PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Finanses: "Kaut man būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā"

Nobeigums. Sākums - "LV" nr. 69/71., 17.03.98., nr. 73/74., 19.03.98.,

nr. 75/76., 20.03.98., nr. 79/80., 25.03.98., nr. 82/83., 27.03.98., nr. 84/85., 31.03.98.

Ēvalda Rimbenieka (1888-?) laiks (17.03.1934 - 15.05.1934):

Pēdējais demokrātiski ievēlētais...

Liepājas pusē Aizvīķu pagastā dzimušais saimniekdēls, ieguvis pedagoģisko un tehnisko izglītību, strādājis par skolotāju, bet bēgļu laikos Pēterburgā satiksmes dienestā. Kopš 1920. gada pa trim lāgiem ievēlēts Liepājas pilsētas domē un tikpat reižu par pilsētas galvu.

1928. gadā pieredzējušo pašvaldības darbinieku kā kristīgo darbaļaužu savienības (resp. baptistu) kandidātu ievēlēja 3. Saeimā. Pēdējā Saeimā Rimbenieks pārstāvēja kristīgo darba bloku. Finansu ministra godā pēdējā konstitucionāli ievēlētajā Latvijas valdībā, kuru vadīja Ulmanis, viņš sabija gan tikai vienu mēnesi un 28 dienas. 15. maijā 4. Saeima pieņēma likumu par pabalstiem un aizdevumiem augstskolu studentiem un audzēkņiem, (kā mūsdienās!) un līdz ar to Rimbenieka karjera bija beigusies.

Trīsdesmito gadu beigās, Ludviga Ēķa laikā, uzbūvētais Finansu ministrijas nams Vecrīgā, Smilšu ielā Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Ludviga Ēķa (1892 - 1943) laiks (16.05.1934 - 15.06.1938):

Četri gadi ministra krēslā

Dobeles pagasta lauksaimnieka dēls. Studējis 1911. - 1914.g. tautsaimniecību RPI. Pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu dalībnieks. Virsnieks kalpakietis.

Kopš 1920.gada dažādos amatos Ārlietu ministrijā. No 1922.gada Latvijas sūtniecības otrais sekretārs Berlīnē, pēc tam pirmais sekretārs Helsinkos. 1925.gadā iecelts par Ārlietu ministrijas administratīvās un protokolu nodaļas vadītāju. 1931. - 1934.gadā ministrijas Rietumu nodaļas vadītājs. 1934.gada februārī iecelts par Latvijas sūtni Kauņā.

Pēc 1934.gada 15.maija antidemokrātiskā puča Ulmanis piešķīra Ēķim valdībā finansu ministra portfeli. Izdabādams savam maizes tēvam, ministrs rakstīja "Jaunākajās Ziņās", ka "mūsu saimniecības jaunradīšanas darbā nav neviena svarīgāka jautājuma, kur mūsu Prezidents pats personīgi nebūtu pielicis roku, nebūtu devis izšķirošos praktiskos norādījumus. Visur ir klāt viņa domas un arī viņa personīgais darbs."

Nodibinot Latvijā autoritāru režīmu, mainījās valsts budžeta nozīme un drīz vien arī tā saturs. Saskaņā ar 1924.gada likumu budžetu pieņēma Saeima un valdībai bija jāsaimnieko šī budžeta robežās. Pēc 15.maija valdība pati sev pieņēma budžetu.

1936.gada 3.martā Ministru kabinets izdeva jaunu likumu par valsts budžetu. Tas atļāva jau pieņemtu valsts budžetu pārkārtot, "ja valsts drošības vai svarīgas saimnieciskas intereses to prasa." Valsts budžets iedalāms pamata budžetā un speciālā budžetā. Pamata budžetā ietilpināmi resoru budžeti, kuros ieņēmumi un izdevumi fiksējami bruto summās. Speciālajā budžetā ietilpināmi uzņēmumu un kapitālu budžeti neto summās, ja Finansu ministrija vai valsts kontrolieris neprasa bruto summas.

