Pēc pus gada darba : valstī sākusies augšupeja

Ministru prezidents Andris Šķēle — preses konferencē piektdien, 21. janvārī

21.01.2000

— Labdien! Šī tiešām ir kārtējā ikmēneša preses konference, tomēr es vairāk laika gribētu veltīt, atskatoties uz iepriekšējo periodu, uz iepriekšējiem sešiem mēnešiem, ko ir nostrādājusi šī valdība. Ir virkne lietu, par kurām ministri droši vien jau ir runājuši, jo vairāki valdības locekļi šonedēļ ir piedalījušie savās preses konferencēs. Tādēļ mans mērķis nav atkārtoties un runāt par tiem jautājumiem, uz kuriem jau ir atbildēts. Tomēr ir dažas lietas, kuras es gribētu atsevišķi uzsvērt, atsevišķi papildināt no savas puses.

Neapšaubāmi, iepriekšējais pusgads nebija tas vieglākais un dažādu iemeslu dēļ mēs iepriekšējo gadu, iepriekšējā gada pirmo pusgadu pavadījām pārlieku lielā optimismā un pārlieku pozitīvā novērtējumā, domādami, ka varbūt tik slikti nemaz viss nebūs un ka varbūt krīzes objektīvā ietekme būs daudz mazāka. Varbūt tādēļ arī nebija sabiedrībai darītas zināmas prognozes. Galu galā tādēļ — un arī citu apstākļu pēc — valdībai savos pirmajos sešos mēnešos nācās rīkoties radikāli. Viens otrs solis varbūt nebija arī pietiekami rūpīgi izskaidrots un, tempu uzturot, palika bez attiecīgas valdības publicitātes, bez pozīcijas izklāsta. Un varbūt nebija pietiekama dialoga, kas būtu noteikti vairāk nepieciešams.

Valdībai pirmajā pusgadā ir nācies trīs reizes pārbaudīt savu uzticības kvotu, izturēt to parlamentā, jo divreiz tika grozīts 1999. gada budžets, laikā iesniedzot un pieņemot, sekmīgi aizstāvēts 2000. gada budžets. Ir virkne darbu, par kuriem iepriekš ne visai gribējām runāt, kamēr nav sākts darīt un nav pieņemti principiāli lēmumi. Valdība sava pirmā pusgada laikā ir konceptuāli savu viedokli paudusi tādos jautājumos kā darba algas vienota koncepcija no budžeta atalgotiem darbiniekiem. Valsts pārvaldes koncepcija ir izskatīta, un tūlīt mēs apstiprināsim likumu par aģentūrām un to pavadošos likumus, institucionālās iekārtas likumus, darba strīdu izšķiršanas koncepciju, kas ļoti saistās ar vajadzību šajā mainīgajā tirgū, kāds ir pastiprināti vērojams īpaši krīzes laikā, un kas bieži vien izšķirs un ātrāk risinās strīdus, kas rodas starp darba devējiem un ņēmējiem.

Mēs esam pamatos tikuši skaidrībā, un tuvākajā laikā valdība apstiprinās izglītības reformu un tās būtisku komponentu — darba algas izmaiņu grafiku. Šajā laikā ir pieņemti būtiski lēmumi par atlikušajiem privatizējamiem uzņēmumiem, un tuvākā laikā Ministru kabinets skatīs "Latvenergo" privatizācijas pamatnostādnes. Faktiski tikai par diviem lēmumiem valdība nav vēl paudusi attieksmi. Tas ir manis minētais "Latvenergo", ko tuvākajā laikā skatīsim, un "Lattelekom" valsts kapitāla daļas un monopolperioda saīsināšana. Faktiski privatizācija Latvijā ir beigusies.

Ir pamats teikt, ka valstī ekonomiskā krīze, stagnācija ir beigusies un valstī iesākusies augšupeja. Varbūt tas nav vēl jūtams katra cilvēka, katras ģimenes ienākumos, jo mikroprocesi tik ātri neseko līdzi makroprocesiem. Un tomēr šāds secinājums ir. Es gribētu pakavēties pie dažām tabulām, pie dažiem grafikiem, tādēļ ka gatavojos par to runāt un nedaudz paskaidrot manis iepriekš teikto. Domāju, ka dažas lietas jūs esat redzējuši — finansu ministrs par to ir runājis. Vēlreiz atskatoties uz 1999. gadu, mēs redzam, ka kopumā ir pildījies nodokļu iekasēšanas 1999. gada plāns — divreiz koriģētais plāns, tāpat arī reālais un mēs esam sekmīgi varējuši noslēgt finansu gadu.

Kas izriet no šiem skaitļiem, un kā tie pastiprina tālāko mūsu darbības virzienu? Tie vēl arvien ir akcīzes nodokļi. Un daļa akcīzes nodokļu gan naftas produktiem, gan tabakas izstrādājumiem nav pildījušies pietiekami. Kopumā, protams, akcīzes nodoklis ir pildījies labāk nekā iepriekšējā periodā, bet, runājot par šīm divām lietām, kas saistās ar naftas produktiem un tabakas izstrādājumiem, jāatzīst, ka tikai divus mēnešus ir strādāts kontrabandas apkarošanā, tas saistīts ar Kontrabandas apkarošanas centru, un tikko sāk uzrādīties pirmās pozitīvās dinamikas pazīmes. Turpmāk mēs pastiprināti pie šiem jautājumiem strādāsim. Šobrīd ir tā, ka vienā valdības sēdē ik mēnesi speciāli tiek detalizēti paskaidrots par šiem nodokļiem, kas mums gaidāms un kas ne. Es gribētu atzīmēt, ka mums izdevās pusgada laikā, veiksmīgi sadarbojoties vairākām ministrijām un prokuratūrai, beidzot Latvijā izveidot Muitas lietu prokuratūru. Tā ir specializēta prokuratūra, kurā tiek apmācīti prokurori tieši saistībā ar muitas procedūrām un Muitas likuma pārkāpumiem. Domāju, nākamā gada laikā būtu sev jāstāda uzdevums, ka mums nedrīkst būt atkāpes no šāgada plānos paredzētajiem akcīzes nodokļa ieņēmumiem.

