MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Mazāk ar runām, vairāk ar dziedāšanu un vienkārši tikšanos Rīgas Latviešu biedrībā 2.aprīlī tika atzīmēta Līvu savienības 75.gadskārta. Svētku sveces iededzināja cienījamāko lībiešu dzimtu pavardu sargātāji Paulīne Kļaviņa, Valda Šuvcāne un Andrejs Šulcs. Labi pazīstamā ansambļa "Līvlist" sievu uzsākto dziesmu turpināja lībiešu jauniešu skanīgā kopa "Vīm", citu Latvijas novadu dziesmas piebalsoja "Skandinieki". Blakus greznojās sarkanbaltsarkanais valsts karogs un zilizaļibaltais līvu karogs, kam krāsas — no jūras, mežiem un cerībām. Visapkārt pie zāles sienām — Pitraga, Lūžņas un Miķeļtorņa priedes, kāpas, ziedošas sētas un zemnieki darba solī. Tos gleznojuši slavenie Sēlijas dēli Uga Skulme (1895–1963) un Jurģis Skulme (dz.1928.), kas līvu krastu izstaigājuši 1939.gada vasarā.

Lībiešus svētku reizē atnākuši sveikt Eduards Berklavs, Vitauts Ļūdēns, Jānis Liepiņš, Raimonds Pauls un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki, kas lībiešu tiesības aizstāvēja arī tais laikos, kad oficiālā vara to vērtēja kā ķecerību. Ir arī Gunārs Priede un Jānis Ērenštreits, bet viņi jau paši nāk no lībiešiem.

Par lībiešu kultūras aktivitātēm priecājas Itas Kozakevičas Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priekšsēdis Rafi Haradžanjans:

— Par priecīgu notikumu visai asociācijai kļuva Andreja Šulca personālizstāde mūsu namā Pārdaugavā. Ļoti laba sadarbība asociācijai ir ar Ilmāru Geigi. Es domāju, ka tā ir slavējama lieta, ka Nacionālo lietu nodaļu Tieslietu ministrijas sabiedrisko un reliģisko lietu departamentā vada tieši lībietis. Viņš pats savā laikā Ventspilī aktīvi piedalījās lībiešu kultūras biedrības dibināšanā. Tāpēc viņam arī labāk izprotamas mūsu kultūras organizāciju problēmas. Tagad, kad cilvēkus ļoti nodarbina pašu saimnieciskās lietas, maz ir tādu, kas tāpat, sabiedriskā kārtā, grib kaut ko darīt. Es domāju, lībieši savu entuziasmu nav zaudējuši. Dziesmas, izstādes, gadskārtējie svētki Mazirbē. No tā var mācīties.

Pats Ilmārs Geige gan domā, ka ar sabiedrisko aktivitāti arī lībieši nevar īpaši lepoties. Viņš ar labu vārdu piemin neaizmirstamo Itu Kozakeviču, kas tāpat kā Ruta Marjaša ar savu iejūtību, sievišķīgo intuīciju un izpratni ļoti sekmējušas arī lībiešu statusa taisnīgu izlemšanu. Tam pamatā taču bija toreizējās Augstākās padomes 1991.gada 19.februārī pieņemtais likums "Par nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju". Vadot Nacionālo lietu nodaļu, Ilmārs Geige tagad, protams, vienlīdz rūpējas par visām 20 asociācijā pārstāvētajām kultūras biedrībām:

— Ļoti priecīgs notikums ir tas, ka nacionālo kultūras biedrību asociācija ieguvusi namu savā īpašumā. Protams, ir un būs grūtības ar apsaimniekošanu, taču ar kopīgu darbu te iespējams izveidot mūsdienīgu kultūras centru visām Latvijas mazākumtautībām. Tikai visiem tas tiešām jāgrib, jāpieliek savs plecs. Pašlaik aktīvāk darbojas poļu, ebreju, lietuviešu, igauņu un tatāru biedrības. Citām vēl jāsaņemas. Esam iekļāvušies PHARE finansētajā Eiropas Padomes programmā, kurai dots nosaukums "Minoritātes Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs". Mūsu delegācijas ar referātiem un ziņojumiem piedalījušās sanāksmēs un konferencēs izglītības, valodas, tolerances un dažādos citādos jautājumos. Vācijā iepazināmies ar sorbu un Spānijā — ar kataloņu inte-grācijas problēmām.

