Par Valsts cilvēktiesību biroja pētījumu sociālo un ekonomisko tiesību jomā

Preses konferencē Valsts cilvēktiesību birojā

Vakar, 14.aprīlī, Valsts cilvēktiesību birojā (VCB) žurnālisti pulcējās uz preses konferenci, lai iepazītos ar VCB veiktā pētījuma "Sociālo un ekonomisko tiesību situācija Latvijā" rezultātiem un secinājumiem.

Sarunas ievadījumā Valsts cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers teica: "Mēs esam sagatavojuši analīzi jeb pētījumu par sociālajām un ekonomiskajām tiesībām valstī. Piebildīšu, ka, sākot šo darbu, aptvērām, ka tas ir ļoti plašs, tāpēc galvenokārt uzmanību veltījām cilvēku sociālajai apdrošināšanas sistēmai un tam, kā cilvēki tās var izmantot. Pērnā gada oktobrī birojs savā sanāksmē nolēma, ka šāds pētījums ir nepieciešams, jo visvairāk sūdzību tiek iesniegts par šiem jautājumiem. Ne tikai daudzbērnu ģimenes, bezdarbnieki, invalīdi, bet arī daudzi strādājošie nespēj samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem un dzīvo zem krīzes un iztikas minimuma. Valstij vajadzētu nodrošināt katram minimālās tiesības, kā tas ir daudzās citās valstīs."

Šī pētījuma projekta koordinators Uģis Amons savukārt informēja par pētījuma galvenajām sadaļām, tās ir: "Latvijas starptautiskās saistības sociālo un ekonomisko tiesību jomā", "Darba samaksa", "Sociālā apdrošināšana", "Valsts sociālā palīdzība", "Pašvaldību sociālā palīdzība", "Nākotnes sociālās drošības projekti", "Secinājumi", "VCB priekšlikumi situācijas uzlabošanai". U.Amons pastāstīja, ka pētījums veikts, pamatojoties uz Eiropas sociālo hartu, ko Latvija parakstīja 1997.gadā, taču Saeima vēl nav ratificējusi. Pašlaik tiek sakārtota likumdošanas un sociālās drošības sistēma atbilstoši hartas vadlīnijām.

Latvijā būtu lietderīgi sociālo palīdzības sistēmu optimizēt, jo pašlaik tā nav visai efektīva un mērķtiecīga. Ir sākts šos jautājumus risināt, sadarbojoties Labklājības ministrijai ar Pasaules banku. Svarīgi, lai Latvijā būtu valsts pasūtījums, cik sociālo darbinieku nākotnē būs vajadzīgs.

Kopumā vērtējot sociālās drošības sistēmu Latvijā, var secināt: pašreizējā situācija darba samaksas un sociālās palīdzības jomā tikai daļēji atbilst Eiropas Sociālās hartas pantiem. Sociālās apdrošināšanas un palīdzības sistēma valstī izveidota, tomēr noteiktie valsts un pašvaldību sociālo pabalstu apjomi nespēj risināt trūkumā nonākušo iedzīvotāju problēmas.

Pētījuma rezultātā Cilvēktiesību birojs izvirzījis vairākus priekšlikumus, kā situāciju uzlabot. Visai plašais pētījums tiks nosūtīts atsevišķām ministrijām, valdībai un Saeimai. ("LV" rīcībā arī ir šis pētījums un tiek gatavots publicēšanai. Šoreiz publicējam kopsavilkumu).

Preses konferencē Olafs Brūvers atzinīgi vērtēja valdību veidojošo frakciju vienošanos par iespējamiem grozījumiem Pilsonības likumā, par ko jau iepriekš iestājies Cilvēktiesību birojs. VCB atbalsta naturalizācijas logu atcelšanu, kas sniegtu iespēju iegūt Latvijas pilsonību tām personām, kas to vēlas un apliecina valsts valodas prasmi. VCB īpaši atbalsta pilsonības piešķiršanu Latvijā dzimušajiem pastāvīgo iedzīvotāju bērniem.

O.Brūvers izteica cerību, ka valdības frakciju darba grupa Pilsonības likuma grozīšanai nāks klajā ar atbilstošiem priekšlikumiem un Saeima tos pieņems: "Tādējādi tiks veicināta Latvijas iedzīvotāju pilnīga civilo un politisko tiesību realizācija, kā arī bezvalstnieku skaita samazināšana mūsu valstī."

Rita Belousova,

"LV" nozares redaktore

Sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības sistēmas analīze saistībā ar iedzīvotāju ienākumiem un darba samaksu

Rīga, 1998. gada aprīlis

Pētījuma priekšmets un mērķi

Viens no Valsts cilvēktiesību biroja (VCB) pamatuzdevumiem ir cilvēktiesību situācijas pētīšana un analīze, vadoties pēc Latvijas tiesību aktiem un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem. Īpašu uzmanību VCB veltī sabiedrības mazaizsargātajām grupām. 1997. gadā gandrīz divas trešdaļas no VCB iesniegtajām sūdzībām bija par jautājumiem, kas skar maznodrošinātos iedzīvotājus, proti, pensionārus, invalīdus, ģimenes ar bērniem, grūtnieces, bezdarbniekus un bijušos ieslodzītos. Tādēļ pētījumā analizēts, kādi sociālie pakalpojumi pieejami šīm (bet ne tikai) grupām.

