Problēmas

Iepriekšējā reliģiskās darbības definīcija strikti uzskaitīja un izdalīja dažus reliģisko izpausmju aspektus, tādus kā dievkalpojumi, reliģiskas ceremonijas, rituāli, meditācija un misionārisms (evaņģelizācija). No vienas puses, paplašinās reliģiskās realizācijas izpratnes ietvari, no otras puses, uzreiz ir jūtams, ka ir pārāk maza draudzes dibinātāju kvota — tas ir, vajadzīgs tikai desmit cilvēku, lai nodibinātu pirmā līmeņa reliģisku organizāciju, jo izstrādāt atbilstošus statūtus nemaz nav tik sarežģīti un problemātiski. Bet desmit reliģiskas organizācijas jau veido baznīcu. Un tai ir tiesības dibināt skolas, klosterus, tai ir lielākas tiesības un kompetence. Šajā ziņā daudzās valstīs, piemēram, Čehijā, lai nodibinātu reliģisku organizāciju, nepieciešami 10 000 cilvēku, kas tajā iesaistās, Polijā un Ungārijā — 100. Arī mūsu Saeimā bija ierosinājums šo skaitu palielināt līdz 25, taču priekšlikums neguva atbalstu, un prasība tika noraidīta. Varbūt tāpēc mūsu valstī ir nu jau vairāk nekā 900 reliģisko organizāciju, no kurām ap 200 ir jaunās. Tas, protams, nenozīmē ticības brīvības ierobežojumus, tiesības apvienoties un ticēt neviens neatņem. Taču, ja šāda organizācija citās valstīs iegūst reliģiskas organizācijas statusu, tai ir tiesības saņemt valsts subsīdijas. Mūsu valstī gan šādu subsīdiju nav, toties ir ievērojamas nodokļu atlaides.

— Vai likuma grozījumos ievēroti arī kādi konfesiju priekšlikumi, kas netika fiksēti Reliģisko organizāciju likumā agrāk?

— Jā, tagad likumā ietvertas luterāņiem un katoļiem ļoti nepieciešamas lietas — tas ir, diecēzes un diakonijas, kā arī noteikts misijas jēdziens. Vēsture ir tāda, ka 1992. gadā daudzas misijas bija reģistrējušās, bet 1995. gadā pieņemtajā Reliģisko organizāciju likumā tās netika minētas. Saskaņā ar likumu reliģiskajām organizācijām vajadzēja pārreģistrēties, bet misijas, kas darbojas un piesaistītas pie šīm organizācijām, palika it kā "karājoties gaisā". Misijas ar to bija neapmierinātas. Tāpēc līdz likuma grozījumu pieņemšanai Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departaments daudz darīja, lai šo nepilnību novērstu. Latvijā ir 16 misijas, kurām jāpārreģistrējas. Tagad Reliģisko organizāciju likums papildināts ar 7.1 pantu, kur 1. punkts skan šādi: "Šajā likumā noteiktajā kārtībā reģistrētās reliģiskās organizācijas savos statūtos paredzēto reliģiskās darbības mērķu sasniegšanai var veidot iestādes, kurām nav peļņas iegūšanas nolūka un rakstura: garīgā personāla mācību iestādes, klosterus, misijas, diakonijas iestādes un tamlīdzīgas iestādes."

Manuprāt, labākais veids, kā valstī veidot reliģisko politiku — strādāt, praksē ar laiku varēs pārliecināties par tādas vai citas reliģiskas organizācijas ietekmi uz sabiedrību, tās locekļiem. Labs paraugs šai sakarā ir Igaunija, tur reliģisko organizāciju likumā ir definēta reliģiska biedrība un atruna, ka šādas organizācijas darbojas pēc sabiedrisko organizāciju likuma. Nevar jau visu pārcelt no citu valstu pieredzes. Mums ir īpaša situācija, cita tauta. Latvijā visvairāk cilvēku pievērsušies luterāņu un katoļu ticībai, taču ir arī diezgan daudz baptistu, pareizticīgo, vecticībnieku un citu draudžu locekļu. Katras valsts likumos atspoguļojas tās pilsoniskās sabiedrības spektrs.

Ir vēl kāda būtiska iezīme, ar ko likums papildināts — tas ir, ierobežojošs faktors, jo reliģiskā brīvība var izplatīties tik tālu, kamēr tā nesāk traucēt pārējos cilvēkus, nesāk apdraudēt sabiedrisko drošību vai kārtību, veselību vai morāli, nesludina reliģiskās neiecietības un naida idejas vai citādi nenokļūst pretrunā ar likumu. Kā savulaik teicis Imanuēls Kants: "Kamēr jūsu tiesības nesāk traucēt citu tiesības". Ļoti būtiski, lai vienas reliģiskas organizācijas draudzes locekļi nesludinātu savas ticības pārākumu pār citu, naidīgi nenoskaņotu pret citas ticības pārstāvjiem. Ja tas notiek, šādas reliģiskas organizācijas darbību turpmāk varēs apturēt.

