Un pasaule mostas. Ar ticību, cerību, mīlestību

Latvijas evanģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps = Jānis Vanags:

"Kungs Jēzu Kristu, pieņem mūsu lūgšanu, jo Tu esi vienīgais, kas pasaulei parādīji augšāmcelšanos" — tā sacīts kādā senā Baznīcas lūgšanā.

Pēc Kristus ciešanu piemiņas laika Lieldienas pienāk gluži kā jauna diena, kas ataust pēc garas, grūtas nakts. Kungs Jēzus Kristus iemiesojās, ne tikai pieņemdams cilvēka ārējo veidolu. Viņš pieņēma arī cilvēka ceļu, dzīvi un nāvi. Viņš nokāpa cilvēka likteņa viszemākajās vietās. Viņa pārdzīvotais izskan daudzos Svēto Rakstu tekstos: "Vairāk nekā matu uz manas galvas ir to, kas mani bez vainas ienīst. Stipri ir tie, kas mani grib iznīcināt un man bez vainas uzbrūk. Ko es nemaz neesmu nolaupījis, tas man jāatlīdzina." Viņš patiesi iepazina, kā tas ir — būt cilvēkam. Miesā dzimis, Dieva Dēls uzzinājis par mums visu. Taču Viņš darīja ne tikai to. Kristū ieraugām, ko zemes pieredze mums nemāca. Tā gan māca, ka cilvēka gaita bieži nonāk strupceļā. Bet Kristus vienīgais pasaulei parādīja Augšāmcelšanos. Viņu nepieņēma. Viņa vārdus tīši pārprata un aplami iztulkoja. Viņa labajiem darbiem piedēvēja ļaunus nolūkus. Ienaidnieki Viņu vajāja, un savējie Viņu nodeva. Viņu mocīja un nogalināja. Viņu ielika kapā un domāja, ka ir Viņu iznīcinājuši. Taču Kristus Dieva spēkā cēlās augšā trešajā dienā un parādīja pasaulei Augšāmcelšanos.

Šis mūsu zemei un tautai ir kritisks laiks. Mēs atkal varam piedzīvot, kā tas ir, kad spiež no visām pusēm. Dzīves nastas daudziem ir ļoti smagas.Ticība savai valstij bieži pārlieku smagi pārbaudīta. Baigās pagātnes rētas vēl joprojām sāp. Un vairāk nekā matu uz galvas ir to, kuri mums bez vainas uzbrūk un prasa atlīdzināt, ko nesam nolaupījuši. Šādos brīžos var viegli zaudēt drosmi, cerību un cilvēka cieņu. Taču Kristus pasaulei ir parādījis Augšāmcelšanos. Viņā pat visbezcerīgākajā bezizejā ir ceļš tālāk. Tas bija gluži nesen, kad piedzīvojām vēl bīstamākus un grūtākus brīžus. Tad mēs bijām vienoti cerībā un guvām spēku paļāvībā uz Dievu. Savu brīvību mēs pieņēmām kā brīnumu no Dieva rokas. Tas bija laiks, kad tauta piesauca Dievu un nesa Viņam solījumus. Kas ar tiem noticis? Kā mēs esam lietojuši savu brīvību? Vai mūsu "Dievs, svētī Latviju!" skan tāpat kā toreiz?

Kristus saka: "Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā, un ar meliem par jums runā visu ļaunu manis dēļ." Arī Pēteris, Viņa apustulis, saka: "Ja jūs ciešat taisnības dēļ, svētīgi jūs esat." Taču Viņš saka arī: "Neviens no jums lai necieš, būdams slepkava vai zaglis, vai ļaundaris, vai kā tāds, kas jaucas svešās lietās."

Kristus augšāmcelšanos nevar paņemt un lietot pēc vajadzības grūtā brīdī. Apustulis Pāvils saka vienkāršus, bet ļoti dziļus vārdus: "Dzīvoju ne vairs es, bet Kristus, kas ir manī." Tad, ja Kristus dzīvo manī un es Viņā, tad manī ir arī viņa augšāmcelšanās."

