīmē, ka objektam, saglabājot tā pašreizējo tehnisko līmeni, ir vājas izredzes realizēt elektroenerģiju. Otrs šā uzņēmuma produkcijas veids — siltums — arī ir dārgāks nekā TEC-2 ražotais. Palielinot TEC-2 jaudu, tas spētu palielināt siltuma piegādi Rīgai. TEC-1 un arī Andrejsalas siltuma centrāles funkcionēšana tomēr ir nepieciešama, īpaši ziemas aukstākajos periodos un no sistēmas drošības viedokļa, jo nav pieļaujams lielu pilsētu apgādāt tikai no viena avota. Lai uzņēmums varētu veikt tā modernizācijai nepieciešamos pasākumus un lai investori būtu ieinteresēti ieguldīt tā iegādē un modernizācijā līdzekļus, jābūt ilgtermiņa garantijai, kādu siltuma daudzumu un par kādu cenu attiecīga pilsētas organizācija regulāri no tā iepirks. Maz ticams, ka bez šādas garantijas atradīsies šā objekta privatizētgribētājs. Bet bez privatizācijas (kapitāla piesaistes) tā modernizācija un tātad arī funkcionēšana ir neskaidra.

Kā iepriekš parādīts, sagaidāmā investoru interese par šiem objektiem būs ļoti atšķirīga. Ja TEC-2 ir samērā pievilcīga, tad TEC-1 tāda nepavisam nav un var palikt vispār bez pircēja. Tādēļ rodas nepieciešamība tās abas apvienot un privatizēt kā vienu objektu. Tas, ko investors zaudēs TEC-1 gadījumā (papildu investīcijas un mazāka peļņa), viņš var atgūt ar TEC-2. Latvijas Privatizācijas aģentūras pamatnostādņu projektā iekļautais variants privatizēt abas TEC kā vienu objektu ir jāvērtē kā optimālākais.

Ko darīt ar sadales tīkliem?

Strāvas pārvades un sadales tīkliem piemīt dabīgā monopola raksturs. Tā kā te nav konkurences, privatizācija maz var ietekmēt to darbības efektivitāti. Gluži otrādi, privātuzņēmuma monopols ir daudz grūtāk regulējams nekā valsts īpašuma monopols.

Par labu sadales tīklu privatizācijas variantam tiek minēti divi argumenti: ārējo investīciju piesaiste un vadības uzlabošana, ieviešot ārzemju firmu pieredzi. Jāpiekrīt atzinumam, ka tīklu sakārtošanā tuvākajā laikā nepieciešams ieguldīt ievērojamas summas, jo līniju un apakšstaciju atjaunošanas apjomi pēdējos gados neatbilda nolietojumam. Izmaiņas elektrības patērētāju dislokācijā arī prasa veikt attiecīgus pārkārtojumus. Iespējamie stratēģiskie investori deklarē, ka sākumā viņi galveno uzmanību veltīs objekta sakārtošanai, bet peļņu cer gūt vēlāk (acīmredzot tad, kad viņi būs kļuvuši par objekta saimniekiem un varēs diktēt savus noteikumus). Šāda taktika pirmajā acu uzmetienā izskatās pievilcīga, īpaši tiem darbiniekiem, kuri necer ilgstoši palikt pašreizējā amatā. Bet vai būtībā tā nav "tālredzīga strausa" politika? Uzturēt faktiskajām izmaksām neatbilstošus elektrības tarifus šobrīd var tikai uz to strauja pieauguma rēķina nākotnē neatkarīgi no tā, kā īpašumā ir pārvades un sadales tīkli. Mūsu neizlēmības radītos zaudējumus apmaksās elektrības lietotāji nākotnē, bet iespējamās nepatikšanas izbaudīs jau citi politiķi un valsts iestāžu ierēdņi.

Ārējā investora piesaiste nav vienīgais līdzekļu iegūšanas veids. Ir taču arī citas iespējas, kā, piemēram, banku kredīti, valsts garantētas obligācijas utt. Turklāt tagadējais elektrisko tīklu stāvoklis nav tik katastrofāls, lai tā sakārtošanai būtu nepieciešams steidzami piesaistīt tā saucamo stratēģisko (ārējo) investoru un izdarīt vienreizējus lielus ieguldījumus. Šis darbs veicams pakāpeniski. Ir pilnīgi skaidri jāapzinās, ka investors, lai arī to dēvētu par stratēģisko vai citādi, nekad nenāk ar labdarības nolūkiem. Tā mērķis ir gūt peļņu. Šajā gadījumā arī Latvija nav izņēmums. Investora ieguldījumus ar uzviju nāksies atmaksāt elektrības lietotājiem . Kā rāda pieredze, mūsu institūciju spējas pretoties investoru prasībai palielināt tarifus ir tuvas nullei. Te der atcerēties pieredzi ar stratēģiskā investora piesaisti "Lattelekom" modernizācijai.

