Starp valsts un savu mantu

Indulis Krauze, Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas atbildīgais sekretārs, — "Latvijas Vēstnesim"

Indulis Krauze

Marta vidū Tallinā notika Baltijas valstu dzīvokļu īpašnieku 1.starptautiskais forums, ko rīkoja Igaunijas Dzīvokļu īpašnieku sabiedrību asociācija.

— Šī dzīvokļu īpašnieku sabiedrību asociācija Igaunijā izveidojās jau pirms diviem gadiem, un tagad tā apvieno gandrīz tūkstoti dzīvokļu īpašnieku sabiedrību. Taču uz forumu bija ieradušies vairāk nekā tūkstotis šo sabiedrību priekšsēdētāju; igauņi paši lēš, ka viņiem dzīvokļu īpašnieku sabiedrības izveidotas apmēram 15 procentos no privatizētajām valsts un pašvaldību dzīvojamajām mājām un apsaimniekošana noorganizēta apmēram 3000 mājās. Viņi paši uzskata, ka tas nav daudz. Bet es savā nelielajā priekšlasījumā par privatizēto dzīvojamo māju apsaimniekošanu Latvijā varēju "palielīties", ka pie mums šādas sabiedrības izveidotas 15 mājās...

Kā privatizācijā sokas igauņiem?

— Starp privatizāciju Igaunijā un Latvijā ir viena būtiska atšķirība — tur mājas privatizē bez zemes piesaistes. Igaunijā zemes zem dzīvojamām mājām netika atdotas bijušajiem īpašniekiem, bet palika valsts īpašumā. Tātad igauņiem zemes jautājumi būtu vieglāk risināmi. Taču, tā kā likums par dzīvojamo māju privatizāciju šajā valstī tika pieņemts jau 1993. gada beigās, igauņi gāja vienkāršāko ceļu, privatizācijā zemi nesaistot ar māju. Viņi arī neatjaunoja Civillikumu, viņiem joprojām, gan nedaudz grozītā veidā, spēkā ir Civilkodekss. Tātad Igaunijā nav stājusies spēkā norma, ka zeme un ēkas ir vienots īpašums. Taču šī nostādne ir radījusi sarežģītu problēmu, kuru patlaban ļoti grūti atrisināt: kā tagad piespiest dzīvokļu īpašniekus privatizēt arī zemi. Viņus tas vienkārši neinteresē. Apmēram tāpat kā pie mums laukos paju māju dzīvokļu īpašniekus. Tagad mēģina ar likuma spēku noteikt, ka dzīvokļa īpašnieks nav tiesīgs ar savu īpašumu rīkoties, kamēr tas nav nostiprināts zemesgrāmatās, kas tagad Igaunijā tiek ieviestas, taču arī tas īsti nevedas. Tā nu iznāk, ka mūsu likums, kas noteica, ka māja ir saistāma ar zemi, bijis labāks. Šāds process ir lēnāks, taču īpašuma attiecības tiek uzreiz sakārtotas.

Igaunijā šobrīd "brīvprātīgās piespiedu" privatizācijas veidā privātīpašumā nodoti 90 procenti valsts un pašvaldību dzīvojamo māju. Nu ir sarežģījumi, jo pašvaldībai nepietiek dzīvojamā fonda un tā vairs nespēj pildīt savas funkcijas attiecībā pret sociāli maznodrošinātajiem un mazaizsargātajiem iedzīvotājiem. Nenotiek arī jaunu māju būvniecība, kas ļautu šo trūkumu kompensēt. Igauņi paši uzskata, ka ar privatizācijas vērienu ir pārcentušies. Lūk, rodas jautājums — kāda ir optimālā privatizācijas apjoma robeža? Ja netiek privatizēta vismaz puse no dzīvojamā fonda, tad nemaz nebija vērts to uzsākt... Mēs patlaban lēšam, ka Latvijā būtu vēlams privatizēt apmēram 70 procentu dzīvojamā fonda. Bet ne vairāk par 75 procentiem. Šķiet, ka pašlaik spēkā esošais likums šādu apjomu varētu arī garantēt.

Kāpēc mūs interesē igauņu pieredze?

Pirmām kārtām tādēļ, ka Igaunija dzīvokļu reformā — privatizācijā un apsaimniekošanas organizēšanā — mums ir priekšā par gadiem diviem, un pēc pāris gadiem pie mums būs līdzīga situācija kā pašlaik pie ziemeļu kaimiņiem. Un otrais — igauņiem ir tāda pati daudzdzīvokļu mājas dzīvokļu īpašuma sistēma kā mums, arī viņiem ir likums "Par dzīvokļu īpašumu". Abās valstīs tiek izmantota tā dēvētā Vācijas dzīvokļu īpašuma sistēma. Tagad ir ziņas, ka pēc šā parauga dzīvokļu privatizāciju veic arī Ukrainā. Savukārt lietuviešiem ir būtiskas atšķirības tieši īpašuma pamatsistēmā.

