MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Uzkāp, dziesma, debesīs! Gaiša nokāp lejā!

Gaismas ceļa gājējam Leonīdam Breikšam — 90

Starp ozolu un egļu stumbriem

Stāv apšu slaidās ērģeles;

Kur kārkli dzer no strauta dumbru,

Vējš ievu skurbo medu nes.

Uz lapām pērnajām un sausām

Nakts zilā rasa čab un krīt,

Kad pēdām domīgām un gausām

Vējš iziet mežu apraudzīt.

Zem kokiem trekns un sulīgs zaļums

No zemes trūdiem spēku sūc ...

Slēpj tumsa katru troksni skaļu,

Tik smagi maijvaboles dūc.

Un mulsā sizdamās pret zariem

Kā čiekuri tās zemē krīt;

Nakts — pirkstiem medainiem un gariem —

Steidz koku lapas atraisīt.

("Pavasara nakts mežā")

Nevar izsīkt Daugava! ...

Straume nevar stāt ...

Mūsu tauta savu sirdi

Nevar izdziedāt.

Pacel augšup latviešus —

Allažībai pāri,

Gaišu mūžu gājumā

Gaišus vadi tos!

Uzkāp, dziesma, debesīs!

Gaiša nokāp lejā!

Svētas vēstis stāsti mums!

Sirdī sauli ved!

("Dziesmu Daugava")

Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,

Un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt,

Lai mūžu mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai,

Un saulei liek pār mūsu druvām līt.

Šī Leonīda Breikša sacerētā "Himna" Latvijas brīvvalsts gados ar Jāņa Norviļa mūziku pāršalca visu valsti, pa radio vēstījot sardzes maiņu pie Brīvības pieminekļa. Kā raksta literatūrzinātnieks Jānis Rudzītis, šis dzejolis iegājis mūsu patriotisko dziesmu dzelzs repertuārā kā latvju karavīru ticības apliecinājums — jauno laiku atbalss senajam dziesminiekam, kas "uz ežiņas galvu lika". Liktenīgajā 1940. gadā tapa dzejolis "Latvieša ticība", kas boļševiku okupācijas laikā rokrakstā gāja no rokas rokā, modinot un stiprinot cerību un pārliecību:

Mēs varam iet caur visām mokām,

Mēs varam ciest vēl briesmīgāk,

Jo pacels Dievs uz savām rokām

Mūs tad, kad mūsu diena nāks.

Un tad, kad šī diena pienāca, kad 1988. gada oktobrī Mežaparkā ar varenu akordu uzbangoja dziesmotā revolūcija, ar Ievas Akurāteres dzidro balsi latviešu tautu atkal uzrunāja Leonīds Breikšs:

Lai pret nezināmiem laikiem

Cauri mūžiem ejam mēs.

Dod mums spēku, dod mums drosmi,

Dod mums vienprātību, Tēvs!

"Lūgšana" kļuva par mūsu Trešās atmodas dziesmu. 1991. gadā iznāca dzejas izlase "Gaismas ceļš" ar akadēmiķes Janīnas Kursītes ievadu. Diemžēl grāmatnīcās to vairs neatrast. Tāpēc sevišķs prieks par apgādā "Enigma" topošo Leonīda Breikša Rakstu izdevumu četros sējumos. Vadītāja Dzintra Lomikovska pirmo grāmatu cer nodot lasītājiem jau pavisam drīz. Tajā būs dzejnieka biogrāfija, pirmie divi dzejoļu krājumi ("Skanošie ūdeņi" un "Manu sapņu zeme") un ļoti daudz fotogrāfiju, lielākoties pirmpublicējumi. Visu mūžu Leonīda Breikša dzīves un daiļrades materiālus vācis viņa kameras biedrs Astrahaņas cietumā Mārtiņš Bisters. Viņš toreiz starp ieslodzītajiem bijis pats jaunākais, tikko 16 gadu vecs pusaudzis, un Leonīds Breikšs pret viņu izturējies kā pret dēlu. Ar īstu dēla mīlestību viņš arī visus šos gadus krājis un glabājis it visu, kas saistīts ar Leonīdu Breikšu. Viņa sarakstītās plašās dzejnieka biogrāfijas literārās versijas autore ir Beatrise Cimermane.

