Laiks no mums prasa: gudrību, gudrību un vēlreiz gudrību

Pēdējie notikumi rāda, ka mēs nebijām sagatavoti Krievijas marta presingam, kas bija prognozējams. Līdzīgi kā ikgada sniegam, salam ziemas sākumā. Labu Latvijas tēlu nevar izveidot, iespiežot skaistas brošūras un savā starpā kašķējoties. Partneri mūs vērtē darbībā.

Vai mūsu darbība (reakcija) šajā situācijā ir elastīga, radoša, gudra (inovatīva)?

Politikā un valsts struktūrās neiesaistītam pilsonim, kurš galvenokārt vēro "Panorāmu" un LNT ziņas, liekas, ka ne.

Pikets pie Rīgas Domes. Ar esošām pensijām vairumam tiešām gandrīz neiespējami izdzīvot. Bet kāpēc jebkuram, tai skaitā katram piketētājam, nav pieejams īsos teikumos labi saprotams salīdzinājums par pensijām vājākajās pārejas ekonomikas valstīs (Baltijas valstis, Bulgārija, Slovākija, Krievija, Baltkrievija, Ukraina u.c.), ar galvenajiem skaitļiem pensionāru procents no iedzīvotāju kopskaita, vidējā pensija, rēķināma ASV dolāros, pensiju pieauguma dinamika (indeksācija, īpaši pēdējais Latvijā solītais pielikums), pensiju kopsumma — procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP), pensiju izmaksu regularitāte (Krievijā tās kavējoties) un citi objektīvi rādītāji. Sociālās palīdzības sistēma (dažādas atlaides, pabalsti) pensionāriem, to procents no IKP. Šī informācija principā ir zināma, bet grūti pieejama un saprotama, tā jāapkopo vienā īsā salīdzinošā kopsavilkumā un jāizdala katram piketētājam, masu medijiem (īpaši ārvalstīs) u.c. Tā lieti noderētu Latvijai lojāliem pilsoņiem diskusijās ar citādi domājošiem, jo visticamāk, ka Latvijas pensionāri salīdzinoši nebūt nav vissliktākajā stāvoklī. Tikai tas uzskatāmi jāpierāda. Arī tas, ka pensijas ir vienādas pilsoņiem, nepilsoņiem neatkarīgi no tautības.

Krievijas ekonomiskās sankcijas. Varas pārstāvji un žurnālisti tikai rēķina, kādi varētu būt zaudējumi. Taču sev un pasaulei (arī Krievijai) situācija netiek izvērtēta vispusīgi, es teiktu, inovatīvi:

— šis ir kārtējais pierādījums, ka Krievijā joprojām (tāpat kā PSRS) darbojas nerakstīti likumi, priekšnieks piezvana, un viss notiek vai nenotiek. Oficiālu sankciju nav, bet faktiski tās esot. Tā nav demokrātiska, atvērtas ekonomikas valsts, līdz ar to tā (Krievija) nav uzticams partneris;

— vairumam preču piegāžu jābalstās uz līgumiem. Tātad tie tiek lauzti ar attiecīgām kompensācijām. Ja tās vienkārši nemaksā, tas atkal pierāda neuzticību un nedrošību kā partnerim. Ja maksā, tad zaudējumi nevar būt lieli;

— no darījumu ierobežošanas cieš (pat vairāk) arī krievu valodā runājošie, kurus Krievija it kā cenšas aizsargāt;

— Latvijā daudzi šaubās, vai Eiropas Savienība ir mūsu nepieciešamība. Pašreizējā situācija ir kārtējais pierādījums, ka Krieviju saprast un prognozēt nav iespējams. Tādēļ mums vienīgā iespēja ir Eiropas kopiena un NATO. Lai arī cik sarežģīta birokrātija sagaida Briselē un Strasbūrā, lai arī cik tas maksātu. Cita ceļa vienkārši nav.

Ja sankcijas būs totālas un ilgstošas, tas būs izšķirošs stimuls ar darbu, kvalitāti un cenām iecīnīties Rietumu tirgos. Būs atkal kopprodukta kritums, pensiju pieauguma samazinājums (arī krievvalodīgajiem), būs grūti, taču galarezultātā vairāk cietīs Krievija kā nedrošs partneris ar joprojām administratīvi regulējamu ekonomiku. Cietīs tās reputācija. Protams, pārtiku un visu pārējo iespējams nopirkt citur, arī bez Latvijas piegādēm.

Kāpēc krievvalodīgajiem uzņēmējiem (vairumā nepilsoņiem) tomēr izdevīgāk "turēties" pie Latvijas?

Iespējamība, ka atkal "sarkanie" uzvarēs "baltos" (un nacionalizēs uzņēmēju īpašumus), Latvijā neeksistē. Turklāt kaut kas tāds varētu atgadīties tikai pēc tam, ja tā notiktu Krievijā. Tad Krievijas revolūcija varētu tikt atkal eksportēta. Ekonomiskā vide Latvijā ir krietni labvēlīgāka un stabilāka.

Arī šeit vajadzētu īsu, uzskatāmu pamatojumu dialogam ar šiem nepiketējošajiem, bet strādājošajiem cilvēkiem.

Leģionāru gājiens. Baigā gada notikumi un cita informācija PSRS laikā tika rūpīgi slēpta. Tādēļ arī drošības komiteja to rūpīgi vāca un iznīcināja. Arī daudziem latviešvalodīgajiem nav skaidra vēsture, vairāk nekā 200 000 jauno Latvijas cilvēku traģēdija, kuri tika iesaukti abās armijās.

Nošaušana, deportācijas, spīdzināšana un citas okupantu represijas bija galvenais iemesls cīņai pret komunistisko režīmu jau pirms vācu okupācijas, ka šī iemesla dēļ bija arī brīvprātīgie leģionāri, leģions cerēja atbrīvot Latviju no komunisma un abiem okupantiem. Berlīnes mūra krišana un Baltijas valstu neatkarība ir lielvalstu "parāda" atdošana kopš Otrā pasaules kara. Leģionāru gājiens nebija fašistu (ne sarkano, ne brūno) saiets, bet pārsvarā vecu cilvēku, karā nošauto un lielvaru nometnēs nomocīto biedru klusa atcere. Tur nebija fašistisku lozungu (atšķirībā no "Līdztiesības" rīkotā piketa pie Ministru kabineta ēkas).

Taču var saprast arī pretējo viedokli — leģionāri tomēr karoja fašistiskajā armijā, kas uzsāka Otro pasaules karu. Neviens pasaulē nav gatavs iedziļināties mūsu vēstures finesēs. Te ir vietā teiciens: "Eiropa (arī pasaule) mūs nesapratīs (nesaprot)."

Retais sapratīs, ka toreiz daudziem likās — Vācija ir mazākais no diviem ļaunumiem. Arī šīs nostādnes ir saprotami un pacietīgi jāizskaidro.

Prezidenta paziņojums par leģionāru gājieniem. Tas ir novēlots par divām nedēļām. Nav saprotams, kādēļ. Daudzi ārzemju konsultanti māca riska (seku) novērtējuma un notikumu prognozēšanas metodikas. Taču mēs diemžēl joprojām vāji modelējam notikumus.