Vitauts Landsbergis,

Lietuvas Republikas Seima priekšsēdētājs:

Baltijas valstis un Eiropas nākotne

1998. gadā Baltijas valstu nākotne ir un būs īpaša aktualitāte. Šis jautājums kļūst un kļūs par ekvivalentu svarīgākajām ilglaicīgajām problēmām; savukārt tas ir indikators, lai apjēgtu jebkuras globālas, vispirms Eiropas, norises.

Vecajā kontinentā saskatāmi divi ceļi, divas skaidras iespējamības: vai nu Eiropas politikas rusifikācija, vai arī Krievijas politikas eiropeizācija. Šajās krustcelēs nonākušas Baltijas valstis. To liktenis arī būs atbilde uz jautājumu, kura tendence ir guvusi virsroku.

Igaunija pašlaik līksmo (tai tā nav ilūzija, nav kaķa rotaļa ar peli), ka to jau "palaida".

Par visām trim tiek runāts dīvainā izteiksmē, ka tās "iet uz Eiropu", bet viens otrs pat apsver, vai iespējams tās "laist uz Eiropu", jo vairāk — uz NATO.

Vispirms — no kurienes Lietuva, Latvija un Igaunija iet uz Eiropu? Vai tiešām arvien vēl iet un iet "no Krievijas"?

Ja kāds Rietumos tā raudzītos uz norisēm, tad šis uzskats būtu pamatīgi rusificēts, varbūt vecuma iebojāts.

Otrais un svarīgākais aspekts, tā izpausmes:

1) tām ir tiesības stāties NATO, un

2) tām nav tādu tiesību, kamēr nepiekritīs un neatbalstīs viena kaimiņiene?

Te saduras demokrātijas morāles principi ar impērisku pragmatismu. ASV viedoklis par Baltijas valstu nākotni, apstiprināts ar četru valstu hartu, balstās arī uz vispārīgu labumu, uz morāliem un tiesiskiem principiem. Krievijas diplomātija, kas kaut ko "aizliedz", balstās tikai uz savu labumu, uz šauru pragmatismu, uz ekspansijas un prioritāšu dominanti.

Ja Eiropa šajās Baltijas krustcelēs saļodzītos, tas nozīmētu, ka tā pati jau mazliet, ja ne vairāk, ir rusificēta, varbūt pat labprātīgi garīgi iekarota — ietiecoties pašos dziļumos. Ja Eiropa nesaļodzīsies, tai nāksies palīdzēt Krievijai eiropeizēties kaut vai šajā gadījumā.

No laikraksta "Lietuvos aidas" 1998. gada 2. aprīlī. "Latvijas Vēstneša" (Andris Sproģis) tulkojums no lietuviešu

valodas