Vairāk nekā pusi no valsts budžeta sastādīja nodokļi, kuru kopsumma no 1934./35.gada līdz 1938./39. gadam pieauga gandrīz par 60%, kamēr iedzīvotāju ienākumi tā paša laika posmā pēc Finansu ministrijas vērtējuma bija pieauguši tikai par 25%. Tas rāda, ka autoritārās iekārtas laikā nodokļu skrūve tika stingri pievilkta. Ienākuma nodokli paaugstināja jau 1935.gadā. Līdz tam laikam no ienākumiem, kas iegūti no darba algām, atskaitīja 40% un aplika tikai atlikušos 60%. Pārgrozījumi, kurus valdība izdarīja 1935.gada oktobrī, atcēla minēto atskaitījumu tajos gadījumos, ja ienākumi no darba algas pārsniedza 24 tūkstošus latu gadā. Nopelnot 24 tūkstošus latu gadā, līdz tam laikam bija jāmaksā 1492 latu liels nodoklis, bet turpmāk 2806 lati, t.i., nodoklis tika gandrīz dubultots. Tiesa, valdība tajā pašā laikā nedaudz samazināja nodokļu likmi tiem, kuru gada ienākumi bija no 2000 līdz 2430 latiem.

Šķiet, ka lasītājam būs interesanti ielūkoties dažās 1936./37. saimniecības gada valsts budžeta pozīcijās, ar kurām radioklausītājus 1936.gada 30.aprīlī iepazīstināja Ēķis un kurus var atrast arī tā laika presē.

Pa atsevišķām ministrijām budžeta summas sadalās šādi (latos):

Komentējot budžetu, ministrs norādīja, ka tā apjoms tuvojas pirmskrīzes budžeta lielumam. Viņaprāt, ar to būs iespējams "apmierināt visnepieciešamākās vajadzības, ir iespējams arī plānveidīgi paredzēt zināmus kapitāla ieguldījumus, izvest būves, celt un nodrošināt saimnieciskās dzīves pamatus, dot reālu iespēju un drošu pamatu galvenām ražojošām nozarēm, nodrošināt algoto darbinieku izpeļņas, viņu pensijas un dot stabilitātes un nodrošinājuma sajūtu ikviena Latvijas pilsoņa dzīvē". Neiztika, protams, bez komplimentiem vadonim: Latvijas nacionālai valdībai ar Valsts prezidentu Kārļi Ulmani priekšgalā saimnieciskos un finansiālos jautājumos esot tikai viena vēlēšanās - vadīt saimniecību un finanses tā, lai Latvijas ražojošie spēki varētu strādāt netraucēti un būtu droši par sava darba augļiem utt., u.tml.

Ēķis tomēr bija spiests atzīt, ka vajadzību un "ļoti nepieciešamu vajadzību ir daudz", ka valstī ir vēl daudz tādu trūkumu, "kurus mēs labprāt vēlētos novērst un uzlabot iespējami īsā laikā, bet ko mēs diemžēl nevaram līdzekļu trūkuma dēļ", ka "jaunu līdzekļu sagādāšana ir aprobežota". Taču budžets nedrīkst pieaugt tādos apmēros, lai tas kļūtu par slogu saimnieciskajai dzīvei.

Ēķa vārds ir ļoti cieši saistīts ar Ķeguma hidroelektrostacijas celtniecību. 1936.gada 1.augustā viņš Latvijas valdības pilnvarā parakstīja līgumu ar zviedru firmām "Svenska Entrepenad A.B." (Stokholmā) un "A.B. Elektro - Invest" (Vesterosā) par stacijas būvi. Uzrunājot kontrahentus, ministrs atzīmēja, ka zviedru firmas, ar kurām stājas līguma attiecībās Latvijas valdība, ir labi pazīstamas, dažas pat ar pasaules slavu. Bez tam vidējām un mazām valstīm nepieciešams ciešāk sadarboties. Arī klimatiskie apstākļi Latvijā un Zviedrijā ir līdzīgi. Skanēja arī kārtējais reveranss: "Mūsu valsts un ministru prezidents Dr.K.Ulmanis un valdība ir paturējuši prātā, ka ar šādu grandiozu pasākumu, kāds ir Ķeguma spēkstacijas būve, būs iespējams pavairot ražošanas iespējas mūsu zemē tādā veidā, lai ieguldītā tautas nauda nestu labumu".