Mēs skaidri nezinām, kas mūs gaida nākotnē, taču varam nojaust, ka būs jāpiedzīvo vēl daudz grūtību, pārbaudījumu un strupceļa situāciju. Visbeidzot, mums būs jāsastopas arī ar savu nāves stundu. Taču Dievs ir mūsu patvērums, un mēs neesam aicināti zūdīties un baiļoties. Mēs esam aicināti dzīvot saskaņā ar Kristus mīlestības likumu — noliekot grēku un netaisnību, naidu un intrigas, neatdarot ļaunu ar ļaunu un neatņemot nabagam, atraitnei, bārenim vai svešiniekam viņu tiesu. Mēs esam aicināti dzīvot tā, lai jākaunas tiem, kuri grib mūs apsūdzēt. Mēs esam aicināti smelties spēku Kristus uzvarā pār nāvi un saredzēt tajā dzīvību visiem, kuri Viņam tic. Kristus ir augšāmcēlies un parādījis ceļu katrā bezizejā. Tie nav vienkārši skaisti vārdi bez jēgas, bet garīga realitāte, kuru var un kuru vajag piedzīvot ikvienam cilvēkam. Tādēļ mūsu lūgšana lai ir: "Kristu, kas biji miris un esi augšāmcēlies un dzīvs, ienāc un dzīvo manī, vadi mani pēc sava prāta. Palīdzi būt dzīvē tādam, kādu Tu mani vēlies. Esi man klāt briesmās un nāves stundā un ļauj arī man piedzīvot Tavu augšāmcelšanos."

Sirsnīgi sveicinu Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas macītājus, darbiniekus, draudžu locekļus un visus kristīgos ļaudis mūsu Kunga Jēzus Kristus Augšāmcelšanās svētkos! Lai Viņa svētība ir pār mūsu zemi un tautu, un tās nākotni!

Apustulis Pāvils vēstulē korintiešiem raksta: "Es jums mācīju to, ko arī pats saņēmu, ka saskaņā ar Rakstiem Kristus nomira par mūsu grēkiem un ka viņš tika apbedīts, un ka viņš saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā augšāmcēlās" (1.Kor.15, 3-4). Tā ir apustuļa liecība par Lieldienu notikumiem, kad Kristus dāvāja cilvēkiem pestīšanas žēlastību, atdodams par to savu dzīvību.

Kristīgās vērtības cilvēku dzīvē ir un būs svarīgas vienmēr, jo tās nāk no Dieva. Garīgo vērtību sistēma, ko sniedz kristīgā reliģija, ir izturējusi laika pārbaudi un ir piemērota, lai arī katrs mūsdienu cilvēks, pēc tās vadoties, nospraustu savas dzīves trasi.

Kristus Evaņģēlijā atrodam patiesību, kas nāk no Dieva, arī Dieva dotos likumus un viņa žēlastību avotus mūsu dzīvei. Dieva patiesība atklāj cilvēkam augstāko viņa dzīves mērķi, dod virzienu un jēgu cilvēka pūliņiem. Dieva dotie baušļi īsi un kodolīgi izsaka cilvēcisko attiecību vadlīnijas, bet žēlastību avoti (lūgšana, svētie sakramenti) veido dzīvo saiti ar Dievu. Mūsu sašķeltajai sabiedrībai kristīgais dzīves veids var būt arī labs vienojošais faktors.

Pašreizējā situācija valstī nav radusies vienā dienā. Sašķeltību ir radījušas novirzes no kristīgajām dzīves normām. Evaņģēlija mācību sabiedrība nav ņēmusi nopietni, lai gan jau desmit gadi ir pagājuši, kopš sākās atmodas laiks. Ir nepieciešami dziļāki pamati cilvēku tikumībai. Tāpēc mūsu jaunajai paaudzei skolās ir svarīgi nevis formāli, bet gan ar sirdi pieņemt un apgūt kristīgās dzīves gudrību. Un tas var notikt, ja skola papildinās to, ko cilvēks ieguvis dievnamā un ģimenē. Skolā nav vajadzīga sava reliģijas mācības versija, kas nesaskan ar Baznīcā mācīto. Skola ir un paliek laicīga mācību iestāde, kurā ticības mācību pasniedz Baznīcas atzīti pedagogi. Tādā veidā tiek panākts, lai skolēnam būtu drošība, ka ticība, ko viņam māca, ir tā pati, kas tiek sludināta viņa draudzes dievnamā, ko viņš var pieņemt un pildīt no sirds. Skolai, ģimenei, Baznīcai un valstij, saskanīgi darbojoties, iespējams pacelt tikumisko līmeni sabiedrībā.

Novēlu visiem Dieva žēlastībām bagātus Lieldienu svētkus!

Sirsnīgi sveicu visus Lieldienās, Kristus Augšāmcelšanās svētkos!

Ir atkal pavasaris ar savu neatkārtojamību dabas norisēs. Šķiet, ka tāds tas ir arī mūsu tautas un valsts dzīvē. Tas ir atnesis spriedzi mūsu zemē ar vardarbīgu provokāciju pret ebreju tautas svētumiem, politisku spiedienu no mūsu kaimiņzemes un jaunu provokāciju ārzemju vēstniecību tuvumā. Mēs kā kristieši nevaram nenosodīt šādas provokācijas, kas cenšas pasliktināt cilvēku attiecības, radot spriedzi, nemieru, pat dusmas un naidu. Kaut Kristus mīlestības un dzīvības spēka uzvara dotu jaunu pozitīvu rīcības virzienu līdzšinējiem nemiera cēlājiem!

Un tomēr ir atnācis priecīgais Lieldienu laiks. Lieldienas nav tikai pavasara svētki, saulgriežu laiks. Lieldienas ir Jēzus Kristus Augšāmcelšanās svētki. Savu sveicienu svētkos gribu izteikt ar Bībeles tekstu no Jaunās Derības, ar Apustuļa Pāvila vārdiem Korintas kristiešiem: "Paldies dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu." (1. Kor. 15, 57.)

Lieldienas mums ir Kristus Augšāmcelšanās svētki, tie ir uzvaras svētki. Tā nav tikai kristiešu ticības apliecība, ticot Kristum, bet arī dzīves pieredze. Ņemsim vērā trīskārtīgo Kristus uzvaru — pār grēku, naidu un nāvi.

Pirmā. Kristus, Dieva Dēls nāca šajā pasaulē, lai uzņemtos pasaules grēkus. Tādēļ Viņš ļāvās nāvei pie krusta. Kristus augšāmcelšanās apzīmogoja Viņa upurēšanās nozīmi. Visos laikos cilvēki, ticot Kristus Evaņģēlija vēstij, ir saņēmuši personīgu pārliecību par grēku piedošanu. Tā kļūst par ikviena cilvēka personīgo pieredzi, ja pieņem Kristus padomu — atgriezties no grēkiem. Ar to iesākas jauns, atšķirīgs posms cilvēka dzīvē. Tā ir Kristus dāvināta uzvara cilvēkam.

Otrā. Jēzus Kristus bija uzvarētājs pār naidu. Viņam nācās sastapties ar nelabvēlību, skaudību, intrigām un beidzot ar sava mācekļa nodevību, tiesu sistēmas nekompetenci un nespēju novērst pret Viņu plānoto sazvērestību. Vai līdzīgas parādības mūsu dienās neparādās mūsdienu sabiedrībā, kā arī tautu un starpvalstu attiecībās? Vai uz to netiek provocētas tautības Latvijā? Vēl vairāk — vai šāda traģēdija nenotiek pat to cilvēku attiecībās, kuri solījuši viens otram uzticību laulībā, cerēdami būt laimīgi? Jēzus uzvarēja naidu ar piedošanu. Tā patiesi bija uzvara! Vai šodien tā nav nepieciešama mūsu sabiedrības dažāda līmeņa cilvēkiem, mums visiem, ieskaitot politiķus un valsts vadītājus?

Jēzū Kristū uzvaru pār naidu iegūst cilvēki, kuri dod Viņam vietu savās sirdīs un dzīvē. Tad naids kļūst bezspēcīgs, tad provokācijām jāpaliek kaunā. Tāda ir uzvara! Šī uzvara ir svētījusi cilvēkus, valstis un visu cilvēci. Arī mums tā ir nepieciešama.

Trešā. Lieldienas, Kristus Augšāmcelšanās svētki, ir svētki uzvarai pār nāvi. Viņa tukšo kapu Lieldienās cenšas apmeklēt svētceļnieku pulki. Viņš ir vienīgais, kura kaps ir palicis tukšs. Nāve ir mistiska realitāte, ar kuru cilvēks nevēlas sastapties. Ļoti bieži pie tās priekšlaikā noved neuzvarētais grēka posts un naids. Nāve nav tikai mūsu dzīves noslēgums, bet arī vārti uz sastapšanos ar savu Radītāju un Tiesnesi. Ja Kristū esam uzvarētāji pār grēku un naidu, tad mums arī pieder Kristus uzvara pār nāvi.

Pavasaris un Lieldienas ir klāt. Dabā apliecinās Dieva Radītāja ieliktā kārtība, kura mūs iepriecina, rosina darbam un visa skaistā sargāšanai un kopšanai. Vai Lieldienas būs arī uzvaras svētki mūsu sirdīs, attiecībās ar līdzcilvēkiem un attieksmē pret parādībām sabiedrībā? Mēs izjūtam spēkus, kuri grib mūs sanaidot, pārvērst par ienaidniekiem, lai iznīcinātu mūs kā sabiedrību, kā tautu. Kristus spēj dot patiesu uzvaru pār ļaunumu un iznīcību.

Lai Kristus uzvarā bagātiem — visiem gaišas Lieldienas!