Andris Zvirgzds, Rīgas pilsētas galvenais dārznieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Aplūkojot zemes privatizāciju

Andris Zvirgzds

Rīgas Dome 1994. gada 20. septembrī pieņēma Rīgas pilsētas apstādījumu uzturēšanas un aizsardzības noteikumus. Tajos ir vairāki punkti un vēl vairāk apakšpunktu. Visi — par to, kā saglabāt, kopt un sargāt pilsētas zaļo rotu. Vienā no punktiem rakstīts: "Rīgas pilsētas visa veida apstādījumu veidošanas, uzturēšanas un aizsardzības juridisko, finansiālo un profesionālo līmeni nodrošina Rīgas pilsētas galvenais dārznieks, Rīgas apstādījumu inspekcija un Apstādījumu saglabāšanas komisija."

Cilvēks atgūst dārzu…

— Privatizācija no normālas sistēmas aiziet divos diametrāli pretējos virzienos. Pirmais: mazturīgs īpašnieks atgūst savu īpašumu un spiests maksāt visai lielus (jo tuvāk centram, jo lielākus) nodokļus, turklāt vairumā gadījumu viņš nespēj īpašumu apsaimniekot. Ir atgūta "līdz kliņķim" nodzīvota māja un galīgi nekopts dārzs. Līdzekļu tā sakopšanai nav, un īpašnieks ir iedzīts strupceļā. (Protams, tas kurš apsviedīgs, prot rast izeju no situācijas.)

Otra galējība manuprāt ir tā, ka šo zemes gabalu nopērk kāds bagāts cilvēks. Labākajā gadījumā jaunais īpašnieks cenšas noskaidrot, ko viņš drīkst darīt, sliktākajā — sāk rīkoties un sastopas ar dažādām problēmām. Mēs gan it kā esam cilvēkus brīdinājuši, ka patvaļīgi rīkoties nedrīkst. Normāli katram īpašniekam, kurš vēlas kaut ko darīt savā dārzā (vienalga, vai tajā ir koki, krūmi, puķu dobes vai zāliens), ir jāgriežas Rīgas apstādījumu inspekcijā, kas atrodas O.Vācieša ielā 6b (tālrunis 7611143). Katru darbdienas rītu tur var sastapt inspektorus (viņu ir pieci), kas, jāteic, strādā ar visai lielu pārslodzi. Izbraucot uz vietas, inspektors aplūko situāciju un novērtē, kādas problēmas risināmas.

Kādas problēmas mēdz būt

— Biezi saauguši koki, kas jāretina. Koki, kas ar saknēm nostiprinājušies mājas pamatos, pagrabā. Varbūt — ļoti veci, savu mūžu nodzīvojuši koki, kas jebkurā brīdī var uzkrist uz jumta. Kādreiz zars beržas gar mājas jumtu vai noēno logus no dienvidu puses. Varbūt jāpalabo koka vainags, jo viens zars tik liels, ka liec visu koku uz mājas pusi. Citviet ir veci krūmi, kuri būtu jāatjauno. Šķiet, ka cilvēki sen piemirsuši vecveco patiesību, ka krūmi ir jākopj — katru ceturto piekto, bet vēl labāk — katru otro trešo gadu jāizgriež visi vecie dzinumi līdz pašiem pamatiem, lai būtu vieta, kur augt jauniem. Kādreiz uz gāzes vada ir saauguši koki, kurus tur atstāt nevajadzētu. Tie ir gadījumi, kad koki jānozāģē. Pret to nevar iebilst, un šīs saimnieku vēlmes ir jāakceptē. Taču… ir smagāki gadījumi. Piemēram, jaunbūvējamais Valdemāra centrs Elizabetes un Valdemāra ielu stūrī, kur tiks ierīkotas arī divstāvu pazemes garāžas. Ja to visu darīs, ielas malās augošie koki tik un tā aizies bojā, jo mūsu celtnieki, diemžēl, neprot pietiekami saudzīgi rīkoties. Šī ir sarežģīta situācija. Gan šeit, gan arī citās vietās mūsu inspektori uz vietas izpēta situāciju, lai dotu savu slēdzienu — ko drīkst un ko nedrīkst darīt.

