• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Igauņu pirmais valstsvīrs, kas zaudējis ēstgribu "Tauras" joprojām vēlas atgūt spēkus Būs jauni personas dokumenti Runas par radžu riepu rītdienu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.04.1998., Nr. 100/101 https://www.vestnesis.lv/ta/id/47768

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Konkursi

Vēl šajā numurā

16.04.1998., Nr. 100/101

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS VISI BALTIJĀ

IGAUNIJA.JPG (30192 BYTES)

Igaunijas Republikā

LIETUVA.JPG (30507 BYTES)

Lietuvas Republikā

Igauņu pirmais valstsvīrs, kas zaudējis ēstgribu

SIMANS.JPG (22953 BYTES)

Marts Sīmans par sevi un saviem vistuvākajiem

Vai tiešām darbs valdības priekšgalā dara drūmu? Pirmajos premjerministra amata mēnešos Marts Sīmans bija tuvu stresam. Pašlaik viņš pēc paša izteikumiem jau daudzkam ir ticis pāri. To sekmējusi spēcīga pašanalīze un iekšēja disciplīna.

Laikraksts "Eesti Ekspress" publicējis pārdomas par Martu Sīmanu pēc atrašanās Igaunijas premjerministra krēslā viena gada garumā.

No rītiem, braucot no Keilas–Joa rezidences uz darbu, Marts Sīmans pārskata vēl pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošās avīzes. Pirms nonākšanas līdz Domkalna valdības nama durvīm viņam no izlasītā ir jau pilna galva ar rūpēm. Starp uzacīm ir nostiprinājusies rieva, kuras pirms gada vēl nebija...

Viņu bieži vien mulsina sajūta, ka nevar pilnīgi nodoties valsts pārvaldīšanai, bet tā vietā viņam ir jātiek galā ar dažādām nebūtiskām problēmām.

Trīs parlamenta locekļi neierodas uz sēdi un netiek pieņemts valdībai būtisks likums. Žurnālisti vaino premjera senu draugu Paulu Varulu, Igaunijas tieslietu ministru, par iejaukšanos prokuratūras darbā. Turklāt nav piepildījusies neviena viņa paša vēlēšanās par valdības koalīcijas paplašināšanu.

Premjera problēma ir motivācijā. Tīts Vehi un Edgars Savisārs bauda politikas iespējas un dara to darīšanas dēļ. Turpretī Marts Sīmans pēc dabas ir zinātnieks, kas radis pie rakstāmgalda risināt problēmas.

Gadu atrodoties premjera krēslā, Sīmans ir kļuvis ievērojami nerunīgāks. Pēc premjera tuvāko kolēģu izteikumiem, viņa apātija ir īpaši padziļinājusies pēc budžeta apspriešanas un pieņemšanas farsa decembrī.

Premjers bieži vien pat neiet pusdienās. Iekšlietu padomnieks Raivo Palmaru, pa pusei jokodams, šajā sakarā ir teicis: "Mani pieņēma darbā, lai mans milzīgais vēders premjera acu priekšā būtu kā aizsegs."

Nav runa par iecerēto diētu. Marta Sīmana darbadienas plāns ir tik blīvs, ka ēšanai grūti atrast laiku. Tīts Vehi kā premjers Domkalnā nedēļas nogalēs parādījās tikai tad, kad valstī bija krīze. Sīmans savas darbības laikā Domkalnā ir sastopams gan sestdienās, gan svētdienās.

Intensīvā darbošanās nebija un nav pa prātam premjera dzīvesbiedrei Mārikai Sārnai–Sīmanei. Viņa panāca, ka vīrs pēc daudziem gadiem pirmo reizi atkal apmeklēja ārstu. Pēc pāris dienu izmeklēšanas mediķi ieteica regulāras ēdienreizes un beigt darbu pirms trijiem naktī.

