Pārkārtojot ekonomiku atbilstoši tirgus prasībām

Dr. oec. Marita Baltiņa — "Latvijas Vēstnesim"

Privatizācija un īpašuma tiesību maiņa ir viens no svarīgākajiem pārejas posma procesiem. Privatizācijas procesa tempi īpaši pieauga 1996. gadā, kad valsts uzņēmumus pakļāva privatizācijai. Līdz 1997. gada vidum Latvijas Privatizācijas aģentūra bija privatizējusi divas trešdaļas no valsts rūpniecības uzņēmumiem. Praktiski tika pabeigta mazo uzņēmumu privatizācija un uzsākta lielo rūpniecības uzņēmumu reorganizēšana un īpašuma tiesību maiņa.

Privatizācijas procesa ieilgšana ir prasījusi savu cenu. Pēc neatkarības atgūšanas uzņēmumos sākās, ja tā varētu teikt, iekšējā reorganizācija un notika valsts īpašuma izsaimniekošana lielos apmēros. Ieejot lielo uzņēmumu ražotnēs, paveras bēdīga aina. Vairums cehu ir slēgti, ražošanas iekārtas ir likvidētas vai izpārdotas.

Divas naudas reformas (Krievijas rublis — Latvijas rublis — Lats), izmaiņas valūtas kursos, banku sistēmas straujā attīstība un nepietiekošā sakārtotība pasliktināja uzņēmumu maksātspēju un radīja ievērojamus zaudējumus apgrozāmajos līdzekļos. Uzņēmumi vēl tagad slīgst zem smagās nodokļu un parādu nastas. 1997. gadā bankrotēja 86 uzņēmumi, bet 1998. gadā bankrots draud vēl apmēram 80 uzņēmumiem.

Izanalizējot radušos situāciju privatizētajos un privatizējamajos valsts un pašvaldību uzņēmumos, kuriem bija nodokļu parādi budžetā, jāteic, ka pastāv neatbilstība starp MK noteikumiem "Par kārtību, kādā pagarināmi nokavēto valsts budžetā ieskaitāmo nodokļu maksājumu samaksas termiņi" un likumu "Par nodokļiem un nodevām" , kuru darbība saistību jomā tika atjaunota 1992. gada 27. decembrī un stājās spēkā 1993. gada 1. martā, ar Civillikumu.

1993. gada 18. maijā izdarītie grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām" paredz piedzīt nokavējuma naudu Latvijas Bankas noteiktā kalendāra gada iepriekšējā ceturkšņa vidējo kredīta likmju apmērā (refinansēšanas likme vai pamatparāda palielinājums) un 0,05% no laikā nenomaksātās valstij pienākošās summas par katru nokavēto maksājuma dienu, ja attiecīgajā nodokļu vai nodevas likumā nav paredzēti citi nokavējuma naudas apmēri.

Civillikuma 1765. pants paredz 6% no simta gadā jeb 0.0164 par katru nokavēto dienu. Bez tam Civillikuma 1763. pants paredz procentu pieauguma apstāšanos, kad vēl nenomaksāto procentu daudzums sasniedzis kapitāla lielumu. Tāpat CL 1762. pants nosaka, ka "Pienākums maksāt procentus izbeidzas pilnīgi ar galvenās saistības izbeigšanos", respektīvi, ja nav pamatparāda, nevar būt soda procentu.

Finansu līdzekļu iekasēšanas funkcija valsts budžeta vajadzībām, kā arī likmju palielināšana, kas apgrūtina uzņēmumu normālas attīstības iespējas, nekādi nedrīkstētu traucēt ražošanas attīstību vidējos un lielajos uzņēmumos.

Pašreizējā situācijā, kad uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības, arī privatizējamie valsts uzņēmumi, ir apgrūtināti ar nodokļu parādiem budžetā jau kopš 1992./93. gada un uzņēmumi veic nodokļu maksājumus valsts budžetā jau aptuveni 72% apjomā no saviem ienākumiem, Finansu ministrija ir izstrādājusi arī Ministru kabineta rīkojuma projektu "Par 1998. gadā veicamajiem maksājumiem par uzņēmumu valsts kapitāla izmantošanu", kurā paredz uzņēmumus apgrūtināt vēl ar 15% nodokli par valsts kapitāla izmantošanu. Jājautā, vai tik liels maksājums valsts budžetā par valsts kapitāla izmantošanu sekmēs uzņēmumu attīstību vai to bremzēs. Lielai daļai valsts uzņēmumu ir nepieciešami līdzekļi ražošanas pārstrukturizācijai, lai piemērotos jauniem tirgus apstākļiem, bet mūsu valsts nodokļu politika un privatizācijas fonda līdzekļi netiek izmantoti uzņēmumu attīstībai, bet gan budžeta robu aizpildīšanai un uzņēmumu attīstības bremzēšanai, kur nu vēl ES direktīvas, kuras paredz uzņēmumu konkurētspējas palielināšanu.

Bez tam, pamatojoties uz tirgus ekonomikas principiem, nav pieņemama arī no īpašuma formas atkarīgā maksājumu kārtība, kādā veicami maksājumi budžetā par valsts uzņēmumos esošā valsts īpašuma izmantošanu.

Ja runājam konkrēti par maksājumiem valsts budžetā par valsts kapitāla daļas izmantošanu, tad no ekonomiskā mērķtiecīguma viedokļa būtu lietderīgi neaplikt uzņēmumus ar papildu maksājumiem budžetā, bet uzņēmumiem dot iespēju iegūto peļņu izmantot ražošanas attīstībai.

Ja valsts ar likumu normu palīdzību nosaka veikt maksājumus valsts budžetā par valsts kapitāla daļas izmantošanu, tad ir pilnīgi loģiski, ka šādā situācijā uzņēmumiem nav iespējams izkļūt no nodokļu parādu, pamatparāda palielinājuma naudas un soda naudas nastas. Jau kopš 1992./93. gada naudas maiņas un likumu grozījumu rezultātā uzņēmumi bankrotē, neatrodot iespējas izdzīvot. Šobrīd aktuāls piemērs ir ierosinātais maksātnespējas process valsts akciju sabiedrībā "Rīgas vagonu rūpnīca", kura, tāpat kā vairums agrāk pastāvējušo uzņēmumu, slīgst zem smagās nodokļu nastas, bet uzņēmums tajā pašā laikā ir kokurētspējīgs NVS valstu tirgū tieši ar pieprasīto lēto produkciju.

Uzņēmumu bankrotu rezultātā cilvēki zaudē darbu un valstī pieaug bezdarbs. Ir nopietni jāizvērtē situācija, kas izveidojusies mūsu valsts uzņēmumos, un jāpadomā, kā to uzlabot. Nodokļi un maksājumi nekādi nedrīkst pārsniegt to robežu, kad uzņēmumam vairs nav izdevīgi attīstīt ražošanu. Ir jāuzdod jautājums, vai mēs ejam pareizā virzienā? Līdzīga kļūda Latvijā jau tika pieļauta divdesmito gadu beigās, kad izveidojās krīze ražošanā un budžetā un trūka finansu līdzekļu.