Mēs viena gadsimta četrās paaudzēs pie Baltijas jūras

Dr.oec. Bruno Mežgailis, Latvijas Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Nacionāla, izglītota valsts, kur sieviešu tomēr vairāk

Pārmaiņas Latvijas iedzīvotāju skaitā konstatētas visās četrās starpkaru laikā veiktajās tautas skaitīšanās. Tas redzams no 1. tabulas datiem.

Latvijas iedzīvotāju skaits 1.tabula

Salīdzinot ar Latvijā dzīvojošajiem 2552 tūkst. cilvēkiem pirms Pirmā pasaules kara, visā brīvvalsts laikā šis skaits tā arī netika sasniegts. Tomēr 1935.gadā Latvijā dzīvoja par 22% vairāk cilvēku nekā 1920.gadā.

Taču vērtējot iedzīvotāju skaita pārmaiņas Latvijā, būtu pareizāk, ja par izejpunktu pieņemtu nevis 1920., bet gan 1925.gadu, kad bēgļi un karagūstekņi bija atgriezušies dzimtenē.

Ja 1935.gada iedzīvotāju skaitu salīdzina ar 1925.gadu, tad tas bija palielinājies par 6%. Visvairāk šajā periodā klāt bija nācis Rīgai — 14%, Zemgalei — 9%, Latgalei — 5%. Vismazākais pieaugums bija Vidzemē — 2%.

Vērojot, kā teritoriāli sadalījās iedzīvotāju izvietojums Latvijā 1935.gadā, var secināt, ka visvairāk cilvēku dzīvoja nevis Rīgā kā tagad, bet gan Latgalē — 29% no visas Latvijas iedzīvotājiem. Rīgā toreiz dzīvoja 21%, Kurzemē un Zemgalē — katrā par 15%. Tātad iedzīvotāju izvietojums bija samērā vienmērīgs, nebija vērojamas centrtieces tendences, kādas parādījās pēc Otrā pasaules kara.

Savdabīgi Latvijā veidojās sadalījums starp dzimumiem pilsētās un laukos.

Kara rezultātā sevišķi bija samazinājies vīriešu skaits un mainījies sastāvs. To parāda arī dati par 1935.gadu (skat. 2.tabulu).

Vismazākais vīriešu īpatsvars bija Rīgā — 44%, vislielākais Latgalē — 48%. Pretējais bija vērojams sieviešu īpatsvarā.

Iedzīvotāju skaits un sadalījums 1935.gadā 2.tabula

Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs 4.tabula

Pēc Rīgas augstākais pilsētnieku īpatsvars 1935.gadā bija Kurzemē — 34%. To veidoja galvenokārt abas ostas pilsētas — Liepāja un Ventspils. Zemgalē pilsētnieku bija 24%. To nodrošināja galvenokārt Jelgava. Viszemākais pilsētnieku īpatsvars bija Vidzemē — 16,5% un Latgalē — 15,5%. No tā var secināt, ka Latvija bija lauksaimnieciska valsts, jo novadu teritorijās dzīvoja no 2/3 līdz vairāk nekā 4/5 lauku iedzīvotāju. Arī visas valsts iedzīvotāju skaitā gandrīz 2/3 — 63,6% — cilvēku 1935.gadā dzīvoja lauku teritorijās.

Pilsētnieku īpatsvars Latvijā bija nedaudz vairāk nekā 1/3 valsts iedzīvotāju. Galvaspilsētā Rīgā mitinājās 19,7% visu valsts iedzīvotāju jeb 54,2% no visu pilsētnieku skaita. Tātad Rīgas īpatsvars valsts iedzīvotāju skaitā nebija pārāk augsts — 1/5. Arī visu pilsētnieku sastāvā Rīga veidoja nedaudz vairāk par pusi.

Līdzās dzimumsastāva raksturojumam un iedzīvotāju izvietojumam teritorijā svarīgs ir arī iedzīvotāju vecuma raksturojums. Latvijas iedzīvotāju vecuma raksturojums 20. — 30.gados parādīts galvenajās vecuma grupās (skat. 3.tabulu).

3.tabula

Latvijas iedzīvotāju sastāvs

Iedzīvotāju lielākais īpatsvars koncentrējas vidējā — 15–65 gadus veco cilvēku — vecuma grupā. Tajā atrodas vairāk nekā 2/3 visu iedzīvotāju. Lielāks šīs grupas īpatsvars bija līdz 1930.gadam, bet 1935.gadā tas nedaudz samazinājās. Vidējā grupa veido galveno ražotājspēku, darbaspēku. Jo šī grupa būs ar lielāku īpatsvaru, jo tai vieglāk būs uzturēt abas pārējās — jaunāko un vecāko (vairāk nekā 65 gadus veco cilvēku) iedzīvotāju grupu.

Tas, ka 1/4 visu iedzīvotāju veido jaunāko (līdz 15 gadu vecumam) vecuma grupu, ir samērā iepriecinoši. Šī vecuma grupa raksturo mūsu nākotni: jo tās īpatsvars ir lielāks, jo nākotne rādās nodrošinātāka.

Citāds raksturojums jādod trešajai — veco cilvēku — vecuma grupai. Tā raksturo vecumsastāva novecošanās tendences. Samazinoties šīs grupas īpatsvaram, iedzīvotāju sastāvs kļūst jaunāks. Pretējais vērojams Latvijas iedzīvotāju vidū starpkaru periodā. Lai arī veco cilvēku īpatsvars toreiz vēl nebija pārāk augsts (zem 10%), jau tad iezīmējās iedzīvotāju (kaut ne pārāk strauja) novecošanās tendence. Vecākās grupas īpatsvars šajā periodā paaugstinājās par 1,8 procentu punktiem. Taču tas vēl nopietni neapdraudēja iedzīvotāju vecumsastāvu, jo 9/10 valsts cilvēku bija zem 65 gadu vecuma. Nopietns iedzīvotāju novecošanās process sācies vēl nebija.

Jebkuras nacionālas valsts svarīgs raksturotājs ir tās nacionālais, etniskais sastāvs.

Latvija veidojās kā nacionāla (mononacionāla) valsts, kuras pamatu veidoja tās pamatnācija — latvieši. Latvieši gan bija lielākā tautība valstī, bet ne vienīgā. Vēsturiski bija izveidojies tā, ka bez latviešiem tās teritorijā jau gadsimtu garumā te bija apmetušies arī citu etnosu cilvēki. Starp nelatviešiem vissenāk te uz dzīvi bija apmetušies vācieši, tad krievi, poļi, lietuvieši, arī citi tuvāki vai tālāki kaimiņi. Bija arī tālāku etnosu cilvēki: ebreji, čigāni u.c.

Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs 20. — 30. gados dots 4.tabulā.

Latviešu īpatsvars šajā vēstures periodā bija samērā liels — ap 3/4 visu valsts iedzīvotāju, un (kaut nedaudz) tas paaugstinājās, sasniedzot 1935.gadā 75,5% (tā laika robežās).

Nākamais lielākais etnoss bija krievi — ap 1/10 no visas valsts iedzīvotājiem. Krievu īpatsvara pārmaiņas šajā laika periodā bija samērā nenozīmīgas, 1925. — 1935.gadā tās bija stabilas 10,5 — 10,6% robežās.

Krieviem ar savu īpatsvaru sekoja ebreji. Arī ebreju īpatsvars 1/20 robežās saglabājās nemainīgs 1925. — 1935.gada garumā. Šī situācija jāizceļ tāpēc, ka normālā valstī nav pamata kādam citam (bez pamatetnosa) etnosam strauji palielināt savu cilvēku skaitu, kaut arī tās būtu tādas lielas valstis kā Krievija, Vācija vai kāda cita.

Nedaudz mazāks skaits un īpatsvars nekā ebrejiem bija vāciešiem. Tiem sekoja poļi, baltkrievi, lietuvieši, igauņi un pārējie etnosi.

Tomēr var sacīt, ka etniskā sastāva pārmaiņas Latvijas neatkarības apstākļos bija nelielas un prognozējamas. Vienīgais etnoss, kas vairāk palielināja savu cilvēku skaitu un īpatsvaru, bija latvieši. Daļēji tas notika, arī asimilējot citus etnosus.

Iedzīvotāju etnisko sastāvu Latvijā var raksturot arī ar katra etnosa ģimeņu skaitu un īpatsvaru visu ģimeņu daudzumā. Tas parādīts 5.tabulā.

5.tabula

Ģimeņu skaits un sadalījums pēc etnosiem Latvijā 1923.–1936.gadā

Ģimeņu raksturojums dots par 1923. — 1936.gada periodu. Arī šie dati apstiprina to pašu, ko dati par katru atsevišķu cilvēku. Vislielākais Latvijā dzīvojošo ģimeņu skaits un īpatsvars šajā periodā ir latviešiem. Viņi veido gandrīz 3/4 no visām ģimenēm, t.i., apmēram to pašu īpatsvaru, kāds tas ir iedzīvotāju skaitā.

Krievu ģimeņu skaits ir nedaudz lielāks nekā iedzīvotāju skaits — 12,7% (iedzīvotāji — līdz 10,6%). Arī ebreju ģimeņu ir nedaudz vairāk nekā šis tautības īpatsvars iedzīvotājiem. Līdzīgi tas ir arī vācu un poļu ģimenēm.

Lai gan ģimeņu etniskais sadalījums 20. — 30.gados Latvijā bija apmēram līdzīgos īpatsvaros kā visiem iedzīvotājiem, atšķirības veidojās sakarā ar ģimeņu lielumu. Latviešu ģimenes bija vidēji mazākas nekā, teiksim, krievu un poļu ģimenes, bet lielākas par vācu un ebreju ģimenēm. Dati rāda, ka, piemēram, no 1925. — līdz 1934.gadam uz vienu noslēgto laulību latviešiem dzimuši 2,28 bērni, krieviem — 3,30, poļiem — 2,59, vāciešiem — 1,40 un ebrejiem — 1,78 bērni.

Latvijas iedzīvotāju raksturošanai var interesēt lasītpratēju īpatsvars visu 10 gadus veco un vecāko iedzīvotāju vidū.

Vispirms aplūkosim lasītpratēju īpatsvaru Latvijas novados 1920. un 1935. gadā. Dati parādīti 6.tabulā.

Var uzskatīt, ka lasītprasme starp 10 gadu veciem un vecākiem iedzīvotājiem Latvijā kopumā un tās novados bija augsta un šajā periodā (no 1920. līdz 1935.g.) paaugstinājās.

6.tabula

Lasītpratēju īpatsvars starp

iedzīvotājiem 10 gadu vecumā

un vecākiem Latvijas novados

(procentos)

Visaugstākais lasītprasmes līmenis Latvijā tradicionāli bija Rīgā, Vidzemē un Kurzemē. Šajās teritorijās tas jau 1920.gadā sasniedza un pārsniedza 90 procentu visu 10 gadus veco un vecāko iedzīvotāju vidū.

Zemāks par citiem novadiem lasītprasmes līmenis bija Latgalē. Šādam stāvoklim ir savs vēsturiskais attaisnojums. Pirms neatkarības iegūšanas Latgales teritorija bija iekļauta slāviskajā Vitebskas guberņā. No vairāk attīstītajām Baltijas guberņām Latgale kulturāli un reliģiski bija atrauta. Tas tad arī kavēja straujāk izplatīties lasītprasmei. Tāpēc arī 1920. gada tautas skaitīšana konstatēja, ka laikā, kad Rīgā, Vidzemē un Kurzemē lasītnepratēju bija tikai 10 procenti un mazāk, Latgalē puse cilvēku vēl neprata lasīt.

Lasītprasmes apgūšanas ziņā stāvoklis strauji uzlabojās neatkarības apstākļos. Rīgā, Vidzemē un Kurzemē 1935. gadā vairs bija palikuši ap 5 procenti lasītnepratēju, Zemgalē — 10 procentu, bet arī Latgalē šajā periodā lasītpratēju īpatsvars bija strauji palielinājies, kaut arī vēl atpalika no citiem Latvijas novadiem.

Straujais Latgales lasītpratēju pieaugums atļāva arī visā Latvijā paaugstināt lasītpratēju īpatsvaru par 10 procentu punktiem un no 80 procentiem lasītpratēju īpatsvara (starp 10 gadus veciem un vecākiem iedzīvotājiem) 1920.gadā to paaugstināt līdz gandrīz 90 procentiem lasītpratēju valstī vidēji.

Lasītpratēju līmenis Latvijā nebija vienāds ne tikai teritoriāli, bet tas atšķīrās arī dažādu te dzīvojošo etnosu vidū. Lasītpratēju īpatsvars Latvijā 1920. un 1935.gadā etnosiem raksturots 7.tabulā.

Citu etnosu vidū ar savu augstāko lasītprasmes līmeni Latvijā izcēlās vācieši, latvieši un ebreji. 1935.gadā visu šo trīs etnosu lasītprasmes līmenis sasniedza (ebrejiem) un pārsniedza (vāciešiem un latviešiem) 90 procentus.

7.tabula

Lasītpratēju īpatsvars starp

iedzīvotājiem 10 gadu vecumā

un vecākiem dažādiem etnosiem

(procentos)

Savukārt starp lielākajiem Latvijā dzīvojošajiem etnosiem krietni zemāks par trim minētajiem etnosiem lasītprasmes līmenis bija krieviem un baltkrieviem, un vēl poļiem un lietuviešiem. Pat 1935.gadā lasītpratēju līmenis krieviem nesasniedza pat 70 procentus. Pārējo šo etnosu lasītprasme 1935.gadā pārsniedza 70 procentus (lietuvieši un baltkrievi), kamēr poļiem tas pārsniedza 80 procentus.

Lasītprasmes izaugsmi nodrošina skolu apmeklēšana. Skolu apmeklēšanas pakāpe 8.tabulā raksturo 8 — 14 gadus vecie skolēni 1925., 1930. un 1935.gadā.

8.tabula

Skolu apmeklētāji starp

Visaugstākais 8–14 gadus veco skolēnu (skolu apmeklētāju) īpatsvars visos minētajos gados bija Rīgā. Rīgā gandrīz visi šī vecuma bērni apmeklēja skolu. Tas arī saprotams. Rīga kā valsts galvaspilsēta centās radīt vislabvēlīgākos skolu apmeklēšanas apstākļus, lai visi skolēni, kam to atļauj viņu garīgais un fiziskais stāvoklis, varētu apmeklēt skolas.

Tā kā bija nodrošinātas valsts bezmaksas pamatskolas (līdz 6. klasei), tad augsts skolu apmeklētības procents bija arī visos Latvijas novados. Kaut arī Latgale vēl nesasniedza citu novadu skolu apmeklēšanas pakāpi, tā pēdējos gados (1930. un 1935.gadā) vairs tālu neatpalika no citiem novadiem. Iekļaušanās visas Latvijas izglītības sistēmā bija jūtama arī kādreiz atpalikušajā Latgales novadā.