Vēlreiz — par Latvijas Valsts valodas likuma projektu

Dz.Ābiķa kungam, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājam

Ļoti pateicos par atsūtīto Valsts valodas likumprojektu, kuru saņēmu 1998. gada 9. martā. Šajā vēstulē es vēlētos dalīties dažos savos apsvērumos attiecībā uz dažiem Valsts valodas likumprojekta aspektiem.

Esmu ievērojis likumprojektā izdarītās izmaiņas. Tomēr esmu norūpējies, ka nav tikuši izdarīti būtiski labojumi, kas sevišķi attiecas uz manu un citu starptautisko institūciju bažu cēloni. Šajā sakarā es gribētu atsaukties uz manu 1997. gada 24. septembra vēstuli Viņa ekselencei V.Birkavam, Latvijas ārlietu ministram, kuras kopiju es pievienoju.

Likumprojekts izraisa bažas par tiesībām uz izteikšanās brīvību. Salīdzinājumā ar iepriekšējo, 1997. gada likumprojektu, daži esošā likumprojekta nosacījumi šķiet vēl vairāk pastiprinām latviešu valodas lietošanu, piemēram, esošā likumprojekta 9. pants (3. paragrāfs) pieprasa tulkojumu valsts valodā starptautisku pasākumu laikā, kamēr iepriekšējā likumprojekta 11. pants pieļāva, ka "izņēmuma gadījumos pasākuma organizētājs, pēc vienošanās ar Valsts valodas centru, var tikt atbrīvots no šīs prasības".

Likumprojekts mēģina kontrolēt jautājumus, kas attiecas uz privāto sektoru, piemēram, nosaka, kāda valoda privātajās sabiedrībās un uzņēmumos jālieto korespondencē un sazinoties. Šis mēģinājums regulēt privāto sfēru ir noteiktā pretrunā ar cilvēktiesību pamatprincipiem un Latvijas starptautiskajām saistībām.

Vispārēji es vēlos atkārtot savu viedokli, ka likumprojekts ir formulēts tādā veidā, kas daudzējādā ziņā apgrūtina tā ieviešanu un var izsaukt papildu grūtības un saspīlējumu sabiedrībā.

Ņemot vērā arī tīri politiskus apsvērumus, es nedomāju, ka būtu ieteicams Valsts valodas likumu pieņemt tā esošajā versijā. Pārējai pasaulei tas radītu priekšstatu par stingri pārvaldītu sabiedrību, kas, esmu pārliecināts, nav neviena Latvijas politiskā līdera mērķis. Tas arī nebūs saskaņā ar mūsu kopējās brīvās pasaules likumiem un centieniem, ko pārstāv ne tikai Baltijas jūras valstu padome, bet arī Apvienotās Nācijas, OSCE un Eiropas Padome.

Tāpēc es atkārtoju savus ieteikumus atsaukt likumprojektu vai izdarīt izmaiņas, lai izvairītos no cilvēktiesību neievērošanas. Likumam ir jāsekmē latviešu valodas lietošana, bet ar citādiem līdzekļiem, nevis nosakot dažādus ierobežojumus vai radot grūtības citu valodu lietošanai.

Es ceru, ka Saeima atradīs par iespējamu ņemt vērā manus komentārus un ieteikumus.

Cieņā, — Ole Espersens,

Baltijas jūras valstu padomes komisārs

demokrātisko institūciju, cilvēktiesību un minoritāšu jautājumos

Es rakstu, atsaucoties uz savu 1996. gada 3. janvāra vēstuli un jauno Valsts valodas likumprojektu, kas, kā man zināms, atrodas parlamentā izskatīšanai. Atbilstoši manā rīcībā esošajai informācijai, jaunais likumprojekts tiecas pastiprināt latviešu valodas lietošanu un tajā pašā laikā uzspiež zināmus ierobežojumus citu valodu lietošanai Latvijā.

Tāpēc ļaujiet man ar Jums dalīties dažos manos apsvērumos attiecībā uz jauno likumprojektu.

Atbilstoši likumprojekta 11. pantam, valsts valodas lietošana ir obligāta visos sabiedriskajos pasākumos, ieskaitot sabiedrību un reliģisko organizāciju sanāksmes. Starptautiskajos pasākumos vienai no darba valodām ir jābūt valsts valodai, ja vien Valsts valodas centrs no šīm prasībām neatbrīvo.

Bez tam likumprojekts paredz prasības lietot valsts valodu valsts un vietējo institūciju, kā arī citu institūciju, ieskaitot uzņēmumus (sabiedrības) un organizācijas (7. pants), sapulcēs un citās darba sanāksmēs. Visām šīm institūcijām un organizācijām tiek prasīta valsts valodas lietošana iestādes pārvaldē, visos dokumentos un korespondencē ar iekšzemes adresātiem (8. pants).

Tas izraisa zināmas bažas par tiesībām uz izteikšanās brīvību un par šādu prasību praktisku ieviešanu, ja likumprojekts tiktu pieņemts. Vai tas, piemēram, neatturēs universitātes uzaicināt vieslektorus, kas lasa lekcijas kādā citā valodā, bet ne latviešu valodā? Vai tas nenozīmēs, ka mazākumtautību grupām būs jānodrošina tulkojums valsts valodā visās sanāksmēs, kas varētu būt gan diezgan dārgi, gan arī dažreiz, es domāju, varētu nebūt nepieciešami?

Es saprotu valdības rūpes par latviešu valodas aizsargāšanu un sekmēšanu, bet es neredzu, kā valoda iegūs, ja, piemēram, privātās sabiedrības, kurās strādā tikai latviski nerunājoši cilvēki, iekšējās darba sapulcēs būs jālieto valsts valoda vai latviski jāraksta, teiksim, telefona piezīmes.

Tātad prasība, lai publiskā informācija, ieskaitot atklātus paziņojumus, izkārtnes, afišas, plakātus, utt. būtu latviešu valodā (27. pants), lingvistisko minoritāšu biedriem lielākā vai mazākā mērā varētu traucēt pilnībā baudīt tiesības uz izteikšanās brīvību.

Vispārēji man ir iespaids, ka likumprojekts ir formulēts tādā veidā, kas daudzējādā ziņā apgrūtina tā ieviešanu un rada grūtības un situācijas, kurās neatkarīgas lemšanas varas izmantošana, kāda tiek dota kontrolējošajiem orgāniem, var neveicināt nelatviski runājošo grupu integrēšanos. Tātad es atrodu par problemātisku to, ka kontrolējošie orgāni tiks finansēti no soda naudām, kuras uzliek viņi paši.

Šie ir daži apsvērumi saistībā ar jauno likumprojektu, kurus es Jūs lūdzu nosūtīt Izglītības, kultūras un zinātnes komitejai, kā arī Saeimas Cilvēktiesību komitejai, kuras, kā es zinu, atbild par šo likumprojektu. Kā man tika paziņots, tad komentāri attiecībā uz likumprojektu ir jāiesniedz līdz 1997. gada 25. septembrim.

Es iesaku šo likumprojektu ar tā pašreizējiem nosacījumiem atsaukt vai nepieņemt. Es saprotu, ka manas bažas varbūt ir mazliet priekšlaicīgas, jo likumprojektu varētu nepieņemt, bet, es ceru, ka Jūs izpratīsit iemeslus, kāpēc adresēju Jums šos apsvērumus.

Ar interesi gaidīšu ziņas par tālāko likumprojekta attīstību.

Cieņā, — Ole Espersens,

Baltijas jūras valstu padomes komisārs

demokrātisko institūciju, cilvēktiesību un minoritāšu jautājumos