Ceļā uz Latvijas pilsonisku sabiedrību

Pēc Tirgus un sociālo

pētījumu centra

"Baltijas datu nams"

1997./1998. gada pētījuma

Pētījuma apraksts

Pētījuma dati iegūti, veidojot divas izlases: pilsoņu (1507) un nepilsoņu (1502), kas atbilstoši reprezentē Latvijas iedzīvotāju pilsoņu kopumu un nepilsoņu kopumu. Lai noskaidrotu Latvijā dzīvojošo Krievijas Federācijas pilsoņu viedokli, tika papildus aptaujāti 35 respondenti. Respondentu izvēlei tika piemērota vairākpakāpju nejaušās izlases metode. Pētījumam izvēlēts 301 aptaujas punkts, kur aptaujāti Latvijas iedzīvotāji vecumā no 15 līdz 75 gadiem. Kā aptaujas metode izmantota tiešā intervija respondentu dzīvesvietās. Aptaujas laiks no 1997. gada 20. novembra līdz 1998. gada 9. janvārim. Projekta vadītāja: Dr.soc. Brigita Zepa

Galvenie secinājumi

Pētījuma rezultātu salīdzinājums ar datiem, kas iegūti agrāko gadu pētījumos, ļauj secināt, ka pēdējā gada laikā ir augusi Latvijas iedzīvotāju apmierinātība ar savu labklājību. Ja 1996. gadā1 apmierināti ar savu ģimenes materiālo stāvokli bija 26% latviešu un 18% krievu, tad šajā pētījumā savas ģimenes materiālā stāvokļa pozitīvu vērtējumu sniedz 34% latviešu un 29% krievu. Tas liecina, ka pakāpeniskajiem uzlabojumiem makroekonomikā2, kas Latvijā bija vērojami kopš 1996. gada, seko arī neliela iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanās. Tas nav mazsvarīgs fakts, jo, kā liecina pētījumi bijušajās Austrumeiropas sociālisma valstīs, iedzīvotāju attieksme pret demokrātiskajām izmaiņām, pret valsti un tās institūcijām ir cieši saistīta ar apmierinātību ar savu labklājību. Arī Latvijā šī sakarība ir novērojama, piemēram, attieksmē pret Latvijas valstisko statusu nākotnē: tieši trūcīgāko vidū (tas attiecas gan uz pilsoņiem, gan nepilsoņiem) biežāk izplatīts viedoklis, ka Latvija varētu pievienoties Krievijai NVS sastāvā. Taču attieksmē pret demokrātijas attīstību Latvijā minēto sakarību varam attiecināt tikai uz pilsoņiem (īpaši, latviešiem): ar to, kā notiek demokrātiskie pārveidojumi Latvijā, vairāk apmierināti ir iedzīvotāji ar augstāku labklājības līmeni. Turpretī nepilsoņu vidū tieši cilvēki ar augstāku ienākumu līmeni un izglītību lielākā mērā pauduši neapmierinātību ar demokrātisko pārveidojumu norisi Latvijā. Tas nav tipisks gadījums, tāpēc jo rūpīgi izsverams.

Mūsu pētījuma rezultātu salīdzinājums ar datiem, kas iegūti 1991. un 1994. gada aptaujās, ļauj izdarīt secinājumu, ka laikā starp 1991. un 1994. gadu nelatviešu vidū ievērojami pieauga to skaits, kas iestājas par Latviju kā par neatkarīgu valsti. 1991. gadā pārliecību, ka Latvija nekad vairs nepievienosies Krievijai, pauda 35%, bet 1994.gadā — 53% citu tautību pārstāvju Latvijā. 1997.gadā par Latviju kā neatkarīgu valsti iestājas 56% nelatviešu.

Salīdzinot ar 1994. gadā veiktās aptaujas rezultātiem, Latvijas iedzīvotāju vidū ir palielinājies to skaits, kas pozitīvi vērtē padomju laika ieguldījumu gan ekonomikas, gan starpnacionālo attiecību sekmēšanā. Ja 1994. gadā 20% pilsoņu un 47% nepilsoņu piekrita, ka tikai pateicoties PSRS tautu palīdzībai padomju laikā, Latvijā tika sasniegts augsts ekonomikas un kultūras līmenis, tad šajā pētījumā minētajam apgalvojumam piekrīt 26% pilsoņu un 58% nepilsoņu. Gan pilsoņu, gan nepilsoņu vidū "labākas" atmiņas par padomju laikiem ir cilvēkiem, kas savas ģimenes materiālo stāvokli raksturo kā ļoti sliktu.

