INFORMĀCIJA

Ar Aiviekstes spēku —Vidzemes spēkam

Piektdien, 27.martā, Aiviekstes spēkstacijā nodota darbam otrā turbīna

Ko mēs zinām par Aivieksti? Daugavas prāvākā pieteka, no labā krasta raugoties. It kā 85 kilometri straujā plūduma Latvijas mērogiem gana daudz. Pasaules apritei viens vienīgs pieskāriens. Jo arī lielais Lubānas ezers ir tikai zilibalts spožs plankums mūsu tēvzemes kartēs, ko rādām saviem bērniem un mazbērniem. Bet Aiviekste (senāk —Evieksne!) jau gadu desmitiem un simtiem, pasarg Dievs, tieši no Lubānas rāmuma veļ tūkstošiem savu viļņu šajā novadā, lai sasauktos pie Pļaviņām un darītu vēl bagātāku mūsu sirmo Daugavu. Lai bagātāki kļūtu mēs paši.

Tomēr Aiviekstei kopš sendienām ir bijusi un joprojām būs sava vienreizējā un neatkārtojamā dzīve. Pagastu vienotne un kopība. Jā, šajā novadā it kā mierīgās un tomēr straujās upes krastos sensenis esam iepazinuši tādus vārdus kā Barkava, Ošupe, Mētriena, Prauliena, Ļaudona, Bērzaune, Vietalva, Mārciena, Kalsnava. Un vēl un vēl. Jo mūsu senči ir bijuši izdomas bagāti arī vietu piesaistei un domas lidojumam.

Bet upēm, gluži tāpat kā cilvēkiem, ir sava neatkārtojama dzīve. Tāda, it īpaši pēc Latvijas pirmās brīvvalsts atjaunotnes jebšu pirmās tapšanas, ir bijusi arī Aiviekstei. Jau 1925.gadā kādreizējās Šīrona ūdensdzirnavās līdztekus malšanai un koku zāģēšanai sāk ražot...elektrību. Jo tikai 25 kilometri ir līdz abām toreizējām tuvākajām lielpilsētām Krustpilij un Jēkabpilij. Rosīgie vīri Ansons, Lūsis un Zade, pirmo panākumu iedrošināti, sper nākamos soļus. Ūdensdzirnavām top aizsprosti, jo krustpiliešiem un jēkabpiliešiem šķiet vilinoši ne no kā radīt tā laika Latvijā pirmo būtisko spēkstaciju.

Atšķiram zīmīgus dokumentus: "No vienkāršām lauku dzirnavām ar vienu 75 29 turbīnu izveidota Latvijā lielākā spēkstacija ar aptuveni 1000ZS hidroturbīnu jaudu un 500ZS termiskās rezerves jaudu."

Tālākais jau līdzinās zinātniskās fantastikas lidojumam: "1932.gada jūlijs — pirmā turbīna, 1934.gada augusts — otrā turbīna. Vēl pēc pāris gadiem — trešās turbīnas priekšdarbi. Bet starpposmā, jau 1932.gada nogalē, visa Latvija dzirdēja viedos vārdus: "Runā Rīga, Madona, Kuldīga, Liepāja..." Madonas raidstacija darbojās ar Aiviekstes enerģiju. To varēja dzirdēt vismaz simt kilometru apkaimē. Bet pati raidstacija bija 100 metru no spēkstacijas.

Visu laiku — spēka līnijas tuvākajai un tālākajai apkārtnei. "Latvijas Vēstnesim" stāsta Imants Sporns, Ziemeļaustrumu elektrisko tīklu tehniskais direktors:

— Sākotnēji Zīlāni, arī Madona un Lubāna. Pēc tam tuvākā apkārtne: Ābeļi, Cesvaine, Dzelzava, Jaungulbene, Ļaudona, Mārciena, Lazdona, Patkule, Sarkaņi, līdz pat Gulbenei. Tad arī augstsprieguma līnija: Aiviekste —Pļaviņas—Koknese. Maksimālā jauda esot bijusi 850 kW. Nemitīgs kāpums līdz pat piecdesmito gadu beigām.

Līdz pat "vēsturiskajai" 1969. gada 7. oktobra dienai, kad tika pieņemts lēmums demontēt stacijas iekārtu, kā ... nerentablu. Jo daļai tālaika augstvīru šķita vilinoši vismaz iztēlē redzēt ne tikai Ķegumu, bet jau Pļaviņas, Rīgas, Daugavpils, Jēkabpils un vēl sazin kādas HES. Spēkstaciju vārds šķita aizmirsts, tāpat kā daudz kas cits.

