Ordeņa virsnieks Klauss fon Aderkass

Ar ticības drosmi un sirds gudrību

Klauss fon Aderkass dzimis 1919.gada 26.maijā Liepājā cienījamā Baltijas vāciešu aristokrātu ģimenē. Aderkasu dzimta Latvijā ir ļoti sena. Viņu pirmais sencis vēstures hronikās minēts jau 1277.gadā kā Rīgas arhibīskapa vasalis Limbažos. Un tā Aderkasu dzimta Latvijā pastāvējusi 17 paaudzēs, no tām 12 — Ķirbižu muižā, kas atrodas 100 kilometrus uz ziemeļiem no Rīgas, pavisam netālu no Salacgrīvas. Arī Klauss tur pavadīja bērnību un skolas gadus. Viņš bija vecākais dēls četru bērnu ģimenē. Savus bērnības gadus viņš atceras kā "neaizmirstamu bērnu paradīzi", kur, rotaļājoties ar latviešu lauku vienaudžiem, atklājis kopīgās dzimtenes daudzkrāsainību un skaistumu.

Vecāki, brāļi un māsas sarunājušies savā starpā vāciski, bet ar saviem rotaļu biedriem bērni runājuši labākā latviešu valodā nekā viņu vecāki. Ziemassvētku vakarā Aderkasu ģimenē dziesmas dziedājuši gan vācu, gan latviešu valodā.

Arī draiskulībās bērni bijuši vienoti. Reizēm sastrīdējušies, bet pēc tam atkal izlīguši. Strīdiem nekādā ziņā nav bijusi nacionāla pieskaņa. Drīzāk tos izraisījušas bērnu vecuma īpatnības. Klausam fon Aderkasam spilgtā atmiņā palikusi uzticamā Emmiņa, kas kalpojusi pie vecvecākiem un ar mīlestību rūpējusies par bērniem līdz pat viņu aizceļošanai no Latvijas. Īpašs piedzīvojums bijis Līgo svētku svinēšana ar ugunskuriem un ozollapu vainagiem, kurus bērni glabājuši kā lielu dārgumu.

Līdzīgos apstākļos pēc Pirmā pasaules kara auga arī citi Baltijas vācieši, kuri dzīvoja laukos vai mazpilsētās. Rīgā tajā laikā bijuši kādi 40 tūkstoši vāciešu, un tur nacionālās atšķirības bijušas daudz jūtamākas. Sarežģījumi tautu savstarpējās attiecībās radās tikai tad, kad 1933.gadā Vācijā pie varas nāca Hitlers, spēcīgi ietekmējot arī Baltijas vāciešus. Nacionālisms strauji uzliesmoja arī Latvijā, kas atnesa daudz ciešanu un netaisnības.

Klausa fon Aderkasa tēvs Latvijas brīvvalsts laikā strādāja par mežzini Ķirbižos. Klauss 1938.gadā beidza Jelgavas valsts ģimnāziju un līdz 1939.gadam mācījās lauksaimniecības skolā Igaunijā un Kurzemē.

Klausa fon Aderkasa ģimenei izceļošana no Latvijas 1939.gada rudenī nozīmēja daudz ko vairāk nekā tikai mājas atstāšanu. Tā nozīmēja arī gadu simteņiem kopto vācu, latviešu un igauņu tautu draudzīgo attiecību pārtraukšanu.

Tomēr, svešumā tiekoties ikgadējās latviešu mācītāju konferencēs un kopīgos dievkalpojumos, tāpat arī viesojoties dzimtenē, piedaloties dziesmu svētkos, kongresos un sinodēs, Klauss fon Aderkass ik reizes pārliecinās, cik daudz kopēja ir šīm tautām.