Ilmārs Geige pats apmeklējis 17 Eiropas valstis, ik reizes piedaloties arī pārrunās un diskusijās. Pēc viņa pārliecības, Latvijai nebūt nav jākaunas par minoritāšu stāvokli valstī. Savas skolas ir ebrejiem, lietuviešiem, igauņiem un ukraiņiem, atsevišķas klases — baltkrieviem un čigāniem. Poļiem ir veselas sešas skolas. Divpadsmit minoritātēm ir regulāri radioraidījumi. Ārzemju kolēģi īpaši augstu vērtē čigānu organisko integrēšanos Latvijas sabiedrībā: no apmēram 8000 čigānu tikai 800 ir nepilsoņi, turklāt čigānu bērni var mācīties no savām ābecēm un izdota arī vārdnīca. Nevar neatzīmēt arī valsts atbalstu nacionālo biedrību asociācijai.

Šogad savu biedrību atjaunošanās desmitgadi svinēs arī poļu, igauņu un vēl dažas biedrības. Lai prieks un saskaņa gan svētkos, gan ikdienā! Uz to rosināja un noskaņoja līvu svētki pašā Rīgas centrā — Latviešu biedrības namā.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Māris Kundziņš

Latvijas Republikas Saeimā un masu informācijas līdzekļos debatē par valsts valodas likumprojektu, par Pilsonības likumu, par citu tautību iedzīvotāju integrēšanos Latvijas sabiedrībā. Reizēm skan bažīgas balsis par latviešu nākotni; jāatzīst — ne bez pamata. Jo acu priekšā ir Latvijas otrā pamattauta — lībieši, kuru vidū dzimtās valodas zinātājus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Jau vairāk nekā gadsimta ceturksni lībiešu valodas un tradīciju saglabāšanu veicina lībiešu dziesmu ansamblis "Līvlist", kura dalībniece esmu kopš dibināšanas dienas. Savu dziesmoto ceļu sākām 1972.gada 8.janvārī, saņemot no saviem jaunajiem vadītājiem Dzidras un Dzintara Kļaviņiem baltu ceriņu zaru un gaiša ceļa vēlējumus.

Toreizējās varas gaisotnē lībiešu ansamblis neradās viegli. Par enerģisko organizēšanas darbu jāpateicas entuziastiem Emmai Ērenštreitei, Pēterim Dambergam, Paulīnei Kļaviņai, Oskaram Staltem, Tamārai Vilsonei. Tika atrastas telpas, sarunāti vadītāji un saorganizēti dziedātāji — Rīgas un apkārtnes lībieši un viņu pēcteči. Ansambļa pirmo repertuāru veidoja Dzintara Kļaviņa apdarinātās lībiešu tautas dziesmas un Veljo Tormisa "7 līvu dziesmas". Igauņu komponists jau pirms ansambļa dibināšanas bija pierakstījis daudzas lībiešu dziesmas un izveidojis minēto ciklu, kurā pirmā dziesma ir "Putnu modināšana" (Tšitšorlinkist), kas stāsta par pavasara atmodu dabā, kad jaunieši dodas uz mežu vai jūrmalu pievilināt putnus, lai tie atnestu pavasari ar siltumu un laimi. Šī dziesma ir ansambļa repertuārā līdz šim laikam.

1972.gada augustā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā bija lībiešu svētku diena. Rīgas un Ventspils lībiešu dziesmu ansambļi pirmo reizi tur uzstājās plašas publikas priekšā. Bija atbraukuši arī Igaunijas kultūras darbinieki, viņu vidū arī Veljo Tormiss. Šis koncerts parādīja sabiedrībai, ka lībieši vēl eksistē un prot arī sevi interesanti parādīt. Toreiz mēs ne vien dziedājām un runājām, bet arī dejojām.