1995. gadā pieņemtā Reliģisko organizāciju likuma pārejas noteikumos bija noteikts, kā un cik ilgā laikā reliģiskajām organizācijām jāpārreģistrējas. Datumi tika vairākas reizes pagarināti, taču izveidojās situācija, ka ap 60 procentu reliģisko organizāciju, ieskaitot misijas, netika pārreģistrējušās. Ko darīt? Tāpēc pēdējie likuma grozījumi ietver šo prasību līdz 1998. gada 1. maijam veikt organizācijas pārreģistrēšanos. Ja līdz tam laikam reliģiskās organizācijas nebūs saskaņojušas savus statūtus (satversmi, nolikumu) ar šo likumu, tad Tieslietu ministrija izslēgs šo organizāciju no reģistra. Taču tikai tad — ja tai nav parādu valsts un pašvaldību budžetos, un triju mēnešu laikā no šādu organizāciju saraksta publicēšanas dienas "Latvijas Vēstnesī" nebūs saņemti pieteikumi no personām, kurām ir prasījumi pret attiecīgo reliģisko organizāciju. Pēc 1. maija pārreģistrēties vairs nevarēs.

— Ko sakāt par Ministru kabineta noteikumiem par reliģisko organizāciju pārskatiem?

— Ministru kabineta noteikumi nr. 95 "Kārtība, kādā reliģiskās organizācijas iesniedz pārskatus par savu darbību" nosaka, kā Tieslietu ministrijai iesniedzami pārskati par reliģisko darbību kalendāra gadā, un apstiprināta šī forma, kādas ziņas jāieraksta un jāiesniedz. Piemēram, pārskata 4. punktā pieprasītās ziņas par atļauju laulāt sniedz tikai Civillikuma 51. pantā norādītās konfesijas (baznīcas). Šīm baznīcām nav jāsniedz informācija par publiskajiem pasākumiem pašvaldību administratīvajās teritorijās. Valsts pieprasīs ziņas gan par ārvalstu garīdzniekiem un misionāriem, kuri uzaicināti reliģiskās darbības veikšanai Latvijā. Valstij ir jāfiksē, kas iebrauc ar reliģiskiem motīviem. Tā, piemēram, nesen kristiešu draudze "Jaunā paaudze" izteica lūgumu akceptēt kāda Ganas Republikas pilsoņa iebraukšanu Latvijā (esot mācījies Ukrainas Mākslas akadēmijā), kura vizītes mērķis — "roku uzlikšana". Acīmredzot tas saistīts ar ārstēšanu.

Minētajā pārskatā jāiesniedz ziņas arī par tādiem publiskiem pasākumiem kā mītiņš, reliģiski krusta gājieni vai vēl citi, kuri var notikt ar vietējo pašvaldību atļauju. Ja tas nav ievērots, jāpiemēro administratīvs sods.

— Vai pret šo minēto pārskatu neiesniedzējiem arī paredzētas kādas sankcijas?

— Ministru kabineta noteikumos ierakstīts: "Ja reliģiskā organizācija pārskatu neiesniedz vai ja pārskatā nav sniegtas pieprasītās ziņas, tieslietu ministrs rakstiski brīdina attiecīgās reliģiskās organizācijas vadību". Un, ja mēneša laikā pēc brīdinājuma nosūtīšanas pārskats joprojām nav iesniegts, tieslietu ministrs saskaņā ar Reliģisko organizāciju likumu var ierosināt izskatīt tiesā jautājumu par attiecīgās reliģiskās organizācijas darbības izbeigšanu. Tā kā pērn pārskatus par darbību iesniedza ap 60 procentu reliģisko organizāciju, bet šogad — tikai nedaudzas, bija vajadzīgi šie noteikumi un konkrēta sankcija par likuma nepildīšanu.

— Cik zināms, tagad Latvijā ir divas konsultatīvās padomes — viena agrāk dibinātā, kurā ir vairāku lielāko konfesiju pārstāvji, un otra — tikai februārī izveidotā. Ko tās pārrunā, pētī, konsultē?

— Valsts un baznīcu attiecību kārtotāja Latvijā ar likumu noteikta ir Tieslietu ministrija. Vienā konsultatīvā padomē ir sešu lielāko, vēsturiski tradicionālo konfesiju pārstāvji, kaut gan likumā nav fiksēts šis jēdziens "tradicionālās". Lai arī Latvijā bija mēģinājumi to izdarīt, taču likumdevēju atbalstu ierosinājums neguva. Jo acīmredzot esam plurālisti. Lietuvā, arī vairākās citās valstīs, ar likumu gan ir noteiktas tradicionālās konfesijas. Mans personiskais viedoklis, ka to tomēr vajadzēja izdarīt.

Otra — februārī izveidotā — ir jauno reliģisko kustību pētīšanas konsultatīvā padome, kurai jāapzina jauno reliģisko kustību darbība Latvijā un tās atbilstība starptautiskajiem tiesību aktiem un mūsu valsts likumiem. To nodibināja vienlaikus ar šī gada janvāra beigās notikušo konferenci "Netradicionālās reliģiskās kustības un to sociāli nelabvēlīgā ietekme: garīgais, sociālais un tiesiskais aspekts", kurā bija izteikts līdzīgs ierosinājums. Šajā padomē ir vairāku ministriju, Cilvēktiesību biroja, Drošības policijas, Medicīnas akadēmijas, Latvijas Universitātes un citi pārstāvji. Padome vērtē katru jauno reliģisko kustību, izsaka savus secinājumus, iesaista psihologus, psihiatrus sūdzību pārbaudēs. Īpaši to, kas saistās ar bērnu, pusaudžu iesaistīšanu dažādās sektās. Tie visi ir ļoti sarežģīti jautājumi un prasa īpašu, netradicionālu pieeju. Notikušas jau divas šīs padomes sēdes. Galvenie tās darbības virzieni: konsultatīvā, sistematizējošā un operatīvā darbība. Svarīgi, lai arī sabiedrība būtu informēta par attiecīgās reliģiskās organizācijas mērķiem un uzdevumiem.

Rita Belousova,

"LV" nozares redaktore