Tauta dzīvoja, tauta sauca — un atdzima "Līgo !"

Pavisam tik nesen, pirms desmit gadiem

Kā atgādina vēsture, pirms desmit gadiem (1988) Latvijā oficiāli tika atjaunota Līgo svētku svinēšana.

To tagad atsauc atmiņā toreizējās Augstākās padomes lēmums, kas parakstīts 1988.gada 15.aprīlī. Par to "LV" redakcija pateicas Saeimas bibliotēkai, kas deva iespēju arī pēc desmit gadiem piekļūt oriģinālam, ko šodien no jauna publicējam.

Šajā sakarā likās zīmīgi atkal atgādināt savulaik populārā latvietības darbinieka Ernesta Brastiņa, čekas cietumos un Gulaga nometnēs nomocītā publicista (1892.gada 19.marts — 1942.gada 28.janvāris) apcerējumu "Nekur citur", kas pirmo reizi atklātībā parādījies mūsu brīvvalsts populārā aizsardzības iestāžu laikraksta "Tēvijas Sargs" 1938.gada 24.jūnija numurā.

Tam komentāri it kā nav vajadzīgi. Arī mūsdienu Latvijā ļoti daudzas Ernesta Brastiņa domas un pārdomas varētu būt aktuālas. Jo "jāpieliek visi spēki, lai tautiskā cenšanās nekad neapstātos."

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums

Par Līgo svētkiem

Ievērojot republikas darbaļaužu priekšlikumus un pastāvošo tradīciju atzīmēt Līgo svētkus, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome nolemj:

Noteikt 24.jūniju par brīvdienu un uzdot Latvijas PSR Augstākajai Padomei izlemt kārtību, kādā atstrādājams darba laiks par šo dienu.

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs J.Vagris

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāre V.Klibiķe

Rīgā 1988.gada 15.aprīlī

Nekur citur pasaulē ļaudis nelīgo, tikai Latvijā

Nekur citur pasaulē ļaudis nelīgo, tikai Latvijā. Tikai mūsu zemē Jāņa nakts ir līgotņu nakts. Dīvainais sauciens "Līgo, līgo!" ir cēlies tik sirmā senatnē, ka mēs šodien nemaz vairs nezinām, ko viņš īsti nozīmē. Taču sirds dziļumos ikviens latvietis sajūt, ka šai saucienā ir kaut kas neizteicami svinīgs un latvisks.

Tikai tas, ar ko mēs savā dzīvē atšķiramies no citām tautām, dara mūs par īpašu tautu. Ne jau tas, kas mūs pielīdzina citiem, bet gan tas, kas mūs atdala no citām nacionālām ļaužu apvienībām, ir tautiski svarīgs. Un Jāņos, kad no visu latviešu mutēm atskan "Līgo!", mēs esam latviskāki kā jebkad, mēs esam vairāk tauta kā citā laikā.

Tā nacionālā īpatnība, kas, Jāņus svinot, izpaužas uz āru tik spilgtā veidā Jāņu dziesmās, izdarībās un ieražās, ir vairāk nekā īpatnība vien. Tā ir arī liels dziļums un dziļa simbolika.

Kāds daiļums ir līgotņu balsos (meldijās), vislabāk zinājis Jurjānu Andrejs, tos vākdams un krādams. Cik krāšņas ir Jāņos dziedamās dainas, dziļi izjutis Krišjānis Barons. Bet tas, kas pats sēdējis pie Jāņunakts ugunskuriem un baudījis svinību alu un sieru, tas droši vien piedzīvojis jaukākos brīžus savā mūžā.

Nekur citur pasaulē ļaudis līgodami nestaigā no mājas uz māju, dziedādami par dieva dēlu Jāni, kuram cepure debesu platumā. Nekur citur nelīgo laukus un laidarus, gaiņājot ar Jāņu zālēm laumas un raganas. Neviena tauta šai saulgriežu laikā savās dziesmās nepauž tik daudz teiksmu par dievdēlu Jāni kā latviešu līgotāji. Simboliski tēli ir Jāņa līdzgaitnieki — sieva un divas meitas, kas valkā sudraba un zelta saktis. Jāņa ozols, Jāņa vārti, Jāņa kalns, siers un vaiņags ir simboli, ko tikai mitologs īsti spēj izprast.

Un kad seno ieražu un teiksmu pētnieks sāk taujāt pēc Jāņa radiem, viņš ierauga pagātnes zilā tālumā tautu, kas Jāni daudzinājusi, saukdama to tai pašā vārdā, kurā mēs to apdziedam. Tie ir senie romieši. Senajā Itālijā divsejainais Jans (Jānuss) turēts par debesu vārtu virinātāju, kas rītos atvēris dienai vārtus un vakaros atkal noslēdzis. No senākās gaismas dievības viņš ar laiku pārvērties itāļu tautā par visa sākuma aizbildni, kas bijis pārāks par pašu Jupiteru. Janvāris vēl šodien kā gada sākuma mēnesis saucas senā Jana vārdā.

"Man jāatceras, ka romiešu saulesdievs Jans ir arī kāpjošās saules dievs pēc vārda nozīmes. Vārds Janus stāv sakaros ar "iet" un laikam nozīmē ejošais, savu gaitu staigājošais, arī soļojošais", saka pazīstamais zinātnieks Leopolds v. Šrēders (Arische religions, 145.).

