Privāto uzņēmējdarbību pārlūkojot

Gulbenes koģenerācijas stacija

Enerģētiķi Ziedonis Jansons un Dailis Kaparšmits

…Bet paši "vaininieki" — diplomētie enerģētiķi un vienlaikus pilsētas lielākā uzņēmuma "Gulbenes degviela" īpašnieki Ziedonis Jansons un Dailis Kaparšmits jau kuro mēnesi braukā šurpu turpu pie galvaspilsētas ierēdņiem, lūgdami, pierādīdami un prasīdami… pieņemt kopējā valsts elektrotīklā arī viņu saražoto elektroenerģiju.

Sarežģījumus rada tas, ka gulbenieši līdz vēsturiskajam 1997. gada 31. maijam paspēja noslēgt ar "Latvenergo" līgumu, kas diemžēl kļūmīgi bija definēts kā "nodomu protokols". Par šā dokumenta pamatīgumu liecina tas, ka uz tā bāzes tika noslēgts kredītlīgums ar "Unibanku" un arī saņemts aizdevums.

— Banka mūsu kopējo darījumu atzina par vienu no veiksmīgākajiem 1997.gadā, — ar patiku atceras Z.Jansons . — Kā nekā tas tika balstīts uz diviem ļoti pozitīviem argumentiem: ekoloģisko un valstisko. Mēs praktiski un teorētiski mācējām pierādīt, ka piedāvāsim pilsētai dabai nekaitīgu kurināmā veidu un, izmantojot valdības piedāvātos atvieglojumus (pamudinājumu?), radīsim paši savā novadā arī lokālu energoavotu. Diemžēl tagad, neskatoties uz kārtīgi nomaksātajiem kredītprocentiem, baņķieri uz mums jau skatās drusku šķībi… Sak, kā tad jūs tā — laikus neizšūpojāties līdzi valdības šaubām...

Atkal viena elektrostacija Latvijai

— Ideja par savas elektrostacijas celtniecību manī, šķiet, dzīvoja jau no bērnības, — atceras Z.Jansons. — To pavadīju Kuldīgas pusē, Rendā. Iepriekšējās brīvās Latvijas laikā mans tēvs ar savām rokām uzbūvēja aizsprostu, uzstādīja turbīnu un deva pirmo elektrību. Gaisma vietējā tautas namā nāca no Jansonu mājām! Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es sāku mācīties un vēlāk arī strādāju enerģētikas nozarē ("Ventspils naftā"). Un skat, pēc tik daudziem gadiem atkal palaidīšu Latvijā vēl vienu elektrostaciju, tikai 160 reizes jaudīgāku nekā savulaik mans tēvs.

— Arī es esmu beidzis Rīgas Politehniskā institūta Elektroenerģētikas fakultāti, pēc studijām daudzus gadus strādāju Gulbenes "Straumē" par enerģētiķi, — teic D.Kaparšmits . — Tā ka sapratnes par šādām idejām netrūka. Un kad nu sanācām kopā vairāki domubiedri, izveidojām komandu (SIA "Latelektra") un sākām būvēt staciju. Kontrolpakete pieder "Gulbenes degvielai", bet ir arī citi līdzīpašnieki.

— Mūsu bizness balstās uz Latvijas valsts likumdošanu, — atkārto uzņēmēji. — Tāpēc vienīgi par skaudības diktētiem varam uzskatīt dažādus mājienus par mūsu "kreisajiem" gājieniem vai ierēdņu apvārdošanu. Vienkārši jāprot likumus lasīt un izmantot savā labā. Ikvienā dzīves situācijā. Bet biznesā kā izdzīvošanas pamatā — visupirms. Lai gan šai variantā galvenais nav elektrības tirgošana. Mums kā profesionāļiem īpaši perspektīva šķita otra koģenerācijas puse - siltumapgāde, kas Latvijā, Baltijā un arī Gulbenē vēl ilgi būs viens no sāpju bērniem. Daudzās katlu mājas vai katrā stūrī ir gan ekonomiski neizdevīgas, gan nežēlīgi piesārņo gaisu un rada vēl citas nelaimes. Mūsu pilsētā siltā ūdens nav jau gadiem ilgi.

— Kad es te savā laikā atbraucu no Ventspils naftas bāzi celt, pirmais, ko gribēju panākt, — lai tā netiktu būvēta pašreizējā vietā, bet kaut kur ārpus pilsētas, — stāsta Z.Jansons. — Diemžēl neizdevās, jo pateica, ka projekts vairs nav grozāms: tik daudzās vietās saskaņots un apstiprināts. Bija arī sava doma par siltuma ražošanu, bet tais laikos, protams, nerealizējama.

— Gribējām šo staciju uzbūvēt daudz lielāku, — klāsta D.Kaparšmits. — Sākumā saistījāmies ar kanādiešiem, kas būvē un piegādā tādas stacijas. Viņu jauda bija 40 megavatu elektrības un 35 megavati siltuma, bet mums Gulbenē tik lielām slodzēm nav noņēmēju. Tagad mums ir 5 megavati elektrības un 3, 2 megavati siltuma. Jo Gulbenei arī perspektīvā vēl ilgus gadus vairāk par 15 megavatiem droši vien nevajadzēs… Ja, protams, te neuzbūvēs kaut ko lielu.