Latvijas pilsoņu un nepilsoņu ienākumu un izglītības līmenī nav būtisku atšķirību. 62% pilsoņu un 61% nepilsoņu savus izdevumus mēnesī uz vienu cilvēku ģimenē vērtē kā zemākus par Ls 50.

Būtiskākas atšķirības pilsoņu un nepilsoņu vidū ir pēc dzīves vietas: nepilsoņi vairāk koncentrēti pilsētās, no pilsoņiem ievērojama daļa dzīvo laukos, ciematos, mazpilsētās.

Raksturojot pilsoņu un nepilsoņu piederības sajūtu Latvijai, kas ir nepieciešams nosacījums pilsoniskās apziņas veidošanās procesā, jāatzīmē, ka 80% no pilsoņiem un nepilsoņiem jūtas cieši saistīti ar Latviju (no tiem "ļoti cieši" — 37% pilsoņu un 33% nepilsoņu). 94% pilsoņu un 90% nepilsoņu uz jautājumu "Vai Jūs esat domājis par aizbraukšanu no Latvijas?" atbildējuši, ka ir nolēmuši palikt Latvijā. Gan pilsoņu, gan nepilsoņu vidū ļoti neliels ir to cilvēku skaits (mazāk par 1%), kas noteikti ir nolēmuši aizbraukt no Latvijas. Aizbraukšanas iespējas vairāk apsver aptaujātie vecumā no 15 līdz 30 gadiem (17% no nepilsoņiem un 12% no pilsoņiem šajā vecuma grupā). Pilsoņu vidū iespēju emigrēt no Latvijas vairāk apsver turīgākie, turpretī nepilsoņu vidū šo iespēju vairāk apsver trūcīgākie, kā arī cilvēki ar augstāko izglītību.

Pētījuma rezultāti atklāj pretrunas nepilsoņu attieksmēs un uzvedībā: no vienas puses, vēlēšanās naturalizēties ir vāji izteikta, bet no otras puses, nepilsoņu vidū ir izplatīta negatīva attieksme pret nepilsoņa statusu. Par pasīvu attieksmi pret naturalizēšanos liecina tas, ka:

1) katrs piektais nepilsonis (18%) nevēlas iegūt Latvijas pilsonību, savukārt, 80% no tiem, kas nevēlas iegūt LR pilsonību, nevēlas iegūt nevienas valsts pilsonību;

2) no jauniešu grupas, kam ir dotas iespējas iegūt pilsonību, tikai katrs ceturtais (27%) plāno izmantot šīs iespējas tuvākā gada laikā;

3) divas trešdaļas nepilsoņu pagaidām personiski nav iepazinušies ne ar prasībām latviešu valodas un vēstures eksāmenos, ne ar naturalizācijai nepieciešamajiem dokumentiem.

Vērojama sakarība, ka tie, kam jau pašlaik ir tiesības naturalizēties, nesteidzas tās izmantot, bet no tiem, kam naturalizēšanās laiks paredzams pēc vairākiem gadiem, vairākums pauduši vēlēšanos iegūt Latvijas pilsonību.

Nepilsoņu vidū ir krasi negatīva nostādne pret nepilsoņa statusu, kas pamatā izpaužas tā psiholoģiskajā uztverē: nepilsoņi uzskata, ka būt nepilsonim Latvijā nozīmē izjust psiholoģisku nedrošību par savu statusu un rītdienu (73% nepilsoņu, 43% pilsoņu), būt nepilsonim nozīmē izjust pazemojumu (47% nepilsoņu, 17% pilsoņu). Šos aspektus biežāk uzsver nepilsoņi ar lielākiem ienākumiem, augstāku izglītības līmeni un rīdzinieki.

Savukārt, pilsoņi vairāk uzsver "priekšrocības", ko dod nepilsoņu statuss, jo nepilsonim ir vieglāk aizbraukt uz Krieviju (77% pilsoņu, 71% nepilsoņu) un nepilsoņu puišiem ir labāk, jo nav jādien armijā (72% pilsoņu, 62% nepilsoņu).

