Saeimā

Ar Eiropas mērauklām:

— pie Saeimas priekšsēdētāja

Vakar, 31. martā, Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis tikās ar EDSO Augsto komisāru mazākumtautību jautājumos Maksu van der Stūlu.

Saeimas priekšsēdētājs A.Čepānis, infomējot EDSO augsto komisāru par notikumiem laikā pēc pēdējās abu sarunas biedru tikšanās 1997. gada 7. aprīlī, akcentēja trīs būtiskākās problēmas: Saeimā apspriežamā Valsts valodas likuma redakcija, likums "Grozījumi Darba likumu kodeksā", ko Valsts prezidents atdevis Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, kā arī aizliegums nepilsoņiem strādāt noteiktās profesijās.

A.Čepānis informēja M. van der Stūlu, ka Saeimas atbildīgās komisijas, aizvadītajā nedēļā uzklausījušas Eiropas Padomes ekspertu delegācijas vērtējumu par likumprojektu, patlaban nopietni turpina darbu pie "Latvijas Republikas Valsts valodas likuma" otrā lasījuma. A.Čepānis pieļāva iespēju, kas šī iemesla dēļ likumprojekta izskatīšana varētu notikt nevis 2. aprīlī, kad tas iekļauts Saeimas sēdes darba kārtībā, bet gan vēlāk. EDSO augstais komisārs pauda izpratni jautājumā par latviešu vēlēšanos stiprināt savu valodu, it īpaši ņemot vērā Latvijas valsts pagātni, un apliecināja, ka Latvijai ir tiesības uz savu valodas likumu. Taču viņš pauda bažas, ka gadījumā, ja likumprojekts galīgajā lasījumā tiktu pieņemts pašreizējā redakcijā, tas būtu nesavienojams ar starptautiskajām normām un nebūtu darboties spējīgs. Apliecinādams nepieciešamību latviešu valodā nerunājošajiem apgūt valsts valodu normālai integrācijai Latvijas sabiedrībā, M. van der Stūls tomēr uzskata, ka likumprojekts jāpadara atbilstošs Eiropas standartiem un normām.

Līdzīgas bažas EDSO komisārs pauda arī attiecībā uz pilsonības likumu, jo, pēc M. van der Stūla domām, lēnais naturalizācijas process neveicina to 28 procentu iedzīvotāju, kuri patlaban dzīvo Latvijā un nav nevienas valsts pilsoņi, skaita samazināšanos un integrāciju sabiedrībā. Arī Eiropas Savienības amatpersonu izteikumi, ar kuriem M. van der Stūls ir iepazinies, apliecina ES dalībvalstu bažas par iespējamiem sarežģījumiem, ko varētu radīt šāda bezvalstnieku masa. Tomēr EDSO augstais komisārs nenoliedz, ka piekrīt principam — lai saņemtu pilsonību, jābūt gan noteiktām valsts valodas, gan vēstures zināšanām.

Lai atrisinātu radušos situāciju un Latvija nenonāktu zināmā starptautiskā izolācijā, M. van der Stūls izteica trīs konkrētus priekšlikumus par trim soļiem, ko Latvija, viņaprāt, varētu spert: pirmkārt, piešķirt pilsonību Latvijā pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas bezvalstnieku ģimenēs dzimušajiem bērniem, kuru vecāki neatkarīgajā Latvijā nodzīvojuši 5 gadus un to pieprasa; otrkārt, padomāt par pilsonības piešķiršanu 8–9 gadus veciem bērniem, lai tie varētu integrēties latviskajā vidē, kurā paši aug; trešais komisāra izteiktais priekšlikums attiecas uz t.s. "logu sistēmas" atcelšanu pilsonības jautājumā.

Sarunas noslēgumā M. van der Stūls atkārtoti apliecināja, ka ir Latvijas draugs, un izteica cerību, ka šie ieteikumi Latvijai varētu būt pieņemami. Ja tie tiktu pieņemti, tā varētu tikt uztverta kā Latvijas atbilde Eiropas Savienības paustajām bažām.

— Saeimas komisijā

31.martā Izglītības, kultūras un zinātnes komisija tikās ar EDSO Augsto komisāru mazākumtautību jautājumos Maksu van der Stūlu. Tikšanās laikā apspriestas problēmas, kas saistās ar valsts valodas likuma projektu.

Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Dzintars Ābiķis informēja par likumprojekta izstrādāšanas gaitu un uzsvēra, ka, apspriežot priekšlikumus likumprojekta otrajam lasījumam, deputāti iepazinušies ar starptautisko ekspertu atzinumiem. Dz.Ābiķis izteica pārliecību, ka, pieņemot likumprojektu otrajā lasījumā, vairāki ieteikumi tiks ņemti vērā. Komisijas priekšsēdētājs prognozēja, ka iespējamas diskusijas par valodas lietošanu tiesās, privātajās mācību iestādēs, privātajās televīzijās un radio, kā arī citās organizācijās. Dz.Ābiķis pauda viedokli, ka lielākā problēma ir valodas lietošana uzņēmumos. Viņš norādīja, ka Oslo rekomendācijās ir punkts, kas paredz patērētāju un strādājošo tiesību aizsardzību. Līdz ar to apkalpojošajā sfērā nodarbinātajiem, piemēram, pārdevējiem veikalos, varētu tikt izvirzītas prasības zināt valsts valodu. Arī uzņēmumos strādājošajiem vajadzētu nodrošināt tiesības saņemt informāciju valsts valodā.

EDSO augstais komisārs atzina nepieciešamību nostiprināt latviešu valodas stāvokli valstī, taču uzsvēra, ka, pēc viņa domām, vislielāko pozitīvo efektu varētu dot latviešu valodas apmācības uzlabošana. Makss van der Stūls brīdināja, ka saskaņā ar starptautiskajām normām valstij nebūtu vēlams regulēt valodas lietošanu privātajās organizācijās un uzņēmumos.

Sarunas dalībnieki bija vienisprātis, ka Latvijas iedzīvotājiem ir jāzina latviešu valoda, un izteica pārliecību, ka, sagatavojot valsts valodas likuma projektu trešajam lasījumam, Saeimas deputāti joprojām sekmīgi sadarbosies ar starptautiskajiem ekspertiem.

Saeimas preses dienests

Par Latvijas Valsts valodas likuma projekta atbilstību starptautiskajām normām

Vispārīgie komentāri

1. Latvijas Republikai ir suverēnas tiesības censties nostiprināt latviešu valodas pozīcijas, nosakot tās lietošanu jomās, kas saistītas ar sabiedrības likumīgām interesēm, piemēram, garantējot tiesības kārtot jautājumus un sazināties latviešu valodā valsts varas un pārvaldes institūcijās, pašvaldību institūcijās, tiesībaizsardzības un citās iestādēs, kā to nosaka valsts valodas likuma projekta 2.(2) pants. Tomēr valsts nedrīkst pieņemt nevienu normu, kas būtu pretrunā ar tās starptautiskajiem pienākumiem un saistībām. Šajā sakarā, paredzot pienākumu privātajām organizācijām un uzņēmumiem kārtot jautājumus ar privātpersonām valsts valodā (vai arī kādā citā noteiktā valodā), tiek aizskartas personas pamattiesības un brīvības, kas noteiktas vairākos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos, arī līgumos, kuru dalībvalsts ir Latvija. Īpaši jāmin Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19. pants un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pants, kuri garantē vārda brīvību un valodas kā saziņas līdzekļa lietošanu.

Minētie panti ir šādi:

Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības netraucēti pieturēties pie saviem uzskatiem.

2. Katram cilvēkam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus; šīs tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt visu veidu informāciju un idejas neatkarīgi no valstu robežām mutiski, rakstiski, drukājot vai mākslinieciskās izpausmes formās, vai citādā veidā pēc savas izvēles.

3. Šā panta 2. punktā noteikto tiesību izmantošana nosaka īpašus pienākumus un īpašu atbildību. Tāpēc tā var pakļaut zināmiem ierobežojumiem, taču tie var būt vienīgi tādi, kas noteikti ar likumu un kuri ir nepieciešami:

a) citu personu tiesību un reputācijas respektēšanai;

b) valsts drošības, sabiedriskās kārtības (public order), iedzīvotāju veselības vai tikumības aizsardzībai.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants

1. Ikvienam cilvēkam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Šis pants neapstrīd valstu tiesības pieprasīt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanu.

2. Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti.

2.