Septiņdesmito gadu sākumā Rīgas lībiešu dziedātāji darbojās vairāk pēc kora tradīcijām. Mums bija visas koru balsu grupas. Dzintars Kļaviņš bija komponējis, un mēs skandējām vairākbalsīgus darbus. Uzstājāmies arī Latvijas Dziesmu svētku koncertos ar savu repertuāru. Jāatzīst, ka mūsu vadītājiem bija diezgan neapskaužams darbs, jo vajadzēja saliedēt skanīgā kolektīvā dažādas balsis. Izvēle sevišķi liela nebija, jo pastāvēja prasība, lai dziedātāji nāktu no lībiešu ģimenēm. Visvairāk dalībnieku toreiz bija no Staltu dzimtas zara. Vēlāk gan viņi mūs atstāja, izveidojot savu dziesmu kopu "Skandinieki". Bet 1972.gadā lībiešu ansamblis bija pirmais kolektīvs ar folkloristisku ievirzi. Drīz vien radās arī citi folkloras ansambļi, kurus spēcīgi ietekmēja enerģiskie"Skandinieki".

Lībiešu ansamblis 1975.gadā izvēlējās sev apzīmējumu "Līvlist" (Lībieši). Toreiz ansamblis bija samērā spēcīgs — ap 40 dziedātāji, kam bija pievienojusies mūziķu grupa cienījamās mūzikas pedagoģes Irēnas Pabērzas vadībā. Ansamblis bija vieta, kur lībieši varēja satikties, savā valodā sarunāties un domāt brīvestības domas. Pēteris Dambergs bija valodas konsultants, lībiešu valodas skolotājs un arī ansambļa vadītāju palīgs lībiešu tekstu izvēles jautājumos. Teksti galvenokārt tika izvēlēti no Oskara Loritsa lībiešu tautasdziesmu krājuma, bet mūziku sacerēja Dzintars Kļaviņš. Toreiz daudz dziedājām arī igauņu tautasdziesmas. Tās pareizi skandināt palīdzēja dziedātāja un igauņu valodas tulkotāja Tamāra Vilsone, kuras saknes meklējamas lībiešu Kandisu dzimtā.

Ansambļa vērienīgākais uzvedums bija "Lībiešu kāzu spēle 19.gadsimtā", kas tapa apmēram triju sezonu laikā. Dzintars Kļaviņš scenārijam izmantojis Jāņa Prinča juniora (1821—1904) stāstīto kāzu aprakstu, kas vācu tulkojumā publicēts O.Loritsa lībiešu tautasdziesmu krājumā. Mums jautā — kāpēc šim uzvedumam teksti latviešu valodā? Jā, tādi toreiz tie teksti bijuši. 1846.gadā valodnieks A.Šēgrēns jautājis Pizes meičām, ko viņas varētu nodziedāt lībiski, bet saņēmis atbildi, ka lībisku dziesmu nezinot. Protams, bija atsevišķi teicēji (teicējas), kas zināja arī lībiešu dziesmas, bet toreiz Šēgrēns tādas nav pierakstījis. Iztulkoju kāzu dziesmu tekstus lībiski, (tas notika astoņdesmitajos gados), bet ansambļa vadītāji no šī mākslīgā varianta atteicās.

Kāzu spēles pirmuzvedums notika 1979.gada 6.jūlijā Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lībiešu sētā. Pēc tam mēs to esam uzveduši vēl daudz reižu. Zināmas grūtības arvien sagādājusi jaunā pāra "atrašana". Līgavas vēl, bet līgavaiņi mainījušies gandrīz katru sezonu. Dz.Kļaviņš 1989.gadā izveidoja kāzu spēles saīsināto variantu, ko mēs 1997.gada oktobrī uzvedām arī Somijā.

Cerams, ka tā nebija pēdējā reize. Nacionālajā teātrī 1981.gada maijā ansamblis uzstājās ar divdaļīgu uzvedumu. Skanēja lībiešu darba dziesmas un tika spēlētas kāzas. Uzvedumu mēs iestudējām ar lielu entuziasmu, tā režisors bija Andrejs Migla, kustību konsultants Juris Kaprālis, scenogrāfs Pēteris Rozenbergs. Ansamblī bija diezgan daudz gados jaunu dalībnieku. Mēs centāmies arī improvizēt, lai labāk kontaktētos ar publiku.

