Latvijas kultūra — Eiropas svaru kausos

Šodien, 7. aprīlī, Latvija kā divpadsmitā no 44 valstīm, kas parakstījušas Eiropas kultūras konvenciju, Eiropas Padomē Strasbūrā aizstāv savu ziņojumu par nacionālo kultūrpolitiku. Eiropas Padome šo programmu sāka jau 1985.gadā, un līdz šim savus ziņojumus sniegušas Francija, Zviedrija, Austrija, Nīderlande, Somija, Itālija, Igaunija, Krievija, Slovēnija, Bulgārija un Lietuva.

Eiropas Padomes galvenais mērķis ir dot iespēju valstīm, kas piedalās šajā programmā, apzināties savus sasniegumus un kļūdas kultūrpolitikas īstenošanā, iegūt pilnīgu pārskatu par Eiropas valstu kultūras politiku un veicināt pieredzes apmaiņu. Latvijas Nacionālo ziņojumu par kultūrsituāciju valstī 1995. — 1996.gadā sagatavoja pētnieku grupa Latvijas Kultūras akadēmijas rektora Pētera Laķa vadībā.

Saskaņā ar programmas metodiku EP Kultūras sadarbības padomes sekretariāts ieceļ Eiropas ekspertu grupu piecu cilvēku sastāvā, ko vada EP Kultūras komitejas pārstāvis. Šie eksperti attiecīgajā valstī ierodas divas reizes uz vienu nedēļu. Latvijas kultūrpolitikas ziņojuma apspriešanai izveidotā ekspertu grupa Lielbritānijas reģionālās mākslas padomes direktora Kristofera Gordona (Christopher Gordon) vadībā mūsu valstī strādāja 1997. gada martā un jūnijā. Grupā bija Kultūras institūta eksperte Doroteja Ilžuka (Dorota Ilczuk) no Polijas, Kuhmo Starptautiskā kamermūzikas festivāla izpilddirektore Tūliki Karjalainena (Tuuliki Karjalainen) no Somijas, neatkarīgais eksperts Karls Johans Klēbergs (Karl–Johan Kleberg) no Zviedrijas un Eiropas Mākslas un kultūras mantojuma padomes viceprezidente Hilde Toihesa (Hilde Teuchies) no Beļģijas. Kopā ar ekspertu grupu Rīgā uzturējās EP programmas vadītāja Ritva Mičela (Ritva Mitchel), kas piedalījās Rīgā sarīkotajā starptautiskajā konferencē par kultūrpolitiku Baltijas valstīs.

Saskaņā ar Eiropas Padomes programmu nacionālajos ziņojumos īpaša uzmanība tiek pievērsta trim sfērām: kultūrpolitika radošās darbības atbalstīšanai, mākslas un kultūras finansēšanai, kultūras demokratizācijai un decentralizācijai un visu iedzīvotāju grupu maksimālai līdzdalībai kultūras dzīvē.

Latvijas Nacionālajā ziņojumā nodaļu par Latvijas kultūrsituācijas attīstību 20.gadsimtā izstrādājis akadēmiķis Jānis Stradiņš. ("Latvijas Vēstnesī" šis teksts publicēts 1997. gada 8. maija numurā.) Autors aplūkojis kultūras stāvokli gadsimta sākumā, kad Latvija vēl bija cariskās Krievijas sastāvā, pirmajos 20 neatkarības gados, Otrā pasaules kara laikā un padomju okupācijas gados. Nacionālajā ziņojumā iekļauts arī Imanta Ziedoņa pētījums par latviešu nacionālās kultūras identitātes problēmām. ("Latvijas Vēstnesī" publicēts 1997. gada 20. martā.) Atsevišķā nodaļā sniegts īss pārskats par ekonomiskajām, politiskajām un sociālajām pārmaiņām valstī pēc 1988. gada. Ziņojumā sniegts vispārējs pārskats par kultūrpolitikas likumdošanu, skatīta kultūratbildība dažādos līmeņos — Saeimā, Kultūras ministrijā, citās ministrijās un pašvaldībās, aplūkota kultūras finansēšanas struktūra un apjoms, raksturota kultūrizglītības piramīda un sabiedrības līdzdalība kultūras apritē, kā arī analizēta kultūrvērtību vieta sabiedrisko vērtību hierarhijā. Sniegts ieskats minoritāšu kultūras attīstībā un starptautiskajos kultūras sakaros.

