Edvins Ziedinš, Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokurors, — "Latvijas Vēstnesim"

20.martā Korupcijas novēršanas padomes sēdē tika izvirzīts prokuratūras priekšlikums — veiksmīgākai cīņai ar korupciju kriminālprocesā ieviest legālās prezumpcijas principu, tas ir, pierādījumu pienākuma uzlikšanu apsūdzētajam. Mūsu juridiskajā sistēmā tas varētu kļūt par jaunu un efektīvu ieroci, apkarojot nelikumīgu ienākumu gūšanu un to izmantošanu.

Cīņā pret korupciju ne viens vien pieredzējis, cik grūti atklāt pārkāpumus un savākt pierādījumus, cik grūti to visu pierādīt tiesā. Tieši kukuļdošanas gadījumus konstatēt ir visgrūtāk, it sevišķi mūsdienu noziedzības augstajā attīstības pakāpē.

Tradicionāli tai pusei, kas ceļ apsūdzību, ir jākonstatē un jāpierāda, ka tās apgalvojumi ir patiesi. Tās pienākums ir pierādīt kāda jautājuma faktus. Taču atsevišķos gadījumos pieņēmumi par pastrādāto pārkāpumu jāatspēko apsūdzētajai pusei. Piemēram: automašīnas vadīšana bez vadītāja apliecības. Šajā gadījumā apsūdzētā autovadītāja pienākums ir pierādīt, ka viņam ir šī apliecība, tātad — atspēkot pieņēmumu, ka viņš nelikumīgi vada automašīnu.

Protams, nostājoties pret legālās prezumcijas ieviešanu, var minēt argumentu, ka gan starptautiskās, gan reģionālās cilvēktiesību un pamatbrīvību deklarācijas aizstāv ikviena indivīda tiesības tikt uzskatītam pat nevainīgu, līdz tiek pierādīta viņa vaina. Tā rakstīts arī Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 11. pantā: "Ikvienam, pret kuru izvirzīta apsūdzība krimināli sodāmā pārkāpumā, ir tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu, pirms tā vaina pieradīta saskaņā ar likumu." Un gadījumā, ja apsūdzība nespēj pierādīt kādu no apsūdzības elementiem, apsūdzētais tiek attaisnots.

Taču visas starptautiskās cilvēktiesību deklarācijas sludina arī ko citu: ir nepieciešams noteikt līdzsvaru starp indivīda interesēm un sabiedrības interesēm cīņā pret korupciju. "Cilvēka tiesības ierobežo citu cilvēku tiesības, visu cilvēku drošība un taisnīgas vispārējās labklājības un demokrātijas veicināšanas prasības", — tā teikts 1948.gada Amerikas Cilvēka tiesību un pienākumu deklarācijā.

Tā kā kukuļņemšana mūsdienās izvērsusies par bīstamu ļaunumu, kas spēj nopietni iedragāt sabiedrību, cīņai ar to nepieciešami radikāli līdzekļi un iedarbīgi ieroči. Protams, tas jādara, saglabājot respektu pret cilvēka tiesībām. Taču ne viena vien valsts izlēmusi, ka atsevišķos kukuļņemšanas un korupcijas gadījumos iespējams pierādīšanas slogu uzlikt apsūdzētajam. Tieši šo ceļu arī ieteikusi izvēlēties Latvijas prokuratūra.

Kā notiek nelikumīgi iegūtās naudas plūsma? To iegūst no ekonomiskiem, finansiāliem un organizētajiem noziegumiem, no nelikumīgiem darījumiem un — arī no likumīgiem, ja ierēdnis, lai veiktu šo darījumu, par savu pienākumu veikšanu pieprasa kukuli. Tad netīrā nauda tiek atmazgāta vai, izejot loku caur ārzonām, tiek iepludināta atpakaļ Latvijā un ieguldīta vai nu īpašuma uzkrājumos, vai, kas valstij ir vēl bīstamāk, legālajā biznesā.

Tādēļ ir svarīgi pilnveidot likumdošanu, lai radītu barjeras gan nelikumīgai naudas saņemšanai, gan šo līdzekļu tēriņam.

Sākotnējā jeb nulles īpašumu deklarācija gan identificē īpašumus un dod iespēju salīdzināt izdevumus ar legāliem ieņēmumiem, taču vienlaikus tā dod iespēju legalizēt iepriekšējos nelikumīgos līdzekļus, neatrisina ārzonu problēmu un nenodrošina izdevumu un ienākumu kontroli.

Ikgadējā ienākumu deklarācija nodrošina uzskaiti par ikgadējo ienākumu un īpašuma pieaugumu, taču arī tā neatrisina ārzonu problēmu un dod tikai vienu salīdzināmo pusi — ienākumus gadā.

Abiem šiem pasākumiem ir vēl kāds trūkums: tiem ir milzīgs informācijas apjoms, kas var tikt izmantots arī negodīgi.

Korupcijas novēršanas likums nosaka neatļautos ienākumu veidus un atbildību par tiem, tāpat nosaka aizliegtos darbību veidus, kas varētu veicināt korumpēšanos. Taču šis likums nerada mehānismu amatpersonu reālo ienākumu konstatēšanai un neierobežo ietekmēšanas iespējas caur partiju finansējumiem.

Noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas novēršana dod iespēju veikt finansiālās darbības analīzi un nosaka atbildību par līdzekļu izcelsmes, kustības un piederības maskēšanu. Diemžēl šim likumam ir ierobežota izmantošana, ko nosaka predikatīvie noziegumi — tikai noteikta likumā uzskaitītu noziegumu grupa, turklāt šis pasākums pats par sevi nerada nepieciešamību naudas atmazgāšanai.

Legālā prezumpcija jeb pierādīšanas pienākuma pārvietošana ļauj konstatēt pārkāpumu, ja pierādīts, ka izdevumi pārsnieguši deklarētos ienākumus. Tas ierobežo iespējas maskēt īpašumus uz svešiem vārdiem, turklāt — būtiski ierobežo ārzonu nozīmi, ja nedeklarētie ienākumi neattaisno izdevumus.

Protams, lai iedarbinātu legālās prezumpcijas mehānismu, pirmkārt, nepieciešamas nulles deklarācijas. Tas kalpotu par atspēriena punktu, lai konstatētu ikvienas personas īpašumus un nebūtu iespējams tos slēpt uz cita cilvēka vārda. Tad jau atbilstoši ikgadējām ieņēmumu deklarācijām varētu aprēķināt, vai personas īpašumi aug atbilstoši viņa likumīgajiem ieņēmumiem. Ja īpašumu pieaugums izrādītos ieņēmumiem neadekvāts, ko pierādīt ir valsts tiesībsargājošo iestāžu uzdevums, tad atbilstoši legālajai prezumpcijai personas uzdevums būtu pierādīt, ka "liekos" līdzekļus tā ieguvusi likumīgā ceļā.