Pēc izceļošanas no Latvijas Klausu fon Aderkasu 1940. gadā iesauca kara dienestā. Kā jauns un drošsirdīgs virsnieks viņš ticis apbalvots ar abiem Dzelzs krustiem un trieciennieka nozīmi. Klauss fon Aderkass smej, ka viņa lielākais kara ieguvums ir viņa uzticamā sieva Helga (dz.Otto), ar kuru viņš iepazinies 1943.gadā Frankfurtē. Toreiz viņa cīņu biedrs bijis smagi ievainots un lūdzis Klausu atvaļinājuma laikā apciemot un mierināt viņa vecākus Frankfurtē. Viņu mājā tad arī Klauss pirmo reizi sastapis divdesmitgadīgo Helgu.

Kad viņi 1944.gada 27.janvārī laulājās Polijā kādā muižā starp Ostrovu un Kālišu, Klausam bija 24, bet Helgai — 21 gads. Interesanti, ka viņus laulāja Baltijas vācietis mācītājs Neanders, kurš agrāk bijis arī Klausa skolotājs un konfirmators.Taču jau pēc četriem mēnešiem staltais un drošsirdīgais karavīrs pirmajās frontes līnijās Bosnijā, kaujās ar partizāņiem uzbrauca uz mīnas un tika liktenīgi ievainots, nokļūstot lazaretē un kara beigās — krievu gūstā. Viņa ķermenis tika saplosīts. Cieta abas kājas un roka. Kad 1945.gadā, pēc atgriešanās no gūsta, Klauss fon Aderkass Tīringenē tikās ar savu sievu, viņam bija palikusi tikai kreisā roka. Kopš tās dienas Helga visu mūžu ir viņa uzticamā labā roka. Jau 1944.gada oktobra beigās pasaulē bija nākusi viņu pirmdzimtā meita Ulrike. Pārvarot sāpes un balstoties uz Helgas trauslajiem pleciem, Klauss mācījās no jauna staigāt, rakstīt ar kreiso roku un ... priecāties par dzīvi.

1946. gadā viņš sāka studēt Berlīnes Teoloģijas augstskolā, vēlāk turpinot studijas Marburgā, Cīrihē un Erlangenē.

Klauss fon Aderkass jau dzimtenē bija darbojies baznīcas un citās jauniešu organizācijās. 1947.gadā viņš kā teoloģijas students Marburgā bijis "Corona Dorpatensis" līdzdibinātājs un aktīvi iesaistījies Baltijas vāciešu jauniešu saliedēšanā. Tā 1949.gadā radās Baltijas vāciešu jauniešu un studentu apvienības.

Par mācītāju Klausu fon Aderkasu ordinēja 1953. gadā Bavārijā, kur Helrihas miestā bija viņa pirmā draudze. Pēc tam Klauss fon Aderkass bija "Steilhof" iestādes vadītājs un mācītājs Espelkampā (Vestfālē), bet kopš 1963.gada — Brēmenes Iekšējās misijas direktors un VFR Baltijas vāciešu baznīcas darba priekšsēdētājs.

Mācītāju Klausu fon Aderkasu vienmēr pavadījusi uzticība dzimtenei. Kaut arī nebija pagājuši ne desmit darba gadi, 1964. gadā viņš kļuva par Evaņģēliski luteriskās Baltijas vāciešu palīdzības komitejas priekšsēdētāju. Šo grūto un atbildīgo darbu viņš veica līdztekus saviem profesionālajiem pienākumiem.1965.gadā viņu pirmo reizi uzaicināja piedalīties latviešu mācītāju konferencē Eslingenē, kur tolaik dzīvoja Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Vācijā prāvests Elmārs Rozītis.

Kopš tā laika Klauss fon Aderkass ik gadus regulāri piedalījās latviešu mācītāju ikgadējās konferencēs, kurās pulcējās latviešu mācītāji no Vācijas un citām mītnes zemēm, kā arī no Latvijas.

1968.gadā Eiropas latviešu dziesmu svētkos Hannoverē un 1973. gadā Ķelnē Klauss fon Aderkass teica apsveikuma runas par latviešu un vācu tautu saliedētību un draudzību. Drīz pēc tam viņam pavērās iespēja apmeklēt latviešu trimdas draudzes arī Zviedrijā, Anglijā un Kanādā.