Nav, protams, šeit īstā vieta plaši runāt par visiem mūsu Jāņa senčiem radu tautās, nav laika izklāstīt arī romiešu Jana visai valdzinošo vēsturi. Tikai to vienu gribētos latviešiem likt pie sirds un iegaumēt prātā, ka Jānis nav nekāds svešinieku atnests nosaukums, kas it kā stājies kāda vecāka latviešu vārda vietā. Tamdēļ nekad vairs nav jāsaka "Līgo svētki", bet vienmēr Jāņu diena vai Jāņu nakts. Latviešu mitoloģija neko nezina par kādu dievību, sauktu par Līgu vai Līgoni, viņa pazīst tikai Jāni, vasaras saulgriežu personificējumu, kas cēlies no sena āriska celma.

Kad Saule visaugstāk pakāpusies debesu kalnā, kad nakts ir sarāvusies tik īsa, ka pāri tai sadodas rokās rīta un vakara blāzmas, tad latvieši svin savus Jāņus, greznākos gadskārtas svētkus. Un tie ir bijuši un paliks līksmākie un mīļākie mūsu svētki, kuru svinēšanā nāks noraudzīties kaimiņu tautas, kad, nacionālā apziņā spēcināti, mēs kādreiz tos ielūgsim pie sevis.

Mēs šodien droši zinām, ka Jānis ielīgots mūsu tautā jau āriešu pirmtautas laikos kopš daudziem gadu tūkstošiem. Jāņu nakts svinības un izdarības ir tikpat senas, cik sena ir mūsu valoda un dziesmas. Mums, latviešiem, uzticēts liels āriešu pirmtautas mantojums, un mūsu pienākums ir to godam valkāt.

Ļaujaties gadskārtā reizi senām teiksmām, simboliem un dzejai. Jeb vai jūs domājiet, ka vienmēr jādzīvo tikai rūpēm un ikdienai? Apvelciet goda drānas un uzlieciet vaiņagu galvā. Esiet tie, ko daina dēvē par Jāņa bērniem. Neklausiet tiem, kas jūs atrunā un gurdenā balsī stāsta, ka dziesmotie Jāņi ir tikai trokšņains senu laiku atlikums, kuram nav vairs nekādas jēgas mūslaiku dzīvē. Patiesībā nav jēgas tai cilvēku dzīvei, kas visu noliedz un visu noraida, neatzīdami neko, kas rada sapnim, teiksmām, ilgām.

Tai brīdī, kad no kalna uz kalnu spīgos augstu gaisā paceltās ugunis, kad jaunas balsis priecīgi sauks "līgo, līgo!", jūs, domīgie un sirdsvēsie, vēl reizi pārdomājiet, kādam garam valdīt Latvijā. Vai tam, kas lūko visus īpatnos latviskos veidolus atmest, vai tam, kas latviešu Jānim rada? Mēs varam iet tikai pa vienu no diviem ceļiem: vai skeptisko, kur gals ir tautībai un latvietībai, vai arī pa jūsmīgo, kas pieder latvieša siltai sirdij.

Reiz katram latvietim būtu galīgi jāizšķiras domās, nodomos un darbos, vai viņš būs par vai pret latvietību. Mēs neesam skaitā tik daudz, lai drīkstētu palikt pie mēreniem jeb remdeniem. Ar Jāņiem vai pret Jāņiem, līgot vai nelīgot?

Mīliet šo zemi, kas te dzīvo. Nekur citur pasaulē nav labākas vietas laimīgai dzīvei kā vien Latvijā. Cieniet savu tautu un ticiet, ka latviešu tauta ir īpaša tauta, kas izredzēta lieliem nākotnes darbiem. Mācieties latvieši būt, jo pats no sevis nekas neradīsies, arī latviskums ne. Sekojiet savam Tautas Vadonim, jo ģeniālie cilvēki daudzkārt paātrina savas tautas progresa gaitu.

Jāņu nakts ir burvestību pilna, un katra laba apņemšanās, kas notikusi šai naktī, gūst spēku piepildīties. Sasildiet vēsās sirdis pie Jāņu nakts ugunskuriem, un viņas nekad vairs neatdzisīs. Liela dedzība un aizrautība ir vajadzīga, lai darītu mūsu lielos darbus. Tikai nacionāls noreibums dos sākumu jauniem vēstures posmiem.

Teiksmo, ka Jāņu naktī paparde ziedot, bet to sargājot velns, lai cilvēki neiegūtu. Reiz kāds jauneklis esot gājis papardes ziedu meklēt. Brienot pa mežu, tas piepeši jutis, ka viņš zina un redz apslēptas lietas. Papardes zieds bijis tam nejauši aizkritis aiz pastalas. Te atsteidzies velns ar naudas podu un lūdzis, lai tam pārdodot vecās pastalas par lielu naudu. Jauneklis, priecīgs par negaidīto laimi, savas pastalas arī pārdevis velnam. Bet, tiklīdz tās noāvis, velns pakampis un pazudis. Puisis ilgi maldījies, kamēr ticis mājās, un no apslēptām lietām neko vairs nezinājis.

Nebūtu labi, ja mūsu tauta līdzinātos tam jauneklim, kas savas pastalas pārdevis zelta velnam un zaudējis jēgu par lielām un tālām lietām, ko atklājis papardes zieds. Ticēsim, ka latvieši šo Jāņu nakts gudrības ziedu vēl tikai meklē un neatlaidīsies, kamēr nebūs to atraduši. Cerēsim, ka mēs kādā Jāņu naktī patiesi atradīsim ilgoto papardes ziedu, kas mums atklās apslēptas pasaules gudrības. Bet, lai tas notiktu, vajag Jāņiem būt, vajag tos svinēt un līgot, un papardes ziedam ticēt.