— Tad ļoti izdevīgi mācīties no kaimiņu kļūdām, lai paši tādas nepieļautu?

— Forumā Igaunijas parlamenta Juridiskās komisijas vadītājs informēja par aktivitātēm likumdošanā tieši māju apsaimniekošanas jomā, un viņi pašlaik risina tieši to problēmu, kuras pirmās pazīmes mēs sajūtam Latvijā — kā piespiest pašvaldības nodot dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku sabiedrībām. Tas liecina, ka šis būs smagi risināms jautājums arī mums, un tādēļ mums bez vilcināšanās jāsāk nopietni piedomāt, kā tomēr likumiskiem, ekonomiskiem līdzekļiem piespiest pašvaldības šķirties no šā īpašuma. Arī Igaunijā daudzas no izveidotajām dzīvokļu īpašnieku sabiedrībām nav tikušas pie māju reālas apsaimniekošanas — mājas joprojām nav noņemtas no pašvaldību bilances utt. Igaunijā daudz runā par to, ka pašvaldību apsaimniekošanas struktūrām nepieciešams atņemt monopolu, kaut arī tur šī sistēma jau krietni izmainīta — pašvaldības uzņēmumi pārveidoti par akciju sabiedrībām. Tomēr Tallinā un citās pilsētās šis monopols joprojām pieder pašvaldības akciju sabiedrībām. Runājot par Latviju — mēs pašlaik likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" grozījumu trešajā lasījumā Saeimā mēģinām iestrādāt stingrākas normas, kas pašvaldībām uzliktu par pienākumu noteiktā laikā izskatīt dzīvokļu īpašnieku pieteikumus par māju pārņemšanu. Šobrīd likumā tā aplinkus ir pateikts, ka māja ir jānodod īpašniekiem, bet ir nepieciešama stingra likuma norma: ja mājā dzīvokļu īpašnieku sabiedrība ir izveidota un tā ir iesniegusi pieteikumu par mājas pārņemšanu, tad tas noteiktā laikā ir jāizskata un jāsagatavo mājas pieņemšanas un nodošanas akts. Mums ir uzskatāms piemērs — Brīvības ielas 90. nams. Kaut arī Centra rajona izpilddirekcija vārdos atbalsta šo pārņemšanu, taču reāla darbība mājas nodošanā dzīvokļu īpašnieku sabiedrībai nenotiek.

Nākamais — Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas pieredze māju apsaimniekošanas nodošanā privātajām firmām. Tagad domājam, vai šādu ceļu nevajadzētu izvēlēties arī Rīgas Domei. Mūsu priekšlikums ir šāds: tās mājas, kuras ar Rīgas Domes lēmumu tiek nodotas privatizācijai, no šā brīža būtu jānodod arī Rīgas pilsētas dzīvojamo māju privatizācijas komisijas valdījumā. Protams, Rīgas pilsētas dzīvojamo māju privatizācijas komisijai tādā gadījumā manāmi palielinātos darba apjoms, droši vien nāktos izveidot jaunas nodaļas, kas ar to nodarbotos. Komisija varētu šīs mājas uz līguma pamata atstāt apsaimniekošanā arī tām pašām namu pārvaldēm, taču tās jau būtu līguma saistības ar komisiju, un tikai uz privatizācijas laiku. Tādējādi izpaliktu mājas pārņemšanas problēma pēc tās privatizācijas. Komisija to vienkārši nodotu dzīvokļu īpašnieku sabiedrībai. Turklāt, ja privatizācijas komisiju vai mājas iedzīvotājus neapmierina pašreizējais mājas apsaimniekotājs, jau privatizācijas laikā iespējams izvēlēties citu firmu. Jā, tas varētu notikt pēc līdzīga parauga, kā šobrīd rīkojas Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija. Starp citu, ceru, ka Saeima trešajā lasījumā pieņems likuma grozījumus, kuros jau būs stingri formulēts, ka CDzMPK ir tiesīga pārņemt valdījumā valsts mājas, kuras nodotas privatizācijai.

Kā dzīvokļu privātīpašumu apsaimnieko citās valstīs?

— Man Tallinā bija daudzas interesantas tikšanās ar vairāku valstu speciālistiem, kas vada dzīvojamo māju apsaimniekošanas asociācijas citās Eiropas valstīs — Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā, Anglijā u.c. Mums ļoti interesanta varētu būt Austrumvācijas pieredze. Tur šī dzīvokļu reforma tiek veikta vēl pamatīgāk nekā pie mums — dzīvojamās mājas vispirms tiek savestas kārtībā un tikai pēc tam nodotas privatizācijai. Protams, viņiem ir veicies, ka blakus ir Rietumvācija, kas šajā ziņā daudz palīdz. Mums diemžēl mājas jāatdod tādas, kādas nu tās šobrīd ir. Arī Ziemeļvalstīs dzīvokļu kooperatīvi ir ļoti populāri. Piemēram, Norvēģijā no 4 miljoniem iedzīvotāju pusmiljons ir šo kooperatīvu dalībnieki. Tur gan visas mājas nav tik milzīgas kā pie mums, daudz ir 2 — 4 dzīvokļu māju. Kooperācija pusgadsimta pastāvēšanas laikā ļoti spēcīgi iesakņojusies un attīstījusies; šeit darbojas dažādas kooperatīvo sabiedrību savienības un valsts asociācijas un pastāvīgi tiek domāts, kā valstij šos procesus regulēt. Mēs uz to tikai ejam.

