Kad pulkstenis skaita laiku Latvijas labā

Džeimss Holmss ( James Holmes ), ASV vēstnieks Latvijā, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Vēstnieka kungs, laiks rit strauji, un jaunajā gadā, jaunajā gadsimtā un jaunajā gadu tūkstotī jau nodzīvoti divi mēneši. Kā jūs izjūtat šo laika ritējumu Latvijā?

— Es to izjūtu ļoti pozitīvi, jo domāju, ka Latviju gaida gaiša nākotne. Atskatoties uz aizvadītajiem desmit gadiem, Latvija var ar paļāvību raudzīties nākotnē. Es ticu, ka nākamie desmit gadi Latvijai būs tiešām gaiši un nozīmīgi. Tie būs lielu pozitīvo pārvērtību gadi. Latvija jau uzņēmusi labu startu šīm pārvērtībām. Neviens vairs nešaubās par demokrātiskās sistēmas un demokrātisko institūciju pastāvīgumu Latvijā. Latvijai priekšā ir ārkārtīgi plašas iespējas un izaicinājumi, iestājoties starptautiskajās organizācijās, uz kurām jūs sekmīgi virzāties. Es arī gribu atzīmēt jūsu cilvēku, īpaši valsts ierēdņu, augsto profesionālismu.

Būtiski, ka jūs spējat iesaistīt valsts darbā jaunus, spējīgus cilvēkus. Ir arī ļoti svarīgi, ka šie cilvēki, raugoties nākotnē, saprot, ka svarīgākais ir tas, kas vajadzīgs Latvijai, nevis viņiem pašiem. Tādēļ es uz Latvijas situāciju un nākotnes virzību raugos ļoti optimistiski. Es zinu, daudzi latvieši uzskata, ka dzīvo nelaimīgā pasaules daļā, ka jums ir daži "smagi" kaimiņi. Jā, vēsture rāda, ka tā patiešām ir. Taču, paraugoties nākotnē, kļūst redzams, ka Latvija patiesībā atrodas laimīgā vietā. Kad Latvija būs Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsts, tieši atrašanās Ziemeļeiropā līdzās veiksmīgajām Skandināvijas valstīm Latvijai nodrošinās laimīgu nākotni. Atgriežoties pie jūsu jautājuma — jā, laiks rit, taču tas rit Latvijas labā.

— Jūs, vēstnieka kungs, jau minējāt Latvijas vēlmi iestāties divās ietekmīgākajās starptautiskajās organizācijās. Gribu vispirms vaicāt par NATO, jo ASV neapšaubāmi ir šīs organizācijas ietekmīgākā dalībvalsts. Cik reāla, jūsuprāt, ir Latvijas perspektīva iestāties NATO?

— Es domāju, Latvijai tā ir ļoti reāla iespēja — kļūt par NATO dalībvalsti. Paredzēt konkrētu laiku — tas ir ļoti grūts jautājums. Tā ir liela NATO atbildība, kas izriet no šīs organizācijas dalībvalstu vadītāju Madrides un Vašingtonas apspriežu lēmumiem un, protams, no lēmumiem, ko pieņems 2002. gada apspriede Prāgā. Latvija, gatavojoties iestājai NATO, ir spērusi visus nepieciešamos soļus, turklāt darījusi to veiksmīgi. Manuprāt, nav nekādu šaubu par Latvijas spēju tikt kvalificētai par nākamo NATO dalībvalsti. Civildienestu kontrole pār armiju, armijas reforma, jūsu valsts demokrātiskās institūcijas, Latvijas attiecības ar kaimiņiem, sadarbība ar NATO — tie visi ir ļoti būtiski nākamās NATO dalībvalsts soļi, un Latvijai tie bijuši ļoti sekmīgi. Tā tiešām ir mērķtiecīga nākamās NATO dalībvalsts rīcība, nostiprinot kontaktus ar saviem nākamajiem partneriem. Latvija skaidri demonstrē apņēmību kļūt par NATO dalībvalsti, un šī apņēmība nemazinās. Protams, Latvijas militārā gatavība, pašaizsardzības spējas, elementi, ko Latvija var dot Ziemeļatlantijas savienībai militāro iemaņu ziņā, kā arī papildinot NATO resursus ar savu nacionālo aizsardzības sistēmu, — arī tie ir ļoti būtiski faktori, kas nākotnē vēl attīstāmi. Taču esmu pārliecināts, ka arī šī attīstība būs sekmīga. Jo divos gados Latvija jau guvusi ļoti būtisku progresu virzībā uz NATO. Esmu pārliecināts par visu trīs Baltijas valstu ļoti reālo iespēju kļūt par NATO dalībvalstīm. Jo visas trīs valstis ļoti sekmīgi virzās uz šo mērķi.

