Ministru prezidents:

— ikmēneša preses konferencē vakar, 8. martā

— Labdien! Es tikko biju izgājis pie medicīnas māsu piketa dalībniekiem. Māsām ir pilnīga taisnība, ka veselības aprūpei atvēlētie līdzekļi jeb, precīzāk, to sadalījums nenodrošina, lai medicīnas māsām būtu pietiekami liels atalgojums. Mēs šobrīd slimnīcu īpašniekiem — pašvaldībai un valstij — esam devuši rīcības brīvību noteikt algas pilnīgi diferencēti. Taču šī sistēma nestrādā. Mēs nonākam līdz paradoksālām lietām. Veselības aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Vīksnas kundze atsaucas uz Godmaņa valdības laikā apstiprinātiem noteikumiem, kas paredz, ka māsām ir noteiktas algas, — šie noteikumi vēl esot spēkā, un slimnīcu galvenajiem ārstiem tie esot jāievēro. Man bija ļoti grūti viņu pārliecināt, ka tagad slimnīcu galvenie ārsti paši nosaka algas katrā konkrētā slimnīcā. Un slimnīcu iekšējais budžets nav noteikts likumā, to nosaka tas, cik un kādas manipulācijas tiek veiktas katrā konkrētajā slimnīcā un kādu summu gadā tā saņem no slimokasēm.

Ir nepareizi nodarboties ar vidējo algu uzskaiti, bet māsu vidējā darba alga tiešām nav liela. Pēc 2000. gada datiem, vidējā alga māsai vīrietim ir 102 lati un 34 santīmi un māsai sievietei — 109 lati un 83 santīmi. Šī vidējā alga, salīdzinot ar 1999. gadu, ir pieaugusi māsām vīriešiem par 6,1% un māsām sievietēm par 10,1%. Bet, protams, nevar operēt ar vidējo algu situācijā, kad ir māsas, kas strādā tikai par minimālo algu un ir spiestas strādāt divarpus slodzes. Tas nav normāli.

Mēs šodien vienojāmies izveidot darba grupu, kurā būs pieci māsu pārstāvji un pieci cilvēki, kurus mēs izraudzīsimies Ministru kabineta sēdē. Izeju no šīs situācijas es redzu vairākās lietās. Pirmkārt, tā ir budžeta iekšējā pārdale, naudas pārstrukturēšana, jo īstas kārtības tur nav. Es labklājības ministram jau pagājušā gada nogalē esmu aizrādījis vairākas lietas. Piemēram, jautājums par kapitācijas modeli, tā darbību. Man lauku avīžu redaktori stāsta, ka ir daudz tādu ģimenes ārstu, kas nesūta slimniekus pie speciālistiem, lai ietaupītu naudu savām algām, līdz ar to viņiem ir 900–1200 latu. Šiem ģimenes ārstiem, nesūtot slimniekus pie speciālista, bet nosūtot cilvēku uz slimnīcu, visa alga paliek pašiem. Bet stacionāru resursi tiek izsmelti. Veselības pakalpojumu cenā ir jāiekļauj gan māsu, gan māsu palīgu, gan ārstu algu minimālais slieksnis. Ir jāiet atpakaļ uz zināmā mērā kontrolējamu sistēmu, aizejot prom no decentralizācijas, jo slimnīcu īpašnieki — valsts un pašvaldības — nav spējuši paši tikt galā ar šo problēmu.

Tad Ministru prezidents atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

— "Lauku Avīze" rakstīja, ka Latvijā ir noteikta ģerboņa lietošanas kārtība, taču nav iestādes, kura kontrolētu, vai ģerbonis ir lietots atbilstoši likumam.

A.Bērziņš: — Es šo jautājumu iesniegšu izskatīšanai Tieslietu ministrijai.

— Kā jūs vērtējat labklājības ministra darbu?

A.Bērziņš: — Labklājības ministra darbs ir ārkārtīgi komplicēts, viņam ir jārisina ļoti daudz problēmu, sākot no nodarbinātības un beidzot ar veselības aprūpi. Lai arī šajā ministrijā ir bijusi zināma pēctecība, man liekas tas, cik strauji notiek reformas jeb, pareizāk sakot, kā tās nenotiek, īpaši veselības aprūpē, ir temats, par ko mēs esam diezgan bieži runājuši. Veselības aprūpē būtu nepieciešama skaidrāka pozīcija. Ledus zināmā mērā ir sakustējies. Mēs pagājušajā valdības sēdē nolēmām, ka Labklājības ministrija piedāvās izvērstu māsterplānu, kas jau trīs gadus tiek veidots kopā ar Pasaules banku. Tas ir māsterplāns par veselības aprūpi kopumā, kur katrai ārstniecības iestādei būs iezīmēta sava vieta veselības aprūpes sistēmā. Ir jānodrošina, lai dārgās medicīniskās aparatūras tiktu vienmērīgi sadalītas pa visu Latviju. Tām ir jābūt pilnībā noslogotām, jo pašreiz iegādātās dārgās medicīniskās tehnoloģijas pilnībā netiek noslogotas. Tāpēc, man šķiet, veselības aprūpes budžets dažbrīd tiek izmantots nelietderīgi.

— Kāda būs valdības oficiālā reakcija uz Būtiņģes avāriju?

A.Bērziņš: — Pagaidām notiek novērošana. Mēs uzmanīgi sekojam, kā tiek veikti naftas savākšanas darbi. Stāvoklis šajā teritorijā tiek kontrolēts. Es domāju, ka mūsu pozīcija paliks iepriekšējā — mēs prasīsim, lai Lietuva noslēdz ar mums līgumu par iespējamo kompensāciju, ja tiek nodarīti kādi zaudējumi Latvijas pusei. Jo, ja ir stiprs vējš uz Latvijas pusi, tad tīri tehniski nav iespējams ierobežot iespējamās avārijas vietu.

— Kā jūs pamatotu savu iesaistīšanos priekšvēlēšanu kampaņā? Kā jūs domājat nodalīt savu premjera darbību no "Latvijas ceļa" priekšsēdētāja funkcijām?

A.Bērziņš: — Man liekas, ka man tas ir izdevies, jo es nevienā priekšvēlēšanu kampaņā neesmu piedalījies darba laikā. Es domāju, man ir morālas tiesības atbalstīt Aiju Poču, nostājoties viņai blakus, kad runa ir par Rīgas mēra amatu, jo esmu ļoti ieinteresēts, lai pilsēta turpinātu attīstīties, lai Rīgu vadītu gudri un spējīgi cilvēki.

— Vai Rīgas domes koalīcijas tapšana iespaidos valdības stabilitāti?

A.Bērziņš: — Par šo tematu esmu gatavs runāt nākamajā pirmdienā, jo tad viss būs nostājies savās vietās. Taču es domāju, ka uz valdības stabilitāti tas neatstās nekādu iespaidu.

— Vai jums ir kādas ziņas par jūsu iespējamo tikšanos ar Krievijas premjerministru?