Tagad varam runāt par otru elpu. Līdz ar 1992.gada augustu, kad simboliski un reāli sākas Aiviekstes spēkstacijas atdzimšana. Formāli ar Zviedrijas enerģētiķu sabiedrības "Vattenfall" piedāvājumu Latvijai — likt lietā kādu no agregātiem, kas ražots jau divdesmitajos gados, tomēr joprojām ir darba kārtībā. Tas Aiviekstes spēkstacijā sāka darboties 1994. gada Ziemssvētku priekšvakarā.

...Bet nupat, marta nogalē, atkal esam zīmīga notikuma gaidās: teju, teju sāks griezties otrais hidroagregāts, kas arī atvests no Zviedrijas, taču ir vismaz pusotru gadu desmitu jaunāks un ir vēl jaudīgāks par savu vecāko brāli.

Pa to laiku nav trūcis vērā liekamu cita rakstura notikumu. Aiviekstes spēkstacija jau 1996.gadā iekļauta Eiropas kultūras mantojuma (anno 1920—1940) vērā liekamo objektu sarakstā. Tieši šī gada 16.septembrī pie spēkstacijas ēkas sācis plīvot Eiropas kultūras mantojuma dienu karogs.

Pa ceļam uz svētku vietu esam paspējuši pārlapot kalsnaviešu avīzes ( jā, spēkstacija tagad atrodas Kalsnavas pagastā) "Atbalsts" kārtējo (apstākļu sakritības dēļ šī gada 12., kopumā tieši 100. numuru) laidienu. Datums vairāk nekā zīmīgs — 26.marts... tepat arī atgādinājums, varbūt skaudrs brīdinājums: "Viņiem atņēma pat dzimtenes smiltaini. Pavisam no Kalsnavas pagasta 35 sētām 1949.gadā izveda 110 zemniekus un viņu ģimenes locekļus. Vecākajiem bija 73 gadi, jaunākajiem — tikai trīs..." Un tālāk, visa lappuse kā atvērta brūce.

"Aleksandrs Gribāns, mir. 1949.gada 4.jūnijā, no Gribāniem, 60 gadi; Made Vītoliņa, mir.1949.gada 20. septembrī, no Ūdriem, 73 gadi; Pēteris Purviņš, mir. 1950. gada 13. februārī, no Ūdriem, 68 gadi; Jānis Lejiņš, mir. 1951.gada 19.maijā, no Ģībīšiem, 39 gadi..." Pusotrs desmits kalsnaviešu palikuši Amūras apgabalā. Bariņa no Četreņiem, Blūmi no Ramulēniem, Māliņš no Cēsaiņiem, Siliņš no Spuļģiem (jau 1949.gada 13.maijā, kad Jānītim bijuši tikai trīs gadi!), Ziediņš no Ružiem, Kupča no Gaitniekiem. Tā vien liekas, ka šim sarakstam nekad nebūs gala. Simt desmit "tautas ienaidnieku " ģimenes. No Vidzemes augstienes plauksmes uz Tālo Austrumu pamestību.

Nu jau it kā cita paaudze, citas sakarības. Bet Jānis Lazdiņš, kuram 8.jūnijā būs tikai nieka deviņdesmit gadu, kurš ir šejienietis, kaut gan nāk no netālās Cesvaines, atceras daudzus, arī nule pieminētos: "Tie bija kārtīgi cilvēki, jo es pats te pie Aiviekstes jau grozos kopš 1938.gada, kad pēc Rīgas tehnikuma beigšanas un īsas apstāšanās Iecavā un Jēkabpilī sāku strādāt tieši te, savā pusē, un no tā laika esmu šejienietis. Jā, man ir prātā daudzi, arī te nosauktie un vēl neminētie. Tolaik spēkstaciju vadīja Lūsis, grāmatvedis bija Bēriņš, lāga vīri, kurus pēc tam neviens nesaudzēja."

Tepat arī Aleksandrs Korotkēvičs, gluži sparīgs vīrs, kas solās gaidām savu 85. dzimšanas dienu. "Man bija tikai sešpadsmit, kad te palaida pirmo turbīnu, un liekas, ka tas ir bijis tikai vakar..."

Viņš, kā mēdz teikt, ir enerģētikas veterāns, strādājis ne tikai Aiviekstē bet desmit gadus pabijis arī Ķegumā, daudz redzējis un vēl vairāk pārdzīvojis.

Tomēr nu mūsu priekšā ir Andris Stalažs, Ziemeļaustrumu elektrisko tīklu releju dienesta vadītājs, būtībā mūsdienu Aiviekstes spēkstacijas saimnieks. Jauns cilvēks, kas jau ne mazumu piedzīvojis. Arī braucienu uz Zviedriju, uz Nikvarnas spēkstaciju. Tieši no turienes uz Latviju, uz Vidzemi atceļojis tā sauktais otrais agregāts. Lai tagad strādātu mūsu tēvzemē.