Ansambļa dzīvē jauki notikumi mijušies ar traģiskiem brīžiem. 1984.gada janvārī diriģentes Dzidras Kļaviņas dzīves un pedagoģiskās darbības jubilejā skandējām jubilārei veltīto dziesmu "Parāndųks" (Mantojums), kam bija divi muzikālie veidoli: vienu bija komponējis V.Tormiss, otru — Dz.Kļaviņš. Pēteris Dambergs pastāstīja, ka viņš ar abiem Kļaviņiem esot pazīstams jau kopš 1956.gada, kad viņi Ventspils apkārtnē vākuši materiālus uzvedumam par līvu zemi. Tas vēlāk rādīts gan Ventspilī, gan Rīgā un Maskavā. Kopš tā laika Dzintars Kļaviņš cītīgi studējis materiālus par lībiešiem; praktiski visu ansambļa "Līvlist" darbības laiku būdams tā muzikālais vadītājs.

Toreiz mēs nevarējām iedomāties, ka 1986.gada pavasarī pavadīsim smiltājā mūsu rosīgo diriģenti Dzidru Kļaviņu un vēl pēc gada — Pēteri Dambergu.

Ar 1987.gada septembri lībiešu dziesmu ansambļa vadību uzņēmās mūzikas pedagoģe, diriģente Ārija Mauriņa, darot šo darbu kopā ar Dzintaru Kļaviņu. Diemžēl ansamblī bija palikuši tikai nedaudzi lībiešu valodas pratēji. Lieliska lībiešu valodas zinātāja Paulīne Kļaviņa kļuva par valodas konsultanti. Ansamblī sāka darboties bērni, kuriem tika veidoti īpaši iestudējumi.

Ansamblis aktīvi iekļāvās neaizmirstamajā starptautiskajā festivālā "Baltica–88", bet īpašu dalību ņēma Līvu savienības atjaunošanas sanāksmes organizēšanā. Tas notika 1988.gada 26.novembrī. Šis notikums ievadīja jaunu laikposmu lībiešu kultūras dzīvē. Sarosījās lībieši, viņu pēcteči un atbalstītāji Latvijā un ārzemēs. Mazirbē 1989.gada 5.—6.augustā notika grandiozi lībiešu svētki, kuros piedalījās arī ārzemnieki. Pie lībiešu tautas nama atkal uzvilka lībiešu zilibaltzaļo karogu, jūrmalā atklāja pieminekli lībiešu zvejniekiem un jūrniekiem, skanēja dziesmas lībiešu valodā.

Lībiešu dziesmu ansambli savā gādībā pārņēma Rīgas pilsētas Kultūras pārvalde. Mums izgatavoja jaunus tērpus, ar laiku ieguvām normālas mēģinājumu telpas. Braucām arī uz somugru festivāliem Komi un Mordovijā. Koncertējām Igaunijā, divas reizes ar lībiešu dziesmām esam iepazīstinājuši somus. 1997.gada pavasarī ansamblis atzīmēja 25 gadu jubileju un ierakstīja skaņu kaseti ar lībiešu dziesmām.

Kopā ar tautas deju ansambli "Zelta sietiņš" un ansambli "Ventiņ" esam izveidojuši jaunu koncertprogrammu, kas pirmoreiz Rīgā izskanēja februārī, bet Ventspilī skanēs 19.aprīlī. Šai sadarbībā galvenā loma ir mūsu muzikālajam vadītājam Dzintaram Kļaviņam. Augļus nes tikai kopīgs darbs. Mūsu Paulīne Kļaviņa reiz teica — ņemiet vienu zaru, jūs to viegli salauzīsiet, bet mēģiniet pārlauzt saišķi — tas neizdosies. Kamēr pastāvēs lībiešu ansamblis ar kopīgu dziesmu, skanēs arī lībiešu valoda. Tā vajadzētu būt.

Valda Šuvcāne,

ansambļa "Līvlist" dalībniece

Pirmos statūtus rakstīja trīs vīri

Pirms 75 gadiem — 1923.gada 2.aprīlī — Mazirbē kopā sanāca 53 lībieši, lai nodibinātu savu pirmo sabiedrisko organizāciju tautas pastāvēšanas vēsturē. Tai tika dots pavisam vienkāršs nosaukums — "Līvųd īt" (Līvu savienība). Un tikpat vienkārši bija arī izvirzītie darbošanās mērķi: uzturēt dzīvu lībiešu valodu, gādāt par lībiešu izglītību un palīdzēt uzlabot dzīves apstākļus.

