Maksātspēja nepieaug — tās loma pieaug

Turpinājums

no 1.lpp.

Olgerts Krastinš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Galvenais modeļa parametrs ir elastības koeficients. Tuvināti var teikt, ka elastības koeficients rāda, par cik procentiem pieaug pētītās grupas izdevumi, ja ienākumi pieaug par vienu procentu. Precīzāk izsakoties, elastības koeficients ir izdevumu un ienākumu pieaugumu tempu attiecības robeža, ja ienākumu pieaugums ir neierobežoti mazs.

Iedzīvotāju galveno izdevumu grupu funkcijas (elastības modeļi) Latvijā ir aprēķinātas vairākkārt: tiklab pēc vēsturiskajiem 1936./1937.g. datiem, kā arī pēc mūsdienu 1992.–1994., 1996.g. datiem, izmantojot mājsaimniecību budžetu statistikas novērojumus. 1997.gadā pēc 1996.g. datiem pirmo reizi aprēķinātas izdevumu funkcijas pārtikas izdevumu apakšgrupām (skat. autora rakstu "LV" 1997.g. 21. novembrī).

Tagad ir aprēķināti elastības modeļi galvenajām izdevumu grupām pēc mājsaimniecību budžetu aptauju rezultātiem 1997. gadā. Šogad pirmo reizi aprēķināti elastības modeļi atsevišķi Rīgas pilsētas mājsaimniecībām (1.tabula).

Četras raksturīgas grupas

Ja elastības koeficients ir mazs, šo izdevumu formēšanā dominē vajadzība; visās mājsaimniecību labklājības grupās vajadzības ir diezgan līdzīgas. Latvijas apstākļos 1997. gadā par 0,5 mazāki elastības koeficienti bija tām izdevumu grupām, kuri jāvērtē kā spiedīgi. Tabakas izstrādājumu iegādes spiedīgumu nosaka smēķētāju atkarība no šīs narkotikas. Pārtikas izdevumu spiedīgumu trūcīgu ienākumu apstākļos nosaka fizioloģiska nepieciešamība. Kā spiedīgi parādās arī izdevumi, kas saistīti ar izglītību, jo Latvijas iedzīvotāji jau vēsturiski savu bērnu skološanai ir piešķīruši augstu prioritāti.

Vidēji augsti elastības koeficienti ir raksturīgi tām izdevumu grupām, kur iedzīvotājiem maz izvēles iespēju, ja negrib kritienveidā zaudēt ierastos dzīves apstākļus. Te vispirms jāpieskaita ar dzīvokļa vai namīpašuma uzturēšanu saistītie izdevumi (īre, maksa par siltumu, ūdeni, kanalizāciju, gāzi u.c.), maksa par veselības aprūpi un zālēm, daļēji arī sakaru izdevumi. Šo izdevumu grupu elastības koeficienti ir 0,6–0,9 robežās.

Lielāki, tuvi vienam, ir to izdevumu grupu elastības koeficienti, kur iedzīvotāji jau var izdarīt izvēli: pirkt vai nepirkt. Elastības koeficients vienāds ar vienu nozīmē, ka attiecīgās grupas izdevumi ir tieši proporcionāli ienākumiem; to lielumu nosaka tikai maksātspēja. Latvijas apstākļos tādi elastības koeficienti ir izdevumiem, kas saistīti ar apģērbu un apavu iegādi, atpūtu un brīvā laika pavadīšanu, ceļojumiem, sabiedriskās ēdināšanas un viesnīcu izmantošanu, alkoholisko dzērienu iegādi.

Ja elastības koeficients pārsniedz vienu, attiecīgās grupas izdevumi pieauguma tempu ziņā apsteidz ienākumus. Latvijas apstākļos šāda grupa ir izdevumi, kas saistīti ar mājokļa iekārtojumu (mēbeles, elektropreces u.c.), daļēji arī transporta izdevumi (labāk situētās mājsaimniecības iegādājas auto).

Izdevumu grupu ranžējums pēc elastības koeficientiem būtiski atšķiras no šo grupu ranžējuma pēc izdevumu īpatsvara visu patēriņa izdevumu kopsummā (1. tabulas pēdējās ailes). Vislielākais īpatsvars faktiskajā patēriņa grozā Latvijā pašreiz ir pārtikas izdevumiem, otrajā vietā — mājokļa uzturēšanas izdevumi. Pārējo izdevumu īpatsvars jau daudz mazāks.

Visu patēriņa izdevumu kopsummas elastības koeficients 1997.g., salīdzinot ar 1996.g., ir pieaudzis par vienu simtdaļu. Aplūkojot atsevišķas izdevumu grupas, straujāk tas pieaudzis mājokļa iekārtojumam, īrei, komunālajiem maksājumiem, transportam, arī izglītībai, bet samazinājies uztura produktiem, veselības aprūpei, apģērbu, apavu iegādei, brīvā laika pavadīšanai. Tomēr, ņemot vērā, ka aprēķini izdarīti pēc izlases datiem, šīs atšķirības jāvērtē kā mazas un dažos gadījumos kā statistiski nenozīmīgas.

Kā rakstījām iepriekšējā rakstā ("LV" 1998.g. 24. martā), iedzīvotāju reālie ienākumi 1997.g., salīdzinot ar 1996.g., samazinājās par 0,6%, kas samazināja maksātspēju. Kā rāda elastības koeficienti, maksātspējas loma pieprasījuma formēšanā ir nedaudz pieaugusi.

Izdevumi no viena lata

Iedzīvotāju dzīves līmeņa īpatnības dažādās sociālās, demogrāfiskās, teritoriālās un citās grupās labi raksturo svarīgāko izdevumu daļa rīcībā esošajos ienākumos, piemēram, cik santīmu no katra lata izdod pārtikas iegādei. Šādus rādītājus var aprēķināt arī dažādās labklājības grupās, kas izdalītas pēc rīcībā esošā ienākuma, piemēram, deciļgrupās (2. tabulas 2. un 3. aile). Tie ir jāatšķir no patēriņa izdevumu struktūras. Patēriņa izdevumu struktūru rēķina, pretstatot kādas izdevumu grupas lielumu visai izdevumu kopsummai. Tā kā mājsaimniecību budžetus katrā mājsaimniecībā reģistrē tikai vienu mēnesi, mēneša ienākumi diezgan ievērojami atšķiras no izdevumiem. Starpību veido īslaicīgu uzkrājumu kustība, kurus dažos mēnešos uzkrāj, citos iztērē.

Faktiski izdevumu lielumu no katra ienākumu lata var aprēķināt tieši pēc grupējuma datiem (2.tabulas 3. un 6. aile). Lielāku vispārinājumu, novēršot gadījumcēloņu svārstības atsevišķās grupās, iegūst, aprēķinot šos rādītājus pēc elastības modeļa. Izšķir vidējos un papildu izdevumus no katra ieņēmumu lata.

Pēc 1. tabulas datiem varam pierakstīt pārtikas izdevumu modeli algebriskā formā:

y = 4,434x0,4316

Kā modeļa analītiskus pārveidojumus izmanto vidējo un papildu izdevumu funkciju (modeli).

Vidējo izdevumu funkcija raksturo pētītās izdevumu grupas daļu visā ienākumu masā. To aprēķina, dalot teorētiski pēc modeļa aprēķināto izdevumu lielumu y ar attiecīgo ienākumu lielumu x, t.i., y/x. Ievietojot y vietā pamatmodeļa labo pusi un izdarot vienkāršu pārveidojumu, iegūstam vidējo pārtikas izdevumu modeli:

y/x = 4,434x-0,5684

Tabulējot šo funkciju deciļgrupu vidējo ienākumu vērtībām, iegūstam 2. tabulas 4. ailes datus. Izrādās, ka visnabadzīgāko mājsaimniecību deciļgrupā gandrīz visi ienākumi ir jāizdod pārtikas iegādei (94 santīmi no lata), turpretī turīgāko mājsaimniecību deciļgrupā tikai ceturtdaļa (26 santīmi no lata). Pārējās deciļgrupās no nabadzīgākajām uz turīgākajām pārtikas izdevumu daļa laideni samazinās.

Cits analītisks saturs ir papildu izdevumu funkcijai. Tā rāda izdevumu lielumu santīmos no katra papildus ieņemta lata, kas iegūts virs grupai raksturīgā lieluma. Papildu izdevumu funkciju aprēķina kā pamatmodeļa (funkcija) pirmo atvasināto.

Papildu pārtikas izdevumu funkcija ir

y = 1,914x-0,5684

Tabulējot šo funkciju, iegūstam 2. tabulas 5. ailes datus. Visnabadzīgāko mājsaimniecību deciļgrupā no katra papildus ieņemta lata pārtikai izdotu 41 santīmu, bet visturīgāko deciļgrupā — tikai 11 santīmu.

Ja elastības koeficients ir ievērojami mazāks par vienu, papildu izdevumi ir ievērojami mazāki par vidējiem izdevumiem. Ja elastības koeficients ir tuvāks vienam, vidējie un papildu izdevumi atšķiras mazāk. Tā tas ir izdevumiem, kas saistīti ar mājokļa uzturēšanu un komunālajiem maksājumiem (2.tabulas pēdējās ailes).

Ja elastības koeficients ir viens, papildu izdevumi ir vienādi ar vidējiem izdevumiem, bet, ja elastības koeficients ir lielāks par vienu, papildu izdevumi ir lielāki par vidējiem izdevumiem.

Šīs atziņas var izmantot atsevišķu preču un pakalpojumu pieprasījuma prognozēšanai, ja vien ir iespējams prognozēt iedzīvotāju ienākumu pieaugumu.

Rīgas īpatnības

Rīgas kā lielpilsētas mājsaimniecībām gandrīz visās izdevumu grupās elastības koeficienti ir lielāki nekā vidēji Latvijā. Izņēmums ir vienīgi ar mājokļa uzturēšanu saistītie izdevumi. Izskaidrojums varētu būt tāds, ka lielāka daļa rīdzinieku dzīvo īrētos dzīvokļos, kuru uzturēšanas izdevumi ir fiksēti. Ja negrib dzīvokli zaudēt, samaksāšana ir obligāta bez kādas izvēles. Lauku un daļēji mazpilsētu iedzīvotāji lielākā skaitā dzīvo personīgās majās, kuru uzturēšanas izdevumus vieglāk atlikt uz labvēlīgāku laiku.

Rīgas apstākļos visām izdevumu grupām, kur iedzīvotājiem ir kāda izvēle, sākot jau ar apģērbu un apavu iegādi, elastības koeficicnti pārsniedz vienu. Tas nozīmē, ka šie izdevumi tempu ziņā apsteidz ienākumus. Par kādu piesātinājuma efektu, kas nozīmētu vajadzību kaut vai daļēju apmierināšanu, nevar būt runa. Visu pieprasījumu formē vienīgi maksātspēja, kas ir maza.

Galveno izdevumu grupu elastības modeļu parametri 1.tabula

pēc Latvijas mājsaimniecību datiem 1997. gadā

Izdevumu grupas ranžētas pēc elastības koeficientiem Latvijā

Mājsaimniecību faktiskie un teorētiskie izdevumi, 2.tabula

rēķinot no viena lata rīcībā esošo ienākumu, santīmos