Veidojot dialogu starp uzņēmējiem un politiķiem

Vēja ģenerators Latvijas laukos

Diskutējot par Latvijas ekonomiskās neatkarības pamatbalstiem, allaž konstatējam, ka to visvājākais posms izsenis ir bijuši mūsu energoresursi. Jeb mūsu valstij pašai ir ļoti maz primāro energoresursu, kas spēj nodrošināt tikai 19,7 procenti vajadzību. Arī tāpēc, ka pēdējos piecdesmit gados kā vienotās PSRS sastāvdaļa tos saņēmām centralizēti un gandrīz par dempinga cenām, netikām īpaši domājuši par nacionālu enerģētikas nozari. Toreiz tikai retais atcerējās, kāpēc pirmās brīvvalsts prezidents Kārlis Ulmanis enerģiski atbalstīja elektrifikācijas programmu Latvijā: tā solīja politisku un ekonomisku drošību. (Starp citu, dārgos kilovatus — toreiz viens maksāja kādus pārdesmit santīmus — lauciniekiem valdība atdeva par pieciem santīmiem.)

Biznesā viss plūst un mainās

Šobrīd esam līdzīgā situācijā — Latvijas valstij izstrādātā energoprogramma pieprasa mums gandrīz simtprocentīgi nodrošināties ar saviem energoresursiem. Biznesā viss plūst un mainās, piemēram, pēkšņi var pārtrūkt mūsu lietišķās saites ar kaimiņvalstīm, no kurām līdz šim iepirkām visu vajadzīgo daudzumu, un nesagatavotība var izraisīt baisas sekas nacionālajai drošībai vispār... Skat, Igaunija savas lielākās termoelektrostacijas modernizēt (jeb nopirkt) piedāvā te zviedriem, te amerikāņiem. Jaunais Lietuvas prezidents ierosina modernizēt veco Ignalinas atomelektrostaciju, piedāvājot arī mūs investēt jauna energoavota būvē. Un ja nu vēl Krievijai ienāk prātā kāda saimnieciska blokāde…

Pietiekami daudz un visiem

Nacionālās enerģētikas programmā ir norādīti divi galvenie mūsu darba virzieni — nodrošināt valsti ar energoresursiem pietiekamā daudzumā un visos reģionos. Šajā ziņā nedrošā situācijā joprojām atrodas, piemēram, Kurzeme, kas saņem enerģiju tikai no centra. Nav grūti prognozēt, kas notiktu, piemēram, ja "Liepājas metalurgs" pārietu uz elektrokatlu izmantošanas tehnoloģiju, kas nepieļauj nekādus apgādes pārrāvumus. Tāpēc profesionāļi pašlaik nopietni strādā pie Liepājas elektrostacijas projekta, kas garantē simtprocentīgu elektroapgādes drošību ne tikai Liepājas reģionā, bet arī visā Kurzemē. Plāni paredz tās nodošanu ekspluatācijā apmēram 2010. gadā. Apspriešanas vērts ierosinājums ir jaudas palielināšana divās esošajās termoelektrocentrālēs Rīgā. Tas ir ekonomiski efektīvs projekts, taču diemžēl neatrisina drošuma problēmu Latvijas rietumos. Bez tam abas stacijas ir uzbūvētas tikai ar gāzes vai mazuta izmantošanas shēmu, kas pilnīgi izslēdz cita kurināmā izmantošanas iespējas. Un mēs joprojām paliekam atkarīgi no Austrumiem. Bet Liepājā ir osta, kur nevajag būvēt cauruļvadus, jo kuģi tur var ērti piebraukt pie pašas elektrostacijas un izkraut, piemēram, akmeņogles no Venecuēlas. Dienvidamerikas valstu liela tilpuma kuģi šobrīd visai pasaulei piegādā ogles par ļoti zemu cenu. Kāpēc mums to neizmantot arī tāpēc, ka tādējādi nodrošināmies ar alternatīvu kurināmo?

Daugavas HES kaskāde pašreizējā variantā mūs nodrošina galvenokārt ar jaudām maksimumslodžu stundās. Bāzes enerģētikas avots tā nav un droši vien nebūs. Ja arī Latvijai būtu pa spēkam uzbūvēt Daugavpils un Jēkabpils HES, tad tomēr šīs elektrostacijas mūsu vajadzības nenodrošinātu.

Reģeneratīvā enerģētika

Vairāk gan par emocionāli atbalstāmiem nacionālās enerģētikas objektiem es nosauktu mazās enerģētikas veidojumus — vēja dzirnavas, mazās elektrostacijas, saules kolektorus, kurus kā Latvijas neatkarības stūrakmeņus mēdz piesaukt mūsu politiķi pirmsvēlēšanu cīņās. Finansiāli tie mūsu energoresursu bilanci, protams, ietekmēt nespēj (skat. tabulu). Tikai tādā kontekstā var izskaidrot 1995.gadā valdības izdotos "Noteikumus par reģeneratīvo energoresursu iepirkšanu" — masveidā un par divkāršu cenu.

