Dabai palīdzot. Sev palīdzot

Skats uz Viesīti

Pašlaik visos Latvijas pagastos viens no aktuālākajiem jautājumiem ir attīstības plānošana. Tā risināšanā ir iesaistīti arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas departamenti un nodaļas. Viens no tādiem ir arī Reģionālās attīstības departamenta Teritoriālās plānošanas nodaļa. Par tās darbu stāsta Reģionālās attīstības departamenta speciāliste Alda Nikodemusa :

— Latvijas vides aizsardzības politikā ļoti svarīga nozīme ir teritoriālajai plānošanai. Citiem vārdiem sakot, teritoriālā plānošana ir veids, kā atrast vislabāko risinājumu tiklab ekonomiskās attīstības, kā arī dabas aizsardzības jautājumiem.

Nacionālā plānošana

Mūsu pārziņā ir arī nacionālais plānojums, kuram šogad izstrādāta koncepcija. Koncepciju akceptējis Ministru kabinets. Nacionālajā plānojumā parādīsies perspektīvie (starptautiskie un vietējie) transporta koridori, rūpniecības attīstībai piemērotās vietas, aizsargājamās un īpaši saudzējamās teritorijas, izceļot visu Latvijai vien raksturīgo. Daudzām valstīm šāda plānojuma nemaz nav.

Ierosme radās 1993. gadā, kad sākām gatavot teritoriālās plānošanas noteikumus. Tajos jau 1994. gadā noteikts, ka tiks veidots nacionālais plānojums visai Latvijas teritorijai. Pašvaldības ir ļoti ieinteresētas, ko kurā vietā valsts plāno. Izstrādājot šo plānojumu, ir jāsadarbojas dažādām ministrijām, kompromisu atrast nebūs viegli. Tas ir ļoti ilgstošs process.

"Vīzija un stratēģija 2010"

— Jūsu departaments ir iesaistījies arī Baltijas jūras valstu kopīgajā darbā?

— Jā. Vēl mums ir tā dēvētie starptautiskie teritoriālie plānojumi. Viens no būtiskākajiem, kurā piedalās vienpadsmit Baltijas jūras reģiona valstis, kā arī Baltkrievija, ir "Vīzija un stratēģijas apkārt Baltijas jūrai 2010". Šādu plānojumu 1992. gadā ierosināja Zviedrijas Vides ministrija. Šeit svarīgi, ka veidojas sadarbība starp vides un teritoriālās plānošanas ministrijām. Tieši no šīs sadarbības izrietējuši arī mūsu demonstrācijas projekti jeb pilotprojekti Limbažu, Kuldīgas un Liepājas rajoniem.

Piedalīšanās projektā "Vīzija un stratēģijas apkārt Baltijas jūrai 2010" dod iespēju gan uzkrāt pieredzi teritoriālajā plānošanā, gan paust Latvijas intereses starptautiskajā mērogā.

Tampere–Helsinki–Tallina–Rīga

— Vēl ir tā dēvētais attīstības zonas projekts "Tampere–Helsinki–Tallina–Rīga". Tā īstenošana sākās pirms gada. Mums ir svarīgi piedalīties projekta "Via Baltica" īstenošanā. Tajā iesaistījies Limbažu rajons, Rīgas rajons un pati Rīga.

Plānojot attīstības zonas aspektus, mēs analizējam gan vides faktorus, gan rūpniecības, transporta un citu ekonomiskās attīstības virzienu dažādās iespējas, mēģinām atrast līdzsvarotāko modeli attīstības zonai kopumā. Raugāmies, lai tā būtu ne vien nozīmīga ekonomiski, bet arī interesanta no tūrisma viedokļa, lai neciestu vide — mūsu krāšņā daba. Šie aspekti ļoti spilgti izpaužas Limbažu rajona pilotprojektā, kurā arī katram pagastam bija iespēja paust savas intereses. Šāds liels attīstības zonas projekts — plānojums — iekļaujas dažādos Eiropas Savienības fondos, un, piedaloties starptautiskās investīcijās, organizācijas, kuras piešķir līdzekļus, var pienācīgi novērtēt vietējo cilvēku darbošanos un izšķirties par līdzekļu piešķiršanu.