M.Sīmana stingrība ir pārsteigusi cilvēkus, kas pirms gada viņu padarīja par premjeru. Viņš ir atbrīvojis no amata Rīvo Sikijervu un Robertu Lepiksonu. Abi iekšlietu ministri uzskatīja sevi par neaizvietojamiem, jo bija Koalīcijas partijas priekšsēdētāja vietnieki.

Valdības sēdēs Marts Sīmans ierodas, labi sagatavojies. Viņam acu priekšā ir grafiks, kas un kad ir jāizdara ministrijām. 1997. gada valdības darba plāns paredzēja ik pēc trim dienām pieņemt jaunu likumu. Faktiski no 127 priekšlikumiem valdībā nonāca tikai puse. Tagad premjerministrs to prasa no ministriem, ministri no padotajiem. Šajā gadā darba plānos ministrijas gudri ierakstījušas uz pusi mazāk likumdošanas priekšlikumu.

"Sīmana prasīgums ietekmē daudz efektīvāk nekā Vehi slānījošā kritika," dzird runājam valdības namā.

Kāds ir Sīmana vadības stils? Kolēģi no Igaunijas TV atceras: "Viņš vienmēr izmantoja dažus efektīvus psiholoģiskus paņēmienus, un strīdā viņš lika lietā personīgos sakarus. Tā ir grūti viņam pretī strīdēties."

Pieņemot lēmumus, Marts Sīmans prot radīt ilūziju, ka viņš un tas otrais, uz ko attiecas lēmums, it kā lemj kopā. Viņš parasti daudz runā, runā, runā. "Mēs taču labi satiekam, kādēļ mēs nevarētu vienoties..." — tā ir viņa iemīļotā frāze. Beigās nonāk pie secinājuma, ka abiem sarunas biedriem ir labāk tā, kā to grib Sīmans.

Otrs paņēmiens ir vispirms uzklausīt to, ko otrs grib pateikt. Tad viņš sāk runāt, atrodot sarunu biedra sacītajā ļoti daudz vērtīgu domu. Tikai beigās Marts Sīmans nāk klajā ar savu ideju, kuru viņš parasti dabū cauri. Bet citi ir apmierināti, jo premjers viņus visus ir uzslavējis.

Būdams premjers, Marts Sīmans ir iemācījies smagus lēmumus aizvirzīt nākotnē. Nesenās tikšanās reizē zemnieki pieprasīja vēl trīs ministru vietas. Sīmans palūdza nemierniekiem valdības kabineta priekšā skaidri pateikt, kuriem ministriem, pēc viņu domām, būtu jāsakravā mantas. Zemniekiem mutes bija ciet.

Marts Sīmans sarunās necenšas pārspēt pretinieku viltībā. Viņš nekad nesūta otru cilvēku pie kāda trešā. Sīms Kallass, Edgars Savisārs un Andress Taramds zina, ka premjers tur solījumus. Viņa personīgās uzticības rādītājs opozīcijas acīs ir augsts.

Turklāt Marts Sīmans ir stūrgalvīgs un dažreiz arī aizspriedumains. Ja viņš ko ieņēmis galvā, tad ir grūti viņu piedabūt atkāpties. Marts Sīmans nekad nav jutis aicinājumu kļūt par premjerministru. Pagājušā gada sākumā viņš nepārtraukti staigāja pie Tīta Vehi, lai spriestu par to, no kurienes varētu nākt jaunais premjerministrs. Pa to laiku Vehi bija iesaistīts tā sauktajā dzīvokļu skandālā, un viņam bija jāatkāpjas. Vietas izpildītājs nekur nevīdēja.

Kad Sīmans kārtējo reizi devās pie Tīta Vehi, viņš dzirdēja to, ka šis amats ir jāpārņem viņam pašam. Viņš kļuva pavisam nopietns, jo baidījās, ka nervu bojāšanai ir par vecu.