A.Bērziņš: — Pagaidām vēl nav nekā konkrēta, bet notiek gatavošanās. Šajā tikšanās reizē būtu svarīgi parakstīt kādus dokumentus, tādēļ es lieku lielas cerības uz starpvaldību komisiju, kas šobrīd ļoti nopietni strādā. Izskatās, ka procesi virzās uz priekšu.

— Vai Rīgas dome varētu ierosināt Rīgas ostas pārvaldnieka nomaiņu, jo, kā zināms, uz šo posteni pretendē sociāldemokrāti?

A.Bērziņš: — Manuprāt, pašreizējā Rīgas ostas pārvalde ir pierādījusi, ka tā ir rīcībspējīga. Man nebūtu nekādu iebildumu, ja pēc vēlēšanām kāds no domes deputātiem kļūtu par Rīgas ostas valdes locekli. Taču Rīgas ostas pārvaldnieka amats nav savienojams ar deputāta pienākumiem, tas ir administratīvs, nevis politisks amats.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 8. martā

Intervija Latvijas Televīzijas 8. februāra raidījumā "4. studija" pulksten 19.30. Vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar. Vai jūs šodien apsveicāt māsiņas 8. martā?

A.Bērziņš: — Māsiņas es neapsveicu, mums bija daudz citas lietas, ko runāt. Bet es gribu pievienoties visiem apsveikumiem.

— Kā jums gāja ar māsiņām, viņas bija smukas, glītas?

A.Bērziņš: — Mēs runājām par tik nopietnām lietām, ka man nebija laika apskatīties.

— Sakiet, vai jūs ticat, ka viņas saņems algu paaugstinājumu?

A.Bērziņš: — Ticu.

— Tā kā sociāldemokrāti — mēs ticam, mums izdosies.

A.Bērziņš: — Ar viņiem gan man nekas kopīgs nav. Bet, protams, ka veselības aprūpes darbiniekiem ir jāceļ algas. Protams, ka kopējais finansējums veselības aprūpei nav pietiekams.

— Es šodien, braucot mašīnā, pa radio dzirdēju, ka viens arodbiedrību darbinieks teica, ka finansu ministrs ir teicis, ka to ir ļoti vienkārši izdarīt, tikai Andris Bērziņš sakot, ka vajag vēl dibināt padomes un komisijas.

A.Bērziņš: — Vienam otram arodbiedrību darbiniekam liekas, ka es sēžu uz tāda liela naudas maisa un man atliek tikai gribēt un pabāzt roku maisā, un nauda pati no sevis rodas. Budžetā mums ir 42 tūkstoši latu rezervē neparedzētiem gadījumiem, bet tik tiešām ir dažas lietas, kuras Labklājības ministrija varētu atrisināt kopā ar Finansu ministriju.

A.Bērziņš: — Ir jāsakārto sistēma, jāskatās, vai nauda kaut kur netiek tērēta nelietderīgi. Mēs esam izveidojuši darba grupu, kas sāks strādāt nākošnedēļ. Es ceru, ka mēs tiksim pie kādas skaidrības.

— Braucot mašīnā, es dzirdēju jūsu interviju pa radio. Klausoties man bija tāda sajūta, ka labklājības ministrs Požarnova kungs ir jāatlaiž no darba, tāpat kā visu slimnīcu direktori, kas neprot menedžēt un atrast algas savām māsiņām. Vai tiešām vainīga ir sistēma, vai mūsu mediķi neprot tikt galā?

A.Bērziņš: — Te ir daudzas lietas. Viena lieta ir tā, cik daudz naudas vispār ir veselības aprūpei. Otra lieta ir tā, ka mēs esam pilnībā decentralizējuši darba apmaksas sistēmu veselības aprūpē. Tas nozīmē, ka pašvaldības kā slimnīcu īpašnieces, un lielākoties tās ir rajonu pašvaldības, ir nozīmējušas savus pilnvarniekus slimnīcās, kuri lemj, kāda naudas daļa būtu jāatdod algās māsiņām, kāda dakteriem utt. Šie cilvēki māsiņas ir aizmirsuši. Šogad veselības aprūpes budžets ir palielinājies par 7,9 miljoniem latu. Tad man ir jautājums: kāpēc neviens lats no šīs naudas nav iekritis māsiņu kabatās?

— Runa jau nav tikai par māsiņām, ja viņām būs 150 latu alga, bet ārstam 80 vai 90 lati… Tur jau jādomā par visu sistēmu.

A.Bērziņš: — Nevienam nepatīk, ja runā par vidējiem statistiskiem skaitļiem, un es saprotu, ka tie neatspoguļo reālo situāciju, bet šobrīd vidējā māsiņu alga ir 109 lati. Runa ir par vienu slodzi, bet ir māsiņas, kuras strādā 1,5 un 2 slodzes. Es atceros pats sevi, kad biju jauns cilvēks un mana sieva ar bērniem dzīvoja mājās, es strādāju trijās darbavietās. Es skrēju no rīta līdz vakaram, lasīdams stundas. No vienas puses, strādāt daudzos darbos ir slikti. Protams, ir labāk saņemt vienā darbā pietiekamu atalgojumu. No otras puses, varbūt 1,5 slodze ir tāda lieta, ko atļaujas tikai uz īsu brīdi.

— Sieviete, kurai ir 2 un 3 bērni, tādā gadījumā ir lemta ģimenes zudumam. Labklājības ministrija ir "Tēvzemes un Brīvības" paspārnē, tāpat kā "Latvijas ceļam" ir ārlietas un Satiksmes ministrija. It kā visas nozares ir sadalītas pa partijām. Vai te nav kaut kādi mači, tāpat kā futbolā, starp partijām? Vai tas ir labi, ka viena partija pārvalda vienu nozari gandrīz desmit gadus?

A.Bērziņš: — Veselības aprūpe ir vispārnacionāla lieta, tāpat kā autoceļi. Pa tiem brauc gan sociāldemokrāti, gan "Latvijas ceļa" cilvēki. Šeit runāt par kaut kādām partijiskām lietām nebūtu pamata, jo visus konceptuālos jautājumus, kā attīstās sistēma, lemj visa valdība kopā. Nav izslēdzams, ka priekšvēlēšanu kampaņas kontekstā rodas mēģinājumi manipulēt ar vienu vai otru jautājumu, bet man negribētos ticēt, ka tas ir tā.

— Nesen "Panorāmā" tika runāts par narkotikām. Valdībā ir iesniegta narkotiku apkarošanas koncepcija, tikai valdība ir atlikusi tās izskatīšanu. Koncepcija esot gatava, valdība tikai nedodot naudu, vai tā ir?

A.Bērziņš: — Te nav runa par koncepciju. Šobrīd ir pastāvīgi strādājoša darba grupa. Es kopā ar iekšlietu ministru, izglītības ministru un labklājības ministru vienojāmies, ka ir par maz vienai pašai Iekšlietu ministrijai uzticēt šo postu — narkotikas. Mēs pārveidosim šo darba grupu, es uzņemšos tās vadību, tajā iekļausies manis nosauktie ministri, arī Finansu ministrijas pārstāvis un muitas pārstāvis. Mēs skatīsim šo jautājumu kompleksi, jo šo lietu nevar atrisināt tikai ar represīviem pasākumiem. Tas ir jautājums, kas vēl gaida savu izskatīšanu Ministru kabinetā.