1970.gada 2.aprīlī, kad Eslingenē tika atzīmēta Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskapa profesora Dr.Teodora Grīnberga 100.dzimšanas dienas atcere, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps Arnolds Lūsis piešķīra Klausam fon Aderkasam Zelta Amata un pateicības krustu, kas ir augstākā brālīgas godināšanas zīme. Krustā iegravēts uzraksts: "Mācītājam Klausam fon Aderkasam pateicībā Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca ārpus Latvijas —1970.gadā".

Jāatzīmē, ka Baltijas vāciešu Baznīcas darbs ar savu spēcīgo diakonisko ievirzi līdzinās Latvijas un Igaunijas Baltijas vāciešu kopīgai baznīcai. Abu Baltijas valstu vācieši savā tautiskumā un baznīcas darbā jutās vienoti cauri vēstures gaitām un kopīgam liktenim.

Kādreiz patstāvīgās Latvijas un Igaunijas vāciešu evaņģēliski luteriskās Baznīcas zaudēja savu patstāvību, izceļojot Baltijas vāciešiem 1939.gadā. 1946.gadā tika dibinātas atsevišķas palīdzības komitejas. Tā no Baltijas vāciešu palīdzības komitejas pēc 20 gadiem radies Baltijas vāciešu Baznīcas darbs. Būtībā tas nav nekas cits kā nosaukuma maiņa.

Šās kopības locekļi, pēc gadiem atkal satiekoties ar dzimtenes dažādu tautu cilvēkiem, kas izkaisīti pa visu pasauli, atzina, ka ļoti daudz kas viņus vieno.

Tas ir kopīgi nostaigātais garais ceļš cauri gadsimtiem, pa kuru latvieši, igauņi un vācieši gājuši vienoti cīņās un ciešanās cauri Ordeņa laikiem, zviedru, poļu un cara laikiem, asiņainiem kariem un sērgām.

Kopš 1971.gada Klauss fon Aderkass kopā ar dzīvesbiedri regulāri brauc uz Latviju. Ar viņa starpniecību Latvijai tika sniegta plaša palīdzība — sākot no Bībelēm un beidzot ar apģērbiem, steidzami nepieciešamiem medikamentiem, iepirkšanās iespējām intūristu veikalos, skaidru naudu un automašīnām.

Trešajā ceļojumā uz Baltijas valstīm, kas notika no 1976.gada 18.jūnija līdz 1.jūlijam, Klauss fon Aderkass pirmo reizi pēckara gados apmeklēja savas bērnības vietas.

Klauss fon Aderkass ievēroja, ka skaisti atjaunota Rīgas Sv. Pētera baznīcas priekšējā daļa, kas kalpoja kā mākslas muzejs.Tur bija uzstādīta arī stipri bojātā Rolanda statuja. Ar liftu par 1 rubli varēja uzbraukt tornī, no kura pavērās brīnišķīgs skats uz Rīgu. Klausu fon Aderkasu māca bažas par to, ka septiņdesmito gadu beigās Latvijā bija palikuši tikai 58 procenti latviešu un Igaunijā — tikai 68 procenti igauņu. Savos referātos viņš uzsvēra, ka šādā situācijā ļoti liela nozīme ir tautas cīņai par savu pašapliecināšanos‚ vienalga, vai tā būtu māksla, zinātne vai sports, sevišķi uzsverot dziesmu svētku nozīmi un ērģeļmūzikas koncertus Rīgas Domā.