Abu iepriekšminēto pantu noteikumi lasāmi kopā ar Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 2. pantu un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14. pantu, kuri nosaka personu tiesības vadīt savus uzņēmumus vai privātās organizācijas tajā valodā, kuru šīs personas izvēlas. Konkrēti, Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 2. pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14. pants, kuri garantē vienlīdzību un nediskriminējošu attieksmi, nosaka šādi:

Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 2. pants

1. Ikviena šā pakta dalībvalsts apņemas respektēt un nodrošināt visām tās teritorijās esošajām un to jurisdikcijā pakļautajām personām šajā paktā atzītās tiesības bez jebkādas atšķirības kā, piemēram, rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai cita statusa.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14. pants

Šajā konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas — neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa.

Abu iepriekšcitēto pantu noteikumi kopā ar noteikumu par vārda brīvību, ko nosaka Starptautiskā pakta 19. pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants, nozīmē, ka valsts nedrīkst ietekmēt personas izvēli attiecībā uz valodas kā saziņas līdzekļa lietošanu.

3.

Latvijas Republika ir tiesīga brīvi noteikt valodas lietošanu jomās, kas saistītas ar sabiedrības likumīgajām interesēm, ņemot vērā ierobežojumus, ko nosaka starptautiskās tiesības, t.i., tikai tos ierobežojumus, kas minēti Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19.(3) pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10.(2) pantā. Lai panāktu atbilstību Latvijas starptautiskajiem pienākumiem, Valsts valodas likuma projektā doto formulējumu vajadzētu skaidri pamatot ar vienu no pieļaujamajiem ierobežojumiem. Proti, Valsts valodas likuma projektā izvirzītā prasība jāpamato ar to, ka tā ir "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti". Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas viedoklim, noteikums "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā" (kā to nosaka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10.(2) pants) nozīmē, ka jebkuru iejaukšanos var pamatot tikai ar "neatliekamu sabiedrisku nepieciešamību", kura nav tik liela, lai to uzskatītu par "saistošu", bet kura pārsniedz tikai "lietderīgu", "saprātīgu" vai "vēlamu" nepieciešamību. (Tiesas spriedums lietā K.v. FRG 1984. gada 11. maijā, "A" sērija, 105. sējums, 83. paragrāfs. =/Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu oficiālie teksti ir publicēti "A" sērijā "Spriedums un lēmumi", Eiropas Cilvēktiesību tiesas izdevums, Tiesas reģistrs, Eiropas Padome (Strasbūra", Carl Heymanns, Verlag K.G. (Ķelne, Berlīne, Bonna, Minhene)./) Eiropas Cilvēktiesību tiesa tālāk ir atzinusi, ka "valsts varas iestādēm ir tiesības uz rīcības brīvību, kuras apjoms ir atkarīgs ne tikai no likumiskā mērķa rakstura, bet arī no konkrētās iejaukšanās rakstura, kas jāsabalansē ar personas tiesībām uz savu privāto dzīvi. (spriedums Leander lietā 1987. gada 26. martā, "A" sērija, 116. sējums, 59. paragrāfs.) Apgrūtinājums, kādu Valsts valodas likuma projekts uzliks jebkurai privātā biznesā iesaistītai personai, nav attaisnojams ar sabiedrības interesēm, kas norādītas iepriekšminētajos noteikumos, t.i., interesēm, kas saistītas ar vajadzību aizsargāt valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļaut nekārtības vai noziegumus, aizsargāt veselību vai morāli, aizsargāt citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļaut konfidenciālas informācijas izpaušanu vai saglabāt tiesas autoritāti un objektivitāti. Valsts valodas likuma projekts kā tāds aizskartu personas tiesības uz vārda brīvību, kas pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas uzskatiem ir "viens no demokrātiskas sabiedrības būtiskākajiem pamatiem". (Spriedums lietā The Observer and Guardian v. the United Kingdom, 1991.gada 26.novembrī, "A" sērija, 261.sējums. 74.paragrāfs.)

4.