Ziņojuma beigās izteikti secinājumi un vispārinājumi, kā arī pieņēmumi par iespējamām vēlamām izmaiņām kultūrpolitikā. Te izteikts arī atzinums, ka Latvijas kultūrpolitikas jomā līdz šim nav notikuši teorētiski pētījumi. Kultūrpolitika Latvijā kā neatkarīgā valstī vēl tikai veidojas. Kultūrpolitikai trūkst tādas stratēģiskas virzības, kas pietiekami reāli noteiktu arī taktiskos lēmumus. Visai nevienmērīgi notiek kultūras procesa pārvaldes decentralizācija, ne visas pašvaldības ir gatavas uzņemties savu kultūratbildības daļu.

Latvijas kultūrpolitikas ziņojums uz Strasbūru tika nosūtīts šā gada janvārī. Paralēli ziņojumu sagatavoja arī Eiropas Padomes ieceltā ekspertu padome. To Latvijas Kultūras ministrija saņēma februāra beigās. Pēc aizstāvēšanas Strasbūrā abi ziņojumi tiks izdoti labā poligrāfiskā izpildījumā un būs pieejami visiem interesentiem gan Latvijā, gan 44 Eiropas kultūras konvencijas valstīs un arī Kanādā, Izraēlā un Japānā.

Uz Strasbūru devusies delegācija kultūras ministres Ramonas Umblijas vadībā. Ziņojuma aizstāvēšana parasti ilgst četras stundas. Referenti savu stāstījumu ilustrēs ar videomateriāliem. Akciju sabiedrības "Laima", "Staburadze", "Rīgas vīni" un "Latvijas balzams" parūpējušās, lai pieņemšanā, kas notiks pēc ziņojuma aizstāvēšanas, viesi varētu nobaudīt kvalitatīvākos un gardākos Latvijas pārtikas rūpniecības izstrādājumus.

Vēlot labas sekmes mūsu delegācijai, jāapzinās, ka pēc Strasbūras darbs tikai sāksies. Kā uzsver ziņojuma autori, tas nav ne lūgumraksts, ne sūdzība Eiropas Padomei. Šis ziņojums visvairāk vajadzīgs mums pašiem — situācijas apzināšanai un nākotnes veidošanai. Tā nebūs burvju nūjiņa, kas atrisinās kultūras problēmas. Bet šis ziņojums darīs mūs pazīstamus citām valstīm un tautām, sekmēs savstarpēju bagātināšanos.

Nelielam ieskatam sniedzam fragmentu no Imanta Ziedoņa sagatavotās Latvijas ziņojuma nodaļas par latviešu nacionālo kultūras identitāti un Eiropas Padomes ekspertu ziņojuma secinājumus un ieteikumus (Kultūras ministrijas piedāvātajā tulkojumā).

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

No Latvijas nacionālā ziņojuma par kultūras situāciju valstī

Par mazo struktūrvienību jēgu un likteni

Visi uzlabojumi cilvēka dzīvē ir viņa gara darbības sekas. Liela daļa šīs darbības ir virzīta uz materiālas dabas uzlabojumiem, uz tehnoloģijas pilnveidošanu, to tad mēdz apzīmēt par materiālo kultūru. Pārējo daļu, kurai nav tik izteikta materiālas dabas mērķa, bet kas savus uzlabojumus veic garīgajā dzīvē, sauc par garīgo kultūru.

Šajā uzlabojumu procesā kultūru integrēšanos var nosaukt par procesu procesu. Tā ir savstarpēja uzlabošanās gaita. Tā vajadzētu būt. Mēs ceram un ticam, ja jau mēs uz to ejam.

Vienošanās pirmkārt ir stratēģiska: Eiropas Savienības dalībvalstis vienojušās kopīgā izpratnē, ka jaunā sistēma patur sevī mazas struktūrvienības neuzsūktas, neizkausētas muzicētā interešu kopmasā. Jo uz to māca kaut vai elementārais materiālu pretestības likums: koka latiņa, salīdzinot ar tās pašas koksnes un tāda paša biezuma sērkociņu kastīti, ir pārlaužama, bet sērkociņu kastīte ir nepārlaužama. Visas ģeovēsturiskās valstu apvienības ir sabrukušas un iznīkušas tikai viena cēloņa dēļ: tās nav saglabājušas, vieglprātīgi uzsūkušas sevī un asimilējušas sīkās struktūrvienības, tā grēkodamas pret vienu no būtiskajām "stipruma formulām".