Klauss fon Aderkass atceras, ka 1977.gada beigās Rīgā tika pabeigta 26 stāvu viesnīca "Latvija" un Tallinā — 22 stāvu viesnīca "Viru". Viņš ievēroja, ka Jūrmala kļuvusi par "vissavienības kūrortu", bet lauku saimniecības atrodas sliktā stāvoklī. Arī viņa vecāku mājas Ķirbižos nebija izņēmums: koku aleja bija stipri izcirsta, dižās baltegles pie mājas un dārzā nebija vairs redzamas, lielā tilta vietā pāri Vitrupei veda tikai šaura laipiņa. Tik pazīstamā māja, kas pēc kara bija kļuvusi par astoņgadīgo skolu, izskatījās nekopta un pussagruvusi, tāpat arī saimniecības ēkas un staļļi. Tomēr tas neaizēnoja atkalredzēšanās prieku, kad Klauss fon Aderkass kopā ar saviem diviem pieaugušajiem bērniem un brālēnu tikās ar vietējiem cilvēkiem.

Pēc 37 gadu atšķirtības, pēc visiem notikumiem un pārmaiņām viņam divarpusstundas tika atļauts uzturēties tēva mājā. Tās paskrēja kā acumirklis. Sekoja atpakaļceļš uz Vāciju.

1977.gada 24.jūlijā Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca Lielbritānijā pasniedza Klausam fon Aderkasam Svēto Grāmatu — Pirmās Latviešu Bībeles faksimilizdevumu kā simbolisku garīgo saiti, kas vieno tautas stiprā ticībā Dievam un kopējai tēvu zemei Latvijai.

1979.gada 19.jūnijā Visbijā Klauss fon Aderkass teica apsveikuma runu Pasaules brīvo latviešu dziesmu svētku atklāšanā. Savā runā viņš aicināja dalībniekus veidot tiltu pār plašo jūru kā garīgu stiprinājumu dzimtenē un trimdā dzīvojošiem latviešiem.

1981.gada aprīlī Lutera namā Špringnē, netālu no Hannoveres notika Klausa fon Aderkasa vadītā Baltijas vāciešu sanāksme, kurā pulcējās vairāk nekā 80 dalībnieku. Sanāksmes temats bija "Reliģija, ilgas, maldu ceļi, īstenība un drošs patvērums". Tās bija skaistas un bagātas dienas. Diemžēl mājupceļā mira Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Vācijā prāvests Elmārs Rozītis (tagadējā Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskapa Elmāra Ernsta Rozīša tēvs). 1981.gada maijā prāvesta Elmāra Rozīša bērēs Eslingenē Klauss fon Aderkass savam amatbrālim teica izjustus atvadu vārdus un kā īpašu cieņas un mīlestības apliecinājumu iebēra kapā trīs saujas Latvijas zemes, ko viņš nesen bija atvedis no Vitrupes, no Elmāra Rozīša dzimtajām vietām.

Gadu pēc tam Klauss fon Aderkass piedalījās latviešu dziesmu svētkos Anglijā, Līdsā, kur viņš tāpat kā Visbijā uzrunāja svētku dalībniekus un viesus.

1984.gada 27.augustā Klausam fon Aderkasam tika piešķirts Vācijas Federatīvās Republikas ordeņa 1.pakāpes krusts par īpašiem nopelniem tautas un valsts labā. Vācijā šo augsto apbalvojumu uzskata par baznīcas un valsts goda zīmi.

Savā 12. ceļojumā uz dzimteni 1989.gada 3.septembrī mācītājs Klauss fon Aderkass piedalījās Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapa Kārļa Gailīša amatā ievešanas (konsekrācijas) dievkalpojumā Rīgas Doma baznīcā. Šajā dievkalpojumā Klauss fon Aderkass kopā ar superintendantu Heinrihu Vitramu piedalījās kā oficiāli Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas viesi no Baltijas vāciešu Baznīcas. Šajā dievkalpojumā ērģeles spēlēja Baznīcas mūzikas direktors no Brēmenes Johanness Baumanis.