74% nepilsoņu un 83% pilsoņu piekrīt, ka sadzīvē nav nekādu atšķirību starp pilsoni un nepilsoni. Mazāk ir to, kas piekrīt, ka nepilsonis Latvijā ir līdzvērtīgs pilsonim (31% nepilsoņu, 54% pilsoņu). Kopumā tas liecina, ka pilsoņi mazāk saista nepilsoņa statusu ar psiholoģisku nedrošību, savukārt, nepilsoņiem pret nepilsoņa statusu ir negatīva nostāja.

Galvenie iemesli, kāpēc ievērojama daļa nepilsoņu nevēlas kļūt par Latvijas pilsoņiem, ir: neticība savām spējām nokārtot eksāmenus latviešu valodā un Latvijas vēsturē (40% jauniešu vidū, 56% vecumā no 30 gadiem), ieinteresētības trūkums (26% jauniešu un 37% vecumā no 30 gadiem), atsvešinātība no Latvijas valsts (piektā daļa kā jauniešu, tā vecāka gadu gājuma nepilsoņu), nevēlēšanās uzņemties šīs valsts pilsoņa pienākumus, neuzticēšanās Latvijas valstij (arī piektā daļa kā jauniešu, tā vecāka gadu gājuma nepilsoņu), psiholoģiski negatīva nostāja pret naturalizācijas procedūru (trešā daļa kā jauniešu, tā vecāka gadu gājuma nepilsoņu).

Kaut arī vairākums nepilsoņu atzīst, ka latviešu valodas un vēstures pārbaudījumi naturalizācijai ir nepieciešami (54% nepilsoņu uzskata, ka ir jākārto pārbaudījumi latviešu valodā, 34% — ka ir jākārto pārbaudījumi vēsturē, 26% un 34% atbilstoši izsakās par pārbaudījumiem varbūtības formā), tomēr katrs otrais uzskata, ka prasību līmenis ir pārāk augsts. Pārāk augstas prasības latviešu valodas un vēstures pārbaudījumā šķiet atbilstoši 48% un 56% nepilsoņu. Tai pašā laikā ar šīm prasībām iepazinusies ir tikai viena trešdaļa nepilsoņu. Kopumā tas liecina, ka nepilsoņi savu vērtējumu izdara, balstoties uz netiešu informāciju. To apstiprina arī fakts, ka tikai 7% nepilsoņu pēdējo divu gadu laikā ir bijusi saskarsme ar Naturalizācijas pārvaldi, kas ir vienīgā vieta, kur iepazīties ar naturalizācijas prasībām.

No nepilsoņiem, kas plāno iegūt LR pilsonību naturalizējoties (27% jauniešu vidū, 67% vecumā no 30 gadiem), kā galvenos motīvus tam min vēlmi just piederību Latvijas valstij (83%un 93%), drošības sajūtu (76% un 85%) un rūpes par bērniem (83% un 80%). Lielākā daļa no nepilsoņiem vēlas, lai viņu bērni kļūtu par LR pilsoņiem, un tikai 5% pauž negatīvu attieksmi pret to. (Drošības sajūta ir arī galvenais iemesls, kādēļ aptaujātie Krievijas Federācijas pilsoņi ir pieņemuši KF pilsonību, jo 82% KF pilsoņu nevēlējušies palikt vispār bez pilsonības un 60% KF pilsoņu šī pilsonība ļauj justies drošāk).

No tiem, kas neplāno iegūt LR pilsonību, vairākums uzskata, ka viņi mēģinātu iegūt Latvijas pilsonību, ja tās iegūšanas kārtība tiktu vienkāršota. 2/3 no nepilsoņiem uzskata, ka, ja vecuma ierobežojumu kvotas tiktu atceltas, visi viņa ģimenes locekļi naturalizētos.

Tikai 15% nepilsoņu ir saņēmuši nepilsoņu pases, vairākumam (60%) nepilsoņu ir negatīva nostādne pret šo dokumentu, vienlaicīgi viņi arī atzīst, ka nepilsoņu pase ikdienā pārāk netraucē. Savukārt, vairāk kā puse pilsoņu uzskata, ka nepilsoņa pase ir līdzvērtīgs dokuments pilsoņa pasei.