Otrajā grāmatā ietverti pēdējie dzejoļu krājumi ("Dziesmas zemei un debesīm", kas iznāca varbūt jau pēc autora nāves, un "Dziesmas dzīvībai un nāvei", kas saglabājies manuskriptā) un periodikā izkaisītie dzejoļi, ieskats Leonīda Breikša lietā un ar dzeju saistītā bibliogrāfija. Ilgoņa Bērsona komentāri. Trešajā sējumā būs romāns "Maldugunis" un ceturtajā — publicistiskā grāmata "Mūsu ģimene", kā arī atmiņu pieraksti. Savās atmiņās dalījušies mācītājs Lūsis, dzejnieka atraitne Anna un arī dēls Pēteris Leonīds, kurš pats nekad nav tēvu redzējis, kā arī daudzi dzejnieka līdzgaitnieki dzejā un dzīvē. Jācer, ka šīs četras grāmatas darīs mums labāk pazīstamu un cilvēciski tuvāku dzejnieku Leonīdu Breikšu, kas 33 gadu vecumā aizgāja Golgātas ceļu un, pēc nepārbaudītām ziņām, nomira 34 gadu vecumā Astrahaņas vai Saratovas cietumā.

No publicētajām viņa biogrāfijas lappusītēm zināms vien tas, ka Leonīds Breikšs dzimis 1908. gada 8. aprīlī Maskavas guberņas Volokolamskas apriņķa Jeļizarovas muižā, kur viņa tēvs bijis pārvaldnieks. Ģimenē auga trīs dēli un trīs meitas. Leonīda skolas gaitas sākušās Maskavā. 1920. gadā Breikšu ģimene atgriezās Latvijā. Leonīds pabeidza Rīgas 1. pilsētas ģimnāziju un iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļā, taču studijas nepabeidza. Trīsdesmito gadu sākumā strādājis laikrakstā "Latvis" un Iekšlietu ministrijas preses nodaļā. Sakarā ar rakstu "Viņu laiks ir klāt" ("Universitas", 1933, 5), kurā kritizēta Saeimas darbība, publikācijas autoru Leonīdu Breikšu un žurnāla redaktoru Ādolfu Šildi iesūdzēja tiesā, taču abi tika attaisnoti. No 1936. līdz 1940. gadam Leonīds Breikšs bija žurnāla "Skolu Dzīve" atbildīgais redaktors un kopš 1937. — arī Sabiedrisko lietu ministrijas ideoloģisko rakstu nodaļas redaktors. Pēc sarkanās armijas ienākšanas strādāja gadījuma darbus, līdz 1941. gada 17. aprīlī tika arestēts un izsūtīts uz Krieviju. Mazliet vēlāk izsūtīja arī dzejnieka brāli Pēteri. Viņam izdevās izdzīvot un atgriezties dzimtenē. Viņš miris Rīgā 1990. gada janvārī.

Sakarā ar dzejnieka 70. dzimšanas dienu žurnālā "Universitas" 1978. gadā (41.numurā) bija publicētas viņa māsas Tamāras Čaures atmiņas par brāli. Leonīdam bijusi "plata, augsta piere, izteikti vaigu kauli, atklāts acu skats un pilnīgi veidotas lūpas (..). Viss tas liecināja par vaļsirdību, draudzību un drosmi (..). Viņa runa bija kā čalojošs strauts pavasarī — dzirkstīga un gaiša. Tādam runas veidam piederējās draudzīgs smaids, kas bija Leonīda uzticams pavadonis. Smīnu neviens nav redzējis uz Leonīda lūpām." Līdzīgi savu darba biedru žurnālista gaitās atceras Andrejs Johansons: "Iedomājoties Leonīdu Breikšu, nāk prātā vidēja auguma, smalki ģērbies cilvēks ar vaigu bārdu, garu cigarešu iemuti zobos un skaļiem eksplozīviem smiekliem, kas spēj aizraut pat drūmos un pagurušos ļaudis. Viņš mīl pa jautram jokam, bet vispār izjūt lielu bijību pret tradīcijām." ("Tēvija", 1942. gada 11. jūn.)

Pēc šī gaišā smaida dzejnieka dēlu Pēteri Leonīdu sakās pazinusi Krišjāņa Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa, kas 1988. gadā veidojusi televīzijas raidījumu sakarā ar Leonīda Breikša 80. dzimšanas dienu. Ieraksts gan nākamajā dienā ticis izdzēsts, taču dāvājis viņai apjausmu par dzejnieka personas daudzpusību un patiesu draudzību ar viņa atraitni Annu Pazullu, kas dzīvo Kanādā, taču latviski runā bez akcenta un dēlu audzinājusi mīlestībā uz nekad neredzēto tēvu un senču dzimteni. Viņš ir ķīmiķis, bet brīvajā laikā aizraujas ar kalnu slēpošanu un vindsērfingu. Aizrautīgs un dzīvespriecīgs — īsts sava tēva dēls.