Bet Andris te nav gadījuma cilvēks. Enerģētiķi ir bijuši un savā būtībā joprojām ir viņa vecāki, kas šo īpašo nozari nodevuši mantojumā dēlam.

— Tad varētu runāt par sešdesmito gadu sākumu. Kopš tā laika tikai te. Jā, esmu mācījies Rīgas Politehniskā institūta Enerģētikas fakultātē, kopā ar manu draugu un studiju biedru Līgoni Bicālu esam iemēģinājuši roku, atkal iedarbinot Vecogres spēkstaciju netālu no Ērgļiem. Turpinājums ir tepat Kalsnavā.

Arī ģimenes dzīvē. Ar Lilitu esam pazīstami jau kopš Jaunkalsnavas skolas pirmās klases. Viņa ir vietējā dakterīte, studējusi Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultātē, pašlaik ir mūsu ambulances vadītāja. Varam būt laimīgi par savām atvasītēm. Tādas mums ir trīs: ik pa solītim — seši, septiņi, bet meitai jau desmit gadu.

Man nereti vaicā: kādas ir šādu spēkstaciju nākotnes iespējas? Tās patiesi nevar būt izcili enerģijas avoti. Arī tagad, pēc jaunā agregāta uzstādīšanas, tiek lēsts, ka mēs gan varēsim ar elektroenerģiju pilnīgi nodrošināt visu savu ciematu, dot aptuveni desmit procentus Madonas rajonam. Kādu pusprocentu Ziemeļaustrumu elektriskajiem tīkliem. Bet virsuzdevums tomēr ir apkārtējās vides sakoptība. Mums ir Aiviekste, tepat arī Ozolsala, plašai apkārtnei pazīstama atpūtas vieta. Kalsnavas pagastam mēs neesam tikai vieta kartē, tāpat visai Madonas apkaimei. Te ir gana pieklājīgs ciemats, kur piestāj un iegriežas daudzi garāmbraucēji. Tos interesē upe, arī spēkstacija, tuvākā apkārtne. Galu galā mūsu vizītkarte ir Eiropas kultūras mantojuma karogs, kas plīvo pie spēkstacijas ēkas kopš 1996. gada rudens.

Un tad jau sarunā iekļaujas Vitauts Bartušauskis, Kalsnavas pagasta vecākais:

— Es te esmu kopš 1972. gada, kaut gan pats nāku no Rundāles. Pēc studijām Lauksaimniecības akadēmijā, kur pievērsos mežsaimniecībai, nokļuvu toreizējā Kalsnavas mežu pētīšanas stacijā, un līdz pat 1990. gadam manā aprūpē bija mežu izstrāde.

Mani senči ir visīstākie lietuvieši, no Latvijai tuvā Pakroja novada, no Žeimja. Vecāki auguši kuplās ģimenēs: mātei bijušas piecas māsas un divi brāļi, arī tēvam bijuši vēl seši līdzaudži. Šajā ziņā esmu bijis visai pieticīgs — man ir tikai divi dēli — Jānis un Raivis.

Ko lai saka par pagastu? 147 kvadrātkilometri, 2278 iedzīvotāji. Savā ziņā Madonas rajonā esam tuvu priekšgalam, tomēr, tāpat kā daudzviet Latvijā, mūs satrauc demogrāfiskā situācija. Pērn reģistrējām 22 jaundzimušos, bet no mums šķīrās 35...

Raugāmies uz skolu: Kalsnavas pamatskolai šopavasar būs jau 45. izlaidums, devīto klasi absolvēs 31 audzēknis, kas mācās divās paralēlklasēs. Mums ir 276 reģistrētas zemnieku saimniecības, diemžēl ar peļņu strādā labi ja divdesmit.

Patlaban arī mūspusē ir apvienošanās runas un sarunas. Tepat ir Bērzaune, Mārciena, Ļaudona. Bet dzīve parādīs, kas vēlēsies būt ar mums kopā, galu galā — arī mēs paši. To nevar un arī nevajag izlemt vienā dienā, ar vienu spalvas vilcienu.

Te, pie Aiviekstes, ir mūsu mazā un reizē lielā Gaismas pils. Te ir darbs, te ir dabas skaistums. Te ir cilvēki, ar kuriem varam rēķināties ne tikai tādās svētku dienās kā šoreiz, kad pie mums ir ekonomikas ministrs, "Latvenergo" prezidenta vietas izpildītājs, preses un televīzijas cilvēki.

Ziemeļaustrumu elektrotīklu tehniskais direktors Imants Sporns vēlas būt ļoti lakonisks:

— Ja viss paveiksies, kā iecerēts, jaunā hidroagregāta uzstādīšanas izdevumi, aptuveni 227 tūkstoši latu, atmaksāsies četros gados.

Ar to ir pateikts daudz.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"