1993.gada vasarā pirmo reizi Aderkasu dzimtas trīs paaudžu pārstāvji devās uz Latviju. Kopā ar Klausu fon Aderkasu bija viņa meita Ulrike (48.g.v.) ar vīru Burkhardu (51) un abiem bērniem Aristu (15) un Kirau (14) un vecākais dēls Klauss (45) ar abiem dēliem Gero (18) un Tilo (16). Viņi no Ķīles uz Rīgu brauca divās īrētās automašīnās. Apmeklējuši vecāku mājas Ķirbižos, viņi tālāk ceļoja uz Bausku, Kaucmindi, Eleju un Jelgavu. Viņi vēroja lielos pretstatus, piemēram, pussabrukušās, nolaistās lauku mājas un arī rosīgos rekonstrukcijas darbus, sevišķi Kurzemē. Tas pats bija ar baznīcām un kapsētām. Nepamanīta nepalika arī daudzu cilvēku bezpalīdzība un rezignācija.

Baznīcas un valsts atjaunošanas darbā Klauss fon Aderkass ar "Girgensona fonda" ziedojumiem Baltijas valstīm līdz 1997.gadam sniedzis Latvijai palīdzību 935 330 DM un Igaunijai — 294 835 DM apmērā.

Šī palīdzība orientēta galvenokārt trīs virzienos. Pirmkārt, tā ir baznīcas ēku būvniecība un remonts, kristīgās izglītības atbalstīšana svētdienas skolās un kristīgajās skolās un lauku mācītāju atbalstīšana, nodrošinot viņus ar automašīnām, dāvinot baznīcām mazās elektriskās ērģeles un apgādājot ar teoloģiska satura literatūru Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti un Konsistoriju. Otrkārt, tiek piegādāti speciāli medikamenti, medicīnas piederumi, invalīdu ratiņi, dzirdes aparāti un lietotas zobārstniecības kabinetu iekārtas un sniegti pabalsti operāciju izdevumu segšanai ārzemēs. Treškārt, tiek piešķirti individuāli pabalsti daudzbērnu ģimenēm un vientuļām mātēm, kā arī vientuļiem un veciem, slimiem cilvēkiem, kam ir mazas pensijas, kā arī studentu un skolēnu ēdināšanai ziemas mēnešos.

Triju Zvaigžņu ordenis Klausam fon Aderkasam tika pasniegts Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Arī šajā svinīgajā brīdī bija klāt viņa uzticamā dzīvesbiedre Helga, trīs no viņu sešiem bērniem, mazbērni un draugi.

Vēl pavisam nesen, 1997.gada nogalē, Klauss fon Aderkass, sekojot Draudzīgajam aicinājumam, Latvijas Valsts prezidenta bibliotēkai uzdāvināja četrus lielus sējumus — Tautas frontes laikraksta "Atmoda"1988.—1993.gada komplektu. Garā viņš bija dzīvojis līdzi visiem tautas Atmodas notikumiem un daudzus no šīs avīzes rakstiem tulkojis un publicējis vācu presē.

Klauss fon Aderkass dzīvo Brēmenē, taču nezaudē saites ar dzimteni. Viņš saņem neskaitāmas pateicības vēstules no dažādiem Latvijas novadiem un arī no Igaunijas un citām zemēm, kur dzīvo latvieši.

Savā ticības drosmē viņš uzdrīkstējies uzvarēt dzīvi un likteni ar patiesi kristīga cilvēka stipro garu, sirds gudrību un nerimtīgu ikdienas darbu, godīgi staigājot sava mūža gaitas, piepildot savu dziļāko būtību ar mūžībā paliekošu vērtību.