Tikko tiek panākta stratēģiskā vienošanās par struktūrpolitiku, rodas savstarpēja uzticēšanās. Pārliecība, ka "mazās uzlabošanās" var dot "kopu uzlabošanos". Kādas tautas (nācijas) kultūra, kas līdz tam ir jutusi pašpietiekamību un izpratusi sevi kā pašnoteikšanos un norobežošanos zināmā īpatnībā sevī, jūt aicinājumu iziet un "uzlaboties pasaulē".

Latviešu dzejas klasiķim un filozofam Jānim Rainim ir tādas ģeniālas rindas: "Lielā dabas bezgalībā sīkā čaulā izbrauc dvēsele..."

Politiskā valodā runājot, šī doma šodien izskan kā vēlme un kā prasība palielināt mazo valstu lomu Eiropas stratēģiskajās struktūrās. Par to 1994.gadā runāja Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis no ANO tribīnes. Uz to pašu pastāvēja jau 1948.gadā zinātnieks, publicists un Latvijas vēstnieks Itālijā Arnolds Spekke. Viņa tēze: "Nāk laiks, kad pie vārda un jauna radīšanas prieka nākušas un nāk tās tautiņas un tautas, kuras agrākie varenie un gudrie vai nu vienkārši ignorēja vai, kāda vēlo gadu simtu Romas imperatora uzskatus izteicot, apzīmēja par "cilvēces papildu sektoru", kas pie gadījuma tomēr arī esot — pie gadījuma — jāņem vērā." Arnolds Spekke vārdos licis uzdevumu — lai notiktu mazo nāciju kultūru pētniecība (to skaitā latviešu), jo tām ir "citāda veida savstarpējās iespaidošanās zīmējums, cits paaudžu nesto uzskatu secības ritums nekā dažā labā citā Eiropas tautā". Tam (šim savpatajam ritumam) vajag dot iespēju redzami un vispārībai vajadzīgi izdalīties no pasaulmilzīgās iepītības un juceklīgas sajauktības.

Tā ir šobrīd dežurējoša doma visos sabiedrības līmeņos. 1993.gadā Romas pāvests filozofiski novērtēja tautu devumu, teikdams, ka tauta ir kaut kas tāds, "kurai kopēja labuma pēc piemīt sava autonomija". Līdzīgā kārtā no cilvēka vērtības veidojas sabiedrības vērtība.

Bet Francijas Republikas prezidents Žaks Širaks par tautu lomu Viseiropas struktūrā saka: "Mūsu tautas mantojušas senas un bagātas kultūras un valodas. Šai dažādībai piemīt daudzas priekšrocības: caur dialogu un viedokļu apmaiņu tās stimulēs savstarpējos sakarus."

Mani šobrīd interesē manas tautas izdzīvošanas garantijas. Pirmkārt, cik saprotošu izlīdzinājumu pasaules tautu kopums piedāvā latviešu tautai. Otrkārt, kādu balansu latviešu nācijai paredz pasaules valstis. Treškārt, kādā izlīdzinājumā un nolīgumā latviešu etniskās nācijas un politiskās nācijas vietu un lomu redz pasaules gaišākie prāti, personības, redzamākie humānisti. (Numerācija var būt arī citāda.) Latvieši dzīvo Austrumu un Rietumu sadurē — gan politiski, gan demogrāfiski, gan filozofiski difūzā cilvēktelpā, kurā visi šie spēki vērtējumus un spriedumus par mūsu tautu izsaka samērā diplomātiski izvairīgi. Uz to var paļauties, bet var arī nepaļauties. Mūsu vēsturiskā pieredze ir mācījusi mums būt piesardzīgiem, jo latviešu tauta ir novesta demogrāfiski kritiskā situācijā. Simtiem tūkstošu nevainīgu cilvēku deportācijas uz Sibīriju padomju asimilācijas politikas gados, turīgāko latviešu došanās bēgļu gaitās uz Rietumiem, visu turīgo saimniecību iznīcināšana piespiedu kolektivizācijā, spēcīgākās jaunatnes izskaušana okupācijas armiju obligātajā dienestā — tas viss būtiski ir iznīcinājis latviešu vidusšķiru. Protams, ka tas viss tika darīts okupantiskā mērķtiecībā, pie tam paradoksāli, ka "Latvijas valsts un tautas identitātes sistemātiska iznīcināšana sākās brīdī, kad citur pasaulē līksmoja par nacisma sakāvi, tāpēc Latvijas zeme un tauta ir abu režīmu — nacisma un komunisma — upuris". To ir teicis Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Viņš arī atgādināja, ka neviena cita zeme Otrajā pasaules karā nav zaudējusi gandrīz 40% pamatiedzīvotāju, nevienā citā Eiropas valstī pēckara laikā rusifikācijas rezultātā pamatiedzīvotāji nav kļuvuši par minoritāti septiņās lielākajās Latvijas pilsētās. Un šajā tautiski retinātajā cilvēktelpā, sava veida "brīvajā nišā" nu šodien strauji, blīvi un brīvi ienāk jauni demogrāfiski — pa lielākai daļai rusofiliski spēki, kas jebkuriem demagoģiskiem līdzekļiem pieprasa neko citu kā tieši politiskās tiesības, veikli maskēdamies aiz cilvēktiesību eiropeiskajiem postulātiem, lai jau varbūt pavisam tuvā nākotnē noteiktu valstisko toni Latvijā, iespējamā Krievijas satelītvalstī. Tas viss jāņem vērā, pirms runāt par Latvijas kultūras identitāti. Kultūra kā nācijas pašapziņas kvalitāte var justies droša tikai politiski garantētā telpā.

Taču Latvijas kultūra šodien nedzīvo žēlabu dzīvi. Neskatoties uz to, ka pasaulē notiek diezgan intensīva tautisko vērtību "izskalošana", kam ir savi objektīvie cēloņi: pasaulē vispār pastiprinājusies efemērā dzīves izjūta; sakāpināta entropijas apziņa; augošs plurālisms, bezmēra relatīvisms un anarhisms; arī sektantisms Dieva meklējumos. Arī Latvijas sabiedrības filozofiskā nesagatavotība (pēc ilgajiem padomju dezorientācijas gadiem) brīvi un blīvi ienākošajā jaunas informācijas straumē. Šī speciāli plānotā vide, dabiski, veicina pašmājās arī nacionālu nihilismu — notiek nacionālo vērtību diskreditācija. Turklāt Eiropas Savienības idejā steidzinātie procesi nereti pielaiž metodisku kļūdu, proti, apzināti (demagoģiski) vai neapzināti (aiz paviršības) idejas izvedumā (kas klasiski sastāv no trim secīgiem blokiem — provokatīvā, informatīvā un orientējošā) neievēro pēctecību un izlaiž pašu galveno līmeni — informāciju. Praktiski tas izskatās tā: tiek ieinteresēta pasaules sabiedrība koptautu jaunai kulturālai esībai un, nemaz nedodot nacionālo kultūras vērtību analīzi (tātad — informāciju) un neradot šo vērtību kopējo bagātinātspējīgo kultūrvērtību banku, uzreiz tiek veikta jau orientācija (piem., par ābolu standartkrāsu Viseiropas Ziemassvētku tirgū u. tml.; par Latvijas daudzveidīgās dabas standartizēšanu atbilstoši Eiropas masu tūrisma šabloniskajai gaumei u.tml.). Politiķim vai pafilozofētājam jau viegli atkārtot vārdus "vispārcilvēcīgs", "laikmetīgs", "integrācija", ja viņš pats īsti neapjēdz, kas ar šiem abstraktajiem jēdzieniem saistās konkrētā tautu eksistencē.

Atsevišķais, vietējais nacionālais nihilisms izpaužas līdzīgi: ierosinātas uz Eiropas Savienību, tautas jau orientē sevi uz izdzīvošanu tās vērtību pārpilnībā, aizmirsdamas veidot savu pienesuma bildi, neiedibina savu nacionālo vērtību kontus kopu vērtību bankā.

Pēc visa šeit minētā es uzdrošinos visiem daudzajiem kultūras skaidrojumiem pievienot vēl šo: kultūra ir pašapziņas kvalitāte. Un tikai kā pašapziņas kvalitāte tā var bagātināt citas kultūras.

Fragments no Imanta Ziedoņa

sagatavotās nodaļas

ziņojuma par kultūras politiku Latvijā

Vispārējie secinājumi

Uz komisiju atstāja dziļu iespaidu un patiesi pārliecināja to daudzo cilvēku apņēmība un mērķtiecība, ar kuriem nācās sastapties izpētes darba laikā. Latvijā ir patiesa vēlme nodrošināt un attīstīt kultūru grūtajos pārejas posma ekonomiskajos apstākļos. Pastāvošās grūtības mēs nevērtējam par zemu. Mums šķiet, ka pat postkomunistisko Baltijas valstu kontekstā atsevišķas Latvijā pastāvošās problēmas un spriedzes samezglojumi ir īpaši sarežģīti.

Nav acīmredzamu, vienkāršu risinājumu. Tāpēc kā mūsu vispārējo, tā atsevišķām problēmām veltīto ieteikumu raksturu noteica vēlme mēģināt ieteikt reālajiem apstākļiem vispiemērotākos risinājumus tā, kā mēs tos redzam no ārpuses. Tai pašā laikā šos mūsu ieteikumus nenoliedzami ietekmē mūsu zināšanas par vairākām citās Eiropas zemēs šobrīd pastāvošām kultūras finansēšanas sistēmām un par problēmām, kas tur rodas, veidojot un uzturot mūsdienīgu pilsonisko sabiedrību.

Latvijai ir paveicies, ka tā, par spīti komunistiskās kundzības pusgadsimtu ilgajiem novienādošanas un graušanas pūliņiem, ir spējusi veiksmīgi saglabāt tik nepārvaramu savas kultūridentitātes izjūtu — kā literatūrā, tā dziesmās un dejās. Pats par sevi šis apstāklis apliecina kultūras tradīciju spēku un vitalitāti. Tomēr mūsu vērojumi liek secināt, ka šis spēks var kļūt arī par kavēkli, tiklīdz tā rezultātā Latvijas kultūridentitāte tiek pārvērtēta no retrospektīvisma pozīcijām. Retrospektīvisms traucē atrast sazobi ar mūsdienu pilsētkultūras realitāti, sevišķi jau kosmopolītiskajā un ārējiem iespaidiem atvērtajā Rīgā. Tieši tāpēc savos secinājumos mēs tik lielu vērību pievēršam nepieciešamībai iztirzāt sarežģītos jautājumus, kas saistās ar profesionālisma un amatierisma "dilemmu", ar jaunatnes kultūru un kultūrizglītību, ar ieradumiem un kultūras (tostarp komerckultūras) patēriņu, ar krieviski runājošo iedzīvotāju situāciju.

Ņemot vērā to, ka valdības izvēlētais pārmaiņu un reformu kurss kopš 1991.gada ir bijis ekonomiski radikāls un politiski pragmatisks, nav nekāds brīnums, ka iespaids, ko šīs pārmaiņas ir gan tieši, gan pastarpināti atstājušas uz kultūras dzīvi, ir smags. Vienlaikus, zinot, ka apstākļos, kad bija vērojama vispārēja resursu samazināšanās, Kultūras ministrija un vietējās pašvaldības centās saglabāt rīcībspēju, cik vien iespējams, lielākai kultūras infrastruktūras daļai, mēs tomēr neesam pārliecināti, ka ir bijuši pietiekoši sistemātiski nacionāla mēroga mēģinājumi noteikt galvenās prioritātes un, kad tas nepieciešams, izdarīt stratēģisku izvēli. Skaidrs, ka vislielākā nozīme šai sakarā ir spējai uzņemties atbildību, kompetenču sadalījumam starp valsti un vietējām pašvaldībām un finansiālajām iespējām. Tāpēc arī mēs paužam savu norūpētību par iespējamām administratīvi teritoriālās un pašvaldību reformas konsekvencēm. (..)

Vispārējās dilemmas un iespējas

1. Kultūrpolitikas noformulēšana

• Ir vitāli nepieciešams veikt darbības, kas palielinātu dokumenta "Latvijas kultūrpolitikas pamatnostādnes", kas definē pašus fundamentālākos Latvijas kultūrpolitikas pamatprincipus, "ticamību" un efektivitāti. Mums šķiet, ka, lai šo dokumentu pārstātu uzlūkot kā ideju apkopojumu, kam ir mazs sakars ar praktiski realizēto politiku, ir jāveic sekojošais:

1. Latvijas amatpersonām jāsagatavo nepieciešamie papildu pasākumi.

2. Jāizstudē "Pamatnostādņu" iedzīvināšanas neveiksmes un dažādo kultūras jomu vidū skaidri jādefinē prioritātes, jo īpaši paturot prātā saspringto valsts un pašvaldību finansējuma situāciju.

3. Nopietna papildu pasākumu izdebatēšana parlamentā, kas, kā mēs ceram, tiks atspoguļota masu saziņas līdzekļos. Jauns stimuls šādai diskusijai varētu būt konference, veltīta Latvijas kultūrpolitikas novērtējuma rezultātiem Eiropas Padomes programmas ietvaros.

4. Latvijas amatpersonām aktīvi jāiesaistās darbībā, kas izriet no ziņojumiem "Mūsu radošā daudzveidība" un "In from the Margins" — dokumentiem, kuros no jauna tiek pārdomāta mūslaiku kultūrpolitika.

5. Pēc kāda laika jāsastāda jauna ilglaicīga programma.

• Mēs saprotam, ka valstij, kas atrodas pārejas situācijā, ir jābalstās uz esošās likumdošanas izmaiņām. Pārlūkota, moderna likumdošana ir svarīga, tomēr tiesību akti ir tikai ietvars. Šai sakarā mēs brīdinām no pārmērīgi cietas un detalizētas kultūru regulējošas likumdošanas. Daudzus jautājumus var atrisināt ar kārtējiem valdības lēmumiem, kas bieži vien daudz elastīgāk spēj atsaukties uz situācijas izmaiņām un jaunradušamies problēmām, nekā tas iespējams likumdošanas ceļā. Šādā kontekstā mēs saskatām lielo jēgu, kāda ir labi funkcionējošai kompetenču sadalei starp parlamentu un valdību.

2. Atbildības maiņa: valsts, reģioni, pašvaldības

• Vietējām pašvaldībām jānodrošina tādi apstākļi un finansējums, kas tām ļautu noteikt savas kultūrpolitikas virzienus saistībā ar ekonomiskās, sociālās un izglītības attīstības stratēģiju.

• Vietējā līmenī, piedaloties arī centrālā pārvaldes aparatāta pārstāvjiem, māksliniekiem, kultūrprocesu pētniekiem un personām, kuras tieši iesaistītas kultūras praksē, būtu vēlams organizēt publiskas debates, lai noskaidrotu vēlamo kompetences sadalījumu starp vietējām un reģionālajām kultūras institūcijām.

• Jānostiprina sadarbība starp Kultūras ministriju un vietējām pašvaldībām, tāpat arī saikne starp ministriju un vietējām iestādēm, no vienas puses, un nevalstiskajām organizācijām (tādām kā Sorosa fonds — Latvija, radošās savienības utt.), no otras puses.

• Kultūras ministrijas uzdevumos jāiekļauj darbība, kas vērsta uz kultūras attīstības monitoringu, esošo balto plankumu aizpildīšanu kultūras statistikā un tās samērošanu ar Eiropas standartiem.

• Mūsdienīga kultūrpolitika nav iedomājama bez daudzkārtīgām saiknēm starp kultūru un valsts sociālo un ekonomisko attīstību visos līmeņos. Kultūras ministrijas uzdevums ir nostiprināt sadarbību ar citām institūcijām un mudināt vietējās pašvaldības iedibināt formālas saites starp kultūru un citām nozarēm.

• Ministrijai jāgādā, lai Nacionālā kultūras padome (un jebkura cita tamlīdzīga institūcija) kļūtu par autoritatīvu un respektētu neatkarīgu padomdevēju aģentūru.

• No padomdevējām institūcijām jāprasa pilnīga sadarbība ar kultūrkapitālu — un otrādi.

• Ekspertu grupu novērtējums ir nopietna barjera pret iespējamu politisku iejaukšanos mākslinieciskajās izvēlēs un spriedumos. Ekspertu padomēm jāatrodas pastāvīgā pārraudzībā visā to tapšanas gaitā, un to sastāvam regulāri jāmainās.

3. Latvijas sabiedrības attīstības tendences

• Valsts un pašvaldības institūcijām jābūt atsaucīgākām uz vietēja mēroga iniciatīvām mākslu un kultūras jomā.

• Lai radītu nosacījumus pilsoniskās sabiedrības attīstībai, nopietnāk jāstimulē sabiedriskās dzīves demokratizācija un sabiedrības aktivitāte.

• Neatkarīgā sektora attīstībai būtisks ir sabiedrības atbalsts. Jaunākā neatkarīgo organizāciju attīstības tendence demokrātiskajās valstīs ir to darbības sakņošana partnerattiecībās ar valsti.

• Lai sekmētu neatkarīgā sektora attīstību Latvijā, valstij ir jāievieš labvēlīgāki tiesiskie mehānismi.

• Tolerance un kultūras sadarbība ir būtiska attiecībā uz visām nacionālajām minoritātēm, jo sevišķi attiecībā uz krievu valodā runājošo iedzīvotāju daļu.

• Lai minimizētu saspīlējumu un draudus nākotnē, svarīgi būs atrast veidus, kā nodrošināt sabiedrības krieviskās daļas kultūrtiesības.

4. Jaunie un vecie kultūras finansēšanas likumi

Lai radītu kultūras sektoram atbilstošu, mūsdienīgu finansēšanas klimatu, neizbēgami nāksies mainīt tradicionālo praksi un spert dažus specifiskus soļus. Mēs piedāvājam šādu sākotnējo rīcības plānu:

• Jāievieš kultūras aktivitāšu jauktas finansēšanas princips — valsts un pašvaldību finansējums kopā ar privāto.

• Jāizbeidz prakse, kad Finansu ministrija kārtējā budžeta gada laikā var iejaukties likumā nostiprinātajā finansējuma procesā.

• Jānosaka precīzi un skaidri kritēriji, pēc kuriem atbilstīgi akceptētās kultūrpolitikas nostādnēm tiek dalīts kultūras aktivitāšu finansējums.

• Kultūras institūcijām jādod iespēja elastīgāk izmantot finansējumu. Tas mudinās ieviest labāku stratēģisko plānošanu, kā arī palīdzēs produktīvāk izlietot un pārvaldīt naudu. Lai to panāktu, jāpabeidz metodoloģiskās izstrādnes uz izmaksām balstītas stratēģiskās plānošanas koncepcijas attīstīšanai un ieviešanai kultūras institūcijās.

• Jāpaplašina nodokļu atlaižu sistēma ziedojumiem, kas domāti kultūras mērķiem.

• Jāgarantē nodokļu atlaides un samazinājumi bezpeļņas organizācijām.

• Jāattīsta bezfiskāla rakstura stimulu sistēma, piemēram:

— atsevišķu kultūras projektu kopīgs valsts un privāto sponsoru finansējums (matching grants), kura gadījumā valsts subsīdija ir nosacījums, lai meklētu papildu finansējuma avotus;

— jāveicina bezpeļņas organizāciju attīstība, kuras darbojas kā vidutāji starp sponsoriem un mākslu;

— jāizveido sistēma, kā izteikt atzinību un gandarīt mecenātus un sponsorus.

5. Kultūras mantojums nākotnei

• Ir jārada speciāla valdības programma (piemēram, paredzot īpaši izdevīgus kredītu ņemšanas noteikumus), kas pavērtu iespējas restaurēt apdraudētās vēsturiskās celtnes.

• Kur tas iespējams, kultūras mantojuma vietas jāizmanto aktīvi un dinamiski. Piemēram, kombinējot tās ar izpildītājmākslām, iespējams sekmēt peļņu nesoša kultūrtūrisma attīstību.

• Īpaši jāuzsver nepieciešamība organizēt muzeju un bibliotēku darbinieku izglītību.

• Vēlams atbalstīt (arī finansiāli) un organizēt sektoru programmas, respektīvi, tādas, kas ietver muzeja/skolas/bibliotēkas sadarbības attīstību.

• Nepieciešama moderno tehnoloģiju un restaurācijas metožu lietošana atbilstoši dažādiem senlietu un arhivāliju tipiem.

