Nozaru zinas

Iznācis "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu" 1997.gada pēdējais — 5./6.numurs

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Šajā vairāk nekā 20 autorloksnes plašajā izdevumā ienācis daudz jaunas latviešu valodā līdz šim nedrukātas humanitāro un sociālo zinātņu informācijas. Vairāk nekā pusi no žurnāla aizņem Eiropas arheologu asociācijas 2.kongresa dalībnieku raksti angļu valodā. Tiem pievienoti kopsavilkumi latviešu valodā. Kongress notika Rīgā 1997.gada 25.–28.septembrī. Raksti sniedz ieskatu jaunajos pētniecības virzienos, metodēs, tematikā, kas arheoloģijā iesakņojas pēdējos gadu desmitos. Publicētā viela rosina dziļākiem salīdzinošiem pētījumiem gan mūsu arheologus, gan arheoloģijai tuvo robeždisciplīnu pārstāvjus — antropologus, etnogrāfus, folkloristus, senvēsturniekus, valodniekus, zinātnes vēsturniekus, pieminekļu aizsardzības darbiniekus —, gan cilvēkus, kas interesējas par senvēstures jautājumiem, pētniecības virzieniem un metodēm.

Bet visu numuru ievada LZA goda locekļa Jāņa Graudoņa stāstījums par Eiropas arheologu asociācijas 2.kongresu Rīgā. Tajā lasām pasākuma sagatavošanas un darbības organizēšanas pārskatu un uzrunas, ko, kongresu atklājot, teica Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Latvijas Arheologu biedrības prezidents Jānis Graudonis, LZA viceprezidents Jānis Stradiņš un Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs akadēmiķis Ivars Knēts. Publicēta arī Jāņa Graudoņa uzruna kongresa noslēguma sēdē un informācija par Eiropas arheologu asociācijas darbību Rīga sakarā ar minēto kongresu.

Habilitētais vēstures doktors Andrejs Vasks apraksta kongresa tematiku un tās sadalījumu sekcijās, uzsverot pasākuma referātu vispārējo un teorētisko ievirzi. Viņš atstāsta dažu svarīgāko referātu būtiskāko saturu un par to pārrunās izteiktās domas. Lasītājam interesantākais un rosinošākais varētu būt stāstījums par arheologu darba jaunākajiem virzieniem, teorijām un zinātniski praktisko darbību pētījumos gūto atziņu un arheoloģijas pieminekļu eksponēšanā, t.i., senvēstures objektu, darba un sadzīves ainu (norišu) iespējami patiesākā atainošanā brīvā dabā iekārtotās arheoloģiskās ekspozīcijās.

LZA goda loceklis Jānis Graudonis sniedz arī plašu pārskatu par arheoloģijas attīstību Latvijā laikposmā no 19.gadsimta sākuma līdz mūsdienām, gan norādot, ka atsevišķi cilvēki par mūsu zemes arheoloģiskajiem pieminekļiem interesējušies jau 16.gadsimtā. Nozares attīstībā viņš izdala 4 posmus: 1) vācbaltu pētnieku darbības laiks — 19.gadsimta pirmā puse — 1914.gads; 2) Latvijas brīvvalsts laiks — 1918.–1940.gads; 3) padomju varas laiks Latvijā — 1945.–1991.gads; 4) atjaunotās Latvijas Republikas gadi — kopš 1991.gada. Runājot par katra perioda zinātnisko saturu, autors raksturo attiecīgā posma sabiedriski politisko situāciju, no kuras izrietēja pētnieciskās darbības mērķi un centieni. Viņš stāsta arī par katra perioda izrakumu raksturu, metodēm, atradumu apstrādi un tās atziņām, nosauc pašas nozīmīgākās publikācijas un to autorus. Autors ir centies katra perioda raksturojumā parādīt to jauno, kas iesakņojās attiecīgajā laikposmā, kā arī to, kādā mērā auga pētījumu zinātniskais līmenis, materiālu salīdzināšanas, attīstības likumsakarību skaidrošanas un atziņu vispārināšanas iespējas. Lasītāji daudz iegūtu, ja autors būtu plašāk aplūkojis katrā nosauktajā laikposmā risināto jautājumu grupas un to jauno, kas gūts svarīgāko problēmu (piemēram, saimnieciskās darbības, dzīves vietu apbūves, kultūras sakaru vēstures, etniskās vēstures u.c.) skaidrošanā.

Zviedru arheoloģe Kristina Kroica no Stokholmas universitātes visai rosinošā rakstā pauž savas domas 1) par arheologu atbildību par izrakumos iegūtajiem dotumiem, 2) par to, kā saklausīt senlietu stāstīto, kas ļauj izprast pagātni gan tās izzinātājiem mūsdienās, gan nākamajām paaudzēm. Kā raksta svarīgākās atziņas minam: 1) pētnieka zinātniskās objektivitātes nepieciešamību un viņa spēju neietekmēties no agrākās un esošās apkārtējās vides (pētnieku sabiedrības u.tml.) viedokļiem un dažādiem spiedieniem; 2) zinātnieka atrašanos trejādā saiknē — ar pirmavotu, ar agrāko pētījumu un ar viņa laika pētniecisko vidi, kam katrai ir sava neizbēgama ietekme; 3) spēju izprast parādību un norišu pētīšanas vēsturi, apmainīties ar izskaidrojumiem, uztvert un izvērtēt agrāk nezināmu informāciju; 4) izzinātāja nepieciešamību izveidot un uzturēt savu patstāvīgo viedokli. Autores izvirzītā Igaunijas un Latvijas arheoloģisko pētījumu iedalīšana četros periodos atbilst mūsu zinātnieku atzītajai periodizācijai. Toties periodu satura izklāstījuma detaļas nereti ir nopietni pārrunājamas. Rakstā ir uzsvērta plašu salīdzinošu pētījumu nepieciešamība un tā gūtu atziņu izšķirošā loma dažādu iesīkstējušu, savu laiku pārdzīvojušu uzskatu — "aksiomu" noraidīšanā. Kā vienu tādu vecu "aksiomu" K.Kroica min ilgu laiku pastāvējušo viedokli par Austrumbaltijas iedzīvotāju atpalicību salīdzinājumā ar skandināviem.

Velsas universitātes angļu arheologs Kornēlijs Holtorfs pauž mums neparastu skatījumu uz arheoloģiju kā uz savdabīgu spēli, kurā arheologi ar izrakumos iegūto materiālu un savas iztēles palīdzību atklāj tālas pagātnes patieso ainu. To zināmā mērā varētu pielīdzināt senatnē dzīvojošu tautas masu spēlei, kurā iekļautas dažādas cilvēku darba un dzīves norises. Par šīs arheologu spēles formām viņš uzskata lekcijas, zinātniskas sēdes, diskusijas un citas norises, kurās uzvar spējīgākie un zinošākie. Raksta autors kopumā skaidro, kā sabiedrība izsaka attieksmi pret savu pagātni, kā raksturo savu vēsturisko apziņu un kā šī rīcība iekļaujas jēdzienā "vēstures kultūra".

Kembridžas universitātes angļu arheoloģe Sūzana Tomasa skaidro arheoloģijas kā zinātnes nozares pašapziņas veidošanos un apstākļus, kas nosaka šīs nozares organizāciju un saturu. Viņa izdala arheoloģisko dotumu 14 pazīmes, uz kurām balstās arheologu skaidrojumi. Kā būtiskākās no tām pētniece min faktu salīdzināšanas gaitā iegūtās zināšanas, senlietu tipu un variantu pārzināšanu, plašas vispārējās zināšanas arheoloģijā, citu autoru viedokļu, zināšanu izvērtēšanu un pieņemšanu, pētnieka radošo iztēli, dažādu citu ar arheoloģiju saistītu nozaru pārzināšanu. Pēc viņas domām, arheoloģijas kā zinātnes nozares organizācijā atsevišķās zemēs izšķiroša loma ir kopējām kolektīvajām zināšanām, to tematiskajam saturam un pētnieku praksei. Risināmo jautājumu skatījumu savukārt ietekmē kultūras, politiskās un sociālās formas un norises. Viņasprāt, arheoloģija ir patstāvīga zinātnes nozare, nevis vēstures kalpone vai politikas marionete.

Gēteborgas zviedru arheoloģes Fiona Kempbela un Jonna Hansona parāda dažādus arheoloģiskās pētniecības tematiskos virzienus, vienlaikus cenšoties atainot tās saiknes, kas apvieno šo virzienu skaidrotājus vienā profesionālā kopā — arheologos. Tiem kā vairāk vai mazāk saliedētām pētnieku vienībām ir vienota profesionālā, t.i., arheologu apziņa un kopīgas profesionālās vērtības. Viņas uzsver, ka pašreizējā vispārējā situācijā ir nepieciešams veidot apziņu par kopīgu profesijas likteni, mērķiem, vērtībām. Pētnieču izteiktie viedokļi saskan ar etnogrāfu un folkloristu starptautiski atzītu viedokli par dažādu zemju un virzienu etnogrāfiem un folkloristiem kā savdabīgām profesionālām kopām.

Gēteborgas zviedru arheologs Ola Jansens stāsta par arheoloģijas lomu personīgās un kolektīvās etniskās un nacionālās apziņas veidošanā sabiedrības attīstības dažādās pakāpēs. 19.gadsimtā radušos pastiprināto interesi par pagātni, tajā skaitā par arheoloģiju, viņš saista ar valdošo slāņu centieniem nostiprināt savu ideoloģiju un veidot nacionālas valstis. Tādā kārtā arheologu atradumi var kļūt par ērtu līdzekli arī dažādu citu mērķu sasniegšanai. Mūsdienu sabiedrībā arheoloģijai ir vēl otra būtiska loma — tā palīdz saglabāt un pārmantot iepriekšējo paaudžu paliekošo devumu, padarīt to derīgu nākamajām paaudzēm un līdz ar to nemirstīgu. Tas atbilst modernā cilvēka interesēm, kurš vēlas būt sociāli nemirstīgs, t.i., iespējami ilgi saglabāties ļaužu atmiņā. Bet tāda iespēja var īstenoties tikai tad, ja nākamajām paaudzēm būs interese par pagātni un ja ieinteresētā persona vai personu grupa būs radījusi kaut kādas nezūdošas vērtības. Kā paliekošas vērtības, kas vieno nāciju, nodrošina tās pastāvēšanu un turpināšanos, autors nosauc dzimto valodu, iepriekšējo paaudžu devumu, tajā skaitā materiālo kultūru, tēvu zemi un tās apziņu. No rakstā teiktā izriet: arheoloģija uzskatāma par iepriekšējo paaudžu devuma pārņemšanas un saglabāšanas līdzekli, kurš izmanto pagātni, lai uzturētu nemirstību.

Angļu arheologs Saimons Meiss min etnogrāfijas dotumus par zīdaiņu nogalināšanu un saka, ka senvēstures pētnieki arheologi šā jautājuma izzināšanai veltījuši maz uzmanības. Viņaprāt, zīdaiņu nogalināšanas izzināšana var sniegt vērtīgas norādes seno demogrāfisko procesu un cilvēku attiecību izpratnei. Hipotētiskā aperējuma uzrakstīšanai viņš izmantojis Britānijas romiešu laikmeta apbedījumus un Springhedas svētnīcā atrasto.

Angļu arheologs Džons Šofīlds raksturo Anglijā 1993.gadā uzsākto projektu akmens senlietu atrašanas vietu un savrupatradumu apzināšanai. Viņš stāsta par darba metodiku un sākotnējo veikumu četrās valsts grāfistēs. izmantojot uzkrāto pieredzi, pētījumā paredzēts aptvert visu Angliju un izveidot attiecīgu datu bāzi. Līdzšinējā informācija stāsta par akmens senlietu atrašanas vietām, par ieguvumu skaitu katrā vietā un par atradumu vietu datēšanu. Valsts mēroga datu bāze veicinātu pētīšanas metožu attīstīšanu, sniegtu ziņas citu projektu izstrādāšanai un jaunu teritoriju izzināšanai, parādītu apvidus, no kuriem nav informācijas par akmens senlietām.

Poļu arheologs Vlodzimežs Račkovskis no Poznaņas Ādama Mickēviča universitātes izklāsta vairāku pētnieku uzskatus par seno apmetņu un cilvēku darbības atšķirīgu vietu pētīšanas principiem, arī par dažādu apstākļu lomu minēto objektu tapšanā. Viņš domā, ka apmetņu veidošanas galvenais nosacījums ir cilvēku saimnieciskā darbība attiecīgā dabas vidē. Tai pievienojas sociālās attiecības un uzskati par dzīvi.

ASV arheologs Peters Bīls no Kalifornijas universitātes rakstā "Mātes — dievietes" kustības pārvarēšana: Jauna pieeja antropomorfo tēlu pētniecībā" apstrīd baltu senvēstures pētnieces Marijas Gimbutienes (angļu publikācijās — Gimbutas) atziņu kopumu par sievietēm kā pirmskristiešu dievietēm un uzskata, ka viņas pieejas metodoloģija ir nepareiza. Pārliecībā par savas citādās pieejas pareizību viņš iesaka 1) ikvienu arheologu atrastu cilvēka tēlu aplūkot no visiem iespējamiem viedokļiem — no ķermeņa apveida un stāvokļa, no ķermena daļu formas, sejas pantiem, rotājuma, no dzimuma u.c., 2) noteikt katras atrastās figūras fizisko un simbolisko pielietojumu, 3) noskaidrot atrasto figūru lauzumu vietas un nolauzto daļu iespējamo īpašo nozīmi, 4) izzināt no dažāda materiāla, piemēram, no kaula un māla darināto figūriņu savdabīgās, tajā skaitā dzimumu, pazīmes, būt skaidrībā, vai figūra ir reālās īstenības attēlojums vai arī simbolisks (kultisks) veidojums. Raksts ir visai rosinošs mitoloģijas un tautas mākslas jautājumu pētniekiem. Cerams, ka tas Latvijā izraisīs aktīvas pārrunas.

Gēteborgas universitātes arheologs Gēsta Bogenholms polemizē ar Mariju Gimbutieni par Skandināvijas un Somijas kaujas cirvju kultūras etnisko piederību. Viņš uzskata, ka pagaidām nav pietiekamu pierādījumu, kas spētu pārliecināt par indoeiropiešu valodas saikni ar kaujas cirvju kultūru.

Zviedru arheoloģe Anna Kārina Andersone no Gēteborgas universitātes izvirza jautājumu par arheologu nepieciešamību izzināt visai svarīgo sievietes un vīrieša vispārējo lomu, attiecības, pienākumus un citādus ar dzimumu saistītus apstākļus dažādās senlaiku dzīves norisēs. Par ne mazāk svarīgu viņa uzskata arī abu dzimumu nozīmes, rīcības un spēju skaidrošanu ģimenes, dzimtas un pārējo ļaužu kopu ietvaros, ievērojot cilvēku (arī bērnu, invalīdu un pārējo īpatņu) vecumu, darba pieredzi, sociālo stāvokli un citādas pazīmes. Šī pieeja ir perspektīva arī demogrāfu, etnogrāfu, folkloristu, vēsturnieku un citādu pētnieku darbā.

Gēteborgas arheoloģe Linda Levkista uzskata cilvēka dzimumu arī par sociālu parādību un mudina nepārspīlēt viena dzimuma lomu senajā sabiedrībā. Viņa rosina lūkoties uz dzimumu ar plašāku skatu. Skaidrojot vīriešu un sieviešu lomu pagātnes dzīvē, autore mudina ievērot cilvēku vecumu, dažādu darbu iemaņas, radniecību, iespējas piedalīties ražošanas, reliģiskās un citādās norisēs.

Poļu arheoloģe Adriana Ceseļska no Poznaņas Ādama Mickēviča universitātes uzskata, ka arheoloģijā nav izmantojami reliģijas koncepcijas mitoloģiskie aspekti, kurus izstrādājis rumaņu filozofs Mirča Eliade. Tie tikai reti atspoguļojoties arheoloģiskajos ieguvumos. Viņa atzīst Emīla Dirkema izstrādāto reliģijas sociālo definīciju. Saskaņā ar to reliģija esot ceremoniju, dogmu, mītu un rituālu sistēma, kas apvieno tās piekritējus. Pētniece uzskata, ka sākotnējās sabiedrībās reliģijai bija daudzveidīgi ar ikdienas dzīvi saistīti uzdevumi un tā nepastāvēja kā neatkarīga un savrupa parādība. Reliģija bijusi saistīta ar sociālo strukturu, atbalstījusi tās vērtību orientāciju, skaidrojusi ļaužu grupu pienākumus, tiesības un citu. Savas atziņas autore balsta uz pētījumiem rietumslāvu 7.–12.gadsimta kulta vietās Viduseiropā un uzskata šos pieminekļus par apmetņu sistēmas svarīgu sastāvdaļu. Rietumslāvu kulta vietām bijušas dažāda nozīmīguma pakāpes: augstākā līmeņa kulta vietas varas centros, zemākas — otršķirīgākas nozīmes centros. Apdzīvotības zemākajā līmenī — zemkopju ciemos kulta vietas neesot atrastas. Mitoloģija un reliģija esot vienojušas rietumslāvu kopienas. A.Ceseļskas raksts sniedz daudzas ierosmes senās Latvijas kulta vietu izzināšanai.

Angļu arheologs Džons Koliss no Šefīldas universitātes stāsta par ķeltu izcelšanās, pārceļošanas, valodas un citu ar viņiem saistītu problēmu risināšanu, norādot, ka šie senvēstures pētījumi izmantoti dažādu politisko mērķu sasniegšanai. Viņš uzsver, ka arheoloģija ir saistīta ar politiku, ja tā cenšas izvirzīt jautājumu par kāda etnosa pārākumu pār citiem, pamatot prasību pēc iekārotām teritorijām, uz kurām pretendē kāds jaunlaiku etnoss, kura senči tur dzīvojuši u.tml. Autors viennozīmīgi uzsver, ka senvēstures pētnieks — arheologs nedrīkst pieļaut savu atziņu izmantošanu politisku mērķu sasniegšanai. Pētniekam jābūt visai uzmanīgam tajos gadījumos, kad kultūras parādību grupas pieraksta kādam etnosam. Meklējot kultūras parādību saikni ar etnosiem, ir vajadzīgi nopietni historiogrāfiski un salīdzinoši pētījumi, kuros rūpīgi izzināta pētāmo parādību hronoloģija.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arheoloģijas nodaļas vadītājs Andris Celmiņš sniedz izziņu par arheologu pētījumiem Rīgas Doma pagalmā un krustejā, par iegūto ziņu fragmentārismu un grūtībām to izmantošanā pētījumos. Izrakumos pie krustejas rietumu sienas atsegtās mūra ēkas paliekas autors attiecina uz 13.gadsimta sākumu un pieļauj, ka tās varētu būt augstākās garīdzniecības sākotnējā mītne. Viņš īsi pārstāsta citu autoru domas par atsegtās būves iespējamo izmantošanu, noraida nepieņemamos uzskatus, parāda tās celšanai izmantotos materiālus — dolomītus, dolomīta lauskas, liesu kaļķa javu, dzeltenīgos un iesārtos t.s. holandiešu ķieģeļus, sienu apmetumu ar kaļķu javu. Pie baznīcas dienvidu sienas atrastas arī otras 13.gadsimta sākuma mūra ēkas sienu paliekas. Šī siena veidota no dolomīta gabaliem, ķieģeļiem, kārniņiem, dolomīta apdares plāksnēm, dolomīta šķembām un kaļķu javas. Šī būve varētu būt uzsāktā, bet nepabeigtā krustejas ziemeļu spārna paliekas. Celtniecības vēstures pētniekiem būtiska ir A.Celmiņa atziņa par to, ka Doma baznīcas celšanai ķieģeļi sākotnēji ražoti tās tiešā tuvumā no vietējiem māliem jau pirms 1226.gada, kad pāvesta legāts Modenas Viļums atļāva Livonijas bīskapam, Rīgas prāvestam, Zobenbrāļu ordenim un Rīgas namniekiem pilsētas lauku novadā ierīkot kaļķu un ķieģeļu cepļus. Rakstā atrodami vairāki nozīmīgi Doma baznīcas celtniecības posmu datējumi.

Arhitekts Gunārs Jansons sniedz jaunākās atziņas, kas gūtas, ilgus gadus pētot Melngalvju nama vēsturi. Viņš stāsta par ēkas celšanas motīviem, novietnes izvēli un citiem tehniskiem jautājumiem, pievienojas vēsturnieka Roberta Malvesa secinājumam, ka "namu nebūs cēlusi dažos pētījumos daudzinātā, no Prūsijas ienākušā meistara Dītriha Kreiges celtniecības kompānija, bet gan vietējie mūrnieki, kuru vairākums bija latviešu tautības". Zinātniskās precizitātes dēļ piebilstu, ka 1330. gadā pāragri runāt par latviešu tautību: toreiz Latvijā vēl dzīvoja kuršu, latgaļu, sēļu un zemgaļu cilšu apvienību pārstāvji, no kuriem līdz 16. gadsimtam izveidojās latviešu tautība. Autors samērā plaši apraksta ēkas arhitektonisko izveidojumu un gadsimtu gaitā tajā notikušās izmaiņas, t.i., kā sākotnējiem gotikas elementiem pievienojās un uzslāņojās jaunāku laiku stilu iezīmes, kā Rīgā sastapās un krustojās dažādu Eiropas zemju arhitektūras un mākslas ietekmes. Ievērību pelna 1) G.Jansona sniegtais dažādu meistaru devuma salīdzinājums un secinājums par to, ka namam 1620. gadā izveidotā dekora autors visticamāk ir Jans Strakovskis, 2) rakstam pievienotās autora zīmētās nama fasādes un plāni, 3) Melngalvju nama arhitektoniskā izveidojuma salīdzinājums ar citzemju pilsētu būvju izveidojumu.

Vēstures doktors Ilgvars Misāns pauž savas domas par daudzpusīgā un zinātnisko publikāciju ziņā produktīvā, idejām bagātā vēsturnieka Teodora Zeida (1912–1994) radošo darbību viduslaiku vēstures izpētē, viennozīmīgi uzsverot, ka ".. Teodora Zeida zinātniskais mantojums ir tas pamats, uz kā balstās viduslaiku pētniecība jeb medievistika mūsdienu Latvijā." Rakstā lasām par profesora pētījumu galvenajiem virzieniem un to hronoloģiju, par viņa objektīvu ievirzīto pētījumu zinātnisko izturētību dažādās sabiedriski politiskās situācijās, par tām obligātajām nodevām, kuras padomju varas apstākļos vēsturniekiem nācās dot savās publikācijās, un par šo to citu. Raksta autors nereti vienkārši apgalvojoši iebilst pret T.Zeida izteiktajām atziņām un dažu feodālisma parādību vērtējumiem. Šīm iebildēm vajadzētu rosināt pētniekus nopietnām pārrunām, kas balstītas dziļās pirmavotu studijās, jo I.Misāns savus izteikumus nepierāda ar pirmavotiem. Daļa viņa iebilžu ir gluži nepamatotas un latviešu vēsturniekiem nepieņemamas. Lasītājam gribētos uzzināt, kādus vēstures pirmavotus T.Zeids ir izmantojis savas radošās darbības dažādos posmos un kādā mērā viņš ir izsmēlis šajos avotos atrodamo. Šajā saiknē būtu bijis interesanti lasīt raksta autora domas par viduslaiku vēstures avotu analīzi un vērtējumu T.Zeida darbos un iespējamo diskusiju par to, tāpat pārdomas par J.K.Broces zīmējumu kā pirmavotu izdevuma sagatavošanas principiem salīdzinājumā ar to, kā tādus darbus sagatavo, piemēram, Zviedrijā. Žēl, ka I.Misāna rakstā ir izpalikušas vairākas būtiskas T.Zeida darbības iezīmes un raksturojumi, kas saistās ar Latvijas viduslaiku vēstures pētniecību, piemēram, latviešu arheologu stipri neatkarīgas darbības nodrošināšana 40.–50. gados, viņa sekmētie izrakumi agrāk nepētītos pilskalnos, kas deva būtiski jaunas atziņas par viduslaikiem Latvijā, visai vērtīgā Latvijas vēstures pirmavota — Kurzemes zemes arhīva — atrašana Vācijā un tā atgriešana Latvijā, augstais T.Zeida zinātniskais vērtējums Vācijā un citās Rietumu zemēs, vieslektora darbība vismaz astoņās Vācijas universitātēs, ievēlēšana starptautiskās zinātniskās viduslaiku pētniecības biedrībās, referēšana starptautiskās konferencēs un daudz kas cits.

Baiba Bela stāsta par Zviedrijā dzīvojošo latviešu dzīvesstāstu pierakstīšanas mērķiem, metodēm un rezultātiem. Sākotnējais darbs veikts 1996. gadā Nacionālās mutvārdu vēstures projekta ietvaros, pierakstot 24 vecākās paaudzes cilvēku stāstījumus. Vākums veido savdabīgu avotu kopu latviešu etniskās vēstures, kultūras vēstures, sadzīves vēstures, etnopsiholoģijas un citu jomu pētīšanai, paplašina zinātnisku salīdzinājumu iespējas. Īpaši nozīmīgas ir tās vākuma daļas, kas stāsta par aizbraukušo latviešu iedzīvošanos svešajā zviedriskajā vidē un par to, kā viņi saglabāja savu etnisko pašapziņu un latviešu valodu. Process ir bijis sarežģīts — autore min, ka pašlaik Zviedrijā dzīvo ap 3500 latviešu, no kuriem latviski runā apmēram 2200 cilvēku jeb 63%. Publicējumā pārstāstītais pierakstījumu kopsaturs rosina lasītāju tālākām studijām un ļauj ieskatīties vairākās Zviedrijas latviešu dzīves būtiskās norisēs: 1) Latvijas brīvvalstī pavadītajos bērnības un jaunības gados; 2) 1940. un 1941. gadā pieredzētajā; 3) Otrā pasaules kara gados Latvijā vērotajā; 4) pārbraucienos no Latvijas uz Zviedriju pārdzīvotajā; 5) pirmajos Zviedrijā pavadītajos gados, kas saistījās ar darba atrašanu, izglītošanos, iesakņošanos svešajā vidē; 6) rīcībā, kas, no vienas puses, palīdzēja saglabāt latviešu valodu, etnisko pašapziņu, kultūru un citas latvietības iezīmes, no otras, — sekmēja pārtautošanos, t.i., pāriešanu zviedros; 7) sakaru uzturēšanā ar Latviju dažādos pēdējās desmitgades posmos; 8) svešumā gūtajās izjūtās, vērtējumos par dzimteni un mītnes zemi, par Latvijā un ārzemēs mītošajiem tautiešiem. Uzmanīgam lasītājam raksts uzdos ne mazums jautājumu, mudinās meklēt norišu cēloņus, kopsakarības, skaidrot atšķirības Baltijas jūras pretējos krastos dzīvojošu latviešu domāšanā. Izvirzīsies arī zinātkāre, kāpēc autore plašajā stāstījumā nav pieskārusies avotu mācībā svarīgajam vecākās paaudzes ļaužu atmiņu stāstījumu ticamības, vispārināšanas, pārbaudīšanas un citiem jautājumiem.

LZA īstenais loceklis Jānis Stradiņš pievēršas līdz šim nepietiekami pētītai Latvijas kultūras un zinātnes vēstures jomai — cittautiešu paliekošajam devumam un tā radītāju darbībai. Man gribētos šo ievirzi saukt par Latvijas kultūras un zinātnes vēstures etnisko sakņu izzināšanu. Akadēmiķis kā ievirzes sākotnējo posmu aplūko ebreju kultūras un zinātnes darbinieku devumu. Īsā žurnāla rakstā viņš, protams, varēja tikai nosaukt ebreju radošās personības, atsevišķos gadījumos īsi sniedzot tikai pašu galveno devuma saturu. Par katru minēto personu varētu publicēt atsevišķu rakstu, nereti pat grāmatu. Apcerējumā atrodamas īsas ziņas par ebreju ieceļošanu Latvijā, par viņu vispārējo situāciju dažādos vēstures posmos, par darbu medicīnā, augstskolās, zinātniskās pētniecības un kultūras darba iestādēs, par Latvijas ebreju izceļošanu un iekļaušanos pasaules zinātnes un kultūras apritē, par ebreju līdzdalību latviešu trešās atmodas kustībā un par daudz ko citu. J.Stradiņš rosina turpmākiem padziļinātiem pētījumiem un saka: ".. Atzīstu, ka mums vairāk jāatsedz un biežāk jāatceras slavenie ebreju uzvārdi Latvijas kultūras vēsturē, ka mums jāizdibina arī mūsu novadnieku uzvārdi, kas vēlāk kļuvuši starptautiski pazīstami citās valstīs. Šī tēze attiecas ne tikai uz ebrejiem, bet arī uz citām Latvijas mazākumtautībām." Papildinot šo akadēmiķa domu, gribu piebilst, ka pavisam nepētīts ir palicis ebreju devums latviešu 18.—20.gadsimta tradicionālajā materiālajā kultūrā, it īpaši krāsotāju, kurpnieku, rotkaļu, skroderu, šuvēju, tirgotāju darbības rezultāti.

Žurnālā ir publicētas plašas ziņas par Latvijas zinātnieku aktivitātēm pašu zemē un ārvalstīs. Kā pirmo lasām informāciju par LZA 1997.gada 7.maija "Letonikas" sēdes "Mākslas zinātne Latvijā un tās perspektīvas" norisi. Raksti, kas sagatavoti uz sēdē nolasīto referātu bāzes, būs ievietoti "LZA Vēstu" 1998.gada 1./2. numurā, kurš iznāks aprīlī. Šajā numurā — tikai par galvenajiem sēdē izteiktajiem vispārinājumiem, kuru īstenošanai nepieciešama valsts vadošo iestāžu palīdzība: 1) mākslas zinātnē ir ienākuši radoši un spējīgi jaunās paaudzes pētnieki, kuru noturēšanai zinātnē nepietiek tikai ar viņu entuziasmu: cilvēkiem jānodrošina arī normāls atalgojums; 2) mākslas vēsturnieki ir sagatavojuši labas un sabiedrībai vajadzīgas grāmatas, bet nav līdzekļu to izdošanai; 3) mākslas zinātnē vajadzīga labāka darba koordinācija, vairāk radošu diskusiju par metodoloģijas un citiem teorijas jautājumiem; 4) attīstāma mākslas zinātnieku darba kooperācija, labāk apvienojot dažādās iestādēs strādājošos pētniekus un līdzekļus; tas varētu atvieglot arī pētījumu izdošanu.

Habilitētā ekonomikas doktore Pārsla Eglīte vispusīgi komentē Baltijas un Ziemeļvalstu konferencē "Sievietes un vīrieši dialogā" dzirdēto. Konference notika Valmierā 1997. gada augustā. Tās tematika — dzimumu līdztiesība likumdošanā, politikā, darba dzīvē, ģimenē, saziņas līdzekļos, drošas un veselīgas dzīves iespējās. Mūsu visai pieredzējusī demogrāfe vadās no konferencē dzirdētajām ievirzēm un raksturo nopietno, nereti kritisko stāvokli Latvijā gandrīz visās nosauktajās jomās, sniedzot par to arī pārliecinošus statistikas datus. Viņa parāda daudzu negatīvo parādību cēloņus un sekas, izsaka priekšlikumus to iedarbības mazināšanai, stāsta, ko šajos jautājumos cenšas darīt citās zemēs. P.Eglītes rakstu vajadzētu rūpīgi izstudēt visiem Latvijas Republikas valsts iestāžu, saimniecisko un sabiedrisko organizāciju darbiniekiem, īpašu uzmanību pievēršot iedaļām "Dzimumu līdztiesības līdzšinējā veidošanās Latvijā", "Pretrunīgās norises atjaunotajā Latvijā", "Vīriešu problēmas", "Ģimenes lomas un to izpildījums". Rakstam pievienota bagāta bibliogrāfija un norādes uz vērā ņemamiem avotiem.

LZA īstenā locekle Vera Vāvere stāsta par Sanktpēterburgā 1997. gada 22.–24. septembrī notikušās starptautiskās zinātniskās konferences "Aleksejs Remizovs un pasaules kultūra" saturu, sniedz dažas ziņas par literāta daiļradi un atšķirīgo attieksmi pret to.

Literatūrvēsturniece Ilze Akmene izsmeļoši raksta par Rīgā 1997. gada 10.–13. septembrī notikušo starptautisko simpoziju "Rainis un Gētes "Fausts" (1897–1997)", kurš bija veltīts Raiņa veiktā Gētes "Fausta" tulkojuma latviešu valodā 100 gadu jubilejai. Simpozija patiesais saturs izgājis tālu ārpus tā nosaukuma. Klausītāji uzzinājuši daudz jauna par "Fausta" tulkojumu un skaidrojumiem, piemēram, par "Fausta" ietekmi un izpratni Eiropas tautu literatūrā un mākslā, uzvedumiem latviešu un vācu teātros 1806.–1997. gadā, par latviešiem, kas mēģinājuši "Faustu" tulkot pirms Raiņa, par "Fausta" tulkojumiem angļu, franču un krievu valodā, par Raini kā latviešu valodas bagātinātāju saiknē ar "Fausta" tulkojumu, par "Fausta" saikni ar mitoloģiju, reliģiju un dažādu filozofiju motīviem un par daudz ko citu. Arī turpmāk žurnāla lasītāju rīcībā vajadzētu nodot tikpat izsmeļošus apskatus par zinātniskajām konferencēm.

Mākslas zinātniece Kristiāna Ābele atceras mākslas vēsturnieka Borisa Vipera piemiņas piektos lasījumus Rīgā 1997. gada 7. novembrī, kuros skaidroja tēmu "Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā". Konferences galvenais vadmotīvs bijis Latvijas un citzemju mākslas objektu salīdzinošs aplūkojums (Rīgas Doma 13. gadsimtā veidotais ziemeļu portāls; gotikas iezīmes renesanses laikmeta Latvijas dievnamu arhitektūrā; 19. gadsimta neogotika Latvijas muižu būvēs; kultūrvēsturiskie apstākļi, it īpaši austrumu un rietumu strāvojumi, kas noteica Latgales mākslas savdabības; pūķa motīva daudzveidība un simbolika Rīgas agrīnajā jūgendstilā un citās mākslas jomās; dažu amerikāņu un skotu mākslas ietekmes latviešu glezniecības vecmeistaru darbos 19. gadsimta beigās — 20. gadsimta sākumā; paralēles Jaņa Rozentāla, norvēģu, somu un zviedru mākslinieku darbos; latviešu gleznotāja Pētera Krastiņa dabas attēlojumu līdzības ar cittautu mākslinieku gleznotajām dabas ainavām; latviešu tēlnieku starptautiskie sakari; rietumzemju ietekmes latviešu lietišķi dekoratīvajā mākslā 20. gadsimta 20.–30. gados; vācu literatūras loma latviešu zinātniskas mākslas vēstures attīstīšanā). Iztirzāti arī vairāki mākslas vēstures izzināšanas teorētiskie jautājumi.

LZA Terminoloģijas komisija iesaka lietot vārdus "doktors" — "doktorants" — "doktorantūra" un "maģistrs" — "maģistrants" un "maģistrantūra", vienlaicīgi sniedzot arī priekšlikuma pamatojumu.

Latvijas Zinātņu akadēmija sniedz galvenās ziņas par to pētnieku radošo devumu, kuriem (Jānis Apals, Eduards Bruno Deksnis, Jēkabs Raipulis, Arnolds Reinke, Melita Stengrevica, Adolfs Tautavičs) 1997. gada 10. oktobrī piešķirts LZA goda doktora nosaukums.

LZA īstenais loceklis Jānis Stradiņš publicē piemiņas rakstu nesen mūžībā aizgājušajam LZA goda loceklim Konstantīnam Karulim (1915–1997). Tajā stāstīts par neparasti daudzpusīgā, dziļā un ierosmēm bagātā zinātnieka dzīves ceļu, bet it īpaši par viņa paliekošo devumu Latvijas grāmatniecībā, izglītošanā, kultūras vēsturē, pedagoģijā, sabiedriskajā darbā, valodniecībā, zinātņu vēsturē un žurnālistikā. Lasītājs gūst arī ziņas par K.Karuļa darbību kultūras mantojuma izzināšanā un izvērtēšanā, populārzinātnisku un zinātnisku publikāciju popularizēšanā, par viņa nepiepildītajām nākotnes zinātniskajām iecerēm. J.Stradiņa teiktais mudina veikt īpašus salīdzinošus pētījumus par aizgājēja jaunrades devumu, kas uzrakstīts viņa garajā mūžā.

LZA īstenie locekļi Jānis Stradiņš un Saulvedis Cimermanis atceras nesen mirušā LZA ārzemju locekļa Ulda Ģērmaņa (1915–1997) dzīves ceļu, radošo darbību vēstures zinātnē un publicistikā, arī viņa sabiedriskās aktivitātes. Atcerē atrodamas norādes par pazīstamā publicista sarakstītajām nozīmīgākajām grāmatām.

Informatīvo daļu noslēdz LZA un Latvijas zinātnes dzīves hronika 1997. gada jūlijā – decembrī. Tajā nosauktas arī vairākas janvāra – jūnija norises, kuras dažādu cēloņu dēļ nebija minētas žurnāla 1997. gada 3./4. numurā. Hronikā iekļautas LZA sēdes, Latvijas un starptautiska mēroga konferences ar Latvijas zinātnieku piedalīšanos, starptautiskās programmas, kuru risināšanā piedalās Latvijas zinātnieki, lēmumi par zinātnisko darbību un pētniecības iestādēm valstī, jauniznākušās grāmatas, LZA sakari ar ārzemju zinātniskajām iestādēm un cits.

Žurnālā ievietots arī visu 1997. gada numuros publicēto rakstu rādītājs, rakstu sadalījums pa zinātnes nozarēm un tematiskām grupām.