— Tas ārsts, ko intervēja vakar "Panorāmā", teica, ka tās naudas summas esot diezgan smieklīgas.

A.Bērziņš: — Te nav runa ne par kādām naudas summām. Budžets ir apstiprināts, nauda ir iedota visām tām lietām, kuras ir nepieciešamas. Ir daudzas tādas lietas, kurām nekāda īpaša nauda nav vajadzīga, kur vienkārši ir jāsakoordinē visas rīcības un darbības. Piemēram, izglītības sistēmā ir jānotiek profilaktiskām darbībām, veselības aprūpes pakalpojumiem ir jānotiek veselības aprūpes sistēmā jau esošā budžeta ietvaros.

— Vakar pēc "Panorāmas" šim ārstam tika uzdots jautājums, vai kādam augstākās sfērās nav izdevīgi aizstāvēt šos narkotiku tirgotājus. Sakiet, vai drošības policija un SAB nevar atrast kādu nopietnu narkotiku tirgoni, nevis tikai sīkos ielas dīlerus?

A.Bērziņš: — Nav jau tā, ka nav neviens noķerts. Šis, protams, ir ļoti labs jautājums. Es to arī esmu uzdevis iekšlietu ministram. Kuri tad ir šie cilvēki, kas šīs narkotikas izplata lielos daudzumos, nevis tirgo pa vienam pulverītim. Jāsaka, ka tādu cilvēku ir salīdzinoši maz, bet viņi ir. Iekšlietu ministrijai vienkārši ir vairāk jāstrādā pie šī jautājuma.

— Skolotāji dziedāja un dejoja Doma laukumā, viņi bija saņēmuši pavēli, ka no 1. aprīļa ļoti daudzās skolās viņi tiek atlaisti no darba. Jūs teicāt, ka trešdien runāsiet ar izglītības ministru. Kādas īsti ir šīs lietas ar ārpusklases darbu? Jo visi skolotāji un arī es, tajā starpā, uzskatu, ja bērni nenodarbojas ar kaut ko interesantu ārpus mācībām, tad tas ir īstais ceļš pie narkotikām.

A.Bērziņš: — Man bija saruna ar izglītības ministru, es no viņa esmu saņēmis pilnu informāciju, pagaidām es varu secināt tikai to, ka visu naudu, kuru Izglītības ministrija pieprasīja šā gada budžetā, tā ir saņēmusi, nekādu samazinājumu nekur nav. Tas nozīmē, ka ir jāturpina skatīties, kas notiek ar šo naudu. Ir tāda informācija no izglītības ministra, ka šī nauda kā dotācija, kas pašlaik aiziet uz pašvaldībām, kura šo naudu sadala, aiziet citiem mērķiem. Es par to esmu lūdzis precīzu informāciju no izglītības ministra.

— Bet visi šie skolotāji no izglītības ministra ir saņēmuši pavēli par atlaišanu no darba no 1. aprīļa.

A.Bērziņš: — Izglītības ministrija šādas pavēles neizdod, tās izdod cilvēki, kuri šos skolotājus algo, un tās ir vietējās pašvaldības.

— Bet Rīgā tādas ir saņemtas.

A.Bērziņš: — Tā nevajadzētu būt. Rīgas dome vēl pat ir piešķīrusi papildu līdzekļus. Tā ka visticamāk tās ir tenkas.

— Skatītājs Edmunds Krūmiņš raksta, ka viņš "Dienā" ir izlasījis, ka "Latvijas ceļš" ir saņēmis aptuveni miljons dolāru lielu ziedojumu pirms vēlēšanām. Jautājums ir par to, kas šīm partijām ir jādod pret šo ziedojumu. Jo neviens neko par baltu velti nedod.

A.Bērziņš: — Ja runa ir par partiju finansēšanu, tad mums ir auditēts pagājušā gada pārskats, kuru mēs esam iesnieguši Finansu ministrijai. Šajā auditētajā pārskatā summa ir trīsreiz mazāka nekā tā, ko nosauca minētais kungs. Faktiski visa nauda tiek izlietota priekšvēlēšanu kampaņai, tā tiek samaksāta avīzēm, televīzijai, radio, tā nauda nekur nepazūd.

— Runa jau ir par to, vai jums ir kaut kāda atbildība to cilvēku priekšā, kuri jums ziedo naudu, vai ir kaut kādi lūgumi no viņu puses?

A.Bērziņš: — Demokrātiska sabiedrība jau ar to atšķiras no totalitāras, ka ir daudzveidīgas intereses, ir daudzveidīgi uzskati, un cilvēki, kuri atbalsta kādu politisko spēku, oficiāli tam kaut ko ziedo. Mums ir ļoti daudz partijas biedru, kuri paši kaut ko ziedo, kaut vai 30–40 latus. Partija mums ir liela, tā tas arī salasās.

— Es ticu, ka jums viss ir kārtībā, jums ir labi juristi, un tie jau visu pareizi nokārto. Es ieskatījos internetā un Delfos izlasīju Jāņa Dombura rakstu "Vai premjers darba laikā drīkst piedalīties priekšvēlēšanu kampaņā?" Viņš gan uzskata, ka jūs esat maz braukājis, izņemot pēdējo laiku, kad jūs apmeklējāt Ludzu, Viļaku, Valmieru un citas vietas. Kādi 60 cilvēki ir atsaukušies uz šo rakstu, sūtījuši savus viedokļus. Kāds cilvēks rakstīja, ja premjers nebraukās riņķī, sociķi tiks pie siles un visu izslauks. Vai jūs šajos braucienos atdalāt partijas pienākumus no valdības vadītāja pienākumiem?

A.Bērziņš: — Jūsu jautājums ir ļoti pareizs. No vienas puses, es esmu valdības vadītājs, un tas ir mans galvenais darbs, bet, no otras puses, es esmu partijas vadītājs. Es ļoti strikti nodalu šīs divas lietas. Ja man ir bijušas tikšanās ar vietējo sarakstu cilvēkiem, tad tās ir bijušas desmit divdesmit minūšu tikšanās. Pamatā šīs tikšanās ir bijušas ārpus tiešā darba laika. Man gan ir grūti novilkt robežu un pateikt, kad sākas un kad beidzas darba diena. Bieži mana darba diena ir 12–13 stundas. Man liekas, ka es neesmu pārkāpis robežu, kāda pastāv, un esmu ievērojis proporcijas, kādas pastāv starp šīm divām lietām. Man ir tāda sajūta, tīri subjektīvi, ka es drīkstu nostāties blakus Aijai Počai un pateikt dažus vārdus, jo es esmu bijušais Rīgas mērs. Man stipri sāp sirds par to, kas notiks Rīgā pēc vēlēšanām. Man ir tiesības paust savu viedokli. Varbūt tas ir uzvedinājis cilvēkus uz domām, ka es pārāk daudz piedalos vēlēšanu kampaņā.

— Jūs vienkārši daudz esat redzams televīzijā.