Pētījuma mērķis ir izvērtēt sociālo un ekonomisko tiesību sitāciju Latvijā, iedzīvotāju ienākumus, sociālās palīdzības un sociālās apdrošināšanas jomas un sniegt priekšlikumus situācijas uzlabošanai. Pētījuma gaitā tika izvirzīti šādi uzdevumi:

• noskaidrot Latvijas starptautiskās saistības iedzīvotāju sociālo un ekonomisko tiesību ievērošanā un to izpildi;

• izpētīt pastāvošo sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības sistēmu un apzināt iedzīvotājiem sniegtos sociālos pakalpojumus;

• noskaidrot valsts budžeta līdzekļu apjomu, kas atvēlēts sociālajai apdrošināšanai un sociālajai palīdzībai;

• izpētīt, kādi sociālās palīdzības pabalsti pieejami mazaizsargātajām un maznodrošinātajām iedzīvotāju grupām.

Pētījuma pilnais teksts sastāv no šādām sadaļām: (1) Latvijas starptautiskās saistības sociālo un ekonomisko tiesību jomā; (2) Darba samaksa; (3) Sociālā apdrošināšana; (4) Valsts sociālā palīdzība; (5) Pašvaldību sociālā palīdzība; (6) Nākotnes sociālās drošības projekti; (7) Secinājumi; (8) VCB priekšlikumi situācijas uzlabošanai.

Šajā kopsavilkumā sniegts īss pārskats par Latvijas starptautiskajām saistībām sociālo tiesību jomā, galvenie secinājumi par situācijas atbilstību šīm saistībām un priekšlikumi, kā uzlabot situāciju.

Latvijas Republikas starptautiskās saistības sociālo un ekonomisko tiesību jomā

Cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības nav pilnībā īstenojamas bez sociālo tiesību sekmēšanas un aizsardzības, tādēļ Latvija ir pievienojusies virknei starptautisko dokumentu sociālo tiesību jomā. Būtiski minēt, ka starptautisko dokumentu par sociālajām un ekonomiskajām tiesībām izstrādes pamatā ir kompromiss, lai to noteikumi būtu pieņemami valstīm ar dažādām sociāli ekonomiskajām sistēmām. Tādēļ arī to ievērošana visnotaļ ir atkarīga no katras valsts materiālajām iespējām, kuras Latvijai šobrīd ir ierobežotas.

Universālie cilvēktiesību dokumenti

Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija1 pasludina, ka "katram sabiedrības loceklim ir tiesības uz sociālo drošību". Deklarācijā minētas arī tiesības uz darbu ar taisnīgu un atbilstošu atalgojumu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi viņam un viņa ģimenei, tiesības uz arodbiedrību izveidošanu, kā arī ir pasludinātas cilvēka tiesības uz tādu dzīves līmeni, kas nepieciešams viņa veselības un labklājības uzturēšanai, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpošanu. Deklarācijā noteiktās tiesības ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā īstenojamas atbilstoši katras valsts resursiem.

Starptautiskais pakts par sociālajām, ekonomiskajām un kultūras tiesībām

Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā ietvertās normas konkretizē ANO Starptautiskais pakts par sociālajām, ekonomiskajām un kultūras tiesībām2, nosakot arī atsevišķas jaunas normas sociālo tiesību jomā, piemēram, tiesības uz darbu, tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ieskaitot sociālo apdrošināšanu, tiesības uz savu un ģimenes atbilstošu dzīves līmeni, kuras ietver tiesības nemitīgi uzlabot dzīves apstākļus, tiesības sasniegt visaugtāko fiziskās un psihiskās veselības līmeni. Paktā minētās tiesības valstij ir jārealizē tādā kārtībā un apjomā, kā to atļauj valsts pieejamie resursi.

Eiropas sociālā harta

Eiropas sociālā harta ir Eiropas Padomes dokuments, kas ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas analogs ekonomisko un sociālo tiesību jomā. Latvija parakstīja Hartu 1997. gadā, bet vēl nav ratificējusi, jo šobrīd notiek darbs pie likumdošanas un sociālās drošības sistēmas sakārtošanas atbilstoši Hartas vadlīnijām. Salīdzinot ar universālajiem cilvēktiesību dokumentiem sociālo un ekonomisko tiesību jomā, Eiropas sociālajā hartā noteiktās tiesības ir paplašinātas un konkretizētas. Tā aptver 23 sociālās pamattiesības, tajā skaitā tiesības uz darbu un slēgt darba līgumus, veidot arodbiedrības, tiesības uz sociālo drošību, sociālo un medicīnisko palīdzību u.c.