Turklāt, reglamentējot valodas lietošanu privātajās organizācijās un uzņēmumos, Valsts valodas likuma projekta 1.(1) un 2.(2) pants aizskartu Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 22.pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11.pantā noteiktās tiesības attiecībā uz biedrošanās brīvību. Parasti valstij nav jāiejaucas šādu organizāciju iekšējās lietās, nedz arī tā drīkst noteikt kādus ierobežojumus attiecībā uz šādu organizāciju iekšējām lietām (piem., noteikt kādas konkrētas valodas lietošanu), izņemot tos ierobežojumus, kurus pieļauj starptautiskās tiesības; pieļaujamie ieroežojumi ir tie, "kuri nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības" un kuri attiecas uz "personām, kas ir bruņoto spēku, policijas vai valsts pārvaldes sastāvā". Valsts valodas reglamentēšanu privātajās organizācijās un uzņēmumos neattaisno konvencijās noteiktās sabiedrības intereses, un tādējādi netiek ievēroti noteikumi, uz kuru pamata valsts drīkst uzlikt ierobežojumus biedrošanās brīvībai.

5.

Ja 1.(1) un 2.(2) panta noteikumi attiecībā uz valodas lietošanu privātajās organizācijās un uzņēmumos netiek grozīti, radīsies pretrunas ar Latvijas starptautiskajiem pienākumiem, īpaši attiecībā uz vārda brīvību un biedrošanās brīvību.

Tādēļ no Valsts valodas likuma projekta 1.panta pirmās daļas un 2.panta otrās daļas vajadzētu izslēgt vārdus "organizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās)".

Valodas lietojuma reglamentēšanas apjoms

6.

Ar noteikumiem par vārda brīvību ir pretrunā arī 5.panta prasība par to, ka privāto organizāciju un uzņēmumu darbiniekiem, kā arī pašnodarbinātajām personām ir jāpārvalda latviešu valoda zināmā līmenī, kā arī jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo un amata pienākumu veikšanai. Kā jau iepriekš minēts Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19.(2) pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10.(1) pants garantē vārda brīvību ne tikai attiecībā uz saziņas saturu, bet arī attiecībā uz valodu kā saziņas līdzekli. Vārda brīvību reglamentējošā noteikuma vispārīgais mērķis ir ierobežot valsts kompetenci attiecībā uz indivīdu, lai nodrošinātu katrai personai pietiekamu brīvību dzīvot pašcieņā, ievērot savas intereses un attīstīt savu personību. Tātad valsts nedrīkst regulēt ar privāto sfēru saistītas lietas. Valsts var izvirzīt papildu prasību par valsts valodas lietošanu tikai tajās jomās, kas skar sabiedrības likumīgās intereses, piemēram, jautājumos, kas saistīti ar patērētāju aizsardzību, vai darījumos starp uzņēmumu un valsts varas iestādēm. Bet nevar atbalstīt 5.panta prasību par to, ka privāto organizāciju un uzņēmumu darbiniekiem jāpārvalda latviešu valoda zināmā līmenī, jo pakāpei, kādā valsts zināmu profesiju pārstāvjiem var pieprasīt valsts valodas zināšanas, ir jābūt proporcionālai interesēm, kuru dēļ ierobežojums noteikts. Šāds noteikums pastāvīgi tiek atbalstīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē. Turklāt, ja netiek nodrošināta atbilstīga apmācība, lielai iedzīvotāju daļai pašlaik būtībā būs liegta iespēja strādāt vai ieņemt zināmus amatus. Vēl vairāk, 5.pantā paredzēto noteikumu sekas ir īpaši nopietnas, ja tās tiek apskatītas kopā ar likumprojektā paredzēto sankciju sistēmu gadījumos, kad netiek ievērotas prasības par valsts valodas prasmi.

Tādēļ no Valsts valodas likuma projekta 5.panta vajadzētu izslēgt vārdus "organizāciju un uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību)" un "kā arī pašnodarbinātajām personām".

7.

Nosakot kādas valodas (arī valsts valodas) obligātu lietošanu organizāciju un uzņēmumu sanāksmēs, 6.panta pirmā daļa aizskar tiesības brīvi lietot valodu kā saziņas līdzekli, kā arī tiesības uz biedrošanās brīvību, kuras garantē Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19.(2) pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10.(1) pants. Kā iepriekš jau tika atzīmēts, Latvijas Republikai ir suverēnas tiesības stiprināt latviešu valodas pozīcijas un pieprasīt tās mācīšanos, bet nepastāv sabiedrības likumīgas intereses, kuru dēļ varētu ierobežot citu valodu brīvu lietošanu. Līdzīgā veidā arī attiecībā uz 6.panta otro un trešo daļu nepastāv sabiedrības likumīgas intereses, kuras attaisnotu to smago apgrūtinājumu, kāds rastos organizācijām un uzņēmumiem, ja būtu jānodrošina tulkojums latviešu valodā gadījumos, kad sapulcēs tiek lietota svešvaloda. Pat tad, ja ierobežojums par valsts valodas lietošanu attiektos uz vienu no tām valsts interešu jomām, kurās tiek pieļauti ierobežojumi, uzliktais apgrūtinājums būtu disproporcionāls tām interesēm, kuru dēļ ierobežojums noteikts. Likumprojekta 6.panta noteikumu rezultātā tiktu apturētas vai ievērojami samazinātas to privāto organizāciju un uzņēmumu aktivitātes, kurām ir grūti funkcionēt latviešu valodā.