Gulbene būs pilsēta — ražotāja

Cita lieta ir siltums, kas noteikti būs vajadzīgs daudz vairāk. Mēs paši arī parūpēsimies par to, lai attīstītu pilsētā ražotnes, kur vajadzīgs siltums. Tur ir perspektīvas. Nu kaut vai koka žāvētavas. Koka te ir daudz, un ražošana attīstās: cik tad ilgi sūtīsim uz ārzemēm tikai brusas vai vispār "plikus baļķus"? Pienāks kārta gatavām detaļām, logu rāmjiem vai pat mēbeļu saplākšņiem, kuru izgatavošanai nepieciešams sausi izkaltēts materiāls.

Tam savukārt vajadzēs siltumenerģiju. Un pietiekami lētu, lai ražošana atmaksātos.

Turklāt tie nav nekādi rozā sapņi bet samērā profesionālas prognozes. Mēs tiešām plānojam, ka Gulbene atkal būs pilsēta ražotāja, kāda tā vienmēr ir bijusi. Jau tagad mums ir spēcīgas kokapstrādes firmas "Konto"un "Lata". Padomjlaika "Straumes" vietā darbojas akciju sabiedrība "Eneko", kur ražo arī vecos labos gludekļus, gan mazākos apjomos. Tur izveidota arī neliela celtniecības firma "Vidzemes būvnieks", mēs tai jau esam pievadījuši siltumtrasi.

— Nesen biju pie satiksmes ministra Viļa Krištopana kārtējo reizi runāt par Gulbenes stacijas nākotni. Savulaik tā bija liels dzelzceļa mezgls, kur krustojās vairākas līnijas, — klāsta Z.Jansons. — Diemžēl Latvija vēl nav parakstījusi robežlīgumu ar Krieviju, kurā būtu paredzēts pārejas punkts pie mums vistuvākās — Pitalovas robežas. Ja reiz tomēr mēs savas kravas no Krievijas saņemsim pa šo ceļu, tad ietaupīs ne vien "Gulbenes degviela", bet arī pārējie kravas saņēmēji no Krievijas. Jo nereti tās no Krievijas uz Gulbeni tiek vestas caur Rēzekni, tālāk caur Rīgu, papildus veicot vismaz 400 kilometru, par kuriem taču jāmaksā… Nemaz jau nerunājot par ceļā aizvadītām piecām sešām dienām. Bet ja parakstīs līgumu un šo pārejas punktu attaisīs vaļā, situācija bez šaubām, mainīsies tikai uz labo pusi. Parādīsies pavisam citas perspektīvas dzelzceļa izmantošanai ne tikai Gulbenes mērogā.

Attīstība — naftas tirgotāja maize

— Mēs jau nesapņojam tikai aiz gara laika vien. Visas šīs prāta spēlītes galu galā griežas ap vienu vienīgo — mūsu biznesu, par kura attīstību jādomā bez mitas, — atzīstas abi uzņēmēji. — Naftas tirgotājiem vienmēr nāk par labu, ja kaut kas notiek. Kad gulbenieši dzīvos labāk? Tad, kad šajā reģionā apgrozīsies lielākas naudas summas. Un tad viņi, protams, pirks mūsu preci — darbam, sadzīvei. Tāpēc mēs arī riskējam, ņemam kredītus, investējam ražošanā, lai cilvēki to varētu apgūt, kaut ko veidot, attīstīt, pārdot un pirkt. Ja naudas kustības nav, ja nav veikalu, satiksmes, nekursē autobusi — tad veidojas izmirusi zona. Esam dzirdējuši pat no augstām tribīnēm runājam, ka šai paaudzei vairs nesagaidīt labklājību. Mēs tam nepiekrītam. Un piedāvājam variantu, kā neizmirt. Arī mazā pilsētiņā, provincē. Nu nav arī šai paaudzei jāmokās nabadzībā! Ja tikai visi darīsim kaut ko konkrētu. Izveidosim jaunu ražotni, uzbērsim labu ceļu. Visi runā par tranzīta vilinājumiem, bet uz tranzīta ceļa var kaklu nolauzt...

Gribot negribot, ja tu gribi šeit pastāvēt, tad tev ir jārūpējas par to, kas notiek apkārt. Mums ir gan tūlītēji, gan tālejoši plāni. Uzbūvēsim koģenerācijas staciju — cerams, tā darbosies ļoti labi vismaz desmit gadus. Tikko pieslēgsimies lielajiem elektrotīkliem, sāksim attīstīt mūsu siltumdošanas programmu. Jau pēc pusgada vērosim, kas te apkārt būs pavirzījies uz priekšu. Un tad sapratīsim, vai likumdevēji – politiķi mūs patiesi atbalsta vai ne.

Ceram, ka šī stacija nebūs tikai piemineklis mūsu pastāvēšanai.

Ligita Liepa

Foto: Jānis Gžibovskis un Aivars Galviņš