Salīdzinot to problēmu loku, ar kurām saskārušies gan pilsoņi gan nepilsoņi, redzams, ka līdzīgas problēmas ir bijušas gan vieniem, gan otriem, neatkarīgi no pilsoniskā statusa. Nepilsoņiem biežāk ir bijušas problēmas atrast darbu (30% nepilsoņu, 26% pilsoņu), tai pašā laikā katrs trešais no pilsoņiem krieviem minējis, ka viņam ir bijušas grūtības atrast darbu. Tātad pilsoniskais statuss nav galvenais cēlonis grūtībām atrast darbu. Noskaidrojot valodas zināšanas, izrādās, ka tieši tiem, kas nezin, vāji zina latviešu valodu, Latvijā ir visgrūtāk atrast darbu.

Nepilsoņu atbildēs ir jūtama nespēja individuāli risināt ar pilsonības ieguvi saistītos jautājumus, skaidri definēt savu nostāju, kā arī nekonkrētība vēlmju izpausmē, kas zināmā mērā ir skaidrojama kā padomju režīma sekas un ir pārejas sabiedrības pazīme (to pašu varētu attiecināt arī uz pilsoņiem citu problēmu risināšanā). Tai pašā laikā tas paver ceļu manipulācijai ar šo iedzīvotāju grupu, veidojot negatīvu nostāju pret pilsonības jautājumu un naturalizācijas procedūru.

Fokusa grupu diskusijās nereti izskanēja doma par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) un Naturalizācijas pārvaldes (NP) darbinieku nelaipnu izturēšanos pret klientiem. Aptaujas dati liecina, ka divas trešdaļas no tiem, kas apmeklējuši PMLP un NP, ierēdņu attieksmi vērtē pozitīvi. Kā negatīvu ierēdņu attieksmi biežāk vērtē tie, kas nepārvalda latviešu valodu: no tiem, kas latviski nespēj sazināties, 14% minējuši, ka attieksme pret viņiem ir bijusi ļoti negatīva, bet no tiem, kas latviski runā brīvi, — tikai 5%. 93% nepilsoņu pēdējo divu gadu laikā nav bijusi saskarsme ar NP, 67% nav bijusi saskarsme ar PMLP.

Runājot par esošā Pilsonības likuma izmainīšanu, būtiski atšķiras pilsoņu un nepilsoņu viedokļi. 69% nepilsoņu un 28% pilsoņu uzskata, ka esošais Pilsonības likums būtu jāmaina. No tiem, kas vēlas izmaiņas Pilsonības likumā, 15% pilsoņu atbalsta viedokli, ka prasībām pret pretendentiem uz pilsonību vajadzētu būt stingrākām. Vairāk ir tādu, kas uzskata, ka pilsonības iegūšanas kārtību varētu vienkāršot, īpaši tas attiecas uz Latvijas vēstures pārbaudījuma prasībām (1/3 pilsoņu, 2/3 nepilsoņu). Latviešu valodas pārbaudījuma vienkāršošanu atbalsta (1/5 pilsoņu, vairāk kā puse nepilsoņu), vecuma kvotu atcelšanu atbalsta 1/4 pilsoņu un 2/3 nepilsoņu.

Pilsoņu viedokļi par pilsonības piešķiršanas kārtību atšķiras, jo daļa pilsoņu atbalsta tā vienkāršošanu, bet otra daļa iestājas pret to. Gados vecākie pilsoņi aizstāv stingrākus kritērijus jautājumā par to, kam ir tiesības uz Latvijas pilsonību, viņi biežāk iestājas par to, ka tiesības uz pilsonību ir tikai tiem, kas paši un kuru vecāki ir bijuši pilsoņi līdz 1940. gadam (54%). Savukārt, jaunieši pilsoņi biežāk aizstāv viedokli, ka pilsonība piešķirama visiem, kas dzimuši Latvijā (34%), viņi biežāk atbalsta arī citus atvieglojumus pilsonības iegūšanā. Šie dati liecina par latentu konfliktu starp paaudzēm, arī pilsoņu vidū, jo jaunākās paaudzes pilsoņi iestājas par mazāk stingrām prasībām nepilsoņiem naturalizējoties, salīdzinot ar vidējo un vecāko paaudzi.