A.Bērziņš: — Nu tieši tā.

— Slavenais dziedātājs Pavaroti arī vienreiz iedziedāja un pēc tam to rāda 12 gadus. Man ļoti patika anekdote internetā, kur viens čatists raksta, ka baidās atvērt konservbundžu, jo nezina, kas tajā parādīsies — Poča vai Pīka. Mēs gan par to netaisām nekādu reklāmu. Rīgā ir nolemts būvēt apakšzemes tuneli, bet viena partija nāk ar priekšlikumu būvēt divus tiltus. Vai tas ir prāta darbs?

A.Bērziņš: — Tā būs vēlētājiem galvenā izšķiršanās — vai nu par tuneli vai diviem tiltiem.

— Kādus rezultātus jūs gaidāt vēlēšanās?

A.Bērziņš: — Labus rezultātus.

— Mums ir atsūtīta kāda diezgan traģiska vēstule. Tajā ir jautāts par kompensācijas sertifikātu apmaksu. To jautā 2. grupas vientuļa invalīde, kurai ir 77 gadi. Viņa raksta, ka viņai ir 100 kompensācijas sertifikātu mantojums par tēva zemi. Šī invalīde raksta, ka sakarā ar viņas veselības stāvokli viņa nevar šos sertifikātus ieguldīt kādos privatizējamos uzņēmumos. Viņa jautā, vai būs kāda iespēja tos saņemt naudā?

A.Bērziņš: — Es gribu teikt, ka ne vecums, ne veselības stāvoklis nav šķērslis, lai sertifikātus ieguldītu privatizācijas procesā un privatizētu dzīvokli vai kaut ko citu. Likums saka skaidri un viennozīmīgi, ka kompensācijas sertifikātus atprečo par naudu tikai represētajām personām.

— Bet tas tomēr ir vecs cilvēks, varbūt viņa var saistīties ar kādu juristu, kas viņai palīdzētu.

A.Bērziņš: — Tas būtu vispareizākais. Varbūt kāds cilvēks, kam ir pieredze, viņai palīdzētu piedalīties privatizācija vai ļaunākajā gadījumā pārdotu par naudu.

— Mēs novēlam, lai šai kundzei izdodas, jo ne Jakubāns, ne Ministru prezidents nevar tikt galā ar jūsu problēmām, jums pašai ir jāatrod kāds jurists. Es redzu, ka jūs esat ļoti noguris. Jūs šodien saņēmāt Eiropas Komisijas ziņojumu par attīstību valstī 2000. gadā. Kādas jums bija sajūtas, lasot to?

A.Bērziņš: — Eiropas Komisija tiešām ir publicējusi ziņojumu, kā tā vērtē Latvijas attīstību pagājušajā gadā. Jāsaka, ka mums ir ļoti labs novērtējums. Viņi saka, ka Latvijā ir ļoti labs iekšzemes kopprodukta pieaugums, Latvijā ir attīstījusies gan ražošana, gan pakalpojumu sniegšana, palielinājies eksports. Ir pieaugušas arī investīcijas. Tie ir ļoti labi pamati, lai 2001. gada novērtējums būtu līdzīgs. Šis vērtējums mums ir ļoti svarīgs, jo tagad liela vērība tiek pievērsta kandidātvalstīm, skatoties, kā tās attīstās, kā tās iet uz priekšu Eiropas Savienības paplašināšanās kontekstā.

— Bet ļoti daudzi cilvēki nejūt šīs labās ziņas, kas nāk no Briseles.

A.Bērziņš: — Parasti jau ir tā, ka tad, kad sāk pieaugt iekšzemes kopprodukts, tad nākamajā gadā cilvēki to sāk sajust savos maciņos. Mēs redzam, ka ir pieaugusi vidējā darba alga, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Šogad ar 1. jūliju mēs paaugstināsim minimālo darba algu par 10 latiem. Šīs lietas, protams, ienāk pakāpeniski katra cilvēka maciņā, bet tās ir jāsāk sajust.

— Pamatjautājums, kas ir vēstulēs — kad būs lielākas pensijas?

A.Bērziņš: — Labklājības ministrijai ir jāsagatavo jauna pensiju indeksācijas formula. Nav jēgas indeksēt pensijas pret inflāciju. Mēs redzam, ka inflācija pagājušajā gadā bija 1,3 procenti un februārī bija deflācija. Ko tad tas nozīmē — mēs samazināsim pensijas? Labklājības ministrijai ir jāsagatavo jauna formula, kurā būtu iekļauts gan vidējais darba algas pieauguma temps, gan arī inflācija kā viens no faktoriem. Ja augs vidējā darba alga, tad automātiski pieaugs arī pensijas. Tā ir normāla sistēma. Tad, kad Labklājības ministrija to būs iesniegusi, tad šis mehānisms sāks strādāt.

— Kā būs ar strādājošajiem pensionāriem?

A.Bērziņš: — Es domāju, mēs līdz jūlijam šo jautājumu izskatīsim. Valdības deklarācijā mēs esam ierakstījuši, ka 2001. gada laikā mēs šo jautājumu izlemsim. Ir ļoti uzmanīgi jāizvērtē šīs divas lietas — tiesības strādājošajiem pensionāriem strādāt un saņemt pensiju un tiesības priekšlaicīgi pensionēties tiem cilvēkiem, kuri kādu iemeslu dēļ nespēj sev atrast darbu. Tās ir divas ļoti sāpīgas lietas, kas jāpieņem abas vienlaikus. Šis jautājums ir jāizdiskutē plašāk sabiedrībā. Valdība un Labklājības ministrija šo jautājumu skatīs trīspusējā sadarbības padomē kopā ar darba devējiem un arodbiedrībām.

— Sociāldemokrāti grib, lai tas notiktu ātrāk.

A.Bērziņš: — Ir dažas politiskas partijas, kurām liekas, ka visam ir jānotiek ļoti ātri un ka visu var izdarīt ļoti ātri. Žēl, ka viņiem nav ne prakses, ne pieredzes, lai saprastu, ka ir tādas lietas, ko var ātri izdarīt un ir lietas, pie kurām ir ļoti daudz un nopietni jāstrādā.

— Sakiet, jūs tikpat cieši kā Šķēle nīstat sociāldemokrātus?

A.Bērziņš: — Man ir vislabākās attiecības ar sociāldemokrātiem. Es ļoti respektēju viņu viedokli, īpaši tajos gadījumos, kad tas ir konstruktīvs. Es tiešām redzu, ka Latvijā ir sociāldemokrāti, kas varētu pretendēt uz sociāldemokrātiem rietumu izpratnē. Viņu gan pagaidām nav daudz.

— Internetā es atradu, ka Počas kundze ir gatava sadarboties ar sociāldemokrātiem. Vai jūs tam piekristu?

A.Bērziņš: — Jā, ja ar to daļu, kuru var dēvēt par rietumu sociāldemokrātiem.