— No jūsu teiktā var secināt, ka plānošanas funkcija visos līmeņos, vietējā un starptautiskā mērogā ir kļuvusi ļoti svarīga.

— Jā. Vietējā, reģionālā, nacionālā un starptautiskā plānošana ļauj sekmīgi risināt jebkuru projektu.

Dienvidsēlijas ainavu apsaimniekošana un aizsardzība

Šo darbu veica Reģionālās attīstības departamenta Teritoriālās plānošanas nodaļas un citi speciālisti. Alda Nikodemusa ir viena no viņiem. 1995. gada vasarā grupa apsekoja Elkšņu, Rites un Saukas pagastu teritoriju.

— Kā viss sākās?

Alda Nikodemusa atceras:

— Deviņdesmito gadu sākumā diezgan strauji vērsās plašumā sadarbība ar Rietumeiropas valstīm. Nodibinājās kontakti ar vairāku valstu, īpaši ar Baltijas jūras reģiona valstu, vides ministrijām. Viena no pirmajām bija Zviedrijas Vides un dabas resursu ministrija. Zviedru kolēģi piedāvāja palīdzēt īstenot vairākus projektus, un viens no tiem bija ainavu inventarizācija un novērtēšana, jo rietumnieki ir ieinteresēti mūsu dabas bagātību saglabāšanā. Tās var zust laikā, kad ekonomikā un citās jomās ienāk lielas investīcijas vai arī nenotiek nekādas saimnieciskās aktivitātes, kad ainaviskās un bioloģiskās vērtības un daudzveidība iet zudumā. Tā sadarbībā ar Zviedrijas Vides un dabas resursu ministriju un Vides aģentūru radās šis projekts. Mēs izvēlējāmies Jēkabpils rajonu un tā skaistāko nostūri — Elkšņu, Rites un Saukas pagastus.

— Mūsu sarunas sākumā par šo projektu izteicāties tā: "Dienvidsēlijas ainavas — skaista nejaušība!" Kāpēc?

Senās sēļu zemes krāšņās vērtības

— Darba pamatdoma bija paskatīties uz Latvijas ainavu no ģeogrāfa, arhitekta, vēsturnieka, biologa, teritoriālplānotāja viedokļa. Mūsu darbs var palīdzēt pagastu, rajonu un visas Latvijas ainavu vērtēšanā, to aizsardzības un apsaimniekošanas plānošanā. Šis pētījums iekļaujas arī Eiropas Padomes bioloģiskās un ainavas daudzveidības stratēģijas pamatprincipos. Skaista nejaušība? Mūs pārsteidza, sajūsmināja, aizrāva viss, ko mēs ieraudzījām jaunā skatījumā. Iedomājieties Klauces–Saukas un Garā ezera pauguraini, Ormaņkalnu ar vizuāli estētisko Kalnaskolas piemiņas vietu, Puķīšu un Sīpolu māju krāšņās mežrožu audzes, mastu priedes ar vairāk nekā 3 metru apkārtmēru, daudzus senkapus, viduslaiku kapsētas, Kņāvu pilskalnu un pašu Sauku, kurā saglabājusies Latvijai raksturīgā 19. gs. lauku centru apbūve ar senatnīgo baznīcu un mācītājmuižu. Dienvidsēlijā lielie mežu masīvi mijas ar nelieliem puduriem, ainavu bagātina koku ieskautās viensētas, lielie laukakmeņi tīrumu malās un "baltie" līkumotie lielceļi… Un kur vēl Klauces ezeri, Klauces upītes ieleja un Aizdumbles purvs ar savu apbrīnojamo bioloģisko daudzveidību! Katra diena mums sagādāja pārsteigumu, nostiprināja domu — mēs neapzināmies savas Latvijas bagātību.