Pēc Ēķa domām, objekta celtniecības izmaksa būs apmēram 27 262 000 latu. Bez tam aptuveni 3 360 000 latus vajadzēs zemes iegūšanai, ceļu un aizsargdambju būvei, papildu vadu izbūvei un citām vajadzībām. Tātad kopā apmēram 30,6 milj. latu.

Noslēgtais līgums paredzēja, ka zviedriem jāuzbūvē hidroelektrostacija uz Daugavas pie Ķeguma ar visām mehāniskām un elektriskām ierīcēm, tāpat tilts pār Daugavu satiksmei, vajadzīgie aizsprosti, aizsargdambji, plostu, kuģu un zivju ceļi, mašīnu un slēguma ēkas, paredzot maksimālo jaudu līdz 70 000 kw, turklāt pirmās pakāpes jaudai jābūt līdz 35 000 kw. Bez tam jāuzbūvē strāvas līnija no spēkstacijas līdz Rīgai ar vajadzīgajiem transformatoriem un slēgiem. Būvdarbi jāveic ar tādu aprēķinu, lai Rīgas apgādi ar elektrību varētu sākt ne vēlāk kā 1939. gada 30. novembrī. Viss administratīvais un tehniskais personāls, kā arī pārējie darbinieki un strādnieki jāpieņem no Latvijas pilsoņu vidus. Izņēmuma kārtā ar būvinspektora piekrišanu var nodarbināt 12 ārzemniekus lietpratējus.

1936. gada 4. augustā Ministru kabinets pieņēma "Likumu par Ķeguma ūdens spēkstacijas būvi", līdz ar to apstiprinot 1.augusta līgumu. Būves vajadzībām valdība saņēma 11 milj. zviedru kronu lielu ilgtermiņa aizdevumu, kas ar "Stockholms Enskilda Bank" starpniecību bija atmaksājams līdz 1950. gadam.

1936. gada 1. septembrī Ulmanis un Ēķis parakstīja noteikumus par Ķeguma spēkstacijas būves inspekciju. Tie paredzēja, ka celtniecību uzraudzīs būvinspektors, viņa palīgs, finansu inspektors un viņiem pakļautie darbinieki.

Būvdarbi noritēja sekmīgi, un 1939. gada beigās Ķegums uzsāka elektroenerģijas piegādi Rīgai. Alojies gan bija Ēķis, izdarot 1936. gadā iepriekšējos aprēķinus par būvdarbu izmaksām. 1938. gadā viņš jau lēsa, ka spēkstacijas celtniecībai vajadzēs izmaksāt 52 milj. latu. No tiem 14,4 milj. latu deva ārējais aizņēmums (Zviedrijā), 4 milj. latu bezdarba apkarošanas fonds un 33,6 milj. latu iekšējais aizņēmums.

Otra plaša celtniecības nozare 30. gadu otrajā pusē, kura nebija domājama bez Finansu ministrijas piedalīšanās, tika dēvēta par monumentālo celtniecību. Ministru kabinets šim nolūkam 1935. gada 28. martā nodibināja īpašu monumentālo celtņu fondu, atvēlot tā vajadzībām 50 tūkstošus latu. Turpmāk bija paredzēts iemaksāt šajā fondā katru gadu 100 tūkstošus latu no valsts budžeta ieņēmumiem un 200 tūkstošus latu no Kultūras fonda līdzekļiem. Ēķis šajā sakarā rakstīja, ka Ministru kabinets ir nodibinājis īpašu nacionālās celtniecības komiteju, kuras uzdevums bija ievadīt "plānveidīgu saimniekošanu monumentālo būvju celšanā, kas mūsu zemes un valsts ārējo izskatu nākošos gados pārveidos." Kamēr 1935./36. budžeta gadā, pēc ministra datiem, būvēm bija paredzēti 19,6 milj. latu, tikmēr nākamajā budžeta gadā - jau 29,5 milj. latu, turklāt tas bija domāts tikai kā pamata budžets.