Skatoties šīsdienas acīm, jāatzīst, ka lībiešu sarosīšanās nez vai būtu notikusi bez igauņu un somu līdzdalības. Nav konkrēti zināms, vai jau 1920.gadā, kad ieradušies Ziemeļkurzemes jūrmalas ciemos Lauri Ketunens, vēlākais profesors un Helsinku universitātes Somugru katedras vadītājs, un students igaunis Oskars Loritss pētīt lībiešu valodu un apmetušies pie Mazirbes baznīcas ķestera Kārļa Staltes, sprieduši arī par vajadzību veidot sabiedrisku organizāciju lībiešiem. Taču gaisā jau virmoja doma par īpaša Jūrmalas pagasta dibināšanu, par vajadzību mācīt skolās lībiešu valodu, un nav izslēgts, ka vietējie iedzīvotāji tika rosināti arī uz tautiskas kopdomas veidošanu.

Konkrēta darbība sākās 1922.gada vasarā, kad, kā atmiņās raksta Didriķis Volganskis, tapis savienības statūtu projekts. To rakstījuši igaunis Oskars Loritss un divi lībieši: Kārlis Stalte un Didriķis Volganskis. Statūti iznākuši diezgan gari, tāpēc tos īsinājuši četri vīri no Mazirbes (K.Stalte, E.Dembergs, K.un P.Stefenbergi) un pa vienam no Košraga (D.Volganskis), Pitraga (P.Dišlers, mans vectēvs) un Saunaga (P.Foldmans). Viņi arī statūtus parakstījuši un nogādājuši uz Liepājas apgabaltiesu apstiprināšanai. Statūti reģistrēti 1923.gada 17.februārī.

Tā kā dibināšanas protokols nav saglabājies, grūti pateikt, vai sagatavošanas darbs noritējis vienprātībā un saskaņā. No dažu lībiešu atmiņu izteikumiem var spriest, ka diezgan grūti bijis sadabūt tos, kam pietiktu drosmes statūtus parakstīt. Jāņem vērā gan tas, ka neatkartīgā Latvijas valsts bija pastāvējusi tikai dažus gadus, gan tas, ka lībiskā pašapziņa gadu desmitiem bija deldēta. Aizvien biežāk paši lībieši, samierinājušies ar likteni un norūpējušies par nākotni, atzina, ka jāiet latviešos.

Līdz ar "Līvųd īt" nodibināšanu sākās arī rosība, ko tagad mēdz dēvēt par pirmo īsto lībiešu atmodu. Jau nākamajā gadā tika rīkoti dziesmu svētki, notika zvejnieku svētki, svinēja jubilejas. Lai gan neizdevās dabūt atbalstu Jūrmalas pagasta dibināšanai, tomēr skolās sāka mācīt lībiešu valodu, ar radu tautu palīdzību izdevās tikt pie pirmajām grāmatām un savas avīzes. Lai gan vēl 1936.gadā sarakstē starp Latvijas Republikas Iekšlietu, Izglītības un Ārlietu ministriju (to izraisīja Ungārijas sūtniecības vēlme piedalīties Mazirbes lībiešu kultūras nama atklāšanā) Ārlietu ministrija skaidri lika manīt, ka "šāda nama būve vienai Latvijas pilsoņu grupai, kurā ieinteresēta kāda ārvalsts, nebūtu vēlama", un arī Izglītības ministrija atzina, ka "nav pareizi arī, ka lībieši paredz tautas namu būvēt bez sadarbības ar latviešiem", lielais sapnis par savas kultūras celtnes būvi 1939.gadā tomēr tika īstenots. Protams, arī tas notika galvenokārt ar radu tautu — igauņu, somu un ungāru — palīdzību. 1940.gadā "Līvųd īt" — tāpat kā visas sabiedriskās organizācijas Latvijā — tika slēgta.

Bet šis gads ir zīmīgs ar vēl vienu "notikumu" — apritējusi desmitgade kopš Līvu savienības atjaunošanas.