Vera Volgemute

Foto no ģimenes albuma

Savas māmiņas klēpī 1919./1920.gadā

Kopā ar līgavu un vēlāko dzīvesbiedri Helgu (dzim. Otto)

Helga un Klauss Aderkasi zelta kāzās ģimenes pulkā 1994.gada 27.janvārī

Ar brāli un abām māsām Ķirbižos 1931.gadā. Klauss — pirmais no kreisās

Ar ģimenes delegāciju pie Brīvības pieminekļa Rīgā 1996.gada 30.jūnijā

Vecie, mīļie Ķirbiži 1995.gadā

Jelgavas Valsts ģimnāzijas abiturienti 1938.gadā

Kopā ar dzīvesbiedri Helgu 70.dzimšanas dienā Brēmenē 1989.gada 26.maijā

Ordeņa virsnieks Juris Cālītis

Esmu dzimis Rīgā. Tēvs strādāja žurnālistikā, vectēvs Edvards Cālītis bija pievērsies rakstniecībai. Bērnības atmiņas saistās galvenokārt ar Limbažiem, kur vecmammai piederēja grāmatu, rakstāmpiederumu un rotaļlietu veikals. Atceros, ka man dzimšanas dienā uzdāvināja kājminamu rotaļu automobili. Kā es par to priecājos!

Tēvu neatminos. Biju vēl ļoti mazs, kad viņu 1941. gada jūnijā arestēja un ieslodzīja Centrālcietumā. Pēc tam aizsūtīja uz koncentrācijas nometni kaut kur pie Urāliem. Nošauts tajā pašā gadā — par pagrīdes darbības organizēšanu. To visu uzzinājām pēc daudziem gadiem, kad kļuva pieejami pratināšanas un tiesāšanas materiāli.

1944. gadā mēs — māte, māsa un es — devāmies prom no Latvijas, jo baidījāmies no jaunām represijām. Liepājā divas diennaktis pavadījām patvertnē. Vispirms nokļuvām Vācijā, pēc tam Skotijā un Anglijā, kur pabeidzu ģimnāziju. Mamma strādāja par mājkalpotāju un mūsu iztikšana bija gaužām trūcīga.

Tad aizbraucām uz Ameriku, dzīvojām Vašingtonā. Studēju filozofiju, psiholoģiju un klasiskās valodas. Sapratu, ka šo zināšanu nepietiek, lai rastu dzīves piepildījumu. Iestājos Hārvarda universitātes Teoloģijas fakultātē, lai rastu atbildi uz jautājumu, kas dzīvē ir pats galvenais, visīstākais, paliekošākais. Kad absolvēju šo fakultāti, tiku ordinēts par mācītāju. Un tā nu visu mūžu esmu mācītājs.

Kopā ar ģimeni — dzīvesbiedri Rutu un meitiņu Sarmu — devāmies uz Karību salām, kur es četrus gadus strādāju Starpkonfesionālā draudzē. Tajā piedalījās austrālieši, angļi, amerikāņi, holandieši un citu tautu pārstāvji, kas runāja angliski. Karību salās piedzima dēls Pauls. Vajadzēja domāt, ko darīt turpmāk un kā vēlāk bērniem nodrošināt latvisku izglītību. Ģimenē gan vienmēr esam runājuši latviski.

Aizbraucām uz Kanādu. Toronto bija Svētā Andreja draudze — viena no lielākajām un aktīvākajām evaņģēliski luteriskajām draudzēm ārpus Latvijas. Par tās mācītāju biju divdesmit divus gadus. Draudzei piederēja savs īpašums "Sidrabene". Te bērniem varējām rīkot vasaras nometnes un organizēt dažādus kultūras un sporta pasākumus. "Sidrabenē" izveidojām Teoloģijas institūtu, kas gatavoja diakonus un citus baznīcas darbiniekus. Te aizvadīju septiņpadsmit darba gadus.

Esmu piedalījies Bībeles tulkošanā no oriģinālvalodas. Bija sagatavots izdošanai Lūkasa evaņģēlijs, aizsākta arī citu evaņģēliju tulkošana.

Pēc ilgās prombūtnes pirmoreiz uz Latviju atbraucu 1973. gadā. Gribēju apsveikt vecmāmiņu 100. dzimšanas dienā, diemžēl tas neizdevās, jo "iebraucēji" tālāk par 40–50 kilometriem no Rīgas netika laisti. Vecmāmiņa nomira 103 gadu vecumā. Man nebija lemts viņu vairs redzēt.

