" uz pilsoņiem, nepilsoņiem un "logiem"

Andris Ameriks, Saeimas priekšsēdētāja biedrs, Pilsonības likuma

grozījumu sagatavošanas darba grupas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Otrdien vakarā beidzot tika panākta valdību veidojošo frakciju vienošanās pilsonības jautājumā. Šķiet, ka ledus ir sakustējies. Kā jūs komentētu šo savā ziņā vēsturisko mūsu valsts vēstures epizodi?

— Šodien man kā darba grupas vadītājam jau ir vieglāk runāt, jo darba grupa savus uzdevumus ir veikusi. Pirmām kārtām gribu uzsvērt savu gandarījumu par to, ka trīs darba grupas sēdēs tika panākts nepieciešamais kompromiss, ka panākta visu četru Saeimas lielāko frakciju sapratne par to, ka ir vajadzīgi grozījumi Pilsonības likumā, ka šis likums nav uzskatāms par "svētajiem rakstiem", kur nekas nebūtu maināms, pat komatu izvietojums. Līdz ar to faktiski šajos likuma grozījumu četros blokos, kas bija frakciju ierosināti, tika sasniegta vienošanās jeb kompromiss.

Pirmais bloks saistīts ar bērniem, kas Latvijā dzimuši pēc neatkarības atgūšanas, — viņu skaits ir apmēram 24 tūkstoši. No viņiem, starp citu, apmēram 17 tūkstošiem viens no vecākiem jau ir dzimis Latvijā. Tātad viņiem visiem vienalga būtu iespēja iegūt Latvijas pilsonību, sasniedzot 16 gadu vecumu, kad tiek izsniegta pase. Turklāt, ja iegūta izglītība latviešu plūsmas skolā, pietiktu tikai ar labu gribu un attiecīgo iesniegumu. Arī valsts valodas, respektīvi latviešu valodas, eksāmena sekmīga nokārtošana skolā varētu kļūt par valsts valodas zināšanu dokumentāru apliecinājumu naturalizācijas lietā.

Tāpat ārpolitiski ļoti būtiski grozījumi, kas, manuprāt, varētu uzlabot Latvijas tēlu pasaulē, attiecināmi uz kādreizējiem Polijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem. Par šo jautājumu jau vairākkārt ir runāts. Abu valstu — Latvijas un Polijas — augstāko amatpersonu un parlamentu deputātu savstarpējo vizīšu laikā jau vairākkārt ir uzsvērts, ka poļiem Otrā pasaules kara laikā un pēc tā ir bijis igauņiem un lietuviešiem līdzīgs liktenis. Tātad poļiem, kas Latvijā atradušies pēc PSRS veiktās okupācijas, būtu piešķiramas tādas pašas ārpuskārtas naturalizācijas tiesības. Līdz ar to likuma 13.pantu par ārpuskārtas naturalizāciju ieteikts papildināt ar punktu, kas nosaka, ka ārpus kārtas var naturalizēties personas, kuras 1940.gada 17.jūnijā bija Polijas pilsoņi, un šo personu pēcnācēji, ja šīs personas vai to pēcnācēji līdz naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienai pastāvīgi dzīvo Latvijā ne mazāk kā piecus gadus. Pirms Otrā pasaules kara, kā zināms, Latvijā bija ļoti daudz viesstrādnieku no Polijas. Acīmredzot tā ir gluži loģiska pieeja pilsonības jautājuma risināšanā. Te nevarētu būt nekādu problēmu. Poļi taču bija tādi paši kara un okupācijas laika upuri kā igauņi un lietuvieši, kas dažādu apstākļu dēļ bija nonākuši Latvijas teritorijā.

Trešais grozījumu bloks skar ļoti smagu jautājumu, par ko darba grupā bija vissmagākās diskusijas. Proti, par tā sauktajiem naturalizācijas logiem jeb, pareizāk sakot, par vispārējo kārtību, kādā veicama naturalizācija. Pašreizējā likumā, starp citu, ir ļoti stingras juridiskas normas, kas paredz, ka šajā pantā izdarītie grozījumi jebkurā gadījumā stājas spēkā tikai pēc gada. Tātad jebkuras izmaiņas tikai pēc gada stāsies spēkā. Bija vairāki varianti. Viens no tiem paredzēja rēķināties ar to, ka no 731 tūkstoša nepilsoņu, kas Latvijā reģistrēti, gandrīz puse — 47 procenti — ir dzimuši Latvijā. Tātad tiem Latvijā dzimušajiem, kas zina valsts valodu un nokārto naturalizācijas prasības, nevajadzētu būt pakļautiem pašreizējai vecumu gradācijai. Tā, lūk šogad, var naturalizēties tikai tās Latvijā dzimušās personas, kas ir līdz 30 gadus vecas, nākamgad — līdz 40 gadus vecas. Visas frakcijas bija vienisprātis, ka varētu būt šāda pieeja. Taču praktiski tas neizdevās, jo likuma grozījumi, kā jau teicu, stājas spēkā tikai pēc gada. Līdz ar to izraisījās papildu diskusijas. Bija arī ieteikti papildinājumi, kas skar arī nepilngadīgos iebraucējus.

Taču divas frakcijas no četrām viennozīmīgi atbalstīja viedokli, ka šiem "naturalizācijas logiem" vairs nav nozīmes. Ja tie stājas spēkā tikai pēc gada, turpat klāt jau ir 2000.gads, kad jebkurai personai, kas Latvijā dzimusi, ja vien tā zina latviešu valodu un ir spējīga nokārtot vēstures eksāmenu, nav problēmu kļūt par Latvijas pilsoni, ja vien ir vēlēšanās. Šīs divas frakcijas bija — Demokrātiskā partija "Saimnieks" un LZS/KDS. "Latvijas ceļš" drusku meklēja kompromisu. "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK strikti iebilda pret šādām izmaiņām. Līdz ar to palika visvieglākais variants, ko visi akceptēja. Tas paredz sadalīt nepilsoņus divās grupās. Viena grupa — Latvijā dzimušie — jau pēc gada visi varēs pretendēt uz Latvijas pilsonību, bet tiem, kas dzimuši ārpus Latvijas, būs šāda iespēja pēc 2001.gada.