Apstādījumu saglabāšanas komisija

— Apstādījumu inspekcija ir pakļauta Apstādījumu saglabāšanas komisijai, kas uz sēdēm sanāk divas reizes mēnesī. Uz šo speciālistu komisijas sēdi ierodas arī zemesgabala īpašnieks, lai ar komisijas locekļiem vēlreiz pārrunātu savas ieceres. Balstoties uz inspektora ieteikumiem un iesniegtajiem datiem, komisija pieņem lēmumu par kokiem, kurus drīkst nozāģēt, kuri vēl paliek zemesgabalā un ir jāsaglabā. Šis lēmums zemes īpašniekam ir stingri jāievēro. Kad komisija ir pieņēmusi lēmumu par attiecīgajā zemesgabalā augošajiem kokiem un krūmiem, īpašniekam ir jāsamaksā tā dēvētā celma nauda, kas nav sevišķi liela. Par vienu koku daži lati, augstākais — pieci. Šī nauda nonāk Valsts meža fondā. Pašvaldības rīcībā no šā gada janvāra nepaliek ne santīma. Par šo visai absurdo situāciju mēs gatavojam iesniegumu Valsts meža fondam, kas interesējas tikai par celma naudu, nevis par to, kā tā fondā nonāk. Mēs ierosinām celma naudas iemaksu Valsts meža fondā atcelt. Šī nauda ir jāiemaksā citur — pašvaldībai. Jo galu galā ir taču jābūt līdzekļiem, ar ko uzturēt mežu dienestu. Gan Rīgas mežu, gan apstādījumu dienesta darbinieki saņem algu no pašvaldības. Vēl īpašniekam nākas samaksāt cenrādī noteikto apstādījumu atjaunošanas naudu. Tā ir par kokiem, par krūmiem, par zālienu. Ja kāds kokus, krūmus vai zālienu ir sabojājis, tad šim cilvēkam ir jāmaksā piecas reizes lielāka summa. Ja kaut kas ir iznīcināts — desmit reizes lielāka summa. Tā tiek iemaksāta mūsu pārvaldes kasē un nonāk pārvaldes budžetā apstādījumu fondam. Arī maksa par dažādiem pakalpojumiem, piemēram, inspektora izbraukšanu uz vietas, nonāk šajā apstādījumu fondā. Administratīvās soda naudas nonāk citā kasē un arī rezultātā nonāk šajā fondā.

Ja objekts ekoloģiski bīstams

— Mēs atkal gatavojam izmaiņas instrukcijā, kurā turpmāk būs noteikts — ja objekts ir ar ekoloģisku bīstamību, apstādījumu atjaunošanas naudas summa tiek trīskāršota. Ja objektam ir komerciāls izdevīgums — summa ir divkārša. Ja objekts atrodas Vecrīgā vai citā aizsargājamā vietā — arī tad summa ir divkārt lielāka. Savukārt no pensionāriem maksa tiek prasīta mazāka. Vientuļiem pensionāriem par apstādījumu atjaunošanu nav jāmaksā. Iemaksas summa tiek attiecīgi samazināta, ja cilvēks, piemēram, iztīrījis grāvjus no kokiem, uzlabojis ainavu.

Valdemāra centrs būs paraugs

— Šomēnes Apstādījumu saglabāšanas komisija pieņēma lēmumu, ka Valdemāra centram nozāģēto piecpadsmit liepu vietā pēc mūsu priekšlikuma un mūsu projekta būs jāiestāda jaunas liepas. Tas būs īpašs projekts: apdobēs ekoloģiskas plātnes, pazemē — caurule, pa kuru liepas karstā laikā laistīt pazemē, nevis virspusē. Valdemāra centru gribam izveidot par paraugu, lai varētu uz turieni vest visus potenciālos zemesgabalu īpašniekus, kas vēlas kaut ko būvēt, lai viņi redz, kādas ir mūsu prasības. Ar Valdemāra centra īpašniekiem esam vienojušies arī par to, ka kokiem apkārt būs metāla režģi, lai, gadījumā, ja kokā ietriecas automašīna, sekas būtu iespējami nelielas. Projekts vienam kokam acīmredzot izmaksās 200 – 250 latu. Būs noteikums, ka 50 procentu no šīs summas jāiemaksā Apstādījumu fondā pirms darbu sākšanas. Vēlāk šo summu kā mērķdotāciju būs atļauts izmantot koku atjaunošanas darbiem. Un tieši šo koku atjaunošanai. Tādi, lūk, ir mūsu noteikumi.