— Kāda kundze no Jēkabpils jautā par īpašuma nodokli, kas stāsies spēkā no 2003. gada. Viņa ir aprēķinājusi, ka viņas mājiņai vērtība ir 20 tūkstoši latu. Viņa raksta, ka 2003. gadā viņai būs jāpārdod sava mājiņa, jo nevarēs samaksāt nodokli, un Latvija ir pilna ar šādām mājiņām.

A.Bērziņš: — Tagad tiks vēlētas pašvaldības. Tie, kurus ievēlēs un kas būs pie varas 2003. gadā, tie arī lems par nekustamā īpašuma nodokļa apjomiem. Viņi būs tie, kas lems par nodokļu atlaidēm. Ir jāizvēlas pareizie cilvēki, par kuriem balsot.

— Bet jāmaksā būs vienalga.

A.Bērziņš: — Tas nu gluži tā nav. Pašvaldībām ir ārkārtīgi lielas tiesības, tās taisa tā saukto zonējumu. Pašvaldības šo zonējumu apstiprina savā domē un valdē. Pašvaldībām ir tiesības līdz 90% atbrīvot cilvēkus no šī nekustamā nodokļa. Pilnīgi viss ir pašvaldību rokās. Ir jāievēl saprātīgi un gudri cilvēki.

— Paldies par sarunu.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— tiekoties ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas prezidentu

Vakar, 8.martā, Ministru prezidents Andris Bērziņš tikās ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas prezidentu Luciusu Vildhāberu .

Ministru prezidents augstu novērtēja Eiropas Cilvēktiesību tiesas ieguldījumu cilvēktiesību respektēšanā Eiropā. A.Bērziņš uzsvēra, ka Latvija kā Eiropas Padomes prezidējošā valsts atbalsta papildu līdzekļu piešķiršanu tiesai no Eiropas Padomes budžeta, lai palīdzētu tiesai tikt galā ar pieaugošo darba apjomu. A.Bērziņš augstu novērtēja Eiropas Padomes speciālistu darbu Latvijas tiesnešu un citu speciālistu izglītošanā cilvēktiesību jautājumos.

Valdības preses departaments

— intervijā Latvijas Radio vakar, 8. martā

Intervija Latvijas Radio 8.marta raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons.

— Šodien saruna ar Ministru prezidentu Andri Bērziņu. Labdien!

A.Bērziņš: — Labdien!

— Šīsdienas pikets ir piesaistījis uzmanību, vismaz masu medijos, arī Latvijas Radio ir daudz informējis. Jūs tikāties ar medicīnas māsām, daļēji mēs, žurnālisti, varējām sekot tam līdzi, un tas ir ļoti labi. Kādas jums ir sajūtas šobrīd?

A.Bērziņš: — Nu kādas sajūtas! Sajūtas, protams, ir sliktas. Protams, tas jau nav nekāds noslēpums visiem, ka ļoti daudzi cilvēki šodien ir neapmierināti ar tām algām, kādas viņi saņem. Un, godīgi sakot, sajūtas ir divējādas. Pirmām kārtām, protams, risinājums ir jāmeklē valdībai, bet, no otras puses, ir jākonstatē, ka tie pilnvarnieki, kurus ir iecēlusi vai nu valsts, vai pašvaldība, lai vadītu savas slimnīcas, un kuri ir tiesīgi pieņemt visus lēmumus esošā budžeta ietvaros un noteikt darba samaksu māsiņām, ārstiem, sanitāriem, visiem pārējiem, nav bijuši savu uzdevumu augstumos, un acīmredzot no tās pilnīgi decentralizētās sistēmas kaut kādā veidā būs jāmēģina atgriezties pie zināmas centralizācijas un pie vismaz zināma minimālā līmeņa noteikšanas visiem veselības aprūpes darbiniekiem algās.

— Jūs domājat, ka valsts varētu noteikt minimālo līmeni, cik varētu saņemt, piemēram, medicīnas māsa vai dakteris?

A.Bērziņš: — Tas gluži nebūtu, bet mēs varētu mēģināt ielikt veselības aprūpes pakalpojumu izcenošanas tabuliņā, tātad precīzi pateikt, ka mazāk par šo summu nedrīkst maksāt medicīnas māsām, jo, ja palūkojamies pēc statistikas, tad vidējā medicīnas māsu alga 2000. gadā ir 109 lati. 109 lati — tas ir tad, ja māsa strādā pusotru vai divas slodzes. Tas droši vien nav pietiekami, bet... Nu, slimnīcu administrācija ir tiesīga pati pašlaik šos jautājumus risināt.

— Šobrīd ir runa par to, ka slimnīcu administrācijām nav tās naudas. Viņa varētu to risināt, bet...

A.Bērziņš: — Tā jau tas ir, un veselības aprūpei noteikti naudas vajag vairāk. Vienkārši grūti šodien, nekur jau nekādas rezerves nevienam nestāv, bet — es dzirdēju pa radio pirms kādas nedēļas, ko viena medmāsa stāstīja: slimnīcā tiekot pirktas jaunas mašīnas, daudzas dažādas lietas iegādātas, bet medmāsas vienmēr tiekot aizmirstas. Tā ka šeit ir tāds divvirzienu ceļš — no vienas puses, valdībai jārūpējas par budžeta palielināšanu veselībai; no otras puses, ir tomēr arī uz vietas jāskatās un nedrīkst novest situāciju līdz tādam stāvoklim, ka cilvēki masveidā iet un piketē uz ielām.

— Šobrīd mēs varētu teikt: nu, jūs esat tālu no tās medmāsas, no tās struktūras, jūs esat pašā augšā, medmāsas bieži vien ir itin attālu, jūs nevarat zināt, kas notiek katrā slimnīcā, un tas jums arī nav jāzina. Jūs teicāt, ka tā ir pilnvarnieku vaina. Ko tas nozīmē? Tātad tiem pilnvarniekiem, kad viņi jūt, ka nav naudas, jāiet, jābombardē...? Vārdu sakot, viņiem kaut kas jādara vismaz?

A.Bērziņš: — Viņi ir tie, kuri apstiprina slimnīcas kā bezpeļņas uzņēmuma katra gada budžetu, un viņi ir tie, kuri var pateikt: medmāsu algām iezīmējam tādu naudas summu, dakteru atalgojumam — tādu summu; slimnīcas galvenā ārsta pienākums ir nodrošināt, lai veselības pakalpojumi tiktu sniegti labāk, lai pacients ātrāk izveseļotos; lai, teiksim, tās manipulācijas nebūtu pārāk dārgas — tie ir visi jautājumi, par ko galvenajam ārstam kā administratoram katrā slimnīcā ir jāatbild. Protams, visvienkāršāk ir lūgt no valdības, un, protams, valdība jau darīs. Mēs vienojāmies par to, ka izveidosim darba grupu — tātad 5 cilvēki no medmāsu puses, 5 cilvēki no valdības deleģētajiem cilvēkiem — es šeit nedomāju, ka tiem vajadzētu būt ministriem, bet gan attiecīgo ministriju cilvēkiem, kas mēģina apsēsties pie galda un padomāt, kā tad sastrukturēt šo budžetu, kur atrast budžetā kādas iespējas sakārtot šos jautājumus.