— Vai jūs uzskatāt, ka reālākais un arī labākais variants būtu visām trim Baltijas valstīm reizē iestāties NATO?

— Tas ir specifisks jautājums, kas kopīgi izlemjams NATO dalībvalstīm. Es varu izteikt tikai savu personīgo viedokli.

— Viens no ļoti būtiskajiem pozitīvajiem aspektiem, ko Baltijas valstis var dot NATO, ir stabilitāte šajā Ziemeļeiropas daļā. Un, manuprāt, šo stabilitāti nav iespējams nodrošināt, uzņemot NATO tikai vienu vai divas Baltijas valstis. Stabilitāti var nodrošināt vienīgi visu trīs Baltijas valstu vienlaicīga uzņemšana. Es domāju, NATO vajag jaunas dalībvalstis, kas spētu dot reālu ieguldījumu šīs savienības tālākajā attīstībā. Baltijas valstis dos iespēju nodrošināt papildu stabilitāti, un tas ir ļoti būtisks arguments, lai visas trīs Baltijas valstis NATO uzņemtu vienlaikus. Taču es atkārtoju, ka tas ir mans personīgais viedoklis.

— Jums noteikti zināms arī pesimistiskais viedoklis, ko pauž gan daļa Latvijas politiķu, gan žurnālisti, — ka nepārvarams šķērslis Latvijas un arī pārējo Baltijas valstu uzņemšanai NATO varētu būt Krievijas negatīvā pozīcija.

— Nu ko, Krievija ir liela valsts. Tā ir jūsu kaimiņvalsts, un Latvijas attiecības ar Krieviju, protams, ir ļoti svarīgas gan jums pašiem, gan arī pārējai pasaulei. Taču NATO pastāv ciešs un negrozāms princips, ka ikvienai valstij ir tiesības pašai izvēlēties savus drošības līdzekļus un partnerus savas drošības nostiprināšanai. Cieša NATO dalībvalstu pozīcija ir arī princips, ka nevienai valstij ārpus šīs savienības nav veto tiesību NATO jautājumu lemšanā. Un, kaut arī Krievijai ir negatīva nostāja un kaut arī tā konkrētā brīdī varētu iebilst pret Baltijas valstu uzņemšanu NATO, manas valsts pozīcija ir ļoti stingra: Krievijai nav veto tiesību. Un mēs nekādā ziņā negrasāmies izturēties tā, it kā Krievijai būtu veto tiesības jautājumā, kas izlemjams tikai Latvijas un NATO dalībvalstu attiecību ietvaros.

— Kā jūsu valsts raugās uz otru Latvijas ārpolitikas stratēģisko mērķi — iestāties ES? Amerika gan pati nav šīs organizācijas dalībvalsts.

— Jā, pastāv uzskats, ka Amerikai ir ļoti viegli atbalstīt šo Latvijas vēlmi, jo Amerika pati nav ES dalībvalsts. Taču patiesībā Amerikai tas nebūt nav vienkāršs lēmums. Ikvienam ir skaidrs, ka mana valsts ļoti nopietni atbalsta arī šo Latvijas virzību. Atbalsta, neraugoties uz to, ka Latvijas iestāšanās ES mums sagādās zaudējumus. Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti, cietīs Amerikas eksports uz Latviju. Jums mazāk būs vajadzīgi Amerikas produkti un amerikāņu eksperti. Cietīs Amerikas tirdzniecība kopumā. Līdzīgu iespaidu atstās arī gaidāmā Polijas, Čehijas, Lietuvas un citu valstu uzņemšana ES. Taču mēs uzskatām, ka ES nodrošina reģiona stabilitāti. Nodrošina svarīgu politisku dimensiju — aizvien labākas politiskās attiecības Eiropā, tāpēc mēs ES paplašināšanu uzskatām par ļoti nozīmīgu procesu. Mēs tikai vēlamies, lai ES paplašināšanas procesā ASV biznesmeņu intereses, tāpat kā citu valstu komerciālās intereses, organiski iekļautos aizvien pieaugošo tirdzniecības sakaru gultnē. Lai paplašināšanas procesam netiktu upurētas citu valstu ekonomiskās intereses. Protams, mēs centīsimies sevi aizsargāt pret jebkādiem "Eiropas ekonomiskā cietokšņa" radīšanas centieniem, pret jebkādiem ES centieniem celt mākslīgas barjeras tirdzniecības ceļā un lietot aizliegumu mehānismus. Diemžēl šādas pazīmes jau ir bijušas. Arī zināms spiediens uz ES kandidātvalstīm, tai skaitā uz Latviju, mudinot jūs domāt vienīgi ES ietvaros, nevis globālā līmenī. ASV cīnās pret to un cer, ka Latvija un arī pārējās mūsu partnervalstis savā ekonomikā saglabās plašāku redzējumu. Bet mēs arī saprotam, ka viena svarīga jūsu ekonomisko kontaktu dimensija fokusēta uz ES, jo tas nepieciešams jūsu līdzdalībai šajā organizācijā.