Gribētu pakavēties, un tie būs diezgan līdzīgi diapozitīvi, un paskaidrot nedaudz, ko mēs šeit redzam. Neapšaubāmi, jebkura politiska nestabilitāte, jebkuri nepārdomāti soļi vienmēr atstarojas un tiek uztverti uzņēmēju vidū, tie atstarojas un tiek uztverti arī finansu tirgū. Ja paskatāmies, kā 1999. gadā ir mainījušās valsts īstermiņa obligāciju procentu likmes pašam īsākajam periodam — septiņām dienām, tad redzam šo pozitīvo tendenci, kas visu laiku gājusi tā vienmērīgi un lēnām krītoši uz leju līdz brīdim, kad sākās visa tā ažiotāža, šī politiskā spēle ap referendumu. Šis procentu kāpums attiecas tieši uz referenduma laiku pagājušajā gadā. Līkne, es domāju, ir ļoti izteiksmīga, un mēs varētu drusciņ padomāt, ko tas maksā mums. Ko maksā pedofilija īstermiņā, tāpat arī ilgtermiņā, par ko maksā visi tautsaimniecības uzņēmēji. Tas pats sakāms arī par obligācijām uz 91 dienu. Mēs redzam šo nepārtraukto pozitīvo tendenci līdz referenduma periodam. Referendumam mēs iztērējām aptuveni vienu miljonu latu, un, protams, tā ir liela nauda, kas šim pasākumam tika iztērēta, un tajā pašā laikā tas nav nekas. Tā, ja varētu teikt, ir samaksa par demokrātijas procesu, bet — cik patiesībā ir izmaksājusi šī lieta? Šo procentu likmes, ne tikai attiecībā uz valsts iekšējo aizņēmumu, bija vairākas reizes lielākas. Bet mums ir jādomā arī par to, ka šobrīd komercbankas — un tā ir normāla prakse — slēdz šos aizņēmuma līgumus ar klientiem, kuros paredz peldošas likmes. Tā ir normāla prakse. Un, ja attiecina to uz visu banku kredītportfeli, es baidos prognozēt to lielumu, jo es šodien pavaicāju bankas prezidentam — vai viņš varētu tā uzreiz uzminēt, cik tas varētu būt?... Viņš pat atturējās. Katrā gadījumā, es domāju, varētu būt pat desmitkārtīga attiecība pret tiem līdzekļiem, ko mēs maksājam par šo demokrātisko instrumentu.

Jautājums ir par to, vai tas bija vajadzīgs. Darījumos ar termiņu līdz 182 dienām obligāciju likmēs ir redzama tieši tāda pati tendence un nav nekāda izņēmuma. Tas, protams, sakrīt arī ar viena otra bezatbildīga politiķa spekulācijām par lata krīzi, lata devalvāciju. Atcerieties, kā tas viss bija sabūvēts. Tur nebija nekādu nejaušību. Referendums, draudi, ka kaut kas notiks, aicinājumi konvertēt latus svešās valūtās. Mēs visi par to esam samaksājuši. Un nauda varbūt nav ieguldīta modernizācijā, bet ir vienkārši vairāk samaksāts par daudzām lietām.

Viena lieta, ko apņēmusies valdība, ir visu šķēršļu samazināšana, lai veicinātu uzņēmējdarbību. Reāli mēs tomēr gribētu, lai valdība pusotra gada laikā radītu tādus priekšnoteikumus, kas atrisinātu šos jautājumus un papildus rastos vairāki tūkstoši jaunu darba vietu. Pusgada laikā ir mainījusies oficiālās statistikas (es nerunāju par to statistiku, ko mēs vēl arvien neuztveram) skaitļi. Par tiem, kas reģistrējas, kas saņem attiecīgos pabalstus, izpilda attiecīgās veidlapas. No valdības apstiprināšanas līdz decembrim, ja nemaldos, 10 500 jaunu darba vietu ir nācis klāt. Tas nav daudz — 10 tūkstoši. Taču tās ir ģimenes, kuru ģimenes locekļi atjaunojuši savu iespēju strādāt, gūt legālus ienākumus. Un atkal ir jautājums: vai mēs šo tendenci spēsim noturēt, vai mums izdosies grafikā redzamo līkni turpināt šādā veidā? Vai mums izdosies "atgriezties" 1998. gada sākumā? Tas ir valdības uzdevums kopumā, un mums nākamā gada laikā vajadzētu vēl vienu procentu no kopēja bezdarba samazināt. Mums vajadzētu sasniegt aptuveni procenta robežas.

Gribētu vēl nedaudz pakomentēt tās lietas, kas bija saistītas ar dažiem pamatrādītājiem. Tātad: valdība apņēmās — un uzskatu, ka tā bija pareiza apņemšanās —, ka mums jābeidz 1999. gads un 2000. gads ar fiskālo deficītu, kurš būtu ne lielāks par vienu procents no iekšzemes kopprodukta (IKP). Šajā ziņā 1999. gada budžets bija veidots pēc starptautiskā praksē šobrīd neakceptēta principa, un privatizācijas ieņēmumi bija budžeta ieņēmumi. Privatizācijas ieņēmumi neizpildījās par vairāk nekā 90 procentiem, tikai aptuveni 10 procenti ir izpildīti. Tādēļ arī valdībai bija jāizdara budžeta grozījumi. Un man jāsaka, ka tā starpība, ko 1999. gada budžeta ietvaros līdz ar to neieņēma, faktiski ir apmēram 1,5 procenti no IKP. Ja mēs būtu paļāvušies uz to metodiku, ko optimistiski solīja arī visi politiķi, arī tie, kas līdz tam laikam bija jau piedalījušies valdībā, mēs šobrīd būtu bijuši ļoti tuvu viena procenta fiskālā deficīta robežai. Tātad visu to, ko neieņēmām, mēs dabūjām aizņemties ārpusē, un tas viss iegāja fiskālā deficīta rādītājā. Tādēļ kopumā es gribu teikt: kaut arī šajā punktā valdības deklarācija nav izpildīta, esmu gandarīts par to, ka mēs jau aptuveni pēc mēneša bijām novērtējuši reālo situāciju. Šis finansu ministrs — Krastiņa kungs — ir ļoti rūpīgs un precīzs skaitļos un deva valdībai šo pirmo prognozi. Ar diezgan lielām šausmām runājām par 5 procentu iespējamību. Jo tieši 5 procenti no IKP būtu prognoze, ja valdība nebūtu pieņēmusi tik radikālus soļus. Tagad pēc pašreizējā novērtējuma fiskālais deficīts ir 3,5 procentu robežās no IKP (kad IKP ir Ls 4 miljardi). Esmu pārliecināts, ka 2000. gada budžetā plānotie 2 procenti tiks uzlaboti un reāli mēs 2000. gadu beigsim sekmīgāk, ar 1 procentu lielu fiskālo deficītu. Tam par pamatu ir gan ļoti mērena un kontrolēta inflācija — 1999. gads salīdzinājumā ar iepriekšējo kopumā Latvijā beidzās ar vidēji 2,4 procentus lielu inflāciju, decembrī — 3,4 procentu inflāciju, ja nemaldos.