Šodien, Leonīda Breikša dzimšanas dienā, Krišjāņa Barona muzejā notiek dzejnieka atceres pēcpusdiena. Kamēr gaidām Rakstus, kuru pirmo grāmatu ir cerības saņemt reizē ar dzejniekam veltītas izstādes atklāšanu Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejā, varam vien censties sameklēt Janīnas Kursītes sakārtoto dzejas izlasi, izlasīt akadēmiķes pārdomas par sirdsskaidrības gaismu, kas staro no Leonīda Breikša darbiem: "Gaisma viņa dzejā ir tikumiska kategorija, tā apzīmē harmonisko, patieso, skaisto pretstatā tumsai, kas vienas dabas ar nāvi, ar ļauno un nepatieso."

Bet visvairāk — ieklausīties paša dzejnieka balsī, piesaucot ne vien mums vairāk pazīstamo patriotisko dzeju, bet arī viņa sirsnīgo mīlas un dabas liriku, dziļi izjusto sarunu ar debesīm un Dievu. Varbūt tā arī viņu pašu spēcināja, tik jaunam pēdējo ceļu ejot:

Neviens nav notiesāts uz nakti —

Neviens, kam sirds pēc gaismas slāpst:

Lai tūkstots kapi būtu rakti —

Reiz dzīvība tiem pāri kāps.

("Es ticu")

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: no Raiņa Literatūras

un mākslas vēstures muzeja fondiem

Leonīds Breikšs ar dzīvesbiedri kāzu dienā 1940. gada maijā

Vēstule Pēterim Leonīdam Breikšam

Šodien ir Tava tēva dzimšanas diena.

Deviņdesmitā.

Sen jau rakstu Tev šo vēstuli. Domās. Izjūtās. Atmiņās. Ne par Viņu, jo nesatiku Viņu tāpat kā Tu. Taču iedrošinos teikt, ka pazīstu. Pareizāk sakot — esmu iepazinusi soli pa solītim (tā tagad arī pie mums mēdz teikt — step by step).

Šobrīd domāju, kad, kur un kā sākušies tavi soļi pie Tēva, jo arī Tu viņu nesastapi.

Liktenīgi un varbūt tieši tāpēc šodien rakstu Tev, Pēteri Leonīd, jo Tu biji pēdējā dzimšanas dienas dāvana Tava tēva mūžā.

1941.gada 8.aprīlī Tava māte sava vīra 33. dzimšanas dienas rītā uzdāvināja viņam vēsti par Tavu klātbūtni viņu dzīvē.

Un esmu pārliecināta, ka šobrīd daudzu tūkstošu kilometru attālumā no Tēva un Mātes un arī no Dzimtenes — Tu jautā sev to pašu — un atbildi rodi sava tēva dzejā.

Es neesmu Tev jautājusi, vai esi redzējis tēvu sapnī, vai domās kādreiz sarunājies ar viņu? Kā jūs pazītu viens otru? Kādā toņkārtā jūsu dvēseles sarunātos?

Es pateicos Liktenim, kas lika nu jau Aizsaulē aizgājušajam dzejniekam Gunāram Freimanim atrast ceļu pie manis. Gunārs Freimanis uz pēdējiem desmit ieslodzījuma gadiem bija notiesāts par to, ka glabāja arī dzejnieka Leonīda Breikša arhīvu.

Atceros arī Tavu tēvabrāli Pēteri, kuru mūsu puiši uz rokām uznesa muzeja 4. stāvā, lai pirmo un diemžēl vienīgo reizi viņš atklātībā un ļaudīm lasītu savu dzeju. Jo arī viņš garus gadus bija pavadījis izsūtījumā un nevarēja publicēties. Tas bija sākums neparastai draudzībai. Es atceros arī, kādām acīm Tevi vēroja Mārtiņš Bisters, kuram bija 16, kad sākās Golgātas ceļš kopā ar Tavu tēvu. Satiekot Tevi pirmo reizi Rīgā, Mārtiņš bieži pārteicās, bet vēlāk pat atmeta ar roku un uzrunāja Tevi — Leonīd!

Šogad Tava tēva dzimšanas diena simboliski sakrīt ar Lieldienu laiku — ar Kristus augšāmcelšanās laiku.

Tavās un Tavas mātes domās šis ir arī Tava tēva augšāmcelšanās laiks un arī Tava tēvatēva dzimtās Vecpiebalgas atdzimšanas laiks.

Vecpiebalgas ceļa galā, pie vectēva mājas stāvot, Tu man liki atcerēties Tavas vecmāmiņas atmiņas par Tava tēva pirmo viesošanos Latvijā agros zēna gados, jo pasaulē viņš bija nācis Krievijā.