Taču monumentālās celtniecības forsēšana (Tiesu pils, Finansu ministrijas bloks, Kara muzejs, Vienības nams Daugavpilī un vēl, un vēl), ko inspirēja Ulmanis, radīja arī zināmas grūtības, īpaši attiecībā uz būvmateriāliem un kvalificētiem strādniekiem. Ēķis par to, piemēram, norādīja, 1938. gada 26. martā runājot Amatniecības kameras pilnsapulcē: "Mēs ražojam ķieģeļus apm. 100 milj. gabalu gadā. Apskatot Rīgas pašvaldības šogad projektētās būves, izrādās, ka Rīga viena pati grib izbūvēt 33 milj. ķieģeļu; te vajadzētu apm. 9000 vai 10 000 strādnieku un apm. 20 milj. latu naudas. Un tā ir viena pati Rīga! Lauku pašvaldības jau nepaliek iepakaļ. Bez tam mums ir iesākts lielais Ķeguma spēkstacijas būves darbs, kas arī ir laikā jānobeidz. Viss tas rāda, ka tik strauji būvēties nevar. Pašlaik jau ir sasniegts zināms kalngals, uz kuru vajaga censties palikt, bet kāpināt var tikai par tik, cik ir cilvēku, darba roku un materiālu."

Žurnāla "Ekonomists" tā paša gada 10. numurā finansu ministrs rakstīja: "Celtniecības uzsāktā un projektētā programma nav īsti saskaņojusies ar cenu kustību ārzemju tirgos; daudz iepirkts un ievests augstu cenu laikā, uz ko, programmai attīstoties lēnāk, būtu bijis iespējams ietaupīt cenu slīdēšanas brīdī."

Nav izslēgts, ka šāda skepse pret "šefa" politiku piespieda Ēķi demisionēt, lai dotos uz Varšavu par sūtni Polijā un Ungārijā, bet ar 1939. gadu arī Rumānijā. 1941.-1943. gadā Ēķis strādāja par padomnieku Latvijas vēstniecībā Vašingtonā. Tur viņš aizgāja arī viņsaulē.

Alfrēda Valdmaņa (1908-1970) laiks (16.06.1938-25.10.1939):

Priekšpēdējais ministrs

Kurzemes Ziemupes pagasta skolotāja dēls, absolvējis Liepājas valsts ģimnāziju, ieguvis tiesību zinātņu kandidāta grādu LU (1931), jau studiju laikā bija ierēdnis Tieslietu ministrijā. Neilgi nostrādājis Liepājas apgabaltiesā, turpināja strauji virzīties pa karjeras kāpnēm augšup Finansu ministrijā: juriskonsulta palīgs (1932-1934), juriskonsults (1934), vecākais juriskonsults (1934-1936), ministrijas centrālās juridiskās konsultācijas vadītājs (1936-1938).

Ulmanis, saskatījis Valdmanī labus valsts ierēdņa dotumus, iecēla viņu par savas autoritārās valdības finansu ministru. Valdmanis bija jaunākais Ministru kabineta loceklis - tikai 29 gadus vecs. Atšķirībā no Ulmaņa bijušais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš trimdā 1973. gadā izdotajā grāmatā "Kārlis Ulmanis, cilvēks un valstsvīrs" raksturo (295.lpp.) savu kolēģi kā egoistu, liekuli un lišķi. Pēc latviešu vēstures zinātnes patriarha, Ulmaņa biogrāfa prof. Edgara Dunsdorfa domām (Kārļa Ulmaņa dzīve - R., 1992., 312.lpp.), kuras ignorēt nav nekāda pamata, "Bērziņa spriedums par Valdmani ir pilnīgi pareizs".

Kā tas arī nebūtu bijis, taču nevar noliegt, ka Valdmaņa laikā tika pieņemti tādi nozīmīgi likumi kā vekseļu likums, čeku likums, likums par monumentālo celtņu fondu u.c. Tikai laika darboties tiem bija palicis pavisam maz...

Valdmanim vadot ministriju, ar viņa tiešu atbalstu nodibināja ārējās tirdzniecības departamentu, saimniecības racionalizācijas institūtu un zemes bagātību pētīšanas institūtu. Viņš piedalījās saimniecisko likumu izstrādāšanā un nacionālo saimniecisko uzņēmumu dibināšanā.

Domstarpību dēļ ar Ulmani, par kuru saturu nav īstas skaidrības vēl šobaltdien, Valdmanis demisionēja. Atstājis ministra krēslu, viņš darbojās advokatūrā, bet 1940. gada janvārī tika iecelts par Ķeguma hidroelektrostacijas ģenerāldirektoru.