Pēc konsultēšanās ar sievu un dēlu izaicinājumu tomēr pieņēmis, tūliņ gan prognozējot, ka valdība ilgāk par pusgadu nenoturēšoties. Nokļuvis Kadriorgā pie prezidenta Lennarta Meri, viņš esot bijis ļoti pieklājīgs. Nopietni teicis, ka mēģinās attaisnot lielo uzticību, it kā viņa runa vēlāk būs pat vēstures grāmatā.

Lennartam Meri tas esot paticis. Arī bargi teiktajā valsts jubilejas runā prezidentam bijis Sīmanam veltīts teikums, ka prezidents ar abām rokām atbalstīs premjera taupības politiku.

Šī taupības politika nepatīk trīskārtējam ekspremjeram Tītam Vehi, kurš Sīmanu padarīja par savu pēcteci. Vehi ir neapmierināts ar to, ka valdība daļu budžetam paredzēto līdzekļu noguldījusi ārvalstu bankās. Pēc Vehi domām, tas veicinājis biržas krahu, kura rezultātā viņa akciju portfeļa vērtība samazinājās par vairākiem miljoniem kronu.

Tīta Vehi ideja bija nomainīt parlamenta spīkeru Tomasu Savi ar zemnieku pārstāvi Antsu Kērmu. Piesardzīgais premjers bija par to, lai situācija paliktu nemainīga, un veicināja T.Savi atkalievēlēšanu.Draugi šādas izdarības raksturo vienkārši — Vehi atkal gribot būt premjerministra amatā. "Dažreiz liekas, ka mēs labi satiekam, bet dažreiz liekas, ka ne," tā Marts Sīmans izteicies par attiecībām ar Tītu Vehi.

Nogurums liek manīt sevi arī personīgajā dzīvē. Kādreiz viņš cerīgi sāka iekārtot dzīvokli vecpilsētā, pat paņemot solīdu aizdevumu bankā, bet tagad ģimene gaida lielā dzīvokļa pircējus.

Pozitīvas emocijas, kuru trūkst Domkalnā, Marts Sīmans meklē citur. Attiecības ar diviem pieaugušajiem dēliem ir uzlabojušās. Mātes 80. dzimšanas dienā viņš kuplā skaitā saaicināja vecākus radiniekus un mātes draudzenes. Būdams labā garastāvoklī, Sīmans ar sievu esot dziedājis lācīša Pūka stilā, turklāt ikreiz savādāk — ar citiem vārdiem un citā meldiņā...

Nesen, tiekoties ar mazbērniem, Marts Sīmans solījies viņus vasarā aizvest uz Helsinkiem. "Piezvani tad, kad tu atbrīvosies," teicis piecgadīgais Martins vectēvam. Bet Marts Sīmans premjera darbu vēlas kārtīgi novest līdz galam. "Jādara tik labi, cik vien tu vari. Ja nebūs atbalsts pārmaiņām, būs jāpieņem kardināls lēmums."

"Tauras" joprojām vēlas atgūt spēkus

Lietuvas televīzijas aparātu

ražotāji mūsdienu krustcelēs

Daudziem jau aizmirsies nebūt ne tik tālais laiks, kad krāsu televīzijas aparātus bijušajā komunistiskajā impērijā nekādi nespēja salikt pietiekamā daudzumā, tie bija milzu deficīts. Latvijā to varbūt gan izjuta nedaudz mazāk, jo krāsu tālrāžus darināja tepat kaimiņos. Domājams, ka vēl aizvien daudzās mājās rāda Šauļos ražotais "Tauras", "Šilelis", "Banga" vai vēl kāda cita nosaukuma lietuviešu televizors. Taču mums labi pazīstamās kādreizējo padomju lieluzņēmumu ķibeles nav gājušas secen arī lietuviešiem. Par to plašāk rakstīts avīzēs "Lietuvos aidas" un "Lietuvos rytas".

Reiz, PSRS okupācijas gados, Šauļos bija viena no lielākajām elektronikas rūpnīcām Lietuvā, kas nodarbināja vairāk nekā piecus tūkstošus strādājošo. Pirms gada uzņēmums tika pasludināts par bankrotējušu, bet pērn oktobrī tiesa pieņēma savu spriedumu: rūpnīca tiek likvidēta. Pašlaik kādreizējā gigantā "Nuklonas" vairs darbs saglabāts tikai 50 cilvēkiem. To skaitā ir "Nuklonas" likvidācijas grupa un kādreizējās rūpnīcas enerģētikas dienesta darbinieki. Visi pārējie tika atlaisti pērnā gada novembrī.

Mazliet citāds liktenis piemeklējis akciju sabiedrību "Šauliu tauras". Lai paglābtu lieluzņēmumu no izputēšanas, vēl 1994. gada rudenī tika izveidotas vairāk nekā 20 sīkākas sabiedrības, kas pakļautas galvenajai ražotnei. Tagad no tām darbojas tikai 17. Tajās strādā 1200 cilvēku. Pērn ražotnes nodokļos valstij samaksāja 7,2 miljonus litu (viens lits — Ls 0,149) — pietiekami daiļrunīgs fakts. Tomēr netrūkst arī problēmu. Ražotnes administrators Virgilijs Račus nesteidzas ar netradicionālu lēmumu pieņemšanu un labāk septiņas reizes nomēra, lai vienu reizi nogrieztu. Patlaban viņu īpaši satrauc galvenajai ražotnei pakļautās sabiedrības "Šauliu tauro televizorai" liktenis.

Vēl jau dažs labs šai sabiedrībai kaut ko maksā, bet tai tomēr draud maksātnespēja. Ne tāpēc, ka tur strādā slikti speciālisti. Pēdējos gados gūtā prakse apstiprina, ka Šauļos darinātie tālrādes aparāti nebūt nav sliktāki par "Philips", "Toshiba" vai "Sharp". Starp citu, dažādās valstīs tie arī tiek pārdoti kā pasaulē zināmu firmu televizori: Dānijā — kā "Provision" vai ITV, Dienvideiropā — kā "Crown" utt.

Nosaukums "Tauras’’ vēl aizvien ir pazīstams un pieprasīts vienīgi Krievijā , citur tas nekur nav vajadzīgs — tā atzīst akciju sabiedrības "Šauliu tauras" administrators Virgilijs Račus. Tā kā 90 procentu Šauļos ražoto tālrādes aparātu mēģina atrast noietu Rietumu tirgū, tad jāpieņem tie spēles noteikumi, kas tur ir spēkā.

Liela netaisnība tā arī nav. Galvenā mikroshēma ir "Philips", pārējais — no visas pasaules: Zviedrijas, Somijas, Honkongas, Taivanas. Paši Šauļos presē tikai plastmasas korpusus — ar vietējiem spēkiem to darināšana iznāk trīs reizes lētāk. Pēc televizoru ražotāju domām visu pārējo neatmaksājas taisīt Lietuvā, jo izstrādājumus galvenokārt sadārdzina nepilnības nodokļu sistēmā, kas pārlieku paaugstina pašizmaksu.

Konstruktori — pašiem savi. Un trīs mēnešu laikā ir radīts arī jauns modelis. Turklāt jaunā tālrādes aparāta kvalitāte apstiprināta sertifikācijas komisijā Vācijā.

Tad kālab jārunā par maksātnespēju? Virgilijs Račus neslēpj, ka vēl pērnā gada pirmā ceturkšņa rezultāti lietuviešiem šķituši fantastiski: "Cik daudz ieceru lolojām! Bija plāns kopā ar dāņu partneriem veidot kopuzņēmumu. Pēc tam televizoru tika pārdots arvien mazāk, tikai ar ziemas atnākšanu noiets mazliet palielinājās."

Administrators nosauc būtiskākos cēloņus: Eiropas valūtu kursu ļoti nelabvēlīgā attiecība pret nacionālo valūtu un dolāru, tirdzniecības sarukums Rietumeiropas tirgū, turklāt augu 1997. gadu televizoru cenas Eiropas tirgū īpaši samazināja Turcijas uzņēmējsabiedrības, piespiezdamas līdzīgi rīkoties arī citiem ražotājiem.

Atliek cerēt, ka šogad veiksies labāk. "Taču Āzijas ekonomiskās krīzes seku dēļ var iznākt, ka vispār būs jāpārtrauc tālrādes aparātu ražošana. Malaizijā, piemēram, valdība uz pusi ir samazinājusi nodokļus, lai veicinātu eksportu. Tā iespaidā Eiropā uzreiz par 10 līdz 20 procentiem kritās visu elektronikas un radio preču cenas. Gada līgumi tika noslēgti par vienotām cenām, bet tagad Eiropa pieprasa: esi tik mīļš, atlaid, jo no Āzijas varam nopirkt lētāk".

Bet kā lai iespēj samazināt televizora cenu par 15 procentiem, ja mēnesī tos saražo nevis miljonus, bet tikai tūkstošus? Šauļu rūpnieki ilgi rēķināja un nonāca pie slēdziena, ka tas var beigties ar katastrofu. "Ja saražo piecus tūkstošus, tāds skaits aparātu spēj segt tikai 70—80 procentus reālo izmaksu, — skaidro akciju sabiedrības "Šauliu tauras" administrators. Kā galvenais akcionārs, akciju kontrolpaketes turētājs, Virgilijs Račus, ja neizdosies noslēgt līgumus ar noteiktām garantijām, no visas tiesas grasās paziņot par apvienotās akciju sabiedrības "Šauliu tauro televizoriai" maksātnespēju un uzsākt bankrota izsludināšanas procedūru. Kaut arī kreditori tam nepiekristu.

Ja tas patiesi notiks, administrators nedomā, ka tālrādes aparātu ražošana Šauļos tiks pavisam pārtraukta. "Tūkstoti vai tūkstoš piecsimt televizoru mēnesī var ražot arī pāris kabinetos ar piecu vai desmit cilvēku līdzdalību. Manuprāt, tāda ražotne Šauļos varētu būt nākotnē. Bet ‘Tauras" vārdu kāds izmantos. Tā taču notika ar ‘’Šileli" — rūpnīcas vairs nav, bet "Šilelis" tiek ražots."

Virgilijs Račus stāsta, ka ne mazums Lietuvā tirgoto televizoru ir kontrabandas prece. Grūti konkurēt ar blēžiem, kas nemaksā nodokļus. Kad Kauņā aizturēja divus furgonus ar nelegālajiem tālrādes aparātiem, "Tauras" ražoto televizoru pārdošana tūdaļ dubultojās.

Šauļu televizoru ražotājiem nav nekādu problēmu ar metālapstrādi — ir apakšuzņēmēju akciju sabiedrības, kurām pa spēkam gan kalšana, gan frēzēšana, virpošana un vissarežģītākie atslēdznieka darbi. Pasūtījumu pietiekami, jo ir iespēja darināt nestandarta ierīces.

Tagad akciju sabiedrības "Šauliu tauras" administrators tiešām ir vienīgais , kam Šauļos ir šādu darbu licence, neapstrīdami liecinot, ka bijušās televizoru rūpnīcas sadalīšanās ir bijusi tiesiska: "Tikai to vajadzēja izdarīt nevis pirms četriem, bet pirms astoņiem gadiem. Tas būtu bijis daudz labāk. Nevis ieviest tirgū bez jebkādiem resursiem. "Nuklonas" pārveidoties nespēja — un nav vairs tāda uzņēmuma. Pat ar saviem bijušajiem darbiniekiem nespēj norēķināties."

Šis Virgilija Račus secinājums gan bijis nedaudz pāragrs: marta beigās bankrotējušais "Nuklonas" tomēr sāka kārtot parādsaistības ar saviem bijušajiem darbiniekiem, katram izmaksājot 855 litus. "Nuklonas" darbības 29 gados uzņēmumā strādājuši vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku, daļai no strādājošajiem rūpnīca nav maksājusi algu jau no 1994. gada trešā ceturkšņa, prāvākais parāds vienam darbiniekam ir pat vairāk nekā 40 tūkstoši litu. Bankrotējušā uzņēmuma parādu kopsumma pārsniedz 35 miljonus litu, no tiem algu parāds — 7 miljoni litu. Kompensācijas no sava bijušā uzņēmuma saņems 1771 darbinieks, atlīdzības caurmēra summa — 6—7 tūkstoši litu.

Bet bijušās televizoru rūpnīcas teritorijā sev nodarbošanos atradis arī prāvs pulks Šauļu iedzīvotāju. Te savus ražotnes izveidojuši 10 privātuzņēmēji un vairāk nekā 20 nomnieku. Gan meistaro logu rāmjus, gan kaļ pieminekļus un pat maizi cep. Bet lielākā daļa bijušās rūpnīcas telpu ir tukšas. Un nav skaidrs, kad tās no jauna atgūs iemītniekus. Jo lielās ražošanas platības maksā milzum dārgi un nebūt nav viegli tās pielāgot mūsdienu prasībām: jaunajiem īpašniekiem jātērē gandrīz divreiz vairāk līdzekļu, lai nodrošinātu normālus darba apstākļus — ir jāmaina starpsienas, logi un daudz kas cits. Viens ražošanas telpas kvadrātmetrs te maksā 30—35 dolārus.

Virgilijs Račus nav noskaņots kaut ko pārdot par simbolisku cenu. Tomēr administrators nešaubās, ka agrāk vai vēlāk visa Šauļu "Tauras" bagātība nonāks privātīpašnieku rokās. Un tas ir tikai likumsakarīgi. Jo turpat pilsētā jau privatizētie uzņēmumi ir atguvuši otro elpu un sekmīgi strādā.

Būs jauni personas dokumenti

Lietuvā jau veikti priekšdarbi,

lai ar 2000.gadu būtu jaunas pases

Lietuvā tiek veikti sagatavošanās darbi, lai no 2000. gada iedzīvotājiem izdotu jaunus personas dokumentus — personas kartīti un ārzemju pasi.

Kā norādīja iekšlietu viceministrs Juļus Adomaitis, tiecoties iestāties Eiropas Savienībā, Lietuvai jāsāk ieviest tās valstīs lietojamus personas dokumentus. Personas kartīte būtu spēkā Lietuvā, Eiropas Savienības valstīs un atsevišķās citās valstīs, ar kurām Lietuva parakstītu līgumus, bet braucieniem uz pārējām valstīm būtu vajadzīga ārzemju pase.

Jaunie dokumenti būs labāk aizsargāti pret viltojumiem un ērtāki lietošanā. Tagad iedzīvotājiem, kuri bieži darba darīšanās brauc uz citām valstīm, 30 lappušu biezo pasi nākas bieži mainīt, jo īsā laikā tiek izlietotas vīzām paredzētās lappuses.

Par to, kāda informācija būtu iekļaujama personas kartītē, pašlaik vēl tiek diskutēts. J. Adomaitis domā, ka visticamāk tas būs personas kods un šifrēts svītrzīmju kods. No idejas fiksēt arī pirkstu nospiedumus droši vien nāksies atteikties tehnisku un psiholoģisku iemeslu dēļ. Būtu jāsavāc ap 3,5 miljonu cilvēku pirkstu nospiedumi (apmēram 40 tūkstoši pašlaik jau ir atrodami kriminālistu kartotēkā) un jāiegādājas speciāla tehnika, lai tos "nolasītu". Bez tam šādu datu vākšana daudziem atgādina totālu cilvēku izsekošanu.

Migrācijas departamenta direktora vietnieks Ķēstutis Bučinsks domā, ka, sākot izdot personas kartītes, īpašām problēmām un cilvēku pieplūdumam pasu daļās nevajadzētu būt. Jaunos dokumentus saņems pilngadību sasniegušie un tie, kam beigsies pašreizējās pases derīguma laiks. Arī ar ārzemju pasēm nevajadzētu būt problēmām, jo visvairāk ceļo noteiktu vecuma grupu un profesionālo kategoriju pārstāvji.

Jau tagad Lietuvas pasē vairs nav vajadzīgs zīmogs, kas norāda pases derīguma laiku ārzemēs. No 1. jūlija nevajadzēs arī pieraksta zīmogu. Tai vietā paredzams, ka iedzīvotāji deklarēs savu dzīvesvietu. Attiecīgais likuma projekts pašlaik tiek apspriests Lietuvas Seimā. Kā norādīja Ķ.Bučinsks, ja dienā, kad šis likums stāsies spēkā, cilvēka pastāvīgā dzīvesvieta atbildīs pasē ierakstītajai, tiks uzskatīts, ka viņš savu dzīvesvietu ir deklarējis.

Valsts iestādēm iedzīvotāju dzīvesvietas ir jāzina, lai varētu ievākt nodokļus, nodrošināt sociālās garantijas un tiesības piedalīties vēlēšanās. Informācija par cilvēku dzīvesvietām nonāks iedzīvotāju reģistrā.

Pašlaik vēl nav paredzēts sods tiem, kas nedeklarēs savu dzīvesvietu. Ķ. Bučinsks domā, ka tādu cilvēku varētu būt diezgan daudz. Asociālām personām vai cilvēkiem bez pastāvīgas dzīvesvietas vajadzētu norādīt kontaktadresi (piemēram, pastā uz pieprasījuma) vai tikt reģistrētiem attiecīgā rajona vai pilsētas pašvaldībā. Grūtāk ir ar dažāda veida īrniekiem, kurus dzīvokļu īpašnieki nepieraksta, lai nebūtu jāmaksā ienākuma nodoklis. Daudz šādu cilvēku no savām iepriekšējām dzīvesvietām ir izbraukuši, bet tā arī nekur nav aizbraukuši.

Runas par radžu riepu rītdienu

Lietuvas satiksmes darbinieki

meklē efektīvus priekšlikumus

Lietuvā plāno no 2000. gada aizliegt radžu riepas Sensenā gudrība par ratu taisīšanu ziemā un kamanu — vasarā nav sveša arī lietuviešiem. Laikraksta "Lietuvos rytas" pielikumā "Greitkelis" ("Ātrceļš") nupat atgādināts, ka no 1. aprīļa līdz 1. novembrim visā Lietuvā visiem transporta līdzekļiem aizliegts izmantot radžu riepas. Par šī aizlieguma pārkāpumu šoferim draud brīdinājums vai arī 20 litu (viens lits — Ls — 0,15) naudas sods. Protams, neviens saprātīgs stūresvīrs vasaras laikā šos ziemas riteņavus savam braucamajam nevilks, tālab šāds atgādinājums var šķist pavisam lieks.

Tomēr tā gluži nav, jo pēdējos gados Lietuvā aizvien biežāk tiek spriests, ka valstī vispār vajadzētu aizliegt izmantot radžu riepas. Un tad jau tas skar ļoti daudzus Latvijas iedzīvotājus, kam reizi pa reizei ar savu automašīnu iznāk iebraukt kaimiņzemē. Jau pirms pusgada satiksmes drošības komisija Lietuvas valdībai iesniedza priekšlikumu no 2000. gada 31. oktobra valstī aizliiegt braukt ar radžu riepām. Galvenais arguments — radžu riepas bojā ceļu klātni.

Ar radžu riepām aizliegts braukt Vācijā, Polijā un gandrīz visās valstīs, kas atrodas uz dienvidiem no Lietuvas. Taču Skandināvijas zemēs ziemā radžu riepas ir atļautas