Līkumotais Klauces–Elkšņu lielceļš un Krīgānu–Viņaukas ezeraine kādreiz veidoja vienu no plašākajām pļavu ainavām Sēlijā, tagad tur saauguši krūmi un lapu koku mežs. Ezerainē ir daudz kultūrvēsturisku ainavu: Margaskalna un Stupeļu pilskalni, Svilbānu un Krīgānu ezersalas apmetnes, vairāki senkapi. Sēļu pilskalnu izvietojums Augšzemē veido vairākus senās Sēlanijas novadus — ap Saukas ezeru, Viesīti un novadu ar centru Rites pagasta Stupeļu pilskalnā. Mēs apzinājām arī viduslaiku pilsvietas, kulta vietas, seno ceļu, dambju, tiltu vietas un daudz ko citu, kas veido Dienvidsēlijas kultūrvēsturisko ainavu un tās elementus. Tas bija īsts prieka darbs, skaista nejaušība salīdzinājumā ar mūsu ikdienu kabinetos.

— Jā, to visu var saprast. Daudziem šāds darbiņš ietu pie sirds. Tagad pievērsīsimies jūsu teiciena otrai pusei: ainavu inventarizācija — absolūta nepieciešamība?

— Uz pārdomām rosina izcilā latvju mežkopja Kriša Meldera kādreiz sacītais: "Nebrīnieties, ja mēs apgalvosim, ka mežs pārvietojas. Aplūkosim, piemēram, pļavu, kuras robeža iet gar mežmalu. Pēc dažiem gadu desmitiem jūs redzēsit, ka robeža atrodas mežā, t.i., mežs pārvietojas uz pļavu, …uz lauku…" Dienvidsēlijā mēs daudzās vietās redzējām, ka uz bijušajām lauksaimniecības zemēm aug lapu koki, kā aizaug ar krūmiem kādreiz meliorēta ainava, veidojas nelieli purviņi. Aizaug arī dabiskās meža pļavas, ezeru un upju palienes, ceļu malas, sabrukušas viensētas, fermas un citi ainavas elementi.

— Vai ainavu inventarizāciju grūti izdarīt?

— Noteikt ainavas vērtību ir sarežģīti. Bet kritēriji ir nepieciešami, lai precizētu svarīgākās iezīmes, kuras turpmāk varētu izmantot ainavu aizsardzībā un plānošanā. Citiem vārdiem sakot, kritēriji palīdz pieņemt lēmumus. Tam visam ir liela nozīme praktiskajā darbā.

— Jādomā, ka, darbu beidzot, jums radās daudz konkrētu priekšlikumu?

— Protams. Piemēram, Klauces–Saukas un Garā ezera pauguraines dienvidu daļa, Saukas ezers un daļa no Saukas–Krīgānu ezeru vidējpauguraines ietilpst Saukas dabas parkā, kas izveidots 1987. gadā, lai aizsargātu gleznaino Saukas ezeru, apkārtējo pauguraino ainavu un Ormaņkalnu, kas ir izcils dabas veidojums. Parka platība ir 5377 ha. Mēs secinājām, ka parka teritoriju vēlams paplašināt dienvidu virzienā, ietverot Krīgānu–Viņaukas ezeraini un daļu Susējas zemienes, jo šo apvidu raksturo liela bioloģiskā daudzveidība un kultūrvēsturisko objektu koncentrācija. Tas ir tikai viens piemērs. Lai saglabātu gadsimtiem ilgi veidojušos ainavu, ir jādara ļoti, ļoti daudz. Tikai ar prasmīgu darbu mēs spēsim saglabāt mūsu ainavas krāšņumu, tās bioloģisko daudzveidību, vairosim Eiropas tūristu interesi par Latviju. Lai šīs ieceres īstenotu, vajadzīga ne vien nauda, bet arī vēlēšanās strādāt un veiksmīga sadarbība starp zinātniekiem, teritoriālplānotājiem, pašvaldību vadītājiem, zemes īpašniekiem un lietotājiem.

Dienvidsēlijas ainavu inventarizāciju, apsaimniekošanu un aizsardzību var uzskatīt par pirmo bezdelīgu, kas iezīmējusi jaunu, ļoti svarīgu pavērsienu gan dabas aizsardzībā, gan ekonomiskajā attīstībā.

Zinta Žukova

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"