Vakar, 25.martā, visa Latvija bija domās kopā ar saviem tuvajiem, kas nepārnāca no izsūtījuma, cietumiem. Vakar Latvija atcerējās, pieminēja un domāja par rītdienu

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Ministru prezidents Guntars Krasts:

Uzruna Latvijas radio Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā, 25. martā

25. marts — Māras diena — Komunistiskā terora upuru piemiņas diena. Tautiskās dievības un tautas sāpju diena. Datums, kad nevar pakļauties ikdienas ritmam. Šodien nevaram nepieminēt notikušo, nevainīgi represēto cilvēku tūkstošus. Caur ciešanām vienmēr vijusies arī cerība, cerība, ka grūtākais jau ir aiz muguras. Tā stiprina mūs arī šodien. Mēs esam atguvuši neatkarību, savu valsti. Nešaubos, ka tiem daudzajiem tūkstošiem lopu vagonos izvesto, pašu mājās un svešatnē nobendēto tas bija visskaistākais sapnis.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur cieņā ir viscilvēciskās vērtības. Nav šaubu, ka vardarbībai, cilvēku pazemošanai un iznīcināšanai, fašismam un staļinismam nākotnes vairs nav. Fašisms ir tiesāts, līdzīgu starptautisku tiesu ir pelnījis arī staļinisms. Tas nepieciešams ne tikai tiem, kas cietuši, bet arī kā atgādinājums tiem, kuri padomisko pagātni vēlas skatīt rožainā gaismā, kuri raduši prasīt, nevis dot, pelt, nevis celt.

Četrdesmit devītais — tas bija tieši pirms četrdesmit deviņiem gadiem, simboliska sakritība. Jā, arī pēdējā laika notikumi ir visai simboliski. Tie pierādīja, ka vēl aizvien neko neesam guvuši no pagātnes traģiskās mācības, neesam apjēguši, ka tikai vienotība ļaus noturēt taisnu muguru.

Piemiņas dienas ir kā atbalsta punkts mūsu gājumam un arī kā zāles tiem, kas slimo ar pārmēru agru atmiņas zudumu. Represiju upuru piemiņa stāv pāri politiskajām un ekonomiskajām interesēm, savstarpējām domstarpībām un ķīviņiem, tie vieno šo tautu un valsti. Es novēlu šo vienotību saglabāt!

Uzruna pie Brīvības pieminekļa Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā, 25.martā

Godātie Latvijas iedzīvotāji, tautieši!

Katru austošu dienu mēs iesākam — "Dievs, svētī Latviju!". Šī ir diena, kad gribas un vajag teikt vairāk. Svētī tos, kuru gars un darbs ļāva Latvijai dzimt. Svētī tos, kuri tās dēļ zaudēja tuvāko — mīlestību, brīvību, dzīvību, kā arī tos, kuri Latvijas vārdu ierakstīs nākamo gadsimtu annālēs.

Akmenī iekalti vārdi — "Tēvzemei un Brīvībai". Tie dara šķietami neiespējamo — paceļ pagātnes pazemojumos, nespēkā un neticībā atstātās sirdis. Bet vienlaikus iedvesmo uz nākotni vērstos prātus un darbus. Un tad mēs spējam domāt un runāt ne tikai par pretrunu pilno šodienu, tautai traģisko vakardienu, bet arī par mūsu un mūsu bērnu rītdienu.

Palūkosimies šodien kaut uz mirkli vēsturē. Baltijas tautas bieži ir bijušas pakļautas iznīcības briesmām. Tomēr nedz kari, nedz mēris nav spējuši tās iznīdēt. Pat gadsimtiem ilgas apspiestības apstākļos neesam ļāvuši nodzist mūsu brīvības alkām. Gan tautai, gan katrai ģimenei neizmērojamu postu atnesa Otrais pasaules karš. Tam izdevās sagraut valsti, cilvēku dzīves, sēt naida un neuzticības sēklu cilvēku sirdīs. Taču no šīm sēklām dzītie asni nebija mūs nomākuši. Akls naids nebūtu devis mums iespēju šodien atrasties šajā vietā, lai godinātu tā radīto upuru svēto piemiņu.

Gadsimta satricinājumu sekas nevar izprast, ja nevēlas saskatīt šo satricinājumu cēloņus un izvērtēt tos vēstures sakarībās. Molotova–Ribentropa pakts savā noziedzībā pret Latvijas tautu līdz pat šim brīdim ietekmē mūsu ikdienu. Diemžēl tas kādu laiku ietekmēs arī mūsu nākotni.

Šodien paiet četrdesmit deviņi gadi kopš 1949.gada 25.marta deportācijām. Tobrīd Latvijas valsts trešo reizi nepilnas desmitgades laikā bija okupācijas varas nomākta. Taču nacionālā pretošanās vēl nebija salauzta. Latvijas vēsturē lielākās deportācijas tika plānotas ar nodomu iznīcināt nacionālo partizānu atbalstītājus, īstenot latviešu zemnieka pārliecībai svešo kolektivizāciju. Dziļākais iemesls šim noziegumam pret latviešu tautu bija tautas brīvības alku iznīcināšana un iekšējās pretestības salaušana. 1949.gada janvārī okupācijas režīma īstenotāja — PSRS Ministru padome — pieņēma slepenu lēmumu, kas noteica izsūtīšanai pakļautos iedzīvotājus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas — tie bija tā sauktie kulaki un viņu ģimenes, tā sauktie nacionālisti un viņu atbalstītāji. Smeldzīgas sāpes sirdī ienes šim režīmam padevīgās Latvijas PSR Ministru padomes nedaudz vēlāk pieņemtais slepenais lēmums par savas tautas Golgāta ceļa nākamo posmu.

Četru marta dienu laikā uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabalu no Latvijas devās 33 nāves ešeloni. Tajos iznīcības varai tika nodoti vairāk nekā 42 tūkstoši okupētās Latvijas valsts pilsoņu. Vairums no tiem bija latvieši, bija arī citu tautību cilvēki. Nāve tautas nešķiro. Tā cilvēkus nešķiro arī pēc vecuma, sociālās piederības, aroda vai izglītības. Lopu vagonos uz Sibīriju tika aizsūtīti vairāk nekā trīs tūkstoši pirmsskolas vecuma bērnu, vairāk nekā septiņi tūkstoši skolēnu, simtiem studentu. Tie ir skaitļi, kas runā paši par sevi.

Šodien pieminētās Latvijas iedzīvotāju deportācijas nebija tikai fiziska lielas tautas daļas nosūtīšana uz nekurieni. Tas bija mēģinājums iznīcināt latviešu tautas nākotni. Ikvienam domājošam cilvēkam šie baigie skaitļi ļauj saprast, kāpēc Latvijai un īpaši tās laukiem dotais trieciens nav ļāvis atkopties un sadziedēt brūces līdz pat šai dienai.