Enerģētiķuprāt ļoti trāpīgs šai ziņā ir latviešu valodnieku ieteikums dēvēt tos par reģeneratīvajiem (atjaunojošamies) energoavotiem, tā uzsverot to cienījamo vecumu un kliedzošo vajadzību pēc atdzīvināšanas (remontēšanas, modernizēšanas). Latvijā visi šie objekti ir celti vismaz pirms otrā pasaules kara, padomju laikos pilnīgi pamesti novārtā (mazjaudības un lokālā rakstura dēļ) un tagad pat teorētiski nekādu īpašo pienesumu nespēj dot. Protams, ja lauku dzirnavnieks tiktu pie dāvanu maisa jeb valdības investīcijām, tad gan viņš varētu savu ūdensratu automatizēt un viens pats apgaismot tāltālu apkārtni, tā izslēdzot no valsts budžeta maksājumus par energoresursu importu. Tāds droši vien arī bija likumdevēju mērķis, taču tad arī vajadzēja iepriekš nopietnāk apspriesties ar profesionāļiem, kuri ieteiktu kādu reālu risinājumu. Vai gan citādi kā šo noteikumu fiasko var izskaidrot to, ka no visām mazajām Latvijas HES būtu atjaunotas (19.gadsimta līmenī) tikai divdesmit divas un reāli darbojas tikai divas mazjaudīgas vējdzirnavas?

Patiesību sakot, arī citās valstīs šai sektorā nekādi spožāki rezultāti nav sasniegti jeb sasniedzami. Piemēram, vēja enerģētikas zemē Dānijā, kur vējdzirnavu spārni slejas pa visu jūras piekrasti, tie saražo labi ja 1,6 procentus no valstī patērējamās jaudas. Bez tam modernā variantā reģeneratīvā enerģētika ir ļoti dārga — iekārtas maksā milzu naudu, un arī bāzes enerģētikai jāspēj nodrošināt alternatīvs pieslēgums (kad nav vēja…). Ulmaņlaika saimnieciskajiem mērogiem atbilstoši sabūvētās dzirnavas un elektrostacijas uz mazajām upēm arī toreiz tika slavētas galvenokārt tāpēc, ka rosināja privātīpašniekus uz saimniecisko aktivitāti un solīja zināmu drošību un neatkarību valstiskā mērogā. Arī otrajā Latvijas Republikā šie saukļi tīri labi noder, gan vairāk emocionālā plāksnē. Prātīgi būtu tiem pielikt klāt vēl vienu — par dabas tīrību. Kuru gan neiepriecē tas, ka pie šīm vecajām dzirnavām un elektrostacijām tiek iztīrītas ūdenstilpes, sakopta tuvējā apkārtne, izcirsti krūmi, izbūvēti ceļi. Bez tam šie objekti nepiesārņo gaisu.

Koģenerācijas stacijas

Koģenerācijas principi tika izmantoti arī padomju laika enerģētikā, piemēram, abās lielajās Rīgas termoelektrocentrālēs, taču mūsdienīgais, no Rietumeiropas importētais variants sola siltuma un gaismas ražotājas nelielam reģionam — tātad mazas un vidējas jaudas, kuru būvēšana un apkope būtu pa spēkam vidējam un jo īpaši — provinces uzņēmējam. Tādas ir sabūvētas daudzās Eiropas valstīs — Holandē, Dānijā, kuru saimniecības nav pārbagātas ar lieljaudas energoavotiem un milzīgiem ražošanas uzņēmumiem, kas "noēstu" daudz kilovatu. Koģenerācijas staciju priekšrocība ir to ekonomiskā efektivitāte, spēja izmantot vietējo kurināmo un ekoloģiskā tīrība, bet Latvijas apstākļos — nelielā jauda, kas garantē noteikta reģiona enerģētisko patstāvību.

Arī šīs stacijas savulaik diezgan neapdomīgi tika iekļautas minētajos valdības noteikumos, kas solīja koģenerācijas jaudas iepirkt valsts vienotajā energotīklā par divkāršu cenu. Likumu rakstītāju nekompetenci tūlīt pat uzrādīja vairāki uzņēmēji, kuri pieteicās būvēt līdz 10 megavatu jaudīgas koģenerācijas stacijas. Kad speciālisti parēķināja, kādas milzīgas naudas summas valsts būs spiesta izdot par šiem projektiem (salīdzinot ar tām, ko izdodam par energoimportu), tika izdarīti noteikumu labojumi: valdība iepirks enerģiju par savu cenu tikai no tām stacijām, kuru jauda nepārsniegs 4 megavatus. Drīz pēc tam sekoja vēl viens kļūdas labojums: Ministru kabinets solīja atvieglojumus tikai tiem uzņēmējiem, kuri sākuši būvēt koģenerācijas stacijas pirms 1997.gada 31.maija (kad izdarītas pēdējās atzīmes noteikumos).

Lieki teikt, ka pagaidām Latvijā nav izvērsta šo moderno staciju celtniecība (kas, starp citu, arī prasa milzīgus kapitālieguldījumus, kuri Latvijā reti kuram ir pa spēkam). Pirmā un vienīgā tapusi Gulbenē — svinīgos apstākļos uzdāvināta pilsētas 70 gadu jubilejā, bet enerģiju vēl neražo…

Ligita Liepa

Foto: Aivars Vegners

Mazajas hidroelektrostacijas izstradata un LATVENERGO tikla nodota elektroenergija (kWh) 1997.g.