— Kā jūs raugāties uz ES drošības dimensiju, kas ir kvalitatīvi jauns aspekts ES attīstībā?

— Jā, tas ir pilnīgi jauns aspekts, un šo dimensiju pilnībā attīsta paši eiropieši. Es domāju, tas ir ļoti svarīgi un arī zīmīgi. Savienotās Valstis uzskata, ka ES drošības dimensija neaizstāj un neaizvieto Ziemeļatlantijas savienības sniegto drošību, neaizvieto NATO nodrošināto kapacitāti un aizsardzības spējas. Ja eiropieši vēlas radīt paši savu drošības kapacitāti, tad tā būs papildinājums jau esošajai drošības sistēmai. Taču mēs vēlamies, lai eiropieši resursus šai savai drošības sistēmai atvēlētu ar aprēķinu, ka necieš attiecības ar NATO. Mēs pilnībā izprotam eiropiešu vēlēšanos radīt pašiem savu papildu drošības kapacitāti un esam gatavi sadarboties ar ES — tā, lai šie jaunie drošības elementi atbilstu gan Eiropas, gan arī NATO interesēm.

— Kā jūs vērtējat Latvijas un ASV divpusējās attiecības? Nesen ASV vēstniecība Rīgā bija sarīkojusi izstādi par abu valstu attiecību vēsturi.

— Jā, šī izstāde bija ļoti simboliska. Tā gan nebija plaša, un tajā bija it kā parasti eksponāti — dokumenti un fotogrāfijas. Taču izstāde labi parādīja galveno — mūsu valstu attiecību pastāvīgumu. Tā arī atgādināja, ka mūsu attiecībās bijuši ļoti smagi laiki.

— Izstādē bija redzams arī sarkanbaltsarkanais Latvijas valsts karogs, kas visus okupācijas gadus atradās ASV Valsts departamenta ēkā līdzās citu suverēnu valstu karogiem.

— Jā, neraugoties uz visām grūtībām, mēs spējām nosargāt savas labās attiecības. Jaunākie desmit gadi mūsu attiecībās ir bijis uzplaukuma laiks. Un šī man ir laba iespēja pateikt latviešiem, ka, neraugoties uz politiskajām pārmaiņām ASV, mūsu labās attiecības tiks turpinātas arī jaunās administrācijas laikā. Prezidenta Buša administrācija, konkrēti valsts sekretārs Pauels, skaidri apliecina uzticību ASV un Baltijas valstu hartai un mūsu valstu labajām attiecībām. Labās ekonomiskās attiecības un sadarbība drošības jomā starp Baltijas valstīm un ASV tiek turpinātas. Manas valsts jaunā administrācija arī nešaubās par trīs Baltijas valstu apņēmību turpināt pildīt ASV un Baltijas hartas principus. Mana valdība šo hartu uzskata par ļoti nozīmīgu atbalstu Baltijas valstīm to pārejas periodā. Kā jau teicu, mēs pilnībā atbalstām Latvijas vēlēšanos iestāties NATO un ES. Mēs arī pastāvīgi sadarbojamies ar ASV biznesmeņiem, cenšoties parādīt labākos sadarbības veidus, kā arī radot pārliecību par investīciju drošību Latvijā. Tā mēs sekmējam arī Latvijas nākotni. Ļoti būtisks faktors šajā kontekstā ir Latvijas progress, izveidojot savas demokrātiskās institūcijas. Protams, allaž ir vieta tālākam progresam, un es jums to novēlu. Taču dažos gados, kopš pārstāvu savas valsts intereses Latvijā, esmu redzējis ļoti efektīvu jūsu valsts attīstību.