— Varbūt kādās slimnīcās ir jāveic revīzija un jāapskatās, kas tur īsti ir? Varbūt patiešām tur ir tā situācija katastrofāla un nav tās naudas, bet varbūt ir tā, kā jūs teicāt, — ka brauc ar mašīnām?

A.Bērziņš: — Es saku, situācija jau ir dažāda, tiešām dažādās slimnīcās dažāda, un nekādā gadījumā es negribu pārmest nevienam bez konkrētiem piemēriem. Bet es nupat saņēmu no Valsts kontroles atzinumu par administrēšanas izdevumiem paredzētās naudas izlietojumu veselā virknē slimokasu. Tur ir rakstīts, ka slimokases ir pārtērējušas saviem administrēšanas izdevumiem līdzekļus no tās naudas, kas bija jādod veselības aprūpei. Es jau pagājušā gada rudenī labklājības ministram norādīju, ka kaut kas nav īsti kārtībā, — arī tas bija signāls no žurnālistiem, no rajona avīžu redaktoriem, ka kaut kas nav kārtībā ar kapitācijas sistēmu, ka ģimenes ārsti nesūta vairs pacientus pie speciālistiem, bet vienkārši viņus nozīmē uz stacionāriem, tādējādi nemaksājot par šo cilvēku nosūtīšanu uz stacionāriem un sev veidojot lielas algas. Toreiz man, ja es pareizi atceros, Rēzeknes rajona laikraksta redaktore teica, ka viņai esot zināmi divi ģimenes ārsti, kulainriem alga esot 900 un 1300 latu mēnesī uz slimnieku rēķina. Tātad arī tur ir iespēja, sakārtojot šo sistēmu, to naudu sabīdīt. Šeit es gribu teikt, ka Labklājības ministrijā sevišķi nav veicies ar šo veselības aprūpes sistēmas kārtošanu, tur būtu kaut kā cietāk jāpakārto.

— Kādā nozīmē veicies, ja tā sistēma ir tāda, ka var negodīgi rīkoties?

A.Bērziņš: — Visi procesi ir administrējami, un visus procesus var administrēt, un Labklājības ministrija ir viena no tām retajām ministrijām, kur tik tiešām ir saglabāta pēctecība, tur nav tā, ka ik pēc gada tiktu mainīta politika. Tur ir noteikts plāns, noteikta attīstība, bet process ir jāadministrē, viņi ir jākontrolē, ir jāredz, kas notiek, un, ja nepieciešams, ir jāiejaucas.

— Bet, ja viņi to nedara, tad ir kādam jāprasa atbildība?

A.Bērziņš: —Labklājības ministrs ir ļoti nopietni ķēries pie šiem jautājumiem. Viņš jau arī tagad ir spiests atbildēt par visu, kas ir noticis pirms viņa.

— Labklājības ministrs, cik es esmu dzirdējis vakar, aizvakar vismaz, visu vainu ir novēlis uz divām partijām — "Latvijas ceļu" un Tautas partiju, sakot, ka tās apzināti negrib neko darīt māsu jautājumā.

A.Bērziņš: —Nu, tā ir tā absolūti vienkāršākā atbilde, un es domāju, ka priekšvēlēšanu tuvums, protams, ir nedaudz ietekmējis ministru. Ministram, tāpat kā visiem pārējiem ministriem, ir pilnīgi skaidri zināms, ka valsts budžetā rezerve ir tikai 42 tūkstoši latu — tātad nav nekādas citas rezerves; faktiski panākt kādus uzlabojumus pamatā var, tikai veicot noteiktu pašas sistēmas sakārtošanu.

— Bet jautājums ir —kas vajadzīgs tagad, lai to sistēmu patiešām sakārtotu, un cik ilgs laiks tam vajadzīgs?

A.Bērziņš: — Tūlīt Labklājības ministrija nāks klajā ar veselības aprūpes projektu, ko viņi sauc par māsterplānu, mēs valdībā to skatīsim, tur būs iezīmēta katras veselības aprūpes iestādes, slimnīcas vieta un loma, specializācija Latvijas kopējā medicīnas aprūpē. Es ceru, ka tas izslēgs tādas situācijas, ka, teiksim, lielās tehnoloģijas tiek pirktas lielā vairumā un netiek pienācīgi noslogotas, tādējādi neracionāli izlietojot esošos veselības aprūpes līdzekļus, un ir vēl dažādas citas tīri praktiskas smalkas lietas.

— Vienīgi mums reizēm šķiet — ja tā būtu tikai viena pati slimnīca, bet mēs ar šādām lietām saskaramies šur un tur, šad un tad, un tad jautājums ir — vai tiešām kāds nestu atbildību par to, ka lietas nav sakārtotas?

A.Bērziņš: —Atbildību nes katrs konkrēts cilvēks. Bet tagad pārmest Andrejam Požarnovam, ka pie visām nelaimēm ir vainīgs tikai un vienīgi viņš, nebūtu korekti, un sākt tagad kaut kādā veidā manipulēt ar ministra teikto — es gan ministram esmu teicis, ka valdība ir vienojusies par konkrētiem pasākumiem, un lūdzis viedokli paust daudzmaz korektā formā, jo galu galā pats ministrs nebija sagatavojis nekādus nopietnus aprēķinus uz pagājušo valdības sēdi. Tur bija vienkārši elementāri saskaitīts — iedodiet man 14 miljonus, vairāk nekā. Mēs prasījām, kā, piemēram, vajadzētu izskatīties šīm algām, — jo bija pat runa par paaugstināšanu — kā tiek saglabāta kaut kāda proporcija, teiksim, starp māsu un māsas palīgu, sanitāru, feldšeri, ārstu, galveno ārstu? Mēs nevaram no visas sistēmas izraut vienu un teikt — tagad visi būs laimīgi tūlīt. Tas rada citas problēmas, un jautājums ir jāskata kompleksi. Šādas analīzes nebija. Un mēs valdībā vienojāmies, ka šo jautājumu skatīsim pēc divām nedēļām — tad, kad ministrija būs sagatavojusi pietiekami korektu analīzi. Es domāju, ka nebija korekti vienkārši sākt komentēt to, ko mēs tur bijām runājuši, bet, tā kā ministrs vakar par to izteicās, es arī uzskatu par savu pienākumu pateikt, kā tad bija īstenībā.

— Vienīgi — droši vien ziņkāres jautājums — vai tas ir iemesls, kādēļ Požarnova kungs, kurš vismaz tik ļoti kareivīgi solīja šodien cīnīties ar māsām vienā rindā, tomēr sēdēja ar jums pie galda, nevis māsu pusē?

A.Bērziņš: — Labklājības ministram pēc definīcijas — un turklāt Andrejs Požarnovs pats ir ārsts — ir jāaizstāv ārsti, bet Andrejs Požarnovs nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst, ka bez ārstiem ir arī pacienti un tā lielā problēma ir sabalansēt ārstu un pacientu intereses, izsvērt tā, lai gan pacientam, gan ārstam un veselības aprūpes sistēmai kopumā būtu labi. Tā ka tas ir normāli, ka viņš sēdēja valdības pusē — viņš ir valdības loceklis.

— Jūs viņu arī lūdzāt, lai viņš to dara?

A.Bērziņš: — Tieši tā!

— Starp citu, mēs te iesākumā runājām par pilnvarniekiem. Vai tas nenozīmē, ka to pilnvarnieku būtībai nav jēgas, ja viņi nespēj ar tādām lietām tikt galā?

A.Bērziņš: — Viņi lielākā vairumā gadījumu ir arī profesionāli cilvēki — tie ir dakteri vai veselības aprūpes organizatori ar stāžu un pieredzi, tā ka tas viņiem jājautā. Viņi, protams, atradīs attaisnojumus, sakot, ka vienmēr ir naudas par maz un tā tālāk, bet droši vien ir jāiet dziļumā un jāskatās visi tēriņi, kādi ir katrā konkrētā vietā. Lai nav tā, ka, teiksim, zāles tiek iepirktas kaut kur par stipri lielākām cenām, nekā tās var nopirkt citur, un tā tālāk.

— Tas nozīmē, ka tad, kad jūs skatīsit arī jautājumu par pilnvarniekiem, cik es saprotu, pēc īpaša brīža, tad vismaz skatīsities, kā tā sistēma uzlabojas, lai nav tāda kā tagad.

A.Bērziņš: —Tieši tā, un arī par šiem pilnvarniekiem tiks lemts vispārējo pilnvarnieku kontekstā, likuma grozījumu kontekstā.

— Jūs vēl nevarat pateikt, kāds būs jūsu viedoklis?

A.Bērziņš: —Nē, mēs vēl valdībā neesam izskatījuši šo jautājumu.

— Jūs te teicāt, ka naudas ir tik, cik ir, un mums ir tikai 45 tūkstoši rezerve šobrīd?

A.Bērziņš: — Četrdesmit trīs.

— Četrdesmit trīs tūkstošu rezerve...

A.Bērziņš: —... no kuriem jau laikam 16 ir apsolīti izglītības ministram vienai starptautiskajai konferencei šā gada septembrī.

— Vai tas, ko teica medicīnas māsas, — ka salīdzinoši citās valstīs no kopprodukta veltīts vairāk medicīnai nekā Latvijā —, vai tas nozīmē, ka Latvijas prioritātēs medicīnas nav?

A.Bērziņš: —Runāt par prioritātēm kā tādām es pašlaik negribētu. Es vienkārši gribētu nosaukt vienu skaitli — salīdzinot ar 2000. gadu, šā gada budžetā pieaugums ir 7,8 miljoni latu. Ja no tiem neviens lats neiekrīt medicīnas māsu maciņā, tad es gribu teikt, ka tie cilvēki, kas administrē šo procesu, kaut ko nav izdarījuši tā, kā vajag. 2000. gadā medicīnas māsu algas — lai arī kā tiek kritizēta tā vidējā alga, bet tā ir augusi apmēram par 10 procentiem, salīdzinot ar 1999. gadu. Tā kā tā tendence, kas iezīmējas, ir pozitīva, bet, ja no šiem 7,8 miljoniem neviens latiņš neiekrīt medicīnas māsas kabatā, tad ir jāprasa tiem cilvēkiem, kas par šo procesu atbild tieši un konkrēti.

— Tas būs tas, kas acīmredzot jums tad jāizrunā.

A.Bērziņš: —Mēs runāsimies, jā!

— Bet es tomēr jautāju vēl par kopējo ainu. Mums ir bijusi izglītība prioritāte, mums ir bijusi aizsardzība prioritāte un vēl kādas lietas. Vai šīs daudzās prioritātes, kādas ir bijušas līdz šim, ir "apēdušas" medicīnas prioritāti?

A.Bērziņš: — Nē, bet līdzekļu apjoms, kāds ir bijis medicīnai atvēlēts gan no budžeta, gan no speciālā fonda, kur aiziet pašvaldību nauda, tātad iezīmētais iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ir audzis katru gadu. Ministrija un cilvēki saka, ka tas ir audzis par maz, ka vajadzētu augt straujāk un vairāk. Es piekrītu, ka varbūt vajadzētu augt straujāk, ka tās naudas nav tik daudz, kā gribētos.

— Tas ir skaidrs, to es arī saprotu — mums budžets aug tik, cik mums ir alga. Jautājums ir par procentuālo sadalījumu: Vācijā 10 procenti no kopprodukta aiziet medicīnai, pie mums — trīs komats... Tas nozīmē, ka mums kaut kur citur procentuāli aiziet.

A.Bērziņš: — Tas ir atkarīgs no tā, kā skaita. Piemēram, es šorīt pat palūdzu statistikas ziņas, lai viņi saskaita man kopā gan konsolidēto, gan nekonsolidēto budžetu, tas ir, arī to līdzekļu daļu, ko iemaksā pašvaldības veselības aprūpes finansēšanai, to līdzekļu daļu, kas nāk caur privātām investīcijām veselības aprūpei, un, ja saskaita kopā, tad iznāk 10,2 procenti no kopprodukta — vismaz pēc tiem datiem, ko man statistika šorīt iedeva. 10,2 procenti no kopprodukta ir veselības aprūpei.

— Tā kā šie dokumenti, kuri reizēm tiek izplatīti, nav...

A.Bērziņš: — Nē, nu, tas ir, kā skaita! Ja paņem tikai un vienīgi valsts budžetu un obligāto specbudžetu un attiecina to pret kopproduktu, tad dabū vienu skaitli — tas kā aritmētikā un matemātikā. Tas ir jautājums, kurš skaita un kāpēc skaita.

— Tātad šobrīd tiek veidota komisija, kā jūs teicāt, darba grupa.

A.Bērziņš: —Darba grupa, jā!

— Tur bija runa arī par tādu izlīguma komisiju, cik es dzirdēju sarunās par to, lai nenotiktu streiks. Vai tāda arī eksistēs?

A.Bērziņš: — Atbilstoši likumam "Par streiku", ja kāds vēlas organizēt streiku, viņam ir jāvēršas attiecīgās institūcijās, jāveido attiecīgās komisijas. Komisija un darba grupa — es domāju, ka tās ir divas dažādas lietas. Šeit vienkārši nav jānodarbojas ar politiku, bet praktiski jāsēžas pie galda, jārunā, jāskatās skaitļi, jāatrod risinājums.

— Kā jūs definētu šīs darba grupas mērķi?

A.Bērziņš: —Mērķis ir sagatavot valdības un pašu medmāsu kopīgu viedokli — tādu, kurš būtu pieņemams abām pusēm, par kuru valdība varētu lemt un pēc tam, ja nepieciešams, griezties arī Saeimā.

— Droši vien medmāsas prasīs, lai viņas nesaņemtu 65 vai 60 latus, bet lai viņām būtu kaut vai 75 vai 80.

A.Bērziņš: — Par maksimālo summu droši vien mēs runāt nevarēsim, bet mēs varēsim runāt par...

— Par minimālo?

A.Bērziņš: — Mēs iezīmējam minimālo summu, jo es nedomāju, ka būtu pareizi mums tagad noteikt precīzi katrā slimnīcā katrai māsiņai vai katram dakterim, katram sanitāram algu, neļaujot pašai slimnīcas administrācijai regulēt šo darba samaksu — piemēram, operāciju māsai, kura operāciju blokā strādā ar citu atbildības pakāpi. Es nedomāju, ka tas būtu jādara valstij, mēs sen esam no šīs centralizētās padomju sistēmas laukā. Bet prakse, kas mums ir veidojusies pa šiem trim četriem iepriekšējiem gadiem, liecina, ka atstāt šo jautājumu pilnīgi pašplūsmā acīmredzot arī nevar.

— Un droši vien valdībai ir jādomā par pārraudzības vai uzraudzības institūcijas pilnveidošanu?

A.Bērziņš: — Arī tur jums ir taisnība, jā.

— Bet kā būs ar medicīnas māsām, vēl visas tās lietas ir priekšā. Ir pāris citu jautājumu, kas man te no klausītājiem nākuši, un mums vajadzētu arī pārjautāt. Minimālās algas palielināšana — valdība lēma par to, ka minimālā alga būs nevis 50, bet 60 lati.

A.Bērziņš: — Jā, šis lēmums jau ir pieņemts, un tas attieksies vienlaikus arī uz veselības aprūpes iestādēm, tai skaitā uz visiem cilvēkiem, kas strādā veselības aprūpes iestādē. Vienkārši neviens, ne privātais, ne valsts uzņēmums, ne pašvaldības uzņēmums, neviens darba devējs vairs nav tiesīgs kādam cilvēkam maksāt mazāk nekā 60 latus mēnesī.

— Tā ir tā minimālā alga. Jautājums ir par to, cik zemai tai latiņai būtu jābūt. Viens klausītājs jautāja: bet, ja iztikas minimums valstī oficiāli ir 85 lati, vai tas pats nav minimālā alga?

A.Bērziņš: — Minimālā alga un iztikas minimums — tās ir savstarpēji saistītas lietas, bet no likuma viedokļa tās nav jāsaista kopā. Minimālās algas ideālais īpatsvars būtu apmēram puse no vidējās algas, bet pie tā var nonākt ļoti pakāpeniski. Vismaz Eiropas Savienības valstīs tas ir apmēram 50 procenti no vidējās algas. Normāli var iet uz priekšu ar šiem soļiem uz minimālās algas pieaugumu, ja pieaug arī produktivitāte ekonomikā.

— Šobrīd mēs esam gatavi 60 latus maksāt?

A.Bērziņš: — Protams.

— Vairāk pagaidām ne?

A.Bērziņš: —Tas ir budžetā ieplānots ...

— Vairāk pagaidām ne?

Andris Bērziņš: ... Vairāk pagaidām ne.

— Kad mēs varētu būt gatavi, kā jūs redzat prognozes?

A.Bērziņš: — Šodien, piemēram, Eiropas Komisija publicējusi ziņojumu par to, kas notiek Latvijā, un šis ziņojums ir pilnīgi pretējs tam, ko dažkārt mēs lasām mūsu avīzēs — cilvēki saka, ka viss tagad ir slikti, viss iet uz postu, uz galu. Eiropas Komisija — taisni otrādi — uzsver, ka Latvijā pagājušajā gadā ir panākts stabils un noturīgs ekonomikas pieaugums, Komisija pat saka — ir cerības, ka tāds tas saglabāsies arī šogad, salīdzinot ar pārējām kandidātvalstīm, ir pateikts, ka Latvija ir viena no labākajām, ir atzīmēts fakts, ka straujais investīciju pieplūdums Latvijā nav izraisījis nekādu inflācijas palielinājumu. Tas nozīmē, ka investīcijas ir ieguldītas pareizi, tās ir ieguldītas infrastruktūrā, nav dotas patēriņam, apēšanai. Ja šīs tendences turpināsies, tad, protams, mēs apmēram pēc gada varam atgriezties pie minimālās algas paaugstināšanas nākamā soļa. Apmēram gadu būs jānodzīvo ar šo minimālo algu.

— Jūs minējāt šo Eiropas Komisijas ziņojumu. Pēc tā, ko jūs teicāt — šīs investīcijas un viss pārējais, kas noticis šī gada laikā, cik reāli taustāmu labumu tas dod Latvijai?

A.Bērziņš: — Parasti ir tā — ja pēc zināma ekonomiskā krituma sākas ekonomiskā augšupeja, tad papriekš to parāda statistika un apmēram pēc gada cilvēki sajūt savos maciņos. Tas nozīmē, ka šogad cilvēkiem vajadzētu sākt sajust to savos maciņos.

— Cik daudz tas, ko jūs minējāt par Eiropas Komisiju, atsauksies uz Latvijas izredzēm dabūt uzaicinājumu Savienībā?

A.Bērziņš: —Es gribu teikt, ka tas ir ārkārtīgi pozitīvi vispārējā kopējā kontekstā. Tas, protams, tieši nekādi neietekmē Latvijas uzņemšanu vai neuzņemšanu — mums jāizdara tie mājasdarbi, kas mums ir uzdoti, bet, protams, tas vispārējais konteksts, kādā skata mūs un vispār kandidātvalstis, mums varētu būt labvēlīgāks, pamatojoties uz šo ziņojumu.

— Svētdien ir vēlēšanas, un tad jau droši vien būs cita gaisotne un citi jautājumi arī man. Man te vēl viens jautājums — interesanti, ka šad tad tas atgriežas, faktiski ik pēc nedēļas. No Ogres zvanīja viena klausītāja, kura, kā es sapratu, arī jūs pazīst. Viņai tomēr šķiet, ka jums kā premjeram ir neētiski reklamēt savu partiju.

A.Bērziņš: —Nu ko nozīmē — neētiski? Es esmu partijas priekšsēdētājs un premjers vienlaikus, un pasaules praksē vairumā Eiropas valstu tas ir tieši tā. Savukārt Aijai Počai nostāties blakām, es domāju, man ir absolūtas morālas tiesības, es esmu bijis Rīgas pilsētas mērs un man ir tiesības nostāties viņai blakām un teikt kaut ko par šo lietu.

— Jūs domājat, ka tas viss ir ļoti normāli?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka tas ir normāli. Protams, varbūt mums ir jāpierod pie šādām lietām, bet es domāju, ka tas ir tikai normāli, jo katrs Latvijas cilvēks ir tiesīgs piedalīties politikā, un es diezgan precīzi mēģinu nesajaukt politiku ar darbu, es tiešām nerunāju par politiku tur, kur par to nav jārunā, tur, kur ir jautājumi, kas saistīti ar valdības lietu lemšanu, kur jārunā vienkārši, pragmatiski skaitļu un argumentu valodā, kaut kādu loģisko konstrukciju valodā.

— Es pieļauju, ka nākošceturtdien jums tomēr pajautāšu kaut ko par politiku, jo tad būs vēlēšanas notikušas.

A.Bērziņš: — Jā, protams, mēs varam arī par šo jautājumu parunāt!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā