Mēs pastāvēsim tikai vienotībā, iecietībā un uzticībā savai tautai

— Šī ir informatīvā programma "Pusdiena", un šobrīd mūsu studijā viesojas Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Labdien, prezidenta kungs!

— Labdien!

— Mēneša laikā Latvijā notikuši ļoti daudzi un dažādi notikumi, un lielākā daļa no tiem ir visnotaļ nepatīkami. Cik noprotu, prezidenta kungs, jums šajā sakarā ir kas sakāms, vēl jo vairāk tāpēc, ka nākat no Nacionālās drošības padomes sēdes.

— Tik tiešām, šie notikumi nav tādi, kas būtu saistīti ar priecīgiem pārdzīvojumiem vai laimes izjūtu, vai labvēlīgiem lēmumiem. Šie notikumi kā viena ķēde, pašreiz jau varētu teikt, gāžas pāri Latvijai, pāri Latvijas cilvēku domām, iedragājot ilgi stāvējušu celtņu mūrus un arī izraisot cilvēkos milzum daudz diskusiju. Šie notikumi ir izraisījuši plašu reakciju visā tajā pasaulē, kurā pazīst Latviju un kurā ir veidojušās attiecības ar Latviju, vai nu labākas vai sliktākas. Protams, ļoti aktīvi šai situācijā ir mūsu kaimiņi — Krievija. Šodien es pārlapoju Eiropas avīzes, un gandrīz katrā avīzē bija lasāmi mūsu, Latvijas, notikumu atspoguļojumi, un es neteiktu, ka tie būtu vislabvēlīgākajā gaismā. Šajā situācijā apzinoties šo pret mums vērstās akcijas smagumu un labi plānoto garu, šo ļauno garu, nav šaubu, ka mums ir jāvienojas arī savā darbībā un jābūt ir kā nekad ar stingru mugurkaulu, stingru stāju un pareiziem lēmumiem. Neapšaubāmi, 3.marts, 16.marts — tālāk jau datumi varbūt sāk jukt, jo šie notikumi nāk cits aiz cita — ir parādījuši mūsu stiprās un mūsu vājās puses. Un jautājumā, kuru skāra Nacionālās drošības padome — par atbildīgo amatpersonu darbību un arī par viņu atbildību, varēšanu vai negribēšanu arī, mēs pieņēmām stingrus lēmumus par divu amatpersonu — Lieljukša un Dalbiņa atbrīvošanu. Nacionālā drošības padome, kurā ietilpst astoņas, es tā teiktu, augstākās valsts amatpersonas, vienbalsīgi, noklausoties trīs mūsu ministru — ārlietu, aizsardzības un iekšlietu ministra ziņojumus, pieņēma šo lēmumu, kura rezultātā ir jānāk jauniem cilvēkiem ar jaunu stāju, jaunu programmatisko darbību un daudz neatlaidīgāku rīcību. Daudzi šai brīdī varētu jautāt — bet kāpēc Lieljuksis, kāpēc Dalbiņš, un kāpēc tāda vienprātība, un kāpēc, kā viens otrs izsakās, tāda locīšanās vai neizlēmība? Tie ir pārsteidzīgi spriedumi. Šajos jautājumos mēs spriedām ar vislielāko nopietnību, tikai pārdomājot un analizējot tos faktus, kas ir mūsu rīcībā. Jā, pirms trim vai četriem vai pat diviem gadiem mēs daudzi piedalījāmies saietos jeb mītiņos, kurus organizēja leģionāri, kuros mēs atcerējāmies šos cilvēkus, un atceramies arī šodien. Arī es pats esmu piedalījies šais mītiņos, un šajā mītiņā es nepiedalījos tāpēc, ka situācija, politiskā situācija pasaulē un mūsu valstī ir mainījusies un katrs vadītājs ir spiests mainīties arī atkarībā no tā, kas nāk par labu viņa tautai un viņa valstij, ja tas ir nepieciešams. Šinī sakarībā es gribētu pasvītrot, ka mēs ar katru savu atmodas stundu kopš 1991.gada esam arvien vairāk tuvojušies Eiropai, Eiropas izpratnei un Eiropas valstīm. Un arvien vairāk attālināmies no Krievijas. Šis varbūt ir tas svarīgākais, kāpēc pašreiz mēs atrodamies tik pretrunīgā situācijā, ka mūsu lielajiem kaimiņiem tas nav sevišķi patīkami, ka mēs kļūstam demokrātiskāki, ka mēs kļūstam eiropeiskāki, ka mēs iekļaujamies tanī valstu vidē, kurā mēs bijām līdz 1940.gadam. Tad, kad mēs bijām patālāk no Eiropas un Eiropas vērtībām 1992., 1993. un 1994.gadā, mums piedeva, mums piedeva daudz ko tādu, ko piedod augošam bērnam. Bet tagad, kad mēs paši uzskatām, ka pārejas posms ir beidzies un mēs esam jau tuvu tam, lai sauktos arī par pilntiesīgiem Eiropas valstu saimes locekļiem, no mums prasa arī visstingrāko atbildību un sevišķi politisko atbildību. SS visā pasaulē ir nepārprotami nosodīta kā fašistiska, anticilvēciska, pasaules valstīm naidīga organizācija. Un mēs šo uzskatu nemainīsim un nevaram mainīt, mums tas ir jārespektē un pēc tā jādzīvo. Tai pašā laikā mēs nenosodām, neuzskatām par noziedzniekiem tos cilvēkus, kuri gāja leģionā, jo fašistiskā Vācija, pretēji starptautiskiem likumiem un tiesībām, veica mobilizāciju, kurā aizgāja daudzi latviešu jaunekļi ar domu, ka viņi varētu darīt ko labu Latvijai. Bet mums ir jāsaņem sevī visi spēki un jāsaprot, ka uz okupācijas varām, lai tie būtu sarkanie, pelēkie vai baltie, mēs nevaram būvēt savu nākotni un savas valsts labklājību. Uz okupācijas varām mēs nevaram sevī rast nedz varoņus, nedz nodevējus. Mums ir pienācis šis brīdis, un es ļoti ceru un ar tādu pārliecību strādāju, ka mūsu valsts vairs neiekļūs okupācijas dzirnakmeņos un mūsu jaunie cilvēki vairs nedosies ar tik vieglu roku sarkanajās vai pelēkajās rindās. Un šodien, atzīdami savu jauniešu, savu latviešu vīru varonību — jā, daudzos gadījumos tā bija varonība, kad viņi gāja kaujas laukā — ,atzīstot viņu pārliecību, šinī gadījumā es gribētu teikt, ka gan vienā, gan otrā pusē bija latvieši, kuri bija pārliecināti par savu zemi. Bet abos gadījumos gan hitleriskā Vācija, gan sarkanā Padomju savienība bargi izrēķinājās gan ar saviem sabiedrotajiem, gan arī tiem, kas cīnījās viņu pusē.