Attiecībā uz ārzemju pieredzes ieviešanu šo specifisko uzņēmumu vadīšanā vispirms jānoskaidro, kas ir tās pārākuma pamatā. Minēsim tikai divus objektīva rakstura nosacījumus: darbinieku motivācija (atalgojuma līmenis) aktīvai darbībai un to rīcībā esošo resursu pietiekamība, lai sekmīgi realizētu uzticētās funkcijas. Šo resursu avots jebkurā gadījumā ir viens: elektrības tarifi. Var droši teikt, ka menedžmenta izmaksas ārējā investora gadījumā būs ievērojami lielākas . Iekams izšķirties par tīklu nodošanu ārzemju firmu menedžmentā, jāpierāda, ka mūsu speciālisti nav spējīgi vadīt šīs nozares uzņēmumus un uzskatāmi par aborigēniem, kas var veikt tikai maz kvalificētu darbu. Nav nekāda pamata noniecināt Latvijas speciālistu pieredzi un spējas nodrošināt normālu elektroenerģijas pārvades un sadales tīklu darbību, ja tiem tiks radīti attiecīgi apstākļi. Jāatceras arī tas, ka par vadītāju nepiedzimst. Par tādu veidojas tikai praktiskajā darbā. Augsti kvalificēti vadītāji ir valsts cilvēciskā kapitāla būtiska sastāvdaļa un apstākļu radīšana šāda kapitāla veidošanai - viens no svarīgākajiem ekonomiskās politikas (arī privatizācijas) mērķiem. Valsts uzdevums ir nevis atstumt savus speciālistus no vadības, bet, uzticot tiem attiecīgās funkcijas, veicināt izaugsmi.

Sadales tīklu darbības nosacījumi Latvijas teritorijā ir ļoti atšķirīgi. Tos privatizējot, nenovēršami radīsies prasība noteikt cenu (tarifu) pēc principa: "Par preci jāmaksā tik, cik tā maksā." Tas novedīs pie elektroenerģijas sadārdzināšanās perifērijā un palētināšanās Rīgā un valsts centrālajos rajonos. Sekas tam būs vēl izteiktāka jau tā nevienmērīgā ekonomiskās darbības un iedzīvotāju izvietojuma pastiprināšanās. Lai to novērstu, būs nepieciešams izveidot speciālu izlīdzināšanas sistēmu, kas atņemtu peļņas daļu vieniem un piešķirtu subsīdijas citiem. Veidosies kaut kas līdzīgs tagadējam pašvaldību finansu izlīdzināšanas mehānismam, kur gandrīz visi jūtas neapmierināti.

Apgalvojumi, ka, apvienojot visus sadales tīklus vienā privāta kapitāla uzņēmumā, šo problēmu atrisinās, nav pārliecinoši, jo nevar prasīt, lai privātais uzņēmējs izvērstu tādu darbību, kas nes tam zaudējumus, vai arī labprātīgi realizētu šķērssubsīdijas. Ekonomiskās darbības nosacījumu izlīdzināšana nav privātuzņēmuma, bet valsts funkcija.

Cik var spriest no publikācijām, arī industriālajās valstīs elektrisko tīklu privatizācija netiek uzskatīta par izšķirošo pasākumu to darbības uzlabošanā. Ir izteikta atziņa, ka to darbības "efektivitāte ir atkarīga vairāk no regulēšanas formas nekā no īpašuma formas" (David M. Newbery, A Template for Power Reform, "Private sector", September 1995. The World Bank Group). Nav nejaušība, ka šīs nozares privatizāciju valstīs pat ar senām un visu tautsaimniecību aptverošām tirgus attiecību tradīcijām realizē kā pēdējo vai vienu no pēdējām. Latvijai, kurā tirgus attiecības ir tikai veidošanās stadijā nav vēlama pārsteidzība normāli strādājošās sistēmas pārveidošanā, neredzot reālus ieguvumus no tās.

Par labu elektrisko tīklu saglabāšanai valsts īpašumā liecina tas, ka pašreizējā sistēma ir pietiekami vienkārša un vadāma un, galvenais, tās aizstāšana ar citām nesola būtiskus uzlabojumus. Esošās struktūras efektivitātes palielināšanas iespējas nebūt nav izsmeltas. Uzlabojumu galvenā svira ir šo uzņēmumu komercializācija, to personāla motivācijas palielināšana darbības efektivitātes uzlabošanā.