Gan pilsoņi, gan nepilsoņi atbalsta viedokli, ka pirmām kārtām pilsonība būtu piešķirama bērniem, kas dzimuši Latvijā, to atbalsta 82% no pilsoņiem ("pilnībā piekrīt" 51%, "drīzāk piekrīt" — 31%; no tiem — 77% ir latvieši pilsoņi, 94% — krievi pilsoņi), no nepilsoņiem to atbalsta 95% ("pilnībā piekrīt" 83%, "drīzāk piekrīt" — 12%). Vienlaicīgi izmaiņas pilsonības likumā par nepieciešamām uzskata tikai 28% pilsoņu, kas liecina, ka pilsonības piešķiršana bērniem, dzimušiem pēc LR neatkarības atgūšanas, netiek saistīta ar izmaiņām pilsonības likumā. Vairums pilsoņu (74%) un nepilsoņu (94%) atbalsta arī viedokli, ka jaukto ģimeņu locekļiem, kur vienam no laulātajiem ir pilsonība, bet otram — nav, būtu piešķirama pilsonība. Līdzīgi kā citos gadījumos latviešu pilsoņu vidū (atbalsta — 72%) šāds viedoklis ir mazāk populārs nekā pilsoņu krievu vidū (atbalsta — 87%).

Pētījuma rezultāti ļauj secināt, ka masu saziņas līdzekļi ir svarīgs potenciāls Latvijas sabiedrības integrēšanai, jo vairāki sabiedriskie saziņas līdzekļi savās auditorijās apvieno dažādu tautību cilvēkus. Pirmkārt, TV programmas, dažas vairāk un dažas mazāk, apvieno savās auditorijās dažādu tautību un pilsoniskā statusa cilvēkus; otrkārt, dažādība vērojama arī radio programmu auditorijās, jo radio bieži vien izvēlas saskaņā ar muzikālo gaumi nevis valodu, taču radio ir mazāk populārs masu saziņas līdzeklis, sevišķi gados vecāku nepilsoņu vidū; treškārt, arī lielākie latviešu preses izdevumi ("Diena" un "Lauku Avīze") pakāpeniski piesaista savās auditorijās nelatviešus, jo svarīgāk tas ir tāpēc, ka preses izdevumi saista vismotivētāko auditoriju: par preses izdevumiem jāmaksā, to lasīšana prasa zināmu inteliģences pakāpi.

Raksturojot Latvijas iedzīvotāju atbalstu politiskajām ideoloģijām, jāuzsver, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem vēl visai nepilnīga ir politisko ideoloģiju izpratne, politiskie uzskati nereti ir pretrunīgi, taču redzam, ka pakāpeniski tie veidojas. Pašnovērtējumā iedzīvotājiem, sevišķi latviešiem, ir tendence nedaudz vairāk uzsvērt labējo orientāciju, nekā to apliecina viņu uzskati noteiktos jautājumos: par valsts vai privātīpašumu, par indivīda vai valsts atbildību par iedzīvotāju labklājību u.c. Dati liecina, ka nepilsoņu vidū vairāk izplatīta kreisā orientācija, salīdzinot ar pilsoņiem.

Salīdzinot atbalstu ideoloģijām un politisko izvēli, redzams, ka pilsoņu vidū raksturīga neatbilstība starp vienu un otru: kaut arī lielai daļai tuvāka šķiet sociāldemokrātiska ideoloģija, politiskā izvēle notiek par labu partijām ar konservatīvu ideoloģiju. Nepilsoņi ir vairāk kreisi orientēti gan pēc ideoloģiju atbalsta, gan arī pēc "iedomātās politiskās izvēles" (par kuru partiju Jūs balsotu...?), kas iespējams daļēji ir tādēļ, ka tieši kreisās partijas vairāk pretendē uz nepilsoņu interešu aizstāvību.

Jāuzsver, ka politiskā izvēle ir viens no tiem jautājumiem, kurā pilsoņu un nepilsoņu nostāja ir krasi atšķirīga. Vairums gadījumos partiju atbalstītāju vidū ievērojami dominē viena vai otra iedzīvotāju grupa (latvieši, nelatvieši). Raksturīgi, ka pret partijām, kuras atbalsta pārsvarā viena iedzīvotāju grupa, ir krasi negatīva nostāja otrai iedzīvotāju grupai. Tā pret "Līdztiesību", Krievu pilsoņu partiju, Latvijas Sociālistisko partiju, kuras pārsvarā atbalsta nelatvieši, ir negatīva nostāja no latviešu puses, savukārt, pret apvienību "Tēvzemei un Brīvībai un LNNK", kuru pārsvarā atbalsta latvieši, negatīva nostāja ir nelatviešiem.