Ne katrs prot kokus kopt

— Daudzi cilvēki uzskata, ka kokus kopt nav liela māka. Un dziļi maldās. Reizēm, vainagu veidojot, koku tā sabojā… Mēs vienmēr cenšamies pārbaudīt, vai cilvēks ir pareizi sapratis, kā jākopj koks. Šis darbs jādara tiem cilvēkiem, kuriem tas atļauts, kuri to spēj profesionāli veikt. Tuvākajā laikā izsludināsim konkursu firmām (lielākām un mazākām), kuras vēlas nodarboties ar koku nozāģēšanu, koku vainagu sakopšanu, visiem šiem diezgan sarežģītajiem darbiem. Turpmāk šādus darbus veikt atļausim vienīgi cilvēkiem, kuri būs saņēmuši licences. Pašlaik diemžēl ir sākusies ne visai patīkama pašdarbība. Lai gan skandalozu gadījumu, kad ļaunprātīgi tiek nozāģēts koks, gadā ir divi trīs, augstākais — četri. Tos mēs "piekarinām pie lielā zvana", informējam presi.

Atjaunot upītes

— Līdz šim mūsu pārvalde sabiedriskā kārtā nodarbojusies ar visai būtisku lietu — Rīgas nosusināšanas problēmu. Acīmredzot Dome pieņems lēmumu par šo jautājumu un tad jau tas vairs nebūs vienīgi mūsu sabiedriskais darbs un entuziasms. Personīgi es ar šo jautājumu nodarbojos tādēļ, ka nosusinātā vietā koki aug labāk nekā pārāk mitrā, no kuras ūdeņi netek projām. Pēdējo divu gadu laikā esam rūpīgi apsekojuši visu Rīgu un izstrādājuši pilsētas nosusināšanas plānu tuvākajiem astoņiem desmit gadiem. Padomju laikos ūdens notece ir sevišķi sabojāta. Ja upīti iesprosto caurulēs, tā aizvada ūdeni no punkta A uz punktu B, pa ceļam neko nesavācot un neiztvaikojot ūdeni, kā tam būtu jānotiek, un mitrums vēl pieaug. Šādās caurulēs ir sadzītas vairākas pirms tam aktīvi darbojušās upītes — piemēram, Lāčupīte, Gaiļupīte, Šmerļupīte… Katrā Daugavas krastā ir desmit divpadsmit tādu upīšu. Daļu no tām mēs iesakām atjaunot, samazinot segtās trases. Vēl pirmskara laikā savrupmāju teritorijās tika veikta nosusināšana ar vaļējo grāvju starpniecību. Tagad šie grāvji gadiem ir nekopti, savrupmājas slīkst ūdeņos, dārzos nekas neaug… Acīmredzot mums nāksies veidot grāvju kopšanas kopdarbības komandas, kur cilvēki, saliekot kopā savu naudu, rūpēsies par teritorijas nosusināšanu.

Palīdzība privātīpašniekam

— Cenšamies visnotaļ palīdzēt privātīpašniekiem, dodot viņiem padomus, kā atjaunot to, kas kādreiz konkrētajā dārzā ir bijis. Kā, atjaunojot, sākt no jauna. Rīkojam seminārus. Nesen tāds notika Mežaparkā, uz kuru bija ieradušies ap pussimt privātīpašnieku. Rīgas pilsētas apstādījumu uzturēšanas un aizsardzības noteikumos ir teikts, ka visi koki Rīgas apstādījumos ir pilsētas vērtība. To pat var nosaukt par aforismu.

Tātad neuzdrošinies sacīt, ka tas ir tavs koks un vari ar to darīt, ko vien vēlies! Protams, tev var atļaut kaut ko darīt. Un, ja esi mazturīgs, šos darbus tavā dārzā veiks par brīvu. Bet bez atļaujas darīt nedrīkst neko! Kaut vai tādēļ vien, ka Rīgā ir vairāki tūkstoši retu un pat ļoti vērtīgu koku un krūmu. Mums ir uzskaite, kurā vietā tie aug. Nezinot tos var iznīcināt. Diemžēl valda uzskats, ka visas papeles ir sliktas. Tā nav. Ir labi kloni un slikti kloni. Taču ir papeļu sugas, kas lauž asfaltu, veido atvases, izauguši lieli, šie koki šūpo māju. Ir papeles, kuras bojāejot dod atvases, kas var izaugt pat 30 – 50 metru attālumā no pamatkoka. Šādu nevajadzīgu koku novākšanai mēs dodam atļauju, bet visam jānotiek saskaņoti, lai nenozāģētu koku, kas ir pilsētas vērtība.