Steigsimies lēnām

Aprakstītā shēma paredz Latvijas elektroenerģētikas nozares pārstrukturizāciju veikt pa daļām vairākos posmos. Pirmajā tiktu izveidota Latvijas enerģētiskā sistēma ar jauktu īpašuma formu : HES un pārvades un sadales tīkli ir valsts, bet TEC — privātā īpašumā. Šāds modelis, bez šaubām, nav uzskatāms par galīgu. Jautājums par valsts īpašumā palikušo objektu privatizāciju paliek atklāts un tās realizācijas lietderību noteiks šo objektu darbības rezultāti, to spēja vai nespēja strādāt līdzīgi privātīpašumā esošiem analogiem objektiem. Tas, ka pašlaik tiek izstrādāti projekti par Baltijas loka izveidi, arī attur no pārsteidzīgas esošās, visumā stabilās, sistēmas radikālas pārveides.

Ideja par "Latvenergo" saglabāšanu koncerna veidā ar mātes funkciju piešķiršanu tam manuprāt nav pārliecinoša. Jārēķinās arī, ka tā soli pa solim novedīs pie visas nozares neatvairāmas pāriešanas ārzemju firmu īpašumā.

"Latvenergo" valdījumā esošo TEC privatizācija un HES un elektrības pārvades un sadales tīklu komercializācija un patstāvības palielināšana radīs nepieciešamību mainīt nozares vadības institūcijas. Daļu "Latvenergo" tagadējo funkciju lietderīgi nodot augstsprieguma tīklu uzņēmumam, pakļaujot tam sadales tīklus, iespējams, kā atsevišķu komerciāli noslēgtu uzņēmumu. Ģenerējošo jaudu attīstības problēmas jārisina Daugavas kaskādes uzņēmuma vadībai. Saprotams, šāda shēma var izveidoties pakāpeniski, zināma pārejas perioda beigās.

Izteiktie apsvērumi par "Latvenergo" privatizāciju neparedz realizēt šā objekta ātru privatizācijas pabeigšanu un iekļaušanos noteiktajos termiņos. Šie apsvērumi balstās uz iepriekš izskaidroto privatizācijas uzdevumu - sekmēt konkurētspējīgu uzņēmumu veidošanu. Īpašuma formas maiņa nav mērķis, bet tikai līdzeklis šādu uzņēmumu starta pozīciju radīšanai. Tur, kur tas ir nepieciešams, to nedrīkst aizkavēt, kā arī pārsteidzīgi forsēt tur, kur nav pārliecības, ka tā ir vajadzīga vai vēlama. Elektroenerģētika šai ziņā ir viena no jutīgākajām nozarēm, jo tā skar visus valsts iedzīvotājus.

Un vēl viens svarīgs apstāklis - šis gads ir Saeimas vēlēšanu gads. Rietumu pētnieki, analizējot nozares privatizācijas procesus, ir konstatējuši, ka parlamenta vēlēšanu gads nav labvēlīgs radikālu lēmumu pieņemšanai jautājumā, kas skar visas sabiedrības intereses (Johm E.Besant-Jones, The England and Wales Electricity Model - Option or Warning for Development Countries? "Private sector" March 1996). Latvijā vērojamās aktivitātes "Latvenergo" privatizācijas sakarā apstiprina, ka šis konstatējums visā pilnībā attiecas arī uz mūsu sabiedrību.

Kāds ir Latvijas viedoklis?

No masu informācijas līdzekļos sniegtajām ziņām var konstatēt, ka konkrētā objekta privatizācijas modeļa izvēli apgrūtina arī pretrunīgie ieteikumi, kurus piedāvā dažādi ārējie padomdevēji. Piemēram, stratēģiskie investori iesaka (un grib) privatizēt "Latvenergo" nedalītu, kā holdingsabiedrību ar visiem meitasuzņēmumiem, bet pasaules bankas eksperti savukārt iesaka to sadalīt uzņēmumos un privatizēt tos atsevišķi. Pasaule ir plaša un komplicēta, un viedokļu un arī interešu daudzveidība ir normāla parādība. Tomēr bēdīgi ir tas, ka visvairāk ieinteresētajam optimālā risinājumā — Latvijai – sava viedokļa nav. Šo epizodi varētu arī nepieminēt, ja tai būtu tikai gadījuma raksturs vai saistība tikai ar privatizāciju. Līdzīga aina vērojama arī citās sfērās, kur ir saskarsme ar starptautiskajām institūcijām. Bez sava, Latvijas interesēm atbilstoša viedokļa izveides nav iespējams radīt optimālu risinājuma modeli.

Nobeigumā jāpiebilst, ka līdzīgu objektu pārstrukturizācijas optimāla varianta izveide nav tikai Privatizācijas aģentūras uzdevums. Tās līdz šim paveiktais nenoliedzami pelna augstu vērtējumu. Konkrētajā gadījumā darīšana ir ne tikai ar īpašuma formas maiņu, bet arī, un pat galvenokārt, ar lielas visu tautsaimniecību skarošas nozares nākotnes modeļa izveidi. Te nepieciešama plaša un vispusīga jautājuma apspriešana. Nolūkā rosināt šādu diskusiju arī rakstītas šīs piezīmes.