Tādēļ no Valsts valodas likuma projekta 6.panta vajadzētu izslēgt vārdus "organizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās)" un "citu darba sanāksmju", un līdz ar to lieka kļūst šā panta otrā un trešā daļa, kuras arī būtu jāsvītro.

8.

Lai gan valsts nevar noteikt ierobežojumus attiecībā uz valodas izvēli privāto organizāciju un uzņēmumu vadīšanā, tā var izvirzīt papildu prasību par valsts valodas lietošanu tajās saimnieciskās darbības nozarēs, kas ietekmē citu personu iespējas īstenot savas tiesības vai kas saistītas ar informācijas apmaiņu un saziņu ar valsts iestādēm. Tomēr nepieciešamība lietot valsts valodu visu uzņēmumu vadīšanā, kā to nosaka Valsts valodas likuma projekta 7.panta pirmā daļa, neatbilst sabiedrības likumīgām interesēm, un tādējādi tiek aizskartas tiesības brīvi lietot valodu kā saziņas līdzekli, ko garantē Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19.(2) pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10.(1) pants. Nav arī pamatojuma tam, ka valsts var vai nu pieprasīt, vai aizliegt kādas valodas (kā saziņas līdzekļa) lietošanu saziņā ar ārvalstīm. Šajā sakarā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi: lai valsts varētu iejaukties šādos jautājumos, "ir jābūt ne tikai aktuālai sabiedriskai nepieciešamībai", bet arī "iemesliem, ko valsts varas iestādes min savas rīcības pamatošanai, ir jābūt svarīgiem un pietiekamiem". (Spriedums Barthold lietā 1985.gada 25.martā, "A" sērija, Nr.90, 55.paragrāfs.)

Tādēļ Valsts valodas likuma projekta 7.panta pirmajā daļā vajadzētu izslēgt vārdus "organizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās)".

9.

Valsts nedrīkst noteikt, kāda veida dokumenti privātajām organizācijām un uzņēmumiem jāpieņem un jāizskata (kā to paredz Valsts valodas likuma projekta 8.panta pirmā daļa). Šis princips attiecas ne tikai uz valodas lietošanu. Šeit atkal nepastāv sabiedrības likumīgas intereses, kas pamatotu šāda pienākuma uzlikšanu privātajām organizācijām un uzņēmumiem. Šajā sakarā būtu nepieciešams ierobežot 8.panta otrās daļas piemērošanu, attiecinot šā panta noteikumus tikai uz dokumentiem, kas iesniedzami valsts iestādēs. 8.panta otrās daļas noteikums pašreizējā redakcijā ļauj ikvienai iestādei, arī privātajam uzņēmumam, atteikties pieņemt dokumentus valodā, kas nav valsts valoda, ja šādam dokumentam nav pievienots notariāli apliecināts tulkojums. Nepastāv acīm redzama sabiedrības interese, kas attaisnotu šādus ierobežojumus. Pat tajos gadījumos, ja varētu konstatēt sabiedrības likumīgās intereses, prasība par notariāli apliecinātu tulkojumu sakarā ar izmaksām (un, bez šaubām, arī sakarā ar laika zaudējumu) radītu smagu apgrūtinājumu, kas būtu disproporcionāls interesēm, kuru dēļ ierobežojumi noteikti.

Tādēļ Valsts valodas likuma projekta 8.panta pirmajā daļā vajadzētu izslēgt vārdus "organizācijas un uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības)".

10.

9.panta pirmajā daļā nav skaidra vārda "oficiālos" lietošana. Nosakot 9.pantā valsts valodas lietošanu publiskos pasākumos vispār (arī starptautiskajos) un skaidri neparādot sabiedrības interešu jomu, kurai kalpotu valsts valodas lietošana, valsts atkal skartu tiesības brīvi lietot valodu kā saziņas līdzekli, ko garantē tiesības uz vārda brīvību. Turklāt pasākuma organizatoriem tiek uzlikts nevajadzīgs apgrūtinājums organizēt un apmaksāt tulkošanu valsts valodā. Kas attiecas uz 9.panta otro daļu, valsts kompetencē nav pieprasīt kādas īpašas valodas lietošanu nacionālo kultūras biedrību un reliģisko organizāciju pasākumos un sanāksmēs, kā arī demonstrācijās.

Tādēļ 9.panta pirmajā daļā vārdu "oficiālos" vajadzētu ierobežot, attiecinot to tikai uz valsts varas un pārvaldes institūcijām, bet 9.panta otro daļu vajadzētu svītrot.

11.

Nosakot valodas lietošanu tiesās un citās tiesībaizsardzības iestādēs (11.pants), likumdevējam vajadzētu paredzēt tādus izņēmumus attiecībā uz valsts valodas lietošanu šajās institūcijās, kuri atbilst tiesībām, kas noteiktas Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 14.(3) pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5.(2) un 6.(3) pantā, proti, tiesībām attiecībā uz to, lai tiesas process, īpaši krimināllietās, atbilstu likumam un tiktu veikts ar pienācīgo uzmanību un rūpību.

Tādēļ būtu jāapliecina, ka likumā noteiktie izņēmuma gadījumi, kas minēti 11.pantā, ir saskaņoti ar iepriekšminētajām starptautisko tiesību prasībām.

12.

13.pants nosaka valodas lietošanu visu līmeņu izglītības iestādēs, nenodalot valsts izglītības iestādes no privātajām. Ja attiecībā uz privātajām izglītības iestādēm netiek paredzēti izņēmumi, rodas pretruna ar Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13.(4) panta noteikumiem, kas paredz brīvas tiesības dibināt un vadīt mācību iestādes. Atbilstoši 13.(4) pantam valsts nekādā gadījumā nevar noteikt prasību lietot kādu konkrētu valodu kā mācībvalodu privātajās izglītības iestādēs, jo Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 2.(2) pants skaidri nosaka, ka paktā proklamētās tiesības īstenojas bez jebkādas diskriminācijas attiecībā uz valodu. Protams, tas nekādi neietekmē valsts prerorgatīvas (patiesībā, pienākumu) pieprasīt, lai valsts valodas mācīšana būtu iekļauta kā mācību priekšmets privāto mācību iestāžu mācību plānos.

Tādēļ 13.panta pirmajā daļā vajadzētu noteikt izņēmumus attiecībā uz privātajām mācību iestādēm.

13.

Kas attiecas uz 15., 16. un 17.panta noteikumiem par valodas kā saziņas līdzekļa lietošanu, ir jāuzsver, ka valodas kā saziņas līdzekļa lietošana raidījumos, kurus neorganizē, nevada un nefinansē valsts, ir pilnīgi privāta lieta. Tas neattiecas uz saturu, kas tiek pausts kādā valodā, jo attiecībā uz to valsts var noteikt ierobežojumus. Ir arī jāatzīmē, ka valsts var regulēt pasākumus, kas saistīti ar sabiedrības saziņas līdzekļu reģistrāciju un licencēšanu, ja sādu reģistrāciju un licencēšanu var pamatot ar sabiedrības interesēm (piemēram, radio frekvenču izmantošana). Turklāt ir arī jāatzīmē, ka valsts šajā jomā drīkst ņemt vērā sabiedrības interesi veicināt dažādus pasākumus vai nodrošināt dažādus pakalpojumus, ieskaitot arī valstij piederošu sabiedrības saziņas līdzekļu raidījumus. Tomēr minētajos gadījumos valsts darbojas kā atsevišķa vienība informācijas tirgū, un savā darbībā tā nedrīkst izvirzīt noteikumus alternatīviem (privātiem) raidījumiem. Turklāt valsts nevar aizliegt kādas valodas lietošanu. Valsts valodas likuma projekta 17.panta trešā daļa pašreizējā redakcijā aizliedz jebkuras citas valodas, izņemot valsts valodu, kinofilmu un videofilmu subtitros. Atkal ir jāuzsver, ka valsts nevar aizliegt valodas kā saziņas līdzekļa lietošanu. Valsts var regulēt valodas lietošanu (piem., pieprasot lietot valsts valodu) tikai tajos gadījumos, kad valodas lietošana ir saistīta ar sabiedrības likumīgām interesēm, uz kurām attiecināmi pieļaujamie ierobežojumi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa to ir skaidri formulējusi šādi: "Konvencijas 10.pants attiecas ne tikai uz informācijas saturu, bet arī uz informācijas izplatīšanas un saņemšanas līdzekļiem, jo jebkādi ierobežojumi, kas tiek noteikti šādiem līdzekļiem, aizskar tiesības brīvi saņemt un izplatīt informāciju." (Spriedums "Autronic AG lietā 1990.gada 22.maijā "A" sērija, 178.sējums, 47.paragrāfs.)

Tādēļ 15., 16. un 17.pantā būtu jāparedz attiecīgi izņēmumi par valodas lietošanu privātos raidījumos. Turklāt 17.panta trešo daļu vajadzētu svītrot.

14.

Attiecībā uz 19., 21. un 22.pantu jāpatur prātā, ka noteikumus par valsts valodas lietošanu jomās, kas minētas šajos pantos, vajag pamatot ar sabiedrības likumīgām interesēm. Jebkurā gadījumā valsts nedrīkst aizliegt kādas valodas kā saziņas līdzekļa lietošanu atklātos ziņojumos, plakātos utt. Nosakot ierobežojumus par valsts valodas lietošanu privāto organizāciju un uzņēmumu nosaukumos, zīmogos, veidlapās, kā arī publiskajā informācijā, Valsts valodas likuma projekta 19., 21. un 22.pants apgrūtinātu valodas kā saziņas līdzekļa brīvu lietošanu. Drīzāk valsts varētu izvirzīt prasību par valsts valodas lietošanu papildus jebkurai citai valodai, ja tas ir sabiedrības likumīgās interesēs.

Tādēļ 19.panta pirmajā daļā un 21.panta pirmajā teikumā vajadzētu izslēgt vārdus "organizāciju un uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību)". Turklāt 21.panta otro un trešo teikumu vajadzētu izslēgt. Bez tam 22.pantu vajadzētu pārstrādāt, nosakot valsts valodas lietošanu tikai tajos gadījumos (un tādā apjomā), kā to prasa sabiedrības likumīgās intereses.

Likuma kontroles un īstenošanas sistēma

15.

Līdztekus iepriekšminētajām pamatotajām problēmām valodas lietojuma regulēšanā Valsts valodas likuma projekts paredz likuma ievērošanas kontroles un tā īstenošanas sistēmu (25.—29.pants), kas neapšaubāmi aizskar starptautiski aizsargātās cilvēktiesības, īpaši tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un biedrošanās tiesības, kas noteiktas Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 17.pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8.pantā. Piemēram, ja ir noteikta valodas lietojuma reglamentēšana privāto uzņēmumu sapulcēs un darbībā, tad ir nepieciešams, lai šos pasākumus pārraudzītu valsts. Turklāt, 29.pantā paredzot to, ka valsts pārraudzības institūcijai ir tiesības uzlikt soda naudu un daļu no iekasētās soda naudas ieskaitīt savā budžetā, likumprojekts nosaka režīmu, kurš sekmētu aizvien lielāku iejaukšanos privātās lietās, tādējādi ierobežojot tās brīvības, kuras cenšas paredzēt un aizsargāt starptautiskās cilvēktiesības. Soda naudas lielums arī varētu būt nopietns apgrūtinājums tiem subjektiem, kas nevar izpildīt likuma prasības, un rezultātā virkne organizāciju un uzņēmumu būtu spiesti pārtraukt savu darbību.

Tādēļ 25.—29.pantā paredzēto režīmu vajadzētu attiecināt tikai uz valsts varas un pārvaldes institūcijām un 28.pantā izslēgt vārdus "organizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās)" un "vai uzņēmuma īpašnieks". Turklāt 29.panta trešo daļu vajadzētu grozīt, nosakot, ka attiecīgās valdības institūcijas nav atkarīgas no iekasētajām soda naudām.

Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas

Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos

1998.gada 23.martā birojs