Vācu okupācijas laikā Valdmanis diemžēl kļuva par kolaboracionistu, 1941. gada decembrī stājoties t.s. Latviešu pašpārvaldes tieslietu ģenerāldirektora postenī. Tiesa, 1943. gada sākumā viņš nostājās zināmā opozīcijā pret iekarotājiem, atbalstot prasību piešķirt Latvijai autonomiju. Kā tas bija sagaidāms, Valdmani atbrīvoja no ieņemamā amata, apcietināja un izsūtīja uz Vāciju, kur norīkoja darbā vācu kara saimniecībā.

Pēc kara Valdmanis darbojās latviešu bēgļu organizācijās. Ar nelaiķa notāra Borisa Zemgala vārdu viņš 1948. gadā publicēja Ženēvā apoloģētisku grāmatu "Dienās baltās, nebaltās" par savu darbību Latvijā un Vācijā. Miris Kanādā.

Jāņa Kaminska (1878- ?) laiks (26.10.1939-16.06.1940):

Pēdējais ministrs

Dzimis Elkšņu pagastā lauksaimnieka ģimenē. Pēc reālskolas beigšanas 1907. gadā saņēmis būvinženiera diplomu Rīgas Politehniskajā institūtā. Piektā gada revolūcijas laikā rosmīgi piedalījies sabiedriskajā dzīvē un cīņā pret patvaldību. Līdz 1914. gadam vadījis banku, skolu un fabriku celtniecību Krievijā.

Kopš 1921. gada Kaminskis bija Latvijas Valsts kontroles darbinieks - desmit gadus vadīja departamentu, bet no 1934. līdz 1939. gadam atradās valsts kontroliera postenī.

Viņam vadot Finansu ministriju, tika pieņemti tādi, kā tolaik vēl šķita, vajadzīgi normatīvie akti kā likums par Valsts apdrošināšanas uzņēmumu, likums par Latvijas Kredītbankas saistību nodrošināšanu, likums par 1934./40. gada un 1940. gada pārkārtoto valsts budžetu u.c.

1940.gada 1. janvārī tika publicēts pēdējais nopietnākais finansu problēmām veltītais raksts pagaidām vēl neatkarīgajā Latvijā. Tas bija J.Kaminska apskats "Finansu saimniecība 1939. gadā", kuru ievietoja savās slejās žurnāls "Ekonomists". Sniedzam dažus fragmentus no tā.

1939. gada sākumā konjukturālie apstākļi Latvijas saimniecībā visumā uzrādīja vēl kāpjošu virzienu, kaut arī starptautiskās saimniecības iespaidotas, atsevišķas nozares bija padotas slīdošai tendencei. 1940. gads turpretim sākas daudz nelabvēlīgākos apstākļos. Ir skarta atsevišķu rūpniecības nozaru produkcijas attīstība un tirdzniecības apgrozība; jauni apstākļi radušies arī finansu saimniecībā.

Valsts budžeta izpildīšanās. 1938./39. s. gada valsts budžets, pateicoties privātsaimniecības attīstības labvēlīgai norisei un saimnieciskās dzīves rosības vispārējam kāpumam, noslēdzās ar ievērojamu atlikumu. Pieņemot 1939./1940. s. g. budžetu, vēl nekas nerādīja, ka apstākļi varētu jūtamāk pasliktināties. Budžetu sastādot, tamdēļ arī rēķinājās ar iespēju uzturēt nesašaurinātu ražošanu un apgrozību, un līdz ar to budžeta ieņēmumus. 1939./40. s. gada pirmajā pusē šie aprēķini attaisnojās pat ar uzviju, turpretim gada otrajā pusē valsts budžeta ieņēmumu daļas atsevišķi posteņi paredzētos apmēros nerealizējās.