Secinājumi

Kopumā vērtējot sociālās drošības sistēmu Latvijā, ir jāsecina, ka pašreizējā situācija darba samaksas un sociālās palīdzības sfērā tikai daļēji atbilst Eiropas sociālās hartas 4. panta 1. punktam, 13. un 14. pantam. Lai arī institucionāli sociālās apdrošināšanas un palīdzības sistēma Latvijā ir izveidota, šobrīd noteiktie gan valsts, gan pašvaldību sociālo pabalstu apjomi nespēj risināt trūkumā nonākušo iedzīvotāju problēmas. Daudzās profesijās, turklāt no valsts attīstības viedokļa nozīmīgās (izglītības, medicīnas, kultūras, sociālajās jomās), darba algas ir neatbilstoši zemas, kas neveicina darba kvalitāti.

Salīdzinot Latvijas iedzīvotāju vidējo naudas ieņēmumu 1997. gadā, kas ir Ls 55,453 ar Labklājības ministrijas aprēķinātos krīzes iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtību — Ls 54,50, var secināt, ka Latvija ir nabadzīga valsts. Latvijas sabiedrībā dominējošais ir trūcīgo slānis, kurš ir sociāli nedrošs, kas neizbēgami kļūst par iemeslu noziedzības, alkoholisma un citu antisociālu parādību pieaugumam. Rezultātā iedzīvotājos veidojas negatīva attieksme pret valsts un pašvaldību institūcijām un dienestiem, kas var būt par iemeslu dažādām protesta akcijām.

Vērtējot Latvijas sociālās palīdzības sistēmu salīdzinājumā ar citu valstu pieredzi, VCB secina, ka Latvijas modelis ir universāls, kas piemērots reālajiem apstākļiem. Būtisks trūkums ir vienotas valsts uzskaites un atskaišu sistēmas trūkums. Likums par pašvaldībām gan nosaka, ka tās pašas veido sociālo politiku savā teritorijā, tomēr vienota sociālās palīdzības uzskaites un atskaišu sistēma ir nepieciešama, lai objektīvāk varētu izvērtēt sociālos procesus kopumā.

Apzinoties sociālo pakalpojumu sistēmas nespēju pilnībā nodrošināt palīdzību trūkumcietējiem, VCB uzskata, ka nepietiekami tiek veicinātas alternatīvās aprūpes formas, t.i., likumdošana nerada labvēlīgus apstākļus sabiedrisko un privāto organizāciju maksimālai dalībai sociālo pakalpojumu sniegšanā. Alternatīvo sociālo pakalpojumu ieviešana šobrīd ir atkarīga no konkrētās pašvaldības ieinteresētības un materiālajām iespējām.

VCB atzīst, ka sociālo pabalstu pieprasīšanas, aprēķināšanas un izmaksu sistēma ir pārlieku sarežģīta, kā arī nepastāv īpaša institūcija, kurā varētu pārsūdzēt sociālās palīdzības dienestu lēmumus pabalsta atteikuma gadījumā.

Priekšlikumi situācijas uzlabošanai

• Jārisina jautājums par sociālā darba profesijas ieviešanu profesiju klasifikatorā un par sociālo darbinieku apmācību (jābūt valsts pasūtījumam). Jānosaka sociālo darbinieku skaits uz noteiktu skaitu iedzīvotāju.

• Labklājības ministrijai būtu jāizstrādā noteikumi par uzskaites un atskaišu kārtību sociālās palīdzības sistēmā (jāveido vienota datu bāze).

• Jāvienkāršo pabalstu sistēma, īstenojot principu par pakalpojumu savlaicīgumu, ekonomiskumu un vajadzībām atbilstošu.

• Jāveic nepieciešamās izmaiņas un papildinājumi likumdošanā, kas veicinātu sabiedriskas organizācijas un fondus veikt ziedojumus, par to saņemot atbilstošus nodokļu atvieglojumus.

• Jāattīsta otrā un trešā līmeņa sociālā apdrošināšana — obligātie fondētie un privāties pensiju fondi.

• Valsts ieņēmumu dienestam sadarbībā ar citām ieinteresētām institūcijām būtu jāveic papildu pasākumi ar mērķi veicināt privātuzņēmējus maksāt sociālo nodokli.

• Veikt plašāku nabadzības novērtēšanas pētījumu, kurā izstrādātu nabadzības izmērīšanas metodiku.

• Veikt regulāras informācijas kampaņas plašai sabiedrībai par aktuāliem sociālajiem jautājumiem (līdzīgi kā programmā "Saikne ar pilsoni").

• Veicināt ātrāku teritoriālās reformas realizāciju, kurai sekotu sociālās palīdzības sistēmas pilnveidošana saskaņā ar izstrādātajiem Labklājības ministrijas un Pasaules bankas projektiem.

• Sociālo pakalpojumu sistēmu turpmāk orientēt uz to, lai tā stimulētu cilvēku pašam sevi aizstāvēt (klientu resursu aktivizēšana), paralēli saglabājot institucionālo pabalstu sistēmu.

1 Latvija atzinusi par saistošu ar 1990. gada 4. maija deklarāciju par LR pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos.

2 Latvija pievienojās šim Paktam 1990. gada 4. maijā ar deklarāciju Par LR pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos. Pakts stājās spēkā ar 1992.gada 14. jūliju.

3 Valsts statistikas komitejas dati.