• Jāatrisina jautājums par nepietiekamajiem fondiem grāmatu iegādei Latvijas bibliotēkās. Ja finansiālu ierobežojumu dēļ minēto problēmu nevar atrisināt tikai ar Kultūras ministrijas spēkiem, tā jārisina augstākā līmenī.

6. Radošā darbība (kreativitāte)

• Jāīsteno teātra reforma, kas pamatotos uz precīzu atbildības sadalījumu (sevišķi finansiālā ziņā) starp valsti un pašvaldībām. Laikā, kad tiek izstrādāts Likums par kultūras institūcijām, būtu ieteicams apsvērt iespēju paplašināt tā regulatīvo darbību līdz visu tipu kultūras institūcijām (valsts, pašvaldību un privātajām bezpeļņas).

• Vēlams apsvērt iespēju pārvērst dažus valsts teātrus par tādiem, kas darbojas kā bezpeļņas organizācijas vai fondi.

• Finansiālajam atbalstam, kas izlietots apmācībai un profesionālajai attīstībai, jākļūst par investīciju nākotnes kultūrpolitikā attiecībā uz izpildītājmākslām.

• Vēlams izstrādāt plašāku kritēriju loku mākslinieku un kultūras organizāciju subsidēšanai, nekā tas bijis līdz šim.

• Šajā attīstības stadijā vietējās koncertaktivitātes atjaunošana, iespējams, ir nozīmīgāka par filharmonijas ārzemju angažementiem.

• Mūzikas dzīves attīstībai visnozīmīgākā ir jaunatnes izglītības programmas ieviešana.

• Kultūras ministrijai jāveic pētījums par amatiermākslas praktizēšanas apstākļiem Latvijā (ieskaitot infrastruktūru) un jānosaka prioritātes. Līdzekļi šī uzdevuma veikšanai jāiegūst no dažādiem avotiem, ne tikai no pašvaldību budžetiem, bet arī no valsts un privātiem sponsoriem (iespējams, arī no starptautiskām Baltijas reģiona organizācijām).

• Jāveic visaptverošs pētījums par Latvijas mākslinieku ekonomisko stāvokli un sociālo aizsargātību saistībā ar aplikšanu ar nodokļiem, autortiesību un blakusstiesību ievērošanu, bezdarba pabalstiem un pensijām, apmācību un pārapmācību.

• Mākslinieku ekonomisko un sociālo statusu būtu iespējams celt arī netieši, respektīvi, no valsts budžeta atbalstot profesionālās organizācijas un asociācijas, jo īpaši mākslinieku savienību, kamēr nav citas sistēmas, kas uzņemtos atbildību par mākslinieku sociālo un pensiju tiesību nodrošināšanu.

• Valstij jāuzņemas atbildība par tādas sociālās aizsardzības sistēmas izveidi māksliniekiem, kas ievērotu šī sektora īpašo specifiku.

• Valsts iejaukšanās jautājumā par intelektuālā īpašuma aizsardzību būtu apsveicama. Šai nolūkā jāievieš sodu sistēma tiem, kuri pārkāpj likumu, izvairoties maksāt par mākslinieku un rakstnieku darba lietojumu, tā mazinot krāpšanas iespējas nākotnē (producentu licencēšana).

• Lai stimulētu līdzdalību kultūrā, vēlams:

1) rosināt vietējo iedzīvotāju aktivitāti un pilsoniskās sabiedrības attīstības procesu, kā arī mudināt iedzīvotājus uz sadarbību;

2) uzlabot kultūrizglītības sistēmas darbu un mēģināt atjaunot mājmācības tradīcijas ģimenēs;

3) nodrošināt, lai jaunatne būtu aktīvi iesaistīta kultūrvidē.

• Būtu vēlams izveidot starpsektoru programmu kultūrizglītības attīstībai.

7. Kultūras industrija un masu informācijas līdzekļi.

• Mūsuprāt, valsts kultūrpolitikas iesaistīšanās būtu derīga un nepieciešama šādos radošās industrijas sektoros:

Grāmatniecība un izdevējdarbība:

1) jāīsteno pētījums, lai noteiktu kā nacionālo, tā internacionālo obligāti izdodamās literatūras kanonu, bet pēc tam jāgarantē valsts finansiālais atbalsts šajā kanonā minēto darbu izdošanai;

2) jāpaplašina to izdevumu loks, kuri nav apliekami ar PVN.