Par totalitārisma saknēm un indīgajiem augļiem

11.aprīlī daudzviet pasaulē atzīmēs Starptautisko fašistu koncentrācijas nometnēs ieslodzīto atbrīvošanas dienu

Dr. habil. iur., prof. Ilmārs Bišers — "Latvijas Vēstnesim"

— Šajā dienā miljoniem cilvēku pieminēs noziedzīgā totalitārā režīma upurus. Bet nacisms ir tikai viens no totalitārisma paveidiem. Tāpēc vispirms varbūt ielūkosimies terminos.

Visi šie termini— nacionālisms, fašisms, neofašisms un citi, kas daudzviet pavīd,— būtībā ir saistāmi ar totalitārisma paveidiem. Manuprāt, tas ir plašāks jēdziens. Totalitārismā ietveramas tādas kustības un ideoloģijas, kas vērstas uz demokrātijas likvidāciju valstī, varas pārņemšanu kaut kādas šauras grupas zonās, valsts pārvaldīšanu ar teroristiskām metodēm, visu valsts iedzīvotāju dzīves , — arī privātās dzīves, stingru kontroli un personas brīvību ierobežošanu. Totalitārisms, vienalga, vai tas būtu nacionālsociālisma, fašisma vai komunisma ietērpā, vienmēr ir saistīts ar šovinismu, ar kādu iedzīvotāju grupu vajāšanu, sociālo demagoģiju, vienas tautas paaugstināšanu pāri citām tautām, citu tautu pakļaušanu, arī ar klajas agresijas metodēm. Tas galu galā ir pamatā visām šīm kustībām un ideoloģijām. Protams, ārēji tās cenšas izlikties pavisam dažādas. Komunisti arvien centās ļoti stingri norobežoties no fašisma. Bet būtībā tās ir vienas medaļas divas puses. Jo formāli ideoloģija jau var būt pavisam atšķirīga. Taču galvenais ir praktiskā realizācija un mērķi. Un šie mērķi ir tie, ko es nosaucu. Kaut arī ir bijusi un notiek distancēšanās, būtībā tie ir ļoti tuvi.

Piemēram, koncentrācijas nometnes, kuru upurus šajās dienās pieminēsim, tāpat masveida cilvēku iznīcināšanas, vispirms ieviesa ļeņinieši un staļinieši. Bet vācu nacisms ļoti ātri pārņēma šo praksi. Un darīja to pašu.

Kad abu totalitāro režīmu intereses sakrita, ko pieredzējām 1939.gadā, drīz vien tie vienojās, noslēdzot Molotova—Ribentropa paktu — sadalot pasauli un sekmīgi sadarbojoties. Un gandrīz divus gadus dzīvoja ļoti draudzīgi. Taču tieksme pēc kundzības pār visu pasauli bija tik liela, ka neviena puse nevēlējās samierināties ar puspasaules iegūšanu — vajadzēja visu sagrābt.

Atceros, ka vēl pirms tā sauktā Lielā tēvijas kara sākuma 1941.gada 22.jūnijā avīzēs nepārtraukti lamāja Rietumu plutokrātijas, kas cīnījās pret vācu nacismu. Tātad tajā laikā fašisti bija komunistu sabiedrotie. Manuprāt, abas puses — gan Hitlers, gan Staļins —plānoja sagrābt visu pasauli, vienlaikus iznīcinot savus pagaidu sabiedrotos. Staļinam izdevās to panākt pirmajam.

Sociālā bāze totalitārajam režīmam ir viena un tā pati — tie sociāli trūcīgie slāņi, kas veidojas tajās valstīs, kur karu, revolūciju vai citu cēloņu dēļ ir radušies ekonomiskās un sociālās krīzes apstākļi. Līdz ar to veidojas iedzīvotāju slāņu, kam nav savas pārliecības, savas ideoloģijas, kas nesaskata izeju, kā ar saviem spēkiem izķepuroties no esošā stāvokļa, un meklē kaut kādu glābiņu. Vienalga, vai tas būtu neizdevies gleznotājs Hitlers, vai neizmācījies garīgais seminārists un banku aplaupītājs Džugašvili–Staļins, vai neievērotais literāts Musolīni, visi ir gatavi sekot viņiem līdzi ar cerību, ka viņi iznesīs ārā no dzīves grūtībām. Paļaujoties uz daudzo trūcīgo cilvēku atbalstu, patiešām atrodas cilvēki, kam izdodas izsisties uz augšu. Citi klusē. Bet, kad acis sāk pavērties, atklājas, ka ir nodibinājies režīms, pret ko nevar pat iepīkstēties, kam nekādi nevar pretoties.

Sarp citu, represējamo slāņu iznīcināšanu Ļeņins un Staļins sāka ar īpašuma konfiskāciju. Šo metodi pārņēma arī Hitlers.

Tie režīmi, kur nevar brīvi izteikt savu domu, visi ir vienādi vērtējami. Diemžēl tā ir bēdīga parādība, kas nav neiespējama arī mūsdienās. Tāpēc demokrātiskiem spēkiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai nepieļautu ssstotalitārisma apstākļus. Mūsu valstī arī dažkārt veidojas sociāli grūtas situācijas, kur liela daļa cilvēku ir izsisti no iepriekšējās dzīves, bet nav atraduši vietu mūsdienu sabiedrībā. Bet vadoņi jau vienmēr atradīsies — Rubiks vai kāds cits.

Varu teikt, ka, dzimis 1930.gadā, Latvijas demokrātijas apstākļos esmu nodzīvojis tikai kādus divpadsmit gadus. Tātad esmu piedzīvojis dažādas diktatūras — kopš 1934.gada 15.maija. Domāju, ka mums, latviešiem, ir atvērušās acis. Jo mums ir iespēja salīdzināt dažādus totalitārisma režīmus. Ja viens diktators ir lamājis savu priekšgājēju, arī dikatatoru, tas nozīmē, ka viņš ir zākājis savu dvīņubrāli. Bet tomēr arī šodien ir cilvēki, kas gaida glābēju. Nudien nebūs tāda. Viena persona nevarēs ievirzīt tautas centienus demokrātiskā ceļā. Jebkura diktatūra var padarīt Latvijas situāciju vien daudz smagāku.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu redaktors