— Savienotajās Valstīs pastāv samērā liela latviešu kopiena, kas īpaši aktīva bija Latvijas okupācijas gados. Vai jums bijusi iespēja sastapties ar Amerikas latviešiem?

— Jāatzīstas, ka ilgāku laiku mana vienīgā informācija par Latviju bija tas, ko uzzināju no saviem latviešu draugiem Amerikā.

Tieši šo cilvēku pārliecība, ka Latvija atkal būs brīva, noteica arī manas simpātijas un atbalstu jūsu neatkarības cīņai. Protams, liela nozīme manas attieksmes veidošanā bija arī tam, ka mana valdība nebija atzinusi Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā. 1995. gadā man uzticēja pārraudzīt ekonomiskās palīdzības programmu Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, un kopš tā laika es Baltijas valstīm veltīju pastiprinātu profesionālo vērību. Mani dziļi iespaidoja trīs kādreiz neatkarīgo, pēc tam okupēto Baltijas valstu liktenis un jūsu dziesmotās revolūcijas pieredze, atbrīvojoties no padomju impērijas.

— Kad jūs pirmoreiz bijāt Latvijā?

— Diemžēl pirms stāšanās vēstnieka amatā es ne reizi nebiju bijis jūsu valstī. Es gan 1996. gadā biju Tallinā, kur piedalījos ASV palīdzības programmas nobeiguma ceremonijā. Pēc tam mēs aizsākām līdzīgu palīdzības programmu jūsu valstij. Taču līdz 1999. gadam es diemžēl ne reizi nebiju apmeklējis Latviju. Es saku "diemžēl", jo man nav iespējas salīdzināt jūsu valsts attīstību laika ritējumā. Tāda iespēja ir daudziem maniem kolēģiem un arī daudziem mana biroja darbiniekiem, kuri atceras, kāda bija Rīga astoņdesmitajos gados, vēl pirms neatkarības atjaunošanas, un kāda jūsu galvaspilsēta bija deviņdesmito gadu sākumā. Pat tie, kas Latvijā bijuši deviņdesmito gadu vidū, uzsver jūsu valsts ļoti dinamisko attīstību. Es diemžēl varu salīdzināt tikai divarpus gados redzēto, taču arī šī pieredze liecina par strauju progresu.

Protams, Latvijā ir arī daudz vīlušos cilvēku, un tas ir viegli izskaidrojams. Sastopoties ar daudzajām problēmām Latvijā, ir viegli izjust vilšanos. Īpaši laukos, kur daudziem nav darba, kur ir zemi ienākumi. Cilvēki raugās uz augsto labklājību tuvajās Skandināvijas valstīs un salīdzina ar savu situāciju, tad arī nav tālu līdz sarūgtinājumam. Taču, domāju, jāraugās tālākā perspektīvā. Es arī uzskatu, ka Latvijai vairāk jārāda savi panākumi. Tie jāparāda starptautiskā kontekstā, pasvītrojot Latvijas pozitīvo attīstību. Diemžēl pie jums ļoti spēcīgi tiek akcentēti negatīvie elementi un skandāli. Protams, ikvienai valstij jāpievērš uzmanība arī saviem trūkumiem. Taču, domājot par Latvijas tēlu un starptautiskajām interesēm, jums noteikti daudz vairāk uzmanības vajadzētu veltīt pozitīvajiem aspektiem. Latvijai ir visas iespējas būt starp pašām labākajām Ziemeļeiropas valstīm. Ja uzmanība pastāvīgi tiek koncentrēta uz trūkumiem, cilvēki kļūst pasīvi un gaida visu tikai no valdības un politiķiem. Tiek kavēta personiskā iniciatīva. Es esmu pārliecināts, ka arī tie latvieši, kas savu uzmanību fokusē uz trūkumiem, labi padomājot, atzīs progresu, ko jūsu valsts guvusi kopš neatkarības atjaunošanas.

— Kāda, jūsuprāt, būs mūsu valstu divpusējo attiecību tuvākā nākotne?

— Nav pamata apšaubīt mūsu labo attiecību kontinuitāti. Latvija ir uzņēmusi labu kursu uz dalību ES un NATO. Es gribu uzsvērt: Latvija šajā ceļā, kas dažkārt saistīts arī ar risku, var ar paļāvību raudzīties uz savām attiecībām ar ASV. Tas Latvijai dod stabilu atbalsta punktu, par kuru jūs varat būt pilnīgi pārliecināti, būt droši, ka ASV atbalstīs Latviju šajā ceļā, palīdzot pārvarēt arī eventuālas grūtības. Latvija var būt pārliecināta par ASV kā stabilu partneri. Sadarbojoties ASV un Baltijas valstu hartas ietvaros, nav gaidāmas nekādas būtiskas izmaiņas mūsu valstu attiecībās. Protams, iestājoties lielajās Rietumu institūcijās, Latvijai pavērsies jaunas, aizraujošas iespējas. Taču esmu pārliecināts, ka arī šis apstāklis neiespaidos mūsu labās attiecības un sadarbību. Es arī gribu mudināt latviešus izmantot nupat, pēc trīs gadu sastinguma, parādījušos iespēju uzlabot attiecības ar Krieviju. Šķiet, Maskava ir beidzot sapratusi, ka attiecību iesaldēšana ar Latviju nav produktīva un ka šī attieksme jāmaina. Latvija arī spērusi ļoti būtiskus soļus savas sabiedrības mainīšanai. Tas Latviju padara par aizvien pievilcīgāku sadarbības partneri, un es domāju, ka arī Maskavai beidzot to nāksies atzīt. Tāpēc mēs gribam mudināt Latviju no savas puses darīt visu iespējamo, lai attīstītu normālu kaimiņvalstu attiecību izveidošanos arī ar Krieviju.

— Vai varam pievērsties jaunākajai attīstībai jūsu valstī? ASV nesen piedzīvoja sarežģītu vēlēšanu maratonu, kad ilgi nebija skaidrs, kurš būs nākamais jaunais ASV prezidents. Kā jūs, amerikāņi, paši vērtējat šo pieredzi?

— Jā, tā bija unikāla pieredze. Amerikāņi paši bija ļoti pārsteigti par šo situāciju. Agrāk nekas tamlīdzīgs mūsu valstī nebija noticis, un mēs nevarējām balstīties uz pagātnes pieredzi. Bija radusies unikāla situācija, ka vēlēšanu rezultāts tiek izšķirts tiesas zālē, nevis balsošanas kabīnēs. Vispirms jau amerikāņiem liels pārsteigums bija ļoti tuvais balsu skaits par abiem kandidātiem un ilgais galīgā lēmuma pieņemšanas laiks. Tūlīt pēc vēlēšanām neviens nevarēja paredzēt, ka paies vēl trīsdesmit septiņas dienas, līdz tiks pieņemts galīgais lēmums par vēlēšanu iznākumu. Amerikāņu tautai tas bija liels pārbaudījums, kuru tā izturēja godam, apliecinot amerikāņu pārliecību par savas valsts likumiem un institūcijām, kas nodrošina likumu ievērošanu. Manuprāt, pats būtiskākais ir tieši šī mūsu tautas pārliecība, ka mūsu likumsargi pieņems taisnīgu un atbalstāmu lēmumu. Protams, tika iztērēts milzums televīzijas raidlaika un laikrakstu sleju, atspoguļojot balsu skaitīšanu, galvenokārt Floridā, un visas ar to saistītās problēmas. Es esmu pārliecināts, ka turpmāk mūsu valsts veltīs daudz vairāk uzmanības priekšvēlēšanu kampaņas un vēlēšanu, īpaši balsu skaitīšanas procesa, vadīšanai, izmantojot drošāku un modernāku metodoloģiju. Es gan nedomāju, ka tiks izdarīti kādi grozījumi ASV konstitūcijā, kaut arī ir izskanējuši viedokļi par šādu grozījumu nepieciešamību. Taču es sagaidu, ka varētu tikt izdarīti grozījumi vēlēšanu likumā un šī likuma īstenošanas kārtībā, lai izvairītos no problēmām, kas radās Floridā, un nodrošinātu vislabāko vēlēšanu kārtību. Taču tas ir mans personīgais viedoklis. Es arī ceru, ka tiks izdarītas būtiskas izmaiņas likumā par vēlēšanu kampaņas finansēšanas kārtību. 2000. gada vēlēšanās mēs izdevām trīs miljardus dolāru, manuprāt, tā ir milzīga izšķērdība.

— Vēstnieka kungs, kā jūs jūtaties Latvijā, un ko mūsu valsts nozīmē jūsu diplomāta dzīvē?

— Es domāju, ikviens vēstnieks, pavadot Latvijā trīs vai četrus gadus, sajūt tuvību ar šo zemi. Protams, vēstnieka darbs rit ciešā saskaņā ar diplomātisko protokolu. Taču ir tik daudz aspektu, kas vēstnieku tuvina jūsu zemei. Protams, ikviena diplomāta profesionālā prioritāte ir rūpēties par savas valsts interesēm un izskaidrot šīs intereses valstī, kurā viņš strādā. Taču, strādājot Latvijā, nav iespējams palikt vienaldzīgam pret straujajām pārmaiņām. Rodas vēlēšanās arī pašam ko dot šīs zemes attīstībai. Rodas īpaša interese par sava darba rezultātiem. Tās ir citādas izjūtas, nekā ja es būtu norīkots par vēstnieku, teiksim, Parīzē, Tokijā vai kādā citā milzīgā pilsētā. Līdzīgi Latvijā jūtas arī mani kolēģi. Mēs visi jūtamies iesaistīti Latvijas attīstībā un ieinteresēti Latvijas panākumos. Ja jūs jautājat, ko es jūtu pret Latviju un latviešiem, tad varu apgalvot: jūs mums abiem ar sievu ļoti patīkat. Jūs un jūsu zeme. Mums šeit ir labi draugi. Tas ļoti atvieglo manu darbu Latvijā. Te ir arī daudzas ļoti būtiskas priekšrocības. Man ir ļoti viegli piekļūt valdībai, cilvēkiem, ar ko jātiekas darba jautājumos. Rīgā ir ļoti ērti no centra nokļūt lidostā. Londonā ceļā uz Hitrovas lidostu jāpavada gandrīz divas stundas, līdzīgi ir arī Frankfurtē vai Ņujorkā. No Rīgas centra lidostā var nokļūt divdesmit minūtēs, un tas ļoti atvieglo diplomāta darbu. Mani valdzina Latvijas daba. Es varu stundām apbrīnot stārķus. Svētdien mēs ar sievu slēpojām. Tā bija brīnišķīga sajūta, ko nav iespējams nopirkt ne par kādu naudu. Ņemot vēl vērā gandarījumu par manas valsts atbalstu Latvijai, varu teikt, ka mēs ar sievu Latvijā jūtamies vienkārši lieliski.

— Jūs vairākkārt minējāt Latvijas laukus. Vai daudz esat ceļojis pa mūsu valsti, un kurš Latvijas novads jums ir vistuvākais?

— Jā, mēs esam daudz ceļojuši, taču pats uzskatu, ka tas vēl nav pietiekami. Gribot negribot mēs kļūstam pilsētas gūstekņi, jo gandrīz visas darba lietas saistītas ar Rīgu. Es gribētu daudz vairāk laika pavadīt laukos. Taču varu teikt, ka esmu bijis jau lielākajā daļā rajonu. Es esmu audzis Ņujorkas štata ziemeļos, un manas bērnības vietas ir ļoti līdzīgas Latvijas laukiem. Līdzīgs reljefs, tādas pašas gadalaiku maiņas, garās dienas vasarā un garās naktis ziemā. Arī tāpēc es Latvijas laukos jūtos tik labi kā mājās. Jo viss man tur liekas pazīstams. Latvija mums patīk visos gadalaikos. Mums ļoti patīk vērot putnu dzīvi laukos. Man vispār ļoti patīk daba. Savukārt Rīga ir unikāla ar saviem jūgendstila namiem, kas ir bezgala pievilcīgi. Ļoti labu iespaidu atstāj tas, cik rūpīgi jūs saglabājat savas lauku dzīves tradīcijas, es domāju Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kas ir viens no brīnišķīgākajiem pasaulē. Jums noteikti ir jāsaglabā sava lauku savdabība. Protams, laukos pašlaik ir daudz problēmu, jūtama dzīves līmeņa atšķirība pilsētā un laukos. Taču Latvijas laukos ar visu to ir kas unikāls, tiem ir sava īpašā pievilcība. Es ļoti ceru, ka jūs, latvieši, modernizējot savu lauksaimniecību, atradīsiet iespēju saglabāt šo Latvijas lauku unikālo veidolu.

— Vai arī jūsu meitas ir bijušas Latvijā?

— Jā, mana jaunākā meita šeit ir bijusi jau divas reizes. Viņa kādu laiku strādāja Nigērijā un atgriežoties viņa ciemojās pie mums Rīgā. Laikam gan būs grūti atrast vēl otru cilvēku, kurš būtu izvēlējies šādu maršrutu — atgriezties no Nigērijas Vašingtonā caur Rīgu. Taču meita gribēja vēlreiz būt Latvijā. Jo pirmoreiz viņa šeit bija vasarā, un Latvija viņai tā iepatikās, ka tagad pie mums pavadīja veselu nedēļu. Vecākā meita bija Rīgā 1999. gadā. Nupat novembrī viņa apprecējās, un ceram, ka tagad viņa mūs Rīgā apciemos kopā ar savu vīru. Arī abām manām meitām ļoti patīk Latvijas lauki, bet Rīgu viņas sauc par fantastisku pilsētu.

— Kādu dzīves ceļu izraudzījušās jūsu meitas? Vai arī diplomātiju?

— O, to nu gan nē! Jaunākā meita strādā Džona Hopkinsa universitātē Baltimorā. Viņa ir starptautiskās izglītības jautājumu speciāliste, specializējusies sieviešu izglītošanā. Ir tāds ciešs viedoklis, ka sievietēm jānodrošina līdzvērtīgas izglītības iespējas, taču daudzās pasaules vietās tā joprojām ir liela problēma. Tāpēc Savienotajās Valstīs tiek gatavoti speciālisti sieviešu izglītības sistēmai visos līmeņos. Mana vecākā meita ir juriste, ASV valdības ierēdne.

— Vēstnieka kungs, savā pirmajā preses konferencē tūdaļ pēc akreditācijas vēstules iesniegšanas Latvijas Valsts prezidentam jūs teicāt, ka mācīsities latviešu valodu. Kādi ir rezultāti? Vai tam bijis pietiekami laika?

— Es gribētu koriģēt jūsu jautājumu. Runa nav par to, vai tev ir laiks, bet par to, vai tu kādam mērķim veltī laiku. Atbilde uz šo jūsu jautājumu man arī pašam sagādā vilšanos. Jo es šim mērķim diemžēl neesmu veltījis pietiekami daudz laika. Sākums bija labs, bet tad man latviešu valodas mācībām it kā atlika aizvien mazāk un mazāk laika. Es to ļoti nožēloju, jo vienmēr esmu uzskatījis un atgādinājis, cik svarīga ir latviešu valodas prasme. Es pilnībā apzinos, cik nozīmīga jums, latviešiem, ir sava valoda. Tas taču ir arī viens no veidiem, kā latvieši sevi identificē un apzinās kā nāciju. Nemākot latviešu valodu, cilvēks gribot negribot ievirza sevi zināmā izolācijas zonā. Varu teikt, ka gandrīz visi mani darbinieki Rīgā jau ierodas ar labām latviešu valodas zināšanām, jo pirms došanās uz Latviju viņi beidz desmit mēnešus ilgu latviešu valodas mācību kursu. Valodas apgūšana ir augsta mūsu diplomātu un ierēdņu sagatavošanas procesa prioritāte.

— Ko jūs, vēstnieka kungs, gribētu teikt mūsu lasītājiem, beidzot šo sarunu?

— Es gribētu vēlreiz atkārtot, tagad jau draudzīga novēlējuma veidā: protams, koncentrējieties uz savām problēmām un trūkumiem, taču vienlaikus, lūdzu, nezaudējiet lepnumu par sasniegto un ticību gaišai nākotnei. Ticiet, ka nav nemaz tik tālu laiks, varbūt pēc gadiem piecpadsmit, kad jūsu valsti labklājības ziņā varēs salīdzināt ar visattīstītākajām Ziemeļeiropas valstīm vai, teiksim, Vāciju. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvija tad būs pilnībā integrēta, konkurētspējīga Rietumu pasaules valsts, kas saglabās arī savu unikālo savdabību. Šī mērķa vārdā ir nepieciešams turēt skaidrus pašus augstākos mērķus. Esiet kritiski, esiet prasīgi pret saviem ierēdņiem un politiķiem, taču neaizmirstiet ne mirkli to, cik daudz jau Latvija ir sasniegusi relatīvi īsajā laikā kopš savas valstiskās neatkarības atjaunošanas.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors