Diplomātija

Pie Svētā Krēsla

Vakar, 7.aprīlī, Valsts prezidents Guntis Ulmanis pasniedza akreditācijas vēstuli Latvijas ārkārtējam un pilnvarotajam vēstniekam pie Svētā Krēsla (Vatikānā) Atim Sjanītim

Tomēr, ielūkojoties pagātnē, nākas izdarīt paradoksālu konstatāciju. To, ko šobrīd pasaules satuvināšanā veic modernais tehnoloģijas un informātikas laikmets, vairākus gadu tūkstošus ir veikusi Romas katoļu Baznīca. Kristietības izplatīšana bija pasaules sabiedrības garīgā globalizācija. Katoļu Baznīca bija tilts starp dažādu tautu garīgo dzīvi. Tā tuvināja kontinentus un radīja jaunu izpratni par cilvēka dzīves jēgu un mērķiem.

Diplomātiskās attiecības ar ārpasauli Latvijas valsts uzsāka veidot līdz ar tās tapšanu — pirms astoņdesmit gadiem. Tomēr ar Romas katoļu Baznīcas starpniecību Latvijā dzīvojošās tautas sevi jau sen saistīja ar varenās Rietumeiropas civilizācijas pamatvērtībām. Mēs to varam saukt par astoņus gadsimtus koptām garīgās diplomātijas saitēm. Caur katoļu Baznīcu Latvija ienāca Eiropā. Caur katoļu Baznīcu Eiropa ienāca Latvijā.

Arī šodien gadsimtos uzkrāto Romas katoļu Baznīcas garīgo vērtību ietekme uz mūsu tautas ikdienu nedrīkst būt par zemu novērtēta. Baznīca daudziem mūsu līdzcilvēkiem ir bijis un ir drošs patvērums un spēka avots dzīves smagākajos brīžos. Latgalē Romas katoļu Baznīca ir organiski saaugusi ar šī kultūrvēsturiskā novada iedzīvotāju ikdienu un pasaules uzskatu. Jūsu kā Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka pie Svētā Krēsla tiešais uzdevums būs veicināt Latvijas Romas katoļu Baznīcas locekļu iespējas uzturēt un pilnveidot savas garīgās saites ar katoļu pasaules centru.

Vēstnieka kungs!

Jums ir parādīts liels gods, uzticot pildīt Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka pie Svētā Krēsla pienākumus. Tās ir gadsimtiem koptas attiecības, kuras jums ir jāpilnveido. Novēlu jums panākumus šī uzdevuma veikšanā!

 

Savā atbildes runā vēstnieks Atis Sjanīts sacīja:

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!

Latvija šodien ir paraugs daudzu tradicionālo reliģiju kopdzīvei. Taču visilgākā un bagātākā ir katoļu Baznīcas vēsture, kura, kā no jauna pārliecinājos, lasot profesora Stroda tāda paša nosaukuma monogrāfiju, reizē ir arī Latvijas vēsture. Tieši ar šo vēstures posmu sākas mūsu piederība tai Eiropai, par kuras sastāvdaļu mēs sevi uzskatām, šodien cenšoties šīs attiecības pēc iespējas ātrāk arī juridiski noformēt. Tas ir un būs mūsu arguments, kurš ir tik pārliecinošs, ka neprasa papildu komentārus. Tādēļ arī mūsu diplomātiskās attiecības ar Svēto Krēslu nav un nekad nebūs rutīnas divpusējā diplomātija — tās reizē ir un būs cauraustas ar mūsu pašu piederību tai garīgo vērtību sistēmai, kuru pauž vesels miljards cilvēku uz šīs planētas, tai skaitā pusmiljons arī Latvijā.

Statistika uzskatāmi un neapgāžami rāda — katoļu Baznīca ir ne tikai visvecākā, bet arī visnoturīgā Latvijā, kura cauri vistumšākajiem vajāšanas gadiem vēl šajā gadsimtā spēja saglabāt visuzticīgāko sekotāju skaitu. Ja mums šodien ir Latgale kā stingri un droši Latvijas austrumu vārti — vai tur nav tieši katoļu Baznīcas liels nopelns? Redzot pašreizējo grūto šī novada sociālo situāciju, es personīgi un, domāju, daudzi no mums jūtas parādnieki šai Latvijas daļai. Šodien katoļu Baznīca šeit ir ne tikai garīgs vienotājs, bet daudziem arī atbalsts daudzās citās dzīves sfērās, vienojot ap sevi un vienojot Latvijai dažādo tautību ļaudis — latviešus, poļus, lietuviešus, krievus. Tieši latgalieši vai to pēcnācēji sastāda katoļu draudžu pamatkodolu citās Latvijas daļās, un šeit kā nekur citur uzskatāmi parādās, cik daudz Latgale un Baznīca ir devusi mūsu nācijai un tās dzīvajam spēkam. Es pats esmu iepriekš teiktajam uzskatāms piemērs — mans vectēvs un tāpēc reizē mana uzvārda saknes nāk no Latgales poļiem, arī mana vecāmāte ir poliete, kura, visu mūžu dzīvojot Kurzemē, stingri saglabājusi savu katolisko pārliecību. Lai arī katoļu organizatoriskais centrs atrodas galvaspilsētā Rīgā, centīšos apmeklēt arī Rēzeknes, Aglonas, Liepājas un Jelgavas bīskapijas, izmantojot priekšrocību, ka attālums no manas dienesta vietas Viļņā līdz dažām Latvijas vietām ir gandrīz tāds pats kā no mūsu pašu galvaspilsētas.

Galvenais šodienas uzdevums ir sagatavot un no jauna parakstīt līgumu ar Vatikānu, kurš regulēs katoļu Baznīcas un valsts attiecības. Tas nebūs viegls uzdevums, jo ir pirmais šāda veida līgums starp Latvijas valsti un kādu no tradicionālajām reliģijām pēc neatkarības atjaunošanas. Ceru, ka mans kopīgais darbs ar Pāvesta Apustulisko nunciju Viļņā būs abpusīgi ražīgs gan Latvijas valstij, gan Latvijas katoļu Baznīcai.

Nobeigumā atļaujiet man, Valsts prezidenta kungs, pateikties par man parādīto godu un uzticību pārstāvēt mūsu valsti Vatikānā laikā, kad kristīgā pasaule gatavosies sagaidīt šī laikmeta trešo gadu tūkstoti. Esmu pārliecināts, ka visiem mums Latvijā ir neizsakāms gandarījums par to, ka arī mūsu valsts pirmoreiz sāks jaunu gadu tūkstoti kā organiska un neatņemama šīs kristīgās pasaules sastāvdaļa.

 

Atis Sjanīts dzimis 1964. gada 12.oktobrī Liepājas rajona Cīravas pagastā. 1989. gadā beidzis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. No 1988. līdz 1990. gadam strādājis turpat, Latvijas Universitātē, par vecāko juriskonsultu, bet no 1990. līdz 1992. gadam -Latvijas Universitātes Starptautisko attiecību institūtā par pasniedzēju. No 1992. līdz 1996. gadam bijis Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta Vispārējas nodaļas vadītājs, Starptautisko tiesību departamenta direktors un valsts sekretāra vietnieks juridiskajās un konsulārajās lietās. Kopš 1996. gada ir mūsu valsts ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Lietuvas Republikā, viņa rezidence arī turpmāk būs Viļņā.

Atis Sjanīts nav precējies. Pārvalda latviešu, vācu, angļu, krievu, franču un lietuviešu valodu.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"