Ārkārtējie kara apstākļi arī mūsu valstij pagājušajā gadā radīja nepieciešamību pastiprināti rūpēties par valsts aizsardzības spēju pacelšanu. Apsverot šim nolūkam jaunas ieņēmumu rašanas iespējas, Finansu ministrija vadījusies no principa pirmā kārtā aplikt baudvielas un luksa preces, bet atturēties no pirmās nepieciešamības preču aplikšanas. Šajā sakarībā likums par sevišķu līdzekļu sagādāšanu valsts aizsardzībai un grozījumi likumā par valsts aizsardzības fondu paaugstina akcīzes tabakas ražojumiem un reibinošiem dzērieniem, paredz jaunas iemaksas no vieglo automobiļu īpašniekiem un pārdotā latola. Ņemtas arī iemaksas no dzelzceļu ieņēmumiem, līdz ar to paaugstinot preču un pasažieru pārvadāšanas tarifus.

Kredītiestādes. Notecējušajā 1939. gadā turpinājās kredītiestāžu tālāka izveidošana. Izbeidzās akciju banku pārreģistrēšanās, kuras rezultātā Latvijas Tautas banka pievienojās Vispārējai lauksaimniecības bankai, bet Liepājas tirgotāju banka - Ziemeļu bankai. Tādā kārtā Finansu ministrijas pārziņā esošais akciju banku skaits samazinājās no 7 līdz 5 bankām. Šis pārkārtojums par jaunu nostiprināja mūsu akciju banku stāvokli. Tāpat pārskata gadā turpinājās Finansu ministrijas pārziņā esošo krājaizdevu sabiedrību pārveidošana un apvienošana un to darbības saskaņošana ar 1937. g. likumu par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām. Gala rezultātā šis darbs deva 105 krājaizdevu sabiedrības agrāko 210 vietā.

Vācu tautības pilsoņu repatriācija nepalika bez sava iespaida uz mūsu kredītiestāžu skaitu, bet it sevišķi lielas pārvērtības tā radīja pašu vāciešu nodibināto kredītiestāžu darbībā. Tā no Finansu ministrijas pārraudzībā esošām iestādēm trīs, Pirmā Rīgas savstarpējā kredītbiedrība, Vācu centralās sabiedrības kase un krājaizdevu sabiedrība "Taupība", ar Ministru kabineta piekrišanu pārņēma Latvijas Kredītbanka likvidācijai, trīs krājaizdevu sabiedrības likvidējas pašas, trīs citas pievienojas latviešu krājaizdevu sabiedrībām, bet divas, kurās izrādījās pietiekošs latviešu tautības biedru skaits, turpina darbību latviešu vadībā.

Ārējie parādi 1939. gadā kopsummā ir jūtami samazinājušies. Ir gan pieaudzis 1936. gada un 1938. gada aizņēmums Ķeguma spēka stacijas būvei par 1,6 milj. latu, bet tajā pašā laikā Latvija izpirkusi savu 1928. gada ārējo 6% aizņēmumu, kā arī deldējusi aizņēmumu Ķeguma spēka stacijas būvei par apm. 0,8 milj. latu. 1928. gada 6%-īgā aizņēmuma parāda kapitāls līdz ar nenomaksātiem augļiem uz 1939. gadu sastādīja 39,4 milj. latu. Visu šo parādu izpirka ar 14,2 milj. latu ārzemju valūtā, t.i. par 25,2 milj. latu zem nominālās vērtības.

Ķeguma spēka stacijas būve tagad tuvojas noslēgumam, un pag. gadā tā jau sāka ražot elektrisko strāvu, ietaupot ievestās akmeņogles un līdz ar to valūtu. Līdz ar Ķeguma darbības uzsākšanu nodibināts arī Valsts elektrības uzņēmums Ķegums, kurš pārzinās elektrības ražošanu un tās novadīšanu līdz patērētājam. Jaunais uzņēmums pie tam izmantos ne tikai Ķeguma spēka staciju, bet tā mērķis ir elektrības apgāde visas valsts mērogā, izslēdzot pēc iespējas nevajadzīgos starpniekus. Ar šī uzņēmuma palīdzību būs dota iespēja arī palētināt elektrības tarifus lauksaimniecībā līdz Valsts Prezidenta norādītiem apmēriem.

Saprotams, ka "buržuāziskais" eksministrs nebija pieņemams padomju okupantiem, un 1941. gada 14. jūnijā no Miera ielas 9. nama 12. dzīvokļa Rīgā sākās Jāņa Kaminska trimdinieka ceļš uz Sibīriju. Viņš miris Latvijā. Kad? Varbūt uz šo jautājumu palīdzēs atbildēt "LV" lasītāji?