Kas ļauj man teikt, ka nākamais gads būs labāks un ka šis periods nav bijis tas sliktākais. Samērā ilgstoši Latvijā ir reģistrēts un pētīts, bijis pieejams rūpnieciskās ražošanas jeb rūpniecības fiziskā apjoma indekss, kur salīdzināts periods ar periodu procentos. Un var teikt, ka jau no 1999. gada maija ir nepārtraukta tendence rādītājiem uzlaboties. Tas liecina, ka mēs tiešām šobrīd reāli ejam ārā no krīzes. Esmu pārliecināts, ka mums izdosies šo līkni pacelt, šādā veidā saglabāt, un esmu gandarīts par šīs līknes straujo virzību augšup.

Ir lieta, par ko jūs droši vien smiesities. Atceros, pirms kāda laika vismaz tā bija. Ir tāda lieta, ko sauc par "Šķēles faktoru" jeb ekonomiskās aktivitātes indeksu. Tāds tas izskatās! Tas pilnībā sakrīt ar rūpniecības ražošanas indeksu un, kā redzat, atkal atgriežas uz pareizā ceļa. Ekonomiskās aktivitātes indekss ir komplekss rādītājs, kurā ietilpst rūpniecības produkcijas fiziskā apjoma indekss, kas bija iepriekš apskatītais rādītājs, darba samaksa sabiedriskajā sektorā, mazumtirdzniecības apgrozījums, kas ir būtisks rādītājs, skaidrā nauda apgrozībā un budžeta ieņēmumi. Šī līkne pēdējā pusgadā nepārprotami ir ar pozitīvu tendenci un mēs šobrīd esam tādā situācijā, kāda bija 1996. gada pašās beigās un 1997. gada sākumā. Šis posms sākās 1996. gadā uzreiz pēc krīzes, kad mēs palikām ekonomiski vājāki. Šeit ir skaidri redzams periods pēc perioda. Šis faktors ir tāda kā informatīva pētīšana. Tas pavisam īsi, ko gribēju parādīt.

Es pieskāros tiešām arī lietām, kuras es aicinātu vienmēr ļoti rūpīgi skaidrot: ko var izdarīt neapdomīgi paziņojumi, neapdomīga rīcība, vēlme ar populistiskām metodēm lasīt sev punktus. Par to visu norēķinās nācija kopumā. Tas būtu par valdības sešiem mēnešiem viss. Esmu jūsu rīcībā, domāju, ka ir ļoti daudz ikdienas jautājumu, ko jūs gribētu man jautāt. Esmu gatavs.

— Vai jūs varētu precizēt, ar kādu pagājušā gada IKP tika rēķināts fiskālais deficīts? Cik zināms, vēl nav noteikts precīzs IKP lielums 1999. gadā.

A.Šķēle: — Prognoze šobrīd ir tāda, ka mēs 1999. gadu esam pabeiguši ar nedaudz pozitīvu IKP. Šobrīd Finansu ministrijas un Ekonomikas ministrijas vērtējumi vēl arvien nedaudz atšķiras. Finansu ministrija turas pie tā, ka IKP ir tikai 0,1 procents. Ekonomikas ministrija vērtē 0,5 procentus. Es domāju, ka kopumā mēs esam gadu pabeiguši pozitīvi. Tas nozīmē, ka 1999. gada 4. ceturksnis katrā gadījumā ir bijis pozitīvs, jo pirmais pusgads Latvijai beidzās ar gandrīz 2 procentu kopprodukta zaudējumu. Tas nozīmē, ka otrajā pusgadā tas bija jāatgūst, lai mēs, ja tā var teikt, varētu izbalansēt. Tātad IKP bija jābūt lielākam par zaudējumu pirmajā pusgadā. Viss šobrīd liecina, ka tā tas ir bijis. Tas nozīmē, ka otrais pusgads kopumā, neraugoties uz milzīgajām problēmām, pārvarot ekonomisko krīzi, ir bijis veiksmīgs. Kopprodukts otrajā pusgadā ir bijis pozitīvs un lielāks nekā zaudējums pirmajā pusgadā.

— Jūs apgalvojāt, ka privatizācija Latvijā ir beigusies. Ko darīt tiem sertifikātu īpašniekiem, kuri savus sertifikātus nav vēl izlietojuši?

A.Šķēle: — Droši vien to, ko jau visu laiku esam teikuši. Lielai daļai iedzīvotāju, iespējams, sertifikāti būs palikuši neizmantoti. Tādēļ es vienmēr esmu aicinājis aktīvi piedalīties arī dzīvokļu privatizācijas procesā, kas turpinās. Sakot, ka privatizācija beigusies, es gribēju teikt, ka tā beigusies rūpnīcām, rūpniecības uzņēmumiem. Un pamatos tā tiešām uzņēmumiem ir pabeigta, jo nav pieņemti vairs tikai divi trīs lēmumi. Attiecībā uz "Latvenergo" pilnvarnieki ir vienojušies ar ekonomikas ministru tuvākajā laikā iesniegt valdībā galvenās vadlīnijas un pamatprincipus, lai Ministru kabinets var izteikt savu attieksmi. Un attiecībā uz "Lattelekom" kapitāla daļas privatizāciju esmu noturējis kopā ar atbildīgajiem ministriem vairākas apspriedes. Domāju, ka šis mandāts tuvākajā laikā Ministru kabinetā arī tiks apstiprināts.