Latvijas iedzīvotāju iesaistīšanās sabiedriskajā dzīvē ir visai vāja, trīs ceturtdaļas pilsoņu un 90% nepilsoņu nav nevienas sabiedriskas organizācijas biedri. Tas nozīmē, ka pamatā cilvēki kontaktējas ar ģimenes locekļiem, draugiem, kolēģiem, bet viņi neveido jaunus sociālo kontaktu tīklus, kas paplašinātu viņu saikni ar citiem cilvēkiem, sekmētu viņu integrāciju Latvijas sabiedrībā. Populārākās sabiedriskās organizācijas Latvijā ir arodbiedrības (12% pilsoņi, 5% nepilsoņi), reliģiskās organizācijas, baznīcu draudzes (6% pilsoņi, 2% nepilsoņi), sporta, atpūtas organizācijas (4% pilsoņi, 1% nepilsoņi).

Latvijas iedzīvotāji, gan pilsoņi, gan nepilsoņi, vairāk uzticas institūcijām, kuru uzdevums ir informēt un izglītot sabiedrību, bet ievērojami mazāk valsts varas iestādēm (Saeimai uzticas 21% pilsoņu un nepilsoņu, Ministru kabinetam — 26% pilsoņu un 22% nepilsoņu) un politiskajām partijām (ap 10%). Vairums gadījumos pilsoņi, salīdzinot ar nepilsoņiem, pauduši lielāku uzticēšanos institūcijām, izņēmums ir policija un tiesu sistēma. Šie dati liecina par ierindas cilvēku un valsts atsvešinātību, tas sekmē negatīvas attieksmes veidošanos pret naturalizācijas procedūru, piedod tai emocionālas neapmierinātības gaisotni. Par Valsts cilvēktiesību biroju, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, Naturalizācijas pārvaldi gandrīz katrs otrais pilsonis un ap 40% nepilsoņu nav spējuši sniegt konkrētu atbildi, acīmredzot, viņi vāji vai nemaz nav informēti par minētajām organizācijām.

Politiskā uzticēšanās un ticība savas politiskās ietekmes iespējām ir būtiski sabiedrības integrācijas rādītāji. Redzam, ka Latvijā, līdzīgi tas ir arī citās Baltijas valstīs3, raksturīga ir izteikta distance starp masām un augstākajām valsts varas struktūrām. Cilvēki jūtas atsvešināti no varas struktūrām, tas arī mazina ticību tām, ierobežo kontaktus starp sabiedrību un līderiem. Ir izveidojušies kontaktu tīkli gan "augšējā", t.i., varas, gan "apakšējā", t.i., ierindas cilvēku līmenī, taču ļoti vājas ir saites, kas savienotu abus līmeņus. Īstenībā varas struktūras un iedzīvotāju kopums veido it kā smilšu pulksteņa veidolu: ir paplašinājums augšā un apakšā, bet savienojums vidū ir tik tikko manāms. Tas praktiski izslēdz ietekmes iespējas "no apakšas", mazinot "augšu" atbildību pret iedzīvotājiem. Tā ir vāji attīstītas pilsoniskās sabiedrības pazīme.

Latvijas sabiedrībai raksturīgi, ka vairākums tās iedzīvotāju strikti iestājas par materiālajām vērtībām, mazāku nozīmi piešķirot sociālajām, estētiskajām vērtībām, līdzīgi uzskati ir pilsoņu un nepilsoņu vidū. Tas ir saprotami, jo izriet no sabiedrības zemā labklājības līmeņa. Taču svarīgi ir uzsvērt, ka kopīgas vērtības ir sabiedrību stabilizējošs faktors. Līdzīgi kā valstīs ar augstāku dzīves līmeni, arī Latvijā jaunā paaudze lielāku nozīmi piešķir tādām sociālajām vērtībām kā: līdzdalība valsts lēmumu pieņemšanā, līdzdalība problēmu risināšanā darbā un dzīvesvietā, virzība uz humānāku sabiedrību, vārda brīvība. Tas nozīmē, ka tās ir vērtības, kas Latvijas sabiedrību nākotnē varētu vienot ievērojami spēcīgāk, salīdzinot ar pašreizējo situāciju. Taču svarīgi šo procesu ir apzināt un virzīt.

Katrs trešais nepilsonis uzskata, ka grūtāk pildāmais pilsoņa pienākums pret valsti ir valsts valodas apguve. Nepilsoņu vidū aptuveni 20% atzīst, ka latviešu valodu nezina vispār, bet 40% savas valodas zināšanas vērtē kā ļoti sliktas. Salīdzinoši sliktākas latviešu valodas zināšanas ir vecākiem cilvēkiem nekā jauniešiem. Savas latviešu valodas zināšanas uzlabot vēlētos 73% nepilsoņu un 60% pilsoņu no tiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu. Vēlme apgūt latviešu valodu pamatojas ikdienas nepieciešamībā, jo vairāk kā puse nepilsoņu, kam dzimtā valoda nav latviešu, uzskata savas valodas zināšanas par nepietiekamām, lai kārtotu ikdienas darījumus un pildītu darba pienākumus. Jāatzīmē, ka latviešu valodas zināšanu zemais līmenis sabiedrībā ir viens no galvenajiem faktoriem, kas kavē tās integrāciju.

Lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa (vairāk kā 90%) — gan pilsoņi, gan nepilsoņi — uzskata, ka Latvijas iedzīvotājiem ir brīvi jāpārzina latviešu valoda. Taču tajā pašā laikā 79% nepilsoņu atbalsta krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešanu.

Latviešiem raksturīgi, ka viņi izjūt lielāku distanci pret citu grupu cilvēkiem, salīdzinot ar citu tautību pārstāvjiem Latvijā. Tā ir īpatnība, kas izriet no latviešu un citu tautību atšķirīgajām sociālās distances izjūtām. Latviešu piesardzību attiecībā pret citu tautību piederīgajiem varētu skaidrot arī ar etniskās identitātes apdraudētības sajūtu, kas latviešu vidū joprojām vēl ir saglabājusies no padomju režīma laikiem (28% latviešu jūt bažas, ka varētu zaudēt etnisko identitāti). Taču jāuzsver, ka jaunākās paaudzes piederīgie un cilvēki ar augstāko izglītību ir vairāk "atvērti" tuviem kontaktiem ar dažādu tautību cilvēkiem.

Kaut arī pastāv atšķirīga distances izjūta starp latviešiem un nelatviešiem, jāuzsver, ka ikdienā pastāv dažāda veida kontakti starp latviešiem un citu tautību piederīgajiem: vairāk kā katrā desmitajā latviešu ģimenē kāds ģimenes loceklis ir krievu vai citas tautības piederīgais, gandrīz katrā otrā latviešu ģimenē ir citu tautību radinieki. Ap 90% latviešu draugu un paziņu lokā ir citu tautību piederīgie. Šie dati liecina, ka starp latviešiem un citu tautību piederīgajiem pastāv dažāda veida kontakti, tāpēc nepamatoti būtu apgalvot, ka pastāv divas noslēgtas kopienas. Taču jāuzsver, ka saskarsmē ar citu tautību pārstāvjiem pamatā tiek lietota krievu valoda. Tā, piemēram, no tiem nepilsoņiem, kam starp darba kolēģiem ir latvieši, galvenokārt, latviski darbā runā tikai 6%, 17% — vairāk latviski nekā krieviski, bet 76% darbā runā vairāk vai, galvenokārt, krievu valodā. Kopumā, ievērojot pilsoņu un nepilsoņu atšķirīgo attieksmi pret latviešu valodu, piederības sajūtu Latvijai un latviešu valodas zināšanas, var teikt, ka pastāv vairāki divkopienu valsts veidošanos veicinoši apstākļi.

Lielāko sabiedrības daļu vieno kopējas vērtības: sabiedrības labklājības celšana, drošība, kas ir sabiedrību stabilizējošs faktors. Jaunāko paaudzi vieno lielākas nozīmes piešķiršana sociālajām vērtībām: līdzdalībai valsts lēmumu pieņemšanā, līdzdalībai problēmu risināšanā darbā un dzīvesvietā, virzībai uz humānāku sabiedrību, vārda brīvībai. Tas ir pozitīvs rādītājs ceļā uz integrētas pilsoniskās sabiedrības veidošanos.

................................

1 Rose R., Vilmorus / Baltic Data House & Saar Poll. New Baltic Barometer III: A Survey Study, University of Strathclyde, Glasgow, 1997.

2 sk. Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija. Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. Rīga, 1997.g. decembris.

3 Rose R., Vilmorus / Baltic Data House & Saar Poll. New Baltic Barometer III: A Survey Study, University of Strathclyde, Glasgow, 1997.

Pētījuma rezultāti

Latvijas iedzīvotāju pilsoniskais statuss

Kā zināms no statistikas, Latvijā pilsoņi veido 72% no iedzīvotāju kopskaita. Pētījuma projekta stadijā izvirzījās jautājums, ka lietderīgi būtu noskaidrot to pilsoņu daudzumu, kas, būdami Latvijas pilsoņi, vienlaicīgi ir arī kādas citas valsts pilsoņi. 95% no Latvijas pilsoņiem uz šo jautājumu atbildēja noliedzoši, ap 0,4% atzinuši, ka ir citas valsts pilsoņi, bet nepilni 5% uz šo jautājumu nav snieguši atbildi. Tātad pavisam drošu atbildi uz izvirzīto jautājumu nevaram sniegt. 97% no pilsoņiem ir Latvijas pilsoņu pases, 2% aptaujas laikā vēl bija saglabājušās bijušās Padomju Savienības pases, 1% snieguši citu atbildi uz šo jautājumu.

No tiem, kas dzīvo Latvijā, bet nav tās pilsoņi, pie nepilsoņiem sevi pieskaitījuši 97%, nedaudz vairāk kā 2% ir ārzemnieki ar pastāvīgu vai termiņa uzturēšanās atļauju, nepilns procents atzinuši, ka viņiem nav oficiāla juridiskā statusa.

No tiem, kas nav Latvijas pilsoņi, 93% izteikušies, ka viņi nav arī citas valsts pilsoņi. Nepilni 5% atzinuši, ka viņi ir citas valsts pilsoņi (Krievijas Federācijas un citu valstu pilsoņi), 2% nav snieguši atbildi.

No tiem, kam pašlaik nav Latvijas pilsonības un kas arī nevēlas to iegūt (aptuveni katrs piektais no Latvijā dzīvojošajiem nepilsoņiem), 80% izteikušies, ka nevēlas iegūt nevienas valsts pilsonību, 4% vēlas iegūt Krievijas Federācijas pilsonību, 2% kādas citas bijušās PSRS republikas pilsonību, 2% kādas Rietumeiropas valsts pilsonību, pārējie (12%) vēlas kļūt par kādas citas valsts pilsoņiem.

Latvijas pilsoņu un nepilsoņu

sociāli demogrāfiskais

raksturojums

Pilsoņu vidū ir 80% latviešu, 15% krievu un 5% citām tautībām piederīgie. Savukārt, no nepilsoņiem 67% ir krievi, 12% — baltkrievi, 10% — ukraiņi, 3% — poļi, 3%— lietuvieši, 4% — citu tautību pārstāvji (1.zīm.). (Pēc LR Statistikas komitejas datiem 1997. gadā 78.2% no pilsoņiem bija latvieši, 16.3% krievi, bet starp nepilsoņiem — 1.6% bija latvieši, 66% — krievi, 12% — baltkrievi, 9% — ukraiņi1).

Pilsoņu vidū vairāk pārstāvētas vecuma grupas no 15—40 gadiem un tie, kas vecāki par 60. Nepilsoņu grupā gandrīz katrs ceturtais (24%) ir vecāks par 60 gadiem. Savukārt, jauniešu grupas īpatsvars nepilsoņu vidū ir mazāks nekā pilsoņu vidū (26% pilsoņu, 18% nepilsoņu) (2.zīm.).

1.zīm. Tautība. Kāda ir Jūsu tautība?

(% no LR pilsoņiem, n=1507; % no tiem, kas nav LR pilsoņi, n=1502)

2.zīm. Vecums. Kāds ir Jūsu vecums?

(% no LR pilsoņiem, n=1507; % no tiem, kas nav LR pilsoņi, n=1502)

1 Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1997., 49. lpp.

Turpinājums — seko