Es lasīju par to, ka Tavs tēvs apmeklējis dievkalpojumu Vecpiebalgas baznīcā.

Vecišķi čīkstēdamas, vērās Tavas senču mājas durvis Vecpiebalgas Vītiņos. Tu stāvēji uz sliekšņa. Uz tēvu tēvu un savas zemes sliekšņa. Pēc gadiem. Tevi sveica vecā ābele, kas dāvājusi gardu un reibinoši saldu vīnu visiem Vītiņu mājas bērniem viņu kāzu dienā. Pēdējoreiz — Annas un Leonīda kāzās 1940.gadā.

Tava māmuļa, redzu to vienmēr gara acīm, stāvot pie ābeles, tik pirkstu galiem pieskārās raupjajam stumbram. Es pieveru acis, un mana dvēsele redz: viņa glāsta Tavu tēvu, Tevi — pavisam mazu, viņa glāstot stāsta Tev par tēvu. Stāsta Tev, jo laikam jau jūt, ka Tu nekad viņu neredzēsi. Stāsta Tev — ne ar vārdiem, bet ar dvēseles pieskārieniem.

Arī es — pagājušajā gadā iedama Vecpiebalgas Vītiņu ceļu, sastapu savā ceļā veco ābeli. Nu man ir talismans — mazs, nosirmojis zara gabaliņš no šīs ābeles. Tāpat kā Tev — akmens no vectēva mājas sliekšņa. Diezin ko nodomāja muitnieki, kad Tev tas bija jāparāda atceļā uz Tavu mītnes zemi — Kanādu?

Šodien ir Tava tēva dzimšanas diena.

Mēs iededzam sveci. Tu un Tava māte — tur, tālajā Kanādā. Es — šeit, Rīgas viducī.

Tu taču jūti, kā liesmiņa plīvo, kā silda.

Mūs arī silda tas īsais brīdis, kad, pārvarot svešatnību un valodas barjeru, mēs satikāmies Rīgas lidostā. Tad, tieši tad, es iepazinu Tavu tēvu, Tavu tēvu caur Tevi.

Es stāvēju bezpersoniskā lidostas zālē, gaidot lidmašīnu ar Tavu māmuļu. Es zināju, ka Tu jau esi Rīgā. Un tajā ļaužu pūlī es nekļūdīgi piegāju klāt Tev — jo Tu smējies. Un tā varēja smieties tikai Leonīds.

Ir Lieldienu gaidīšanas laiks.

Ir gaidīšanas laiks!

Ir laiks.

Tava Tēva — dzejnieka un cilvēka Leonīda Breikša — atgriešanās laiks.

 

Mīlot Jūs, —

Rūta Kārkliņa, Latvijā

Rīgā pie Doma baznīcas 1995. gada 21. maijā. No labās: Rūta Kārkliņa, Leonīda Breikša atraitne Anna Pazulla, Kārkliņas meita Dita un dzejnieka dēls Leonīds Pēteris Breikšs

Aktrise Antra Liedskalniņa — Aktrises lomā

"Man tuvas īstas lomas, kas ņemtas no dzīves, ko var spēlēt ar aizrautību, mīlestību, līdz galam. Kad varu iemiesot tēlu, ko izjūtu, tad es pārstāju būt pati, saaugu ar lomu. Es vairāk esmu teātra aktrise. Man patīk, ja doma ir skaidra no paša sākuma, ka varu to izstudēt, attīstīt," tā Nacionālajā teātrī jaunas monodrāmas uzvedumā saka Antras Liedskalniņas varone.

Iestudējuma režisors Edmunds Freibergs pastāstīja: "Franču dramaturga Armāna Mefra lugu "Grēksūdzes laiks" noskatījos un izlasīju Francijā. Tā stāsta par izcilo itāļu četrdesmito un piecdesmito gadu aktrisi Annu Manjāni. It kā pēc nāves viņa atceras savu dzīvi, panākumus un sāpes. Tūlīt radās iespaids, ka luga rakstīta mūsu Antrai, tik lielu līdzību saskatīju dramatiskā temperamenta un izjūtu ziņā. Pārtulkoju, Antra piekrita, sākām darbu."

Antra Liedskalniņa: "Tā ir ļoti skaista, grūta loma, kā aktrises mūžs — moku ceļš, caur ērkšķiem un tomēr ar lielu gandarījumu. Te pateikts viss: par režisoriem, partneriem, par māti, bērnu, mīlestību."

Un tā pēc vairākiem gadiem māksliniece ir atgriezusies uz sava mīļotā, vienīgā Nacionālā teātra skatuves. Atgriezusies spoži un pārliecinoši.

Aina Adermane

Foto: Harijs Burmeistars