Sertifikātu dzēšana 2000. gadā. Ko nozīmē "dzēšana"? 2000. gadā sertifikātu lietošanas laiks beidzas. Ir zināmas saistības lietas, kas izriet no valdības pieņemtajiem lēmumiem un likumiem, teiksim, attiecībā uz represētajiem. Mēs esam pieņēmuši, Saeima atbalstījusi, un Ministru kabinets izdevis noteikumus, kādā kārtībā mēs dzēšam sertifikātus represētajiem. Ja arī ir kādas pārejošas problēmas tajā brīdī, kad kāds cilvēks vēl nav saņēmis savu samaksu gada beigās, tad ir šis fonds, kurā tiek deponēta attiecīgā nauda, un Hipotēku un zemes bankas to izmaksās vēlāk. Šeit nevajadzētu būt kādam satraukumam. Bet tiem cilvēkiem, kas nav pieņēmuši nekādu lēmumu, ko darīt ar saviem sertifikātiem, ja viņi neplāno piedalīties ne "Latvijas kuģniecības", ne "Latvenergo" privatizācijā, ne vēl kādā citā uzņēmumā, kas tiek pašlaik piedāvāts, un arī negrasās dzīvokli privatizēt, man jāsaka — šie sertifikāti paši "dzēsīsies", tie vienkārši ies zudumā.

— Par aizņēmumu procentu likmju lēcienu septembrī. Vai tur nebija arī kāds "ieguldījums" no valdības puses sakarā ar tām runām par sociālā budžeta krīzi?

A.Šķēle: — Es nedomāju, ka kaut kādā veidā tam bija sakars ar valdības pozīciju. Ja mēs paskatāmies valdības pirmos divus mēnešus — valdība kopš pirmās dienas runāja par smago situāciju sociālajā budžetā. Valdības deklarācijā bija paredzēta arī tāda ļoti nepopulāra lieta kā pensijas vecuma iespējamā pacelšana līdz 65 gadu vecumam. Un tas pirmos mēnešus neatstāja nekādu iespaidu. Finansu tirgū turpinājās normāls process, normāla procentu likmju krišanās. Un tikai tad, kad tika iedarbināti zināmi politiskie instrumenti, kas saistījās ar aicinājumu par tautas nobalsošanas procedūru, kad sākās bezatbildīgi paziņojumi par to, ka Latvijā lats ir apdraudēts un tā tālāk, tie datumi burtiski sakrīt. Ar dažu dienu nobīdi. Un te nav nekāda sakara ar valdības nepareizi skaidrotu pozīciju vai kādu pārvērtējumu.

— Vai šobrīd ir aprēķināts efekts, ko dos grozījumi pensiju likumā? Vai ir panākts gaidītais efekts?

A.Šķēle: — Jā, tas ir aprēķināts. Es domāju, ka labklājības ministrs to varēs jums ļoti precīzi pastāstīt. Stādot valdību un plānojot toreiz deklarāciju un darāmos darbus, tās ambīcijas tomēr bija ļoti augstas. Un mēs cerējām, ka varētu ierobežot tos mērus un nesaprātīgi izdarītos pirmsvēlēšanu soļus, kas nekādā veidā nenesa labumu visai pensionāru saimei, ka mēs varētu rīkoties pietiekami radikāli. Un varbūt jau 2001. gads būtu bijis gads, kurā mēs varētu runāt par kādu izlīdzinājumu sociālajā budžetā. Kā redzams, vēlāk, strādājot pie konkrētiem mēriem, koalīcija nonāca pie atziņas, ka jāatsakās gan no pensijas vecuma pacelšanas par 5 gadiem, gan vēl dažādiem citiem asākiem mēriem, un palikām pie tādas vieglākas ierobežojumu paketes. Un galu galā arī tā tika precizēta. Un šobrīd ir skaidrs, ka mēs līdz 2003. gadam turpināsim vadīt, aizdot naudu sociālajam budžetam. Sociālais budžets vēl arvien ir ļoti smagā stāvoklī, kaut arī pirmās atveseļošanās tendences ir vērojamas. Pagājušais gads ir beidzies ar aptuveni mīnus 58 miljonu latu iztrūkumu sociālajā budžetā. Precīzi skaitļi droši vien ir Labklājības ministrijas un Finansu ministrijas rīcībā. Tad man vajadzētu atšķirt Valsts kases pārskatu, bet es negribētu kavēt jūsu laiku. Te ir oficiālais Valsts kases pārskats par pagājušo gadu. Aptuvenais skaitlis ir 58 miljoni latu, tas nozīmē, ka tik daudz naudas ir aizdots sociālajam budžetam, ka tik daudz valdība piedalās, atbalstot, garantējot pensiju izmaksu nepārtrauktību. Un mēs arī uzņēmējiem darījām vieglāku šo nodokli, par vienu procentu 2000. gadā samazinot to daļu, kas uzņēmējiem jāmaksā par saviem darbiniekiem. Un esmu pārliecināts, ja tiešām koalīcijas darbs būs tikpat noteikts, kā mēs iesākām pirmajā pusgadā, tad šās Saeimas laikā ir iespējams izlīdzināt sociālā budžeta deficītu.

— Aizkulišu sarunās ir izskanējis viedoklis, ka "Tēvzemie un Brīvībai"/LNNK tomēr cer gāzt šo valdību. Kā jūs domājat to noturēt?