Ainava jāveido

Privātīpašnieki rada daudz mazāk problēmu nekā alkatīgi iesācēji biznesmeņi. Cilvēki, kas pirmo reizi saskaras ar viņu zemesgabalā augošo koku vai krūmu problēmām, ir lielākie likuma pārkāpēji. Varētu pat teikt — nekauņas. Runājot par košumdārziem un apstādījumiem… Entuziastiem tā šķiet ļoti smalka un sarežģīta lieta, ko viņi labprāt cenšas mācīties un arī apgūst. Bet deviņdesmit, pat deviņdesmit pieci procenti savrupmāju īpašnieku uzskata: kas tur ko nemācēt! Viss taču aug tāpat. Tad tiek pieļautas kļūdas. Nekādu recepšu šajā lietā nav. Katrā konkrētā vietā ir kaut kas cits, sava lietu mijiedarbība. Protams, gaume ir jāaudzina. Varu minēt piemēru — senāko savrupmāju rajonu Mežaparku. Daudzi, es ceru, zina, ka Mežaparks bija pirmā dārzu pilsēta Eiropā, varētu pat teikt, pasaulē. Tikai dažus gadus vēlāk šādas dārzu pilsētas sāka būvēt Vācijā, Francijā un Anglijā. Bet tā ir šeit, Latvijā, dzimusi ideja. Un varam būt lepni, ka pie mums Rīgā savulaik ir strādājis tāds korifejs kā Georgs Kūfalds, kuram pirmajam radās ideja, kas vēlāk īstenojās, — cilvēkiem mežā piešķīra zemesgabalus un deva atļauju būvēt, nenocērtot kokus. Tā izveidojās pirmā dārzu pilsēta — Mežaparks. Pirms Otrā pasaules kara tajā dzīvoja galvenokārt Latvijas gaišākie prāti — arhitekti, mūziķi, ārsti, rakstnieki… Manuprāt tiem cilvēkiem, kas ir bagātāki, jāalgo īpašs dārznieks. Mazāk turīgiem — jāapvienojas un jāalgo dārza instruktori. Bez prasmes nekas nevar iznākt!

Ir tāds jēdziens kā "ainavu arhitektūra". Pirms diviem gadiem pat tika izveidota Ainavu arhitektūras biedrība. Latvijas arhitekti saņem licences projektēšanas darbībai četros virzienos: visu līmeņu pilsētbūvniecisko risinājumu izstrādāšanā, ainavu arhitektūrā, dzīvojamo, sabiedrisko un ražošanas ēku projektēšanā un arhitektūras pieminekļu restaurācijas projektu izstrādāšanā. Licences ainavu arhitektūrā ir 208 arhitektiem. Negribu ne par vienu neko sliktu sacīt, bet ja atnāk pie mums labs ēku arhitekts, kuram ir arī ainavu arhitekta licence, tad viņa projekts dārza iekārtošanā, ainavas izveidošanā nereti rada visai lielas iebildes… Apstādījumus drīkst iekārtot tikai pēc licencēta ainavu arhitekta projekta. Taču diemžēl tiem, kas beiguši Bulduru dārzkopības tehnikumu, kas ilgi strādājuši praktiskajā darbā, kas tagad beidz Lauksaimniecības akadēmijas Lauku inženieru fakultātes Ainavu arhitektu nodaļu, tiem šīs licences nedod. Jo kādēļ gan radīt papildu konkurenci! Arī man šādas licences nav, tātad mani projekti nav derīgi. Tādēļ man ir jāstrādā ar labākajiem Latvijas arhitektiem, piemēram, ar Arhitektu savienības prezidentu Jāni Lejnieku, veidojot kopējus projektus. Es savu darbu protu, zinu, kā veidot ainavu, bet man nav licences. Tagad ir vesela plejāde jaunu, interesantu arhitektu, ar kuriem es labprāt sadarbojos, bet arī viņiem nav ainavu arhitekta licences. Pat lielākajai daļai Ainavu arhitektūras biedrības biedru nav licences. Manuprāt tā ir vēl no stagnācijas gadiem iesakņojusies tradīcija, ka ainavu arhitektūra ir ēku un pilsētbūves arhitektūras nabaga radiniece. Bet tā ir absolūti jauna zinātņu un prakses nozare, kura ar arhitektūru tikai "pārsedzas". Ainavu arhitektūra ir gan ģeogrāfija, gan daiļdārzniecība, gan arī vides veidošanas tehnika. Ja tu labi saimniekosi, tev būs arī estētika. Skaistums telpā, skaistums ainavā ir sekas, nevis cēlonis.

Armīda Priedīte

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"