Kā valsts var palīdzēt dzīvokļu īpašniekiem māju uzturēšanā?

— Šo jautājumu igauņi jau sākuši risināt. Igaunijā no padomju laikiem joprojām pastāv celtniecības kooperatīvi. Tātad visa māja ir kooperatīva īpašums, un tā biedriem pieder tikai pajas. Starp kooperatīvo un dzīvokļu īpašumu ir būtiska atšķirība. Dzīvokļu īpašums Igaunijā, tāpat kā pie mums, veidojas privatizētajās mājās. Latvijā celtniecības kooperatīvu būtībā vairs nav, jo 1991. gada beigās tika pieņemts likums par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju un pāris gadu laikā kooperatīvu biedri tos ieguva īpašumā. Jā, tas bija laiks, kad šķita, ka vajag visu privatizēt. Es tomēr uzskatu, ka šo kooperatīvu likvidēšana bija kļūda. Tas ļoti uzskatāmi redzams uz Igaunijas piemēra fona. Dzīvojamo māju kooperatīvi bez problēmām var dabūt kredītus gan no vietējām komercbankām, gan arī no Pasaules bankas. Kā kredīta garants tiek ieķīlāta dzīvojamā māja. Kredīta ņēmējs ir kooperatīvā sabiedrība, kam pieder visa māja kā vienots īpašums. Ko var ieķīlāt atsevišķu dzīvokļu īpašnieki? Igaunijā Pasaules banka dzīvojamo māju renovācijai — siltināšanai, apkures sistēmu nomaiņai un citiem atjaunošanas darbiem bija ar mieru piešķirt apjomīgus kredītus. Taču tikai bijušie celtniecības kooperatīvi atbilda Pasaules bankas prasībām par kredīta garantēšanu. Mēs Tallinā redzējām vairākas šādas pilnīgi atjaunotas mājas. Kredīti tiek izsniegti uz 10 gadiem, un tos bez grūtībām iespējams atmaksāt no līdzekļiem, ko iegūst, pēc remonta ietaupot tēriņus par apkuri. Faktiski šie ietaupījumi esot lielāki par ikmēneša maksājumiem kredīta dzēšanai. Jā, kooperatīvajās mājās ir vienkārši — kooperatīva valde pieņem lēmumu māju ieķīlāt un ņemt kredītu renovācijai. Privatizētajās mājās, kur ir dzīvokļu īpašnieki, uzreiz rodas problēma — kur rast kredīta garantu? Igauņi aprēķinājuši, ka nopietnai mājas renovācijai nepieciešams kredīts uz 10 gadiem un aizņēmuma summas nodrošināšanai jāieķīlā 4 — 5 dzīvokļus. Igaunijā patiešām ir atsevišķas sabiedrības, kas šādi tikušas pie kredīta, taču tad visi valdes locekļi ieķīlājuši savus dzīvokļus. Neviens cits no dzīvokļu īpašniekiem neesot psiholoģiski bijis gatavs to darīt. Tātad daži cilvēki visu pārējo iedzīvotāju labklājības dēļ riskē ar savu īpašumu... Latvijā, kā redzams no iepriekšteiktā, šajā ziņā būs vēl grūtāk. Taču nenoslēgsim sarunu skumjā noskaņā. Iepriecinoši, ka pirms pāris nedēļām Ministru kabineta sēdē tika izskatīts konceptuāls jautājums par valsts fiskālo politiku mājokļu atjaunošanas un remontēšanas kreditēšanai.

Bet atgriežoties pie starptautiskā foruma Tallinā, vēl gribu pateikt, ka ir tāda spēcīga starptautiska organizācija — Starptautiskā kooperāciju alianse. Viena no tās struktūrvienībām ir tieši Dzīvokļu kooperācijas starptautiskā alianse, kura darbojas visā pasaulē un sniedz vispusīgu palīdzību gan māju apsaimniekošanas sistēmas izveidē, gan speciālistu apmācīšanā, gan arī ēku atjaunošanā. Sarunas ar šīs alianses pārstāvjiem Tallinā mani pārliecināja — kad Latvijā būs izveidota spēcīga dzīvojamo māju apsaimniekošanas sabiedrību savienība, tad tā nokļūs šīs starptautiskās organizācijas uzmanības un palīdzības lokā.

Mudīte Luksa, "LV"