Pirmie iespaidi par Latviju tolaik? Apbēdināja pelēcība, cilvēku nomāktās sejas. Uzkrita arī atšķirīgā dievkalpojumu norise baptistu un evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Baptistu baznīcā valdīja možs noskaņojums, bija daudz apmeklētāju, bet luteriskajā baznīcā tā nebija.

No mūsu ģimenes pirmie uz dzīvi Latvijā pārcēlās dēls un meita. Pauls ir lidotājs, Sarma ANO birojā pilda administratīvās priekšnieces pienākumus.

1986. gadā es sāku lasīt lekcijas Garīgajā seminārā A.Deglava ielā. Pēc tam, kad tapa Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte, tajā lasu sistemātiskās teoloģijas kursu, vadu Bībeles zinību katedru. Man ir teoloģijas doktora grāds. Esmu ievēlēts par Latvijas Universitātes goda doktoru. Strādāju arī par lektoru Kristīgajā akadēmijā Jūrmalā.

1998. gada 15. janvārī

Juris Cālītis

"Tā ir dzīvība un prieks"

Juris Cālītis ir mācītājs Reformātu – brāļu draudzē Reformātu baznīcā Mārstaļu ielā un svētā Pestītāja draudzē Anglikāņu baznīcā Anglikāņu ielā. Anglikāņu baznīcu apmeklē angļi, amerikāņi, vācieši, zviedri, dāņi, kanādieši, krievi un citi sveštautieši, kas dzīvo un strādā Latvijā. Nāk arī latvieši. Visi pasākumi te notiek angļu valodā. Salīdzinājumā ar Reformātu – brāļu draudzi svētā Pestītāja draudze ir gan skaitliski lielāka, gan arī turīgāka, jo saņem no saviem locekļiem vairāk ziedojumu.

Lielu atbalstu sniedz draudžu priekšnieki un padomes, kas galvenokārt risina praktiskus jautājumus. Mācītājs rūpējas par garīgo dzīvi. Tas nozīmē vadīt dievkalpojumus, kristības, iesvētības, laulības, iepriekš veicot arī attiecīgu sagatavošanu. Pirms kristībām tiek skaidrota kristības sakramenta nozīme, jo gan vecāki, gan krustvecāki Dieva priekšā uzņemas atbildību par bērnu.

...Kā ik trešdienu Reformātu baznīcā notiek Bībeles studijas. Sakristejā jau pulcējušies vairāki desmiti draudzes locekļu un citu interesentu. Diakone Hedviga Feldmane katram pasniedz Jauno Derību un Dziesmu grāmatu. Bībeles stunda sākas ar lūgsnu un garīgām dziesmām, tad tiek lasīta kāda no Svēto Rakstu vietām un mācītājs to skaidro. Stundas nobeigumā atkal skan dziesmas un lūgšana.

Dziesmu grāmatas jaunākā izdevuma kārtošanā un veidošanā un arī Jaunās Derības tulkojuma pilnveidošanā aktīvi piedalījies arī mācītājs Juris Cālītis. Grāmatas dievkalpojumu vajadzībām palīdzējušas sagādāt Vācijas reformātu draudze un latviešu māsu draudze no Bostonas (ASV).

Pēc Bībeles stundas daudzi draudzes locekļi nāk pie mācītāja, vēlas aprunāties. Juris Cālītis priecājas par šiem brīžiem.

— Viņiem ir vajadzīga atklāta saruna. Vajadzīgs kāds, kam uzticēties un kas uzklausīs, sapratīs. Man tas dod gandarījumu. Tad arī vairāk uzzinu, kā jūtas draudzes locekļi, kāds atbalsts viņiem nepieciešams. Turklāt svarīgi, lai draudzē valdītu sirsnīgas attiecības, savstarpēja sapratne. Cenšamies gādāt par veciem, vientuļiem cilvēkiem. Viņus apsveicam svētkos, neaizmirstam dzimšanas dienā. Draudzes diakone Hedviga Feldmane no "zupas virtuves" viņiem nes siltu ēdienu.

Pēc Jura Cālīša domām, luterāņu mācītāji, kas strādā ārpus Rīgas, pārāk reti tiekas un dzīvo zināmā izolācijā. Šķiet, Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca mazliet norobežojas no apkārtējās vides. Draudzēm, mācītājiem un visiem kristiešiem daudz aktīvāk būtu jāiesaistās sabiedrības dzīvē.

Pašlaik Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte un Kristīgā akadēmija Jūrmalā dod jauniešiem ļoti labu izglītību. Studenti apgūst klasiskās un modernās valodas, teoloģiju, pasaules reliģijas, psiholoģiju, filozofiju, kultūru un vēsturi. Ir liels gandarījums strādāt Latvijā, apzināties sevi par latvieti.

Visi, kam bijusi saskare ar Juri Cālīti, augstu vērtē viņa pedagoga un mācītāja talantu, cilvēcisko iejūtību. Reformātu – brāļu draudzes diakone un kasiere Hedviga Feldmane:

— Mūsu draudzē Juris Cālītis strādā kopš 1996. gada jūlija. Ar savām apbrīnojami plašajām zināšanām teoloģijā, psiholoģijā un filozofijā viņš pašas sarežģītākās lietas Bībeles studijās prot izskaidrot tik vienkārši un tēlaini, ka viss kļūst saprotams. Īsts demokrāts, vienkāršs, patiess pret ikvienu, kas nācis pie viņa. Mēs esam priecīgi, ka mums ir mācītājs ar tik gaišu starojumu.

Draudzes locekle Marika Vidiņa:

— Kādā lekcijā mācītājs Juris Cālītis sacīja, ka viņam nozīmīgākais Jaunās Derības teksts ir vārdi no Jāņa evanģēlija "Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī es darbojos". Man šķiet, šos vārdus viņš tiešām izdzīvo. Nemierīgs kustīgums, nerimstošs sparīgums un tai pašā laikā vieda uzmanība pret cilvēkiem un notikumiem — tas, manuprāt, ir rets apvienojums. Viņa vadītie dievkalpojumi nav vienkārši reliģisks rituāls. Tas ir notikums, kurā mācītājs tiešām atdod mums, draudzes locekļiem, visu to labāko no sevis. Mani visvairāk fascinē tas, ka var redzēt — Tēvs vēl aizvien darbojas. Jo mācītāja aizrautība nemazinās. Tā nav rutīna un pamācīšana. Tā ir dzīvība un prieks. Tieši tas, kā mums ikdienā tik ļoti pietrūkst.

Bijušais draudzes priekšnieks Ernests Segliņš:

— Reformātu draudzē strādājuši daudzi mācītāji, un par katru no viņiem es varētu ilgi stāstīt, jo visus esmu personiski pazinis. Man liekas, ka Juris Cālītis ir no tiem cilvēkiem, kas prot dzīvi ap sevi darīt gaišāku.

Mācītāja, 5. un 6. sasaukuma Saeimas deputāte Aida Prēdele:

— Es klausījos Jura Cālīša lekcijas Teoloģijas fakultātē. Tās nebija tikai lekcijas. Tās bija pārdomas par Svētajiem Rakstiem, par ticību un dzīvi. Tieši no viņa mācījos saprast, ka dzīve un Bībele nav divas dažādas lietas. Viņa lekcijas man joprojām stāv uz galda kā tāda gudrības grāmata. Esmu izrakstījusi viņa atziņu, ka Bībeli vajag lasīt tāpat kā dzīvi. Katrs mēs Bībeli izjūtam citādi, jo katram mums ir sava dzīve un katrs mēs ticībā meklējam atbildes uz saviem jautājumiem.

Dr. ped. Elza Gžibovska,

"LV" nozares korespondente

Foto: Atis Ieviņš