Latviešu valoda — musu un valsts valoda

fakti un atzinumi —

par Endzelīnu

Dr. philol. Rasma Grīsle — "Latvijas Vēstnesim"

Priekš 125 gadiem dzimušais valodniecības dižvīrs Jānis Endzelīns (1873–1961) gan runā, gan rīcībā ir rādījis faktiem vislielāko godu, un fakti savukārt balsta viņa sastrādātā mantojuma mūžīgumu

Krišjānim Baronam veltītā runā Endzelīns par faktiem saka tā:

"Vielā atrodamie fakti bieži vien ir daudz svarīgāki nekā šās vielas pētījumi .. Pētījumi var būt arī maldīgi, bet .. fakti paliek fakti mūžu mūžos, un pētījumus var izdarīt daudzi un dažādos laikos" (Di III/2, 235).

Esam jau pieredzējuši, kā mainās ideoloģijas, kā valodniecībā arī rodas un izčākst (diemžēl ne bez kaitīgām sekām) jaunas teųrijas, kas vērstas pret vecākām vērtībām (piemēram, t.s. "jaunā valodas mācība" jeb marrisms pret salīdzināmo valodniecību). Tagad nāk modē sociolingvistika ar balsotāju baru pret argumentu svaru. Diemžēl literārās valodas prakses laukā likumpārkāpēji arvien ir vairākumā, kam kvalitāte šķiet nesvarīgāka par mīļiem pašu nelāga paradumiem.

Faktu skaidrojumiem gan un iztulkojumiem laiks un izgaismojums var pārvilkt svītru, bet ne pašiem faktiem, ja vien tie pareizi konstatēti. Piemēram, Vecais Stenders savā 18. gadsimta gramatikā min pareizi latviešu valodā noklausītas, bet neizprastas formas, kā "visiems cilvēkiems" vai "iesim gulētu", paskaidrodams, ka te vārdiem beigās esot "lieki burti", kādus daži dažkārt aiz ga®a laika pieka®ot. — Tagad, salīdzināmās valodniecības metodēm bruņoti, zinām teikt, ka tās ir senā datīva resp. supīna formas.

Ļaunāk ir, ja faktus noklusē vai izņem no notikumu sakara (no cēloņu un seku apkaimes). Tā, piem., jau gadu desmitiem mēs diskutējam par mīkstināto ®. Endzelīna rokas rakstītā piebilde instrukcijai (skat.: "® — vēsturiskā ortogrāfija", LV 10.X 97.), manuprāt, nepavisam neliecina, ka Endzelīns arī galu galā būtu atteicies no ®. Domāju, tā liecina tik to, ka padomju institūta produkciju drīkstēja izlaist vienīgi padomju rakstībā jeb, kā Endzelīns raksta: ".. vārdnīcā jāturas pie mūsdienu (valdības noteiktās) rakstības; jāatturas tātad no ® mīkstinājuma apzīmēšanas". — Bet atcerēsimies šādus faktus: 1) drīz pēc šās 1952. gada instrukcijas Endzelīns 1953. gada konferencē publiski uzstājās pret ® aizliegumu (Di III/2, 468–469); 2) Endzelīns savus paša darbus — arī vietvārdu pēdējās grāmatas (1956, 1961) neļāva publicēt bez ®; 3) mīkstinātā ® paturēšana ceļ, bet atmešana pazemina mūsu rakstības kvalitāti un izteiksmes precīzumu.

Endzelīns pētnieciskā darbā galveno vērību veltī pirmām kārtām faktiem — to rūpīgai krāšanai, kārtošanai un noskaidrošanai. Šādā ievirzē tika audzināti arī tā laika jaunie filologi. Proti, Endzelīna izveidotās LU baltu nodaļas studentiem studiju laikā bija jāsavāc un jāiesniedz derīgi latviešu valodas, folkloras vai etnografijas materiāli. Citādi nevarēja kārtot gala pārbaudījumus.

Endzelīns pats kopš šā gadsimta sākuma ir nodevies pamatīgai valodas materiālu vākšanai izloksnēs. Viņš mācību darba brīvlaikā sešas vasaras apstaigā Latviju (viens vai kopā ar Mīlenbachu), lai gūtu drošus faktus no tautas dzīvās runas dažādos apvidos. Šādā nolūkā viņš vēl 1931. gadā ierodas arī Kuršu kāpās.

Lai noskaidrotu kāda vārda pareizo izrunu vai lai uzzinātu kādu jaunu vārdu, Endzelīnam, kā stāsta laikabiedri, nekāds ceļš neesot bijis par tālu, nedz kāds cits darbs par steidzamāku. Tāpat faktus viņš vāc no rakstu avotiem un no folkloras krājumiem, pamatoti atzīdams, ka "mūsu vecās tautasdziesmas ir vienīgais latviešu valodas gluži dzidrais avots" (Di III/2, 236).

Ja faktos vai spriedumos nav kas pavisam drošs, Endzelīns uz šo "nedrošumu" pats norāda vai nu ar vārdiem "laikam, varbūt", vai grafiski. Piemēram, ja nav varēts droši noskaidrot kādas skaņas kvantitāti vai kvalitāti (piem., kad vārds uziets trūcīgā rakstībā tikai kādā senā tekstā), tad Endzelīns uz nedrošo skaņu norāda ar attiecīgā burta stāvumu vispār slīpi (kursīvā) drukātos valodas piemēros. Bet mazs divnieciņš aiz intonēta vārda liecina, ka vārds nāk no divu intonāciju sakrituma izloksnes. Tie valodniecībā nav sīkumi. Jo, piem., nevar droši noteikt vārda etimoloģiju, ja nav droši zināma tā izruna.

Endzelīna valodnieciskās publikācijas ir pilnum pilnas ar pārbaudītiem, uzticamiem, lietpratīgi izskaidrotiem faktiem un ar sīki un smalki pārzinātas valodnieciskas literātūras datiem. Kad 1922. gadā tika publicēta Endzelīna "Lettische Grammatik", pirmais no viņa monumentālajiem darbiem, tad recenzijās lietpratēji to ļoti augstu, pat ar apbrīnas vārdiem novērtēja. Piem., vācu valodnieks F.Spechts rakstīja, ka Endzelīna gramatikā "dots ne vien milzu materiāls, kas pārdzīvo visas teųrijas, bet viscaur tiek arī problēmas pamatīgi risinātas". Līdzīgi izteicās arī Holandes valodnieks N. van Veiks u.c.

Recenzentiem ir bijusi taisnība. Endzelīna darbi ir pastāvējuši varu un uzskatu maiņās: uzmāktās Marra teųrijas laiciņu bija un izbija, bet nopelto Endzelīna gramatiku izdeva otrreiz 1951. gadā latviski; pieklusa arī pārmetumi par "buržuāzisko nacionālismu", izplēnēja centīgie "metodisku kļūdu un trūkumu" meklējumi, kad Endzelīnam piešķīra pat Ļeņina prēmiju. Un nesen, gadus 75 pēc pirmpublicējuma vāciski, no Amerikas ir saņemts lūgums Līvijai Endzelīnai pēc atļaujas tulkot viņas tēva gramatiku angliski. Tamlīdzīgi notika ar Endzelīna grāmatu "Baltu valodu skaņas un formas", kas Latvijā iznāca 1948. gadā. Pēc 9 gadiem to izdeva Lietuvā leitiski un pēc 23 gadiem Amerikā tulkotu angliski. — To visu derētu pārdomāt Endzelīna "novecošanās" stāstītājiem un ticētājiem.

Endzelīna pētījumu augstā kvalitāte izriet no viņa strādīguma, talanta un godprātības spriedumos, kā arī no tieksmes un prasmes vienkārši, īsi, skaidri un latviski izteikties. (Jo nav ar ko pretēju par gudru jāizliekas tam, kas gudrs tiešām ir.)

Kā cilvēka īsajā mūžā, izvairoties no spriedelēšanas, ir veicams krietns pētniecisks darbs, to Endzelīns pateica trijās tezēs, it kā trijos uzsaukumos ar paskaidrojumiem. Citēšu tos.

I teze. Festina lente! (latīņu ‘steidzies lēnām!’) — Tas ir, strādā ik dienas pamatīgi un pacietīgi, bet nerīkojies pārsteidzīgi! Nepārsteidzies arī ar hipotezēm, kam nevar rast pamatojuma.

II teze. Akrībiju! (grieķu akrībeia ‘rūpība, noteiktība’) — Tas ir, vislielāko rūpību un precīzitāti darbā! Proti, precīzitāti oriģinālu izmantošanā, avotu izrakstos, citātos, tāpat domu formulējumos.

III teze. Skopojieties vārdiem! Tas nozīmē: jāpasaka viss, lai doma būtu skaidri saprotama. Bet ne vairāk. Lai nebūtu nekā lieka.

Visus šos postulātus Endzelīns pats ir godam īstenojis. Diemžēl mūsu okupācijas laikā šādas prasības acīmredzot netika izvirzītas. Dažkārt visus šo prasību pārkāpumus: pārsteidzīgus apgalvojumus, aplamības, neprecīzitāti un liekus vārdu plūdus var viegli sastapt pat visus vienkop vienā rakstā. Šajā sakarā man daudz kas nav pieņemams sociolingvistikas profesores I.Druvietes intervijā "Pareizrakstība kā latviešu tautas kaislība" ("Lauku Avīze", 18.VII 97.), ku®as tuvāku analizi "Latvijas Vēstneša" galvenais redaktors gan man iesaka pārnest uz akadēmisku auditoriju.

Tomēr šeit tik un tā gribētos asi oponēt Endzelīna lieluma un atzinumu apšaubītājiem. Varbūt konkrētāku priekšstatu par Endzelīna valodnieciskās erudīcijas plašumu un dziļumu lai ilustrē kaut vai tikai informācija, cik un kādus mācību kursus Endzelīns ir docējis, savā mūžā trijās universitātēs strādādams. Tas rādītu arī, no cik plaša valodnieciska viedokļa Endzelīns ir spējis spriest par latviešu valodu un kādās valodu vēstures dzīlēs viņš ieniris, nosakot etimoloģijas. Un tādējādi ar profesoru Endzelīnu tiešāk samēroties varētu pārējie profesori.

Endzelīna docētie kursi. (Ziņu avoti žurnālā "Baltistica" 130.—131. IX(2)):

1) Tērbatā (1903–1908) — latīņu valodas fųnētika, latīņu valodas morfoloģija, latīņu valodas vēsturiskā gramatika, praktiski darbi grieķu dialektoloģijā, slavu akcentoloģija, baltu valodu salīdzināmā gramatika, praktiski darbi salīdzināmajā valodniecībā;

2) Cha®kovā (1909–1920) — valodniecības ievada kurss, salīdzināmā valodniecība, indoeiropiešu valodu salīdzināmā gramatika, ģermāņu valodu salīdzināmā gramatika, teųrētiski un praktiski kursi par šādām valodām: leišu, senprūšu, latviešu, senarmeņu, senpersu, gotu, senīslandiešu un senīru, avestas un Rigvēdas tekstu un sengrieķu un senpersu uzrakstu (seno inskripciju) lasīšana;

3) Rīgā (1920–1950) — latviešu valodas propaideutika, baltu valodu salīdzināmā gramatika (arī jau Tērbatā), latviešu valodas zinātniskā gramatika, leišu valodas zinātnisks kurss, sanskrits, sanskrita teksti, senirāņu teksti, senīslandiešu teksti, slavu valodu salīdzināmā gramatika, ģermāņu pirmvaloda, sensakšu valoda, senlejsvācu valoda, valodniecisku darbu analize, Plauta "Mostellaria", Tacita "Germania", ievads baltu filoloģijā, latviešu dialektoloģija.

Lai tad nu kāds valodnieku "gudrības" svērējs pasaka, ku®š vēl varētu līdzināties mūsu valodniecības klasiķim Endzelīnam!

Nāk prātā ievērojama azerbaidžāņu rakstnieka Rīgas konferencē teiktais: "Kad lasu mūsu klasiķus, man ir kauns, ka arī es saucos par rakstnieku" (LuM 10.IX 83.). Tā ir liela cilvēka pazemība aiz cieņas pret tiem, kas cieņu pelnījuši.

Mutatis mutandis (‘grozot, kas grozāms’) tāpat kā šis rakstnieks varētu teikt jebku®š latviešu valodnieks, atskārtīgi salīdzinādamies ar Endzelīnu.

Amerikāņu lingvists V.R.Šmųlstegs (Schmalstieg), kas kopā ar B.Jēgeru pārtulkoja angliski Endzelīna "Baltu valodu skaņas un formas", ir nesen (1995. g. žurnālā "Lituanus" 41/2, 85) par Endzelīnu rakstījis tā: "In my view he was probably the greatest Balticist who has ever lived" (‘manuprāt, viņš bijis lielākais baltologs, kāds jebkad dzīvojis’).

Un mums labi pazīstamā igauņu valodnieka P.Aristes atvadas no Endzelīna skanēja šādi: "Endzelīns ir latviešu tautas lepnums, arī igauņu — Tērbatas lepnums, baltoloģijas lepnums un pasaules valodniecības lepnums."

Atliek vēlēties — kaut arī visi latviešu valodnieki spētu un gribētu to pienācīgi atzīt un nejustos Endzelīna lieluma aizvainoti, bet nacionāli lepni un iepriecināti, ka mūsu tautai ir tāds zinātnieks!

Un kaut mēs pateicībā apzinātos, ka Endzelīns ir bijis un ar saviem rakstiem joprojām ir latviešu valodas latviskuma sargs, tas nozīmē — sargs mūsu valodas un reizē tautas dzīvībai, pēc ku®as arvien kāds kaimiņš kāro.

Pēc autores vēlmes — saglabāta autores rakstība

Saīsinājumi: Di = J.Endzelīns, Darbu izlase (1971–1982), LuM = Literatūra un Māksla, LV = Latvijas Vēstnesis, Lvg = J.Endzelīns, Latviešu valodas gramatika (1951). — Izdoti Rīgā.

Valentina Skujina, LZA akadēmiķe, —

"Latvijas Vēstnesim"

"Mūsdienu latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcā" (R., "Jumava", 1996) un "Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā" (R., "Avots", 1995) vārdam finanses, ko lieto daudzskaitlī, uzrādītā ģenitīva forma ir finanšu. Pirms tam, saskaņā ar iepriekšējo pareizrakstības vārdnīcu (1981.g., ko "Avots" faksimilizdevumā pārpublicēja 1996.gadā) ģenitīvā tika pieļautas paralēlformas finanšu un finansu.

Pamatojums. Lietvārds finanses latviešu valodā ir 5. deklinācijas vārds tāpat kā citi gan latviskie, gan aizgūtie vārdi ar — e: egle, priede, lode, baronese, finese, rezonanse u.d.c. Visiem 5. deklinācijas lietvārdiem daudzskaitļa ģenitīvā pirms galotnes — u ir vēsturiski nosacītais līdzskanis "j", kas aiz līdzskaņiem p, b, m, v saglabājas tiešā veidā: kurpe — kurpju, dobe — dobju, zeme — zemju, burve — burvju, bet, esot aiz c, t, d, s, z, n, l, r, pārvērš tos par č, š, ž, š, ž, ņ, ļ un mīkstināto r (ko mūsdienās rakstos neatveidojam): brūce — brūču, karote — karošu, olimpiāde — olimpiāžu, klase — klašu, roze — rožu, sēne — sēņu, egle — egļu.

Aizgūstot svešvārdus, to lietošanā sākumā mēdz pieļaut izņēmumus, bet ar laiku tie, vispirms tautas mutē, bet pēc tam arī normatīvajās vārdnīcās, pilnībā iekļaujas kopīgajā valodas sistēmā: finese — finešu, nianse — nianšu, rezonanse — rezonanšu utt. Ar laiku tautas lietojumā izņēmumu skaits sarūk, to atspoguļo arī vārdnīcās. Patlaban kā izņēmumi atstāti vārdi kase — kasu, pase — pasu, arī latviskie kaste — kastu, mute — mutu — dažādu izrunas, nozīmes u.c. iemeslu dēļ.

Arī vārds finanses, ko bieži lieto runas valodā, ar laiku ir pakāpeniski pilnībā iekļāvies un iekļauts latviešu valodas kopīgajā sistēmā no normas finansu (1951.g. vārdnīcā) Ę finansu, finanšu (1981.g. vārdnīcā) Ę finanšu (1995. un 1996.g. vārdnīcā).

Būtu ļoti vēlams, lai arī ministrijas nosaukumā, respektējot vārdu formu vienotību valodā, tiktu lietota šī regulārā forma — Finanšu ministrija. Tas lielā mērā sekmētu vienotu rakstību latviešu valodā.