"Līvųd īt" 75.gadskārtas svinību reizē tieši šis — pēdējais — notikums ir īpaši svarīgs. Jo arī tobrīd, kad 1988.gadā vēsturnieces Valdas Šuvcānes un daudzu citu lībiešu dzīvokļos pulcējās domubiedri, viņus vadīja tā pati vēlme: neļaut pazust tautai aizmirstības viļņos. It kā jau vairs nebija palicis nekā daudz, ko glābt: daži simti, kas spītīgi turējās pie tēva un mātes tautības, daži desmiti, kas nebija ļāvuši pazust valodai, jā, un vēl dziesmas, kuras dziedāja "Līvlist" Rīgā un "Kāndla" Ventspilī. Apstākļi sakrita tā, ka vienkopus sagadījās gan Ieva Neilande, kura uzņēmās atjaunotās savienības vadību un, prasmīgi izmantodama Atmodas izraisītās augstsirdības dziņas, ļāva deputātiem atjaunot vēsturisko taisnīgumu, atzīstot, ka lībieši tāpat kā latvieši ir Latvijas pamattautība, gan Edgars Sīlis, kas vēlāk kļuva par Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas "Lībiešu krasts" direktoru, gan Zoja Sīle, šobrīd Latvijā vienīgā lībiešu valodas skolotāja, kas māca lībiešus Kolkā, Mazirbē un Ventspilī, gan Kersti Boiko, ar kuras centieniem Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē ir tapusi Somugru nodaļa, kur studenti var apgūt lībiešu valodu, gan Helmi un Dainis Stalti, kas joprojām darbojas Līvu savienības valdē, gan māksliniece Baiba Damberga, kas ir arī viena no Lībiešu kultūras centra un jauniešu ansambļa "Vīm" dibinātājām.

Tā nu ir izveidojies, ka galvenās kultūras, vēsturiskā mantojuma un valodas apguves aktivitātes tagad atvirzījušās no Līvu savienības. Par galveno dzinējspēku jauniem projektiem kļuvis "Lībiešu krasts" (tā izdevums ir arī mēnešraksts "Līvli") un Latvijas Zinātņu akadēmijas valsts nozīmes pētījumu programma "Letonika". Aizvien rosīgāks kļūst Lībiešu kultūras centrs, kas septembrī cer piedāvāt galvaspilsētai lībiešu kultūras dienas. Pošoties Rīgas astoņsimtgadei, šis gads ir pasludināts par tās pamatiedzīvotāju, to skaitā ar lībiešu, gadu, un Lībiešu kultūras centrs uzskata, ka ir īstais liks parādīt rīdziniekiem gan lībiešu mākslas izstādi, kuru jau skatījuši somi un igauņi, gan fotogrāfa Daiņa Kārkluvalka lībiešu ciklu, kas pašlaik eksponēts Helsinkos, gan Latvijas labāko fotogrāfu darbu izstādi "Te ir manas mājas", kura gan ir apceļojusi Ziemeļvalstis, bet vēl nav nokļuvusi Rīgā. Plānots, ka septembrī varētu nākt klajā arī trīs izdevumi: "Lībiešu dzejas izlase" (teksti lībiešu un latviešu valodā), kārtējā "Lībiešu gadagrāmata" un lībiešu tematikai veltītais žurnāla "Zinātņu Akadēmijas Vēstis" 3.numurs.

Tā allaž notiek, ka bērni, kļūdami pieauguši, pamet vecāku mājas, bet tālab jau tajās pavadītais laiks nekļūst svešāks. Un arī vecākiem viņu pasaules ceļos aizgājušās atvases ir tikpat mīļas. Viņu padarītais ir tikpat vērtīgs un godā liekams kā pašu paveiktais. Līvu savienība savu vēsturisko pienākumu ir izpildījusi. Vaimanas par lībiešu grūto likteni pieder pagātnei, tāpat kā romantizētais skatījums uz lībiešiem kā zvejiem, kas par to vien sapņo, kā atgriezties dzimtajā krastā. Līvu savienība ir radījusi spēkus, kam tālāk apgūt kultūrvēsturisko mantojumu, kam zinātniski pamatoti pētīt, izzināt un skaidrot, un par to tai vislielākais paldies.

Gundega Blumberga,

mēnešraksta "Līvli" redaktore

Līvu savienības vecākais Aldis Ermanbriks un valdes locekle Helmi Stalte

Paulīne Kļaviņa, viena no nedaudzajām lībietēm, kurai lībiešu valoda ir dzimtā