A.Šķēle: — Tautas partijas viedoklis jau pirms vēlēšanām ir bijis šāds — labākā koalīcija ir koalīcija, kas veidota no trim labējām partijām, kā tas ir šobrīd. Šis viedoklis nav mainījies, un Tautas partija visu dara pietiekami rūpīgi un precīzi, lai šo koalīciju noturētu. Es saprotu, ka vienam vai otram koalīcijas partijas biedram ir vēlme redzēt citu koalīcijas sastāvu, citus ministrus un citu Ministru prezidentu. Tas ir dabīgi, jo katra partija labprāt gribētu redzēt Ministru prezidenta postenī savu biedru. Tas, ka "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK ministri noliek savus deputātu mandātus, ka viņu vietā Saeimā ienāk un kļūst par deputātiem citi ievēlētie cilvēki, kā arī tas, ka partija šobrīd nāk klajā ar attiecīgiem paziņojumiem, liecina par to, ka visas intensīvi izplatītās baumas, kas pauda par TB/LNNK vēlmi gāzt valdību jau tuvākajā laikā un tamlīdzīgus viedokļus, tiešām ir tikai baumas, vismaz man tā izskatās.

— Vai jūs personīgi esat izjutis mēģinājumus gāzt valdību ar vēlmi nomainīt Ministru prezidentu?

A.Šķēle: — Nē, neesmu jutis. Vismaz acīs to neviens nav teicis.

— Vai jūs varētu paskaidrot, kuri valdības pasākumi palīdzēja samazināt bezdarba līmeni valdības darba pirmā pusgada laikā?

A.Šķēle: — Svarīga ir visu birokrātisko šķēršļu novēršana. Tādēļ valdība strādāja ļoti rūpīgi, bija īpaša sanāksme, kur tikāmies ar Ārvalstu investoru padomi un darījām zināmus tos pasākumus, kurus esam paveikuši. Jāteic, ka visātrāk tos "izkaroja" tieši tie cilvēki, kas Latvijā ienāk ar savu darbību no citām zemēm. Šo pasākumu paketi, kas ir nozīmīgs piedāvājums, gatavoja Ekonomikas ministrija.

Otra lieta — Latvijas valdība, neraugoties uz lielo procentu likmju pacēlumu, ir spējusi atgriezties labākās pozīcijās, nekā tas bija 1999.gada sākumā. Šobrīd mēs atrodamies 1998. gada sākuma līmenī — tajā optimisma brīdī, kāds bija toreiz. Tas viss kopumā ir vērsts uz to, lai uzņēmēji teiktu — jā, man ir laiks riskēt, es varu atļauties aizņemties, iekārtot jaunu darbavietu, meklēt jaunu biznesu. Pēdējā gada laikā ir nopietni mainījies ārējais tirgus, kā zināms, uzņēmēji ir ieguldījuši milzīgus līdzekļus, lai pārkārtotu ražošanu, mēs nevaram vairs iekļūt tirgū ar tiem preču surogātiem, kurus varēja pārdot tikai Austrumu valstīs. Tas laiks ir beidzies, uzņēmēji to ir sapratuši un iegulda naudu ražošanas pārkārtošanai atbilstoši ISO standartiem gan vadības, gan kvalitātes ziņā — lai varētu saņemt eksporta atļaujas. Tās visas ir arī jaunas darbavietas, tas ir pasākumu kopums, kas tās rada.

— Kā jūs vērtējat valdības darbu kopumā? Kāda ir valdības rīcības plāna izpilde? Vai šī pusgada laikā nav radušās domas par valdības sastāva maiņu?

A.Šķēle: — Kā zināms, atšķirībā no iepriekšējām valdībām mēs savu rīcības plānu izkārtojam datu bāzes veidā, lai katrai lietai varētu sekot līdzi. Jebkurš var redzēt, kurš datums ir nomainīts, kuras ministrijas veicamā uzdevuma termiņš pārcelts. Nav iespējams redzēt tā motivāciju, jo to raksta ministri man un lūdz atļauju pārcelt attiecīgo datumu, kas tiek pārrunāts un apspriests. Bet katrā gadījumā, domājot par sabiedrību, tas ir ļoti atklāts, apņēmīgs un drosmīgs solis — rādīt visu, kas valdībai izdodas, un arī to, kas neizdodas.

Par rīcības plāna izpildi. Tiešām virkne datumu vairākos jautājumos ir pārbīdījušies uz priekšu, ir lietas, kas kavējušās. Bet tam ir bijuši arī objektīvi iemesli. Piemērs. Līdz 1.janvārim valdībai bija jāpieņem likums par telekomunikācijām, bet es pats biju tas, kurš vairākās valdības sēdēs atlika šī jautājuma izskatīšanu, lai precīzāk varētu saskaņot lietas par kopīgo regulatoru, lai tiktu veiktas konsultācijas par to, kas notiek telekomunikāciju jomā vispār. Esam sagaidījuši arī zināma viedokļa rašanos Briselē, domājot kopumā par Eiropas Savienību un tās tirgus liberalizācijas nostādnēm. Likums tuvākajā laikā tiks apstiprināts Ministru kabinetā, jo Ministru kabineta Komiteja jau ir paudusi savu attieksmi pret to.

Neesmu paguvis izanalizēt visu ministru darbu, bet, domāju, katram ministram atradīsies darbi, kas ir veikušies, un darbi, kas nav padevušies. Svarīga ir nevis vispārīga deklarācija bez datumiem un atskaites, bet tas, lai sabiedrība par to zinātu, redzētu, ko valdība dara. Tieši tāpēc ir veidots sabiedrībai pieejams publisks darba plāns.

Kopumā ar valdības darbu esmu apmierināts, domāju, ka valdības sastāvs gan skaitliskā, gan profesionālā ziņā ir optimāls. Šī ir pati mazākā un arī lētākā valdība, un domāju, ka partijas ministru posteņiem ir deleģējušas labākos cilvēkus.

— Vai TB/LNNK un Tautas partijas attiecības nesarežģī Tautas partija pati? Pēc TB/LNNK izteikumiem, Tautas partijas sarunas ar Jurkāna partiju ir spēlēšanās ar uguni.

A.Šķēle: — Neesmu dzirdējis šādus izteikumus. Es domāju, ka man kā valdības vadītājam ir pienākums runāties ar visām Saeimā ievēlētajām partijām, un arī turpmāk esmu plānojis vienu otru jautājumu pastiprināti pārrunāt ar opozīcijā esošajām partijām, uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgi. Iepriekš spēkā esošais princips — opozīcija ir opozīcija, no tiem tālāk prom kā no spitālīgajiem — nav pareizs. Jo Saeimā daudzi balsojami un diskutējami jautājumi prasa, lai arī opozīcijai būtu skaidra un saprotama valdības nostāja.

— "Latvenergo" privatizācijas pamatmērķis ir veidot koncernu, palielināt konkurenci un pazemināt elektroenerģijas tarifu cenas. Vai piedāvātais privatizācijas modelis, pēc kura 51 procents akciju paliek valstij, spēs to nodrošināt?

A.Šķēle: — Es nevaru uz šo jautājumu detalizēti atbildēt, jo neesmu redzējis šo privatizācijas versiju, varu komentēt tikai to, ko šobrīd zinu. Visi privatizācijas ekspertu un valsts pilnvarnieku apliecinājumi apstiprina to, ka uzņēmuma privatizācijas modelis nodrošinās konkurenci energosektorā, pieļaus tālāku privatizāciju, ievērojot pamatnostādnes — pārvades līnijas un hidroelektrokaskāde netiek privatizēta. Domāju, ka šie nosacījumi tiks ievēroti.

— Kā hidroelektrostaciju privatizācija ir saskaņojama ar Starptautiskā valūtas fonda (SVF) memorandu?

A.Šķēle: — Kas attiecas uz to, ko mēs katrs saprotam un kā jautājumus varētu traktēt, — domāju, ka tieši šis piedāvātais privatizācijas modelis atrisina abas problēmas. Veidojot holdinga struktūru ar privatizējamām sastāvdaļām, pašā holdingā paliek neprivatizējamā daļa — hidroelektrostacijas. Tās ar savu kapitāla vērtību ietilpst privatizējama uzņēmuma sastāvā. Es domāju, ka neradīsies nekādas problēmas ar Starptautisko valūtas fondu, un, ja arī radīsies, mēs tās pārrunāsim, precizēsim. Memorands ir abpusēja apņemšanās. Man svarīgāk šķiet pildīt tās strukturālās pārkārtošanās lietas, kuras mēs taisāmies papildus uzņemties.

— Par valdībā iesniegto koncepciju par algām. Vai tajā uzstādītie termiņi nav pārāk saspringti, Finansu ministrija jau tagad ceļ iebildumus?

A.Šķēle: — Šis ir ļoti smags jautājums, un, jāteic atklāti, neviens no ministriem īpaši "nedega" ņemt to savā pilnā atbildībā. Labklājības ministrijas speciālisti gatavoja šo koncepciju un bija par to atbildīgi līdz iesniegšanai valdībā. Ļoti liela loma — pozitīvā aspektā — tās tapšanā bija īpašo uzdevumu ministram valsts pārvaldes un pašvaldību reformu lietās Jānim Bunkšam. Galu galā valdības diskusiju rezultātā mēs nonācām pie secinājuma, ka zināmu vienotas metodikas un uzskaites lietu, nākamā gada valsts budžeta labad ar šo jautājumu tālāk nodarbosies Finansu ministrija. Un tagad ik pa laikam kāds ministrs vēlas precizēt kādu komatu, kādu teikumu, jo grib būt atbildīgs ļoti precīzi, ne vispārīgi. Bet pamatos jautājums ir skaidrs.

— Pēc kādiem principiem valdība lems, vai Jānis Naglis paliks Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora amatā? Kādam būtu jābūt jaunajam amata kandidātam?

A.Šķēle: — Juridiskā kārtība ir ļoti precīza — ekonomikas ministrs, kas ir valsts pilnvarnieks Privatizācijas aģentūrā, stāda priekšā jauno amata kandidatūru. Domāju, ka debates un politiskās konsultācijas par šo kandidātu būs ļoti nopietnas, jo neapšaubāmi tas ir ļoti svarīgs un ietekmīgs amats. Gribētu teikt, ka droši vien Tautas partijai šeit būs kāds savs piedāvājums, savs kandidāts.

— Vai diskusijas par ģenerālprokuroru nevarētu izraisīt valdības krīzi?

A.Šķēle: — Nekādā veidā, jo atbilstoši likumam Augstākās tiesas priekšsēdētājs savu izvēli darīs zināmu, mēs esam vienojušies, ka tieslietu ministrs, ja tā var teikt, būs zināmā informētības pakāpē — tādā ziņā, ka pirms parlamentāro debašu sākšanās Saeimā esmu aicinājis par šo jautājumu vienoties valdošo koalīciju. Nebūtu pareizi pēc būtības sākt debatēt tikai plenārsēdē. Tā ka es domāju, viss ir kārtībā, viss notiks atbilstoši likumam, ceru, ka nebūs arī pārrāvuma — nebūtu labi, ja nāktu kāds vietas izpildītājs, ne uzreiz ģenerālprokurors.

— Vai, strādājot pie 2001. gada budžeta, valdība turpinās domāt par to, kā uzlabot vidi investoriem, lai Latvija būtu pievilcīga viņu acīs?

A.Šķēle: — Debates par 2001. gada budžetu drīz varētu sākties, jo Finansu ministrija gatavo tā sākuma pozīciju, ko februārī ir paredzēts klausīties valdībā. Jāatzīst, ka mēs izjūtam zināmu problēmu, jo valstis apkārtējā ekonomiskajā telpā sāk diezgan intensīvi uzstāties ar dažādiem nodokļu pazemināšanas priekšlikumiem — tā rīkojas Igaunija, to plāno Polija, Lietuva, Čehija un vēl citas valstis. Tas nozīmē to, ka Latvijai arī būs jādomā par viena otra nodokļa vai nu samazināšanu, vai atsevišķiem izņēmuma gadījumiem. Šobrīd tiek debatēts arī par speciālas nodokļu atvieglojumu paketes izstrādāšanu sevišķi nozīmīgiem investoriem — ja nāktu kāda kompānija ar pasaulslavenu vārdu nozarēs, kas saistītas ar informātiku, ar augstākajām tehnoloģijām, lai mēs varētu piedāvāt noteiktu atvieglojumu paketi. Es nevaru apgalvot, ka šis materiāls, kas vairākkārt izrunāts, ir gatavs apspriešanai Ministru kabineta sēdē, bet pats kopā ar ekonomikas ministru, finansu ministru un citiem valdības pārstāvjiem esmu piedalījies šī projekta apspriešanas sanāksmēs un domāju, ka mums nāksies piedāvāt ko īpašu, vēl atraktīvāku, nozīmīgāku. Visi paziņojumi, kas ir vērsti uz kaut kādu nodokļu palielināšanu šobrīd tajā kontekstā, ko mēs redzam apkārt, nav vienkārši nopietni uztverami.

— Ja J.Naglis izteiks vēlēšanos turpināt darbu ģenerāldirektora amatā, vai jūs to atbalstīsit?

A.Šķēle: — Es palieku pie tā, ko teicu — domāju, ka ir pienācis laiks Tautas partijai kaut kā vairāk uzņemties šī procesa zināmu vadību. Neviens Tautas partijas biedrs nav Privatizācijas aģentūras valdē, kur pārstāvētas citas partijas, lielo uzņēmumu padomes arī vada citu partiju izvirzīti cilvēki, es domāju, ka mums ir pamats aicināt citus koalīcijas partnerus uz diskusiju par šo tēmu.

— Bet privatizācija ir beigusies...

A.Šķēle: — Jā, privatizācija ir beigusies, un tāpēc ir ļoti svarīgi pēdējos soļus, kas atlikuši, spert ļoti korekti, valstij un sabiedrībai izdevīgi. Ir palikuši tikai divi uzņēmumi, par kuriem valdība nav pieņēmusi lēmumu, "Lattelekom" un "Latvenergo".

— Pēc kāda pagājušā gada iekšzemes kopprodukta, izteikta latos, ir rēķināts fiskālais deficīts?

A.Šķēle: — Tā ir prognoze kopprodukta pieaugumam līdz 0,5 procentiem 1999.gadam.

— Cik tālu ir pavirzījies uz priekšu celulozes rūpnīcas projekts?

A.Šķēle: — Celulozes rūpnīcas projekta virzība tiks vēlreiz izskatīta valdībā, jo darba grupa nespēj atbildēt uz vairāku ministru uzdotiem jautājumiem par tiešajiem ieguvumiem no šī projekta. Šobrīd es nevaru neko prognozēt, teikt ko vairāk, kā tikai to, ka tas būs Latvijai ļoti nozīmīgs projekts, varbūt pat viens no pašiem nozīmīgākajiem. Bet tās apņemšanās, kas jāveic Latvijas valdībai un Latvijas pusei vispār, ir pārāk nopietnas, lai bez kārtīga finansiāla pamatojuma mēs varētu pieņemt pozitīvu lēmumu. Principā pozitīvs lēmums ir pieņemts, bet tas nav galējs, tāds, lai varētu teikt — jā, rīt mēs šo projektu virzām tālāk.

— Pēc Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas datiem, Rīgā vien ir aptuveni 600 ēkas, par kuru īpašumtiesībām rit tiesvedība, daļa no tām ir kopīpašums. Latvijā kopumā šādu māju ir aptuveni 2 tūkstoši. Tas nozīmē to, ka šo māju iedzīvotāji neatkarīgi no savas gribas ir atstāti ārpus dzīvokļu privatizācijas procesa. Vai valdība ir informēta par šo problēmu, kā ir domāts to risināt? Kā zināms privatizācijas sertifikātu izmantošanas termiņš ir šī gada beigas.

A.Šķēle: — Es domāju, ka valdība pagaidām nenāks klajā ne ar kādiem īpašiem paziņojumiem, kaut arī ar zināmām bažām tiek sekots vienam otram gadījumam. Līdz ar to es arī negribētu izklāstīt, kāda būs valdības rīcība šajos gadījumos. Ekonomikas ministrija un Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija uzmana šo procesu, un valdība droši vien otrajā pusgadā domās, ko darīt šādos īpašos gadījumos, vai kaut kas vispār vēl ir atsevišķi jādara. Bet tajā pašā laikā es gribu teikt, ka izņēmumi pastāv vienmēr, vienmēr kāds būs pats pēdējais, nekad neviens process nevar apmierināt visus simtprocentīgi.

— Vai Tautas partijas un Jurkāna partijas sarunās tika skarti jautājumi par koalīciju?

A.Šķēle: — Tās bija pārrunas par politiku kopumā, protams, opozīcijas partijas pārstāvjus interesē, cik stipra ir koalīcija, kā tai veicas, tas viss arī tika izstāstīts. Bet mēs domājam, ka tāds ir arī mūsu pienākums — nomierināt satrauktos prātus.

— Jau tuvākajā laikā jums iecerētas trīs ārvalstu vizītes. Vai jūs nevarētu pastāstīt par tām sīkāk?

A.Šķēle: — Jāsaka, ka jautājums mani pārsteidz, jo es pats nemaz nezinu, ka man ir ieplānotas trīs ārvalstu vizītes. Februāra sākumā es dodos divu dienu vizītē pie Spānijas premjera, kurš ir Tautas partijas vadītājs Spānijā. Tur tiksies visu Eiropas valstu konservatīvo partiju vadītāji un ministru prezidenti. Vēlreiz tiks pārrunātas lietas, kas skartas pirms Helsinku sanāksmes notikušajā Eiropas Tautas partiju vadītāju tikšanās reizē, kad tika saskaņota kopējā pozīcija. Tika pārrunāti ļoti svarīgi jautājumi, piemēram, par Turciju.

Par pārējām divām vizītēm atturēšos pašlaik runāt, esmu vainīgs, jo pat nezinu, uz kurieni tās ir ieplānotas.

— Kad ir paredzēts atcelt pieraksta sistēmu, un vai tas skars arī nepilsoņus?

A.Šķēle: — Tas skars visus Latvijas iedzīvotājus. Pieraksta sistēmu plānots atcelt jau šogad.

— Vai pastāv kāds grafiks celulozes rūpnīcas projekta apstiprināšanai?

A.Šķēle: — Jā, februārī valdībai ir jāpieņem lēmums. Piedāvājums, kas šobrīd tiek gaidīts no Latvijas valdības puses, ir vairāk nekā nopietns, un es pat gribētu teikt — ja valdība pieņems pozitīvu lēmumu, noteikti būs parlamentāras debates par šo risinājumu. Valdība neatstās uz saviem pleciem vien šī jautājuma izlemšanu, mēs prasīsim arī parlamenta akceptu kopumā. Tas ir viena miljarda vērts projekts ar lielu pozitīvu blakusefektu — kā zināms, varētu būt tūlītēja nepieciešamība būvēt blakus jaunu koģenerācijas staciju ar 80 līdz 100 megavatu jaudu, kas varētu utilizēt rūpnīcas atkritumus un ražot elektrību uzņēmumam, rodas vēl virkne kumulatīvu pozitīvu efektu. Bet tas, kas tiek šobrīd prasīts no Latvijas puses, manuprāt, prasa arī parlamentāras debates un parlamenta viedokli.

— Kāpēc, jūsuprāt, Tautas partijas un Jurkāna partijas sarunas tā uztrauc TB/LNNK? Varbūt tika skartas tēmas, kas apdraud līdzšinējās koalīcijas pastāvēšanu?

A.Šķēle: — Gluži otrādi — tika runāts par to, lai Jurkāna un Urbanoviča kungs sekmētu šīs valdības tālāku darbu. Mēs visi taču vēlamies izvairīties no tādām valdības krīzēm, kas izpaužas procentu likmju kāpumā. Mēs izklāstījām savu viedokli, savu prognozi, arī ambīcijas, ko esam uzstādījuši. Man prieks, ka arvien vairāk politiķu Saeimā piekrīt izaicinājumam šīs Saeimas laikā pabeigt iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā. Sarunās tika skartas arī šīs lietas, piemēram, tas, ka Latvija ir gatava uzsākt iestāšanās sarunas 15 sadaļās, mums tiek piedāvātas astoņas.

— Ja celulozes rūpnīcas projekta pakete, kas tiek gatavota, ir tik ļoti svarīga, kāpēc tā netiek darīta zināma sabiedrībai? Kad tas tiks darīts? Un otrs jautājums — kāpēc Igaunijas un Lietuvas valdības darba grupas par projekta nepieciešamajiem nosacījumiem informē savu presi, bet Latvijā šī informācija netiek izpausta?

A.Šķēle: — Šis jautājums ir konfidenciāls, līdz Ministru kabinets būs pieņēmis savu lēmumu. Tā tomēr ir Latvijas pozīcija sarunās ar ārvalstu investoriem, bet, tiklīdz būs zināma Ministru kabineta attieksme, par to uzzinās arī sabiedrība. Un parlamenta debates, kā zināms, jau ir tā publiskākā lieta.

Projekta apspriešanas gaitā tiek skartas tādas lietas kā īpašas nodokļu atlaides, kas rada debates — ja nav īpašuma nodokļa, kas tad ir, ja dažām Latvijā neiegūstamām komponentēm nav pievienotās vērtības nodokļa, kas tad ir? Kā būs ar uzņēmuma ienākuma nodokli, ar darbinieku sagatavošanas izmaksām — kas tās segs? Eiropas prakse liecina, ka valstis piemaksā uzņēmējam, lai tas rūpētos par darbinieku kvalifikācijas celšanu. Tā ir vesela pakete. Un es aicinātu nepārpublicēt Lietuvas un Igaunijas presi par Latvijas priekšlikumiem, jo tā būs maldīga informācija.

— Vai jūs būtu gatavs vadīt valdību bez TB/LNNK?

A.Šķēle: — Tādas valdības esamība šobrīd nav izskatīta.

— Kādas bija valdības pusgada darba lielākās kļūdas?

A.Šķēle: — Viena kļūda, kas attiecināma uz mani, ir — daudz vairāk un savlaicīgāk ir jāskaidro sabiedrībai principiāli svarīgi valdības lēmumi. neviens saprātīgi domājošais, manuprāt, nešaubās par to, ka problēmas sociālajā budžetā ir vislielākās un ka tās valdībai ir izdevies mazināt. Bet vai bija pati veiksmīgākā izskaidrošanas politika trijās nedēļās sagatavotajai budžeta grozījumu un pavadošo likumu grozījumu paketei?... Es gribētu teikt — nē.

— Ažiotāžu ap Tautas partijas un Jurkāna partijas sarunām izraisīja Tautas partijas vēl kā opozīcijas partijas teiktais, ka tā labprāt sadarbotos ar visām partijām Saeimā, izņemot Jurkāna partiju.

A.Šķēle: — Es gribētu tikai apstiprināt to, ka nav nekāda plāna par kopīgu sadarbošanos koalīcijas ietvaros ar Jurkāna kunga vadīto frakciju. Tādi plāni neeksistē. Atšķirībā no iepriekšējās valdības un iepriekšējā valdības vadītāja, mēs runājamies ar visiem Saeimā pārstāvētiem politiskajiem spēkiem, mēs saprotam katra politiskā spēka īpatnības, ideoloģiju, bet tādēļ mēs nenākam ar paziņojumiem, ka tie ir spitālīgie un ka ar tiem mēs nerunāsim. Ir jautājumi, par kuriem ir jārunā, lai tad, kad tie tiek virzīti pieņemšanai Saeimā, būtu skaidras abas pozīcijas.

— Kad ir gaidāmas sarunas ar pārējām politiskajām partijām?

A.Šķēle: — Sarunas notiek pastāvīgi, tuvākajā laikā būs sarunas ar Jauno partiju. Bet frakciju līmenī šīs sarunas ir ļoti aktīvas.

Rūta Bierande, Liena Pilsētniece, "LV" nozaru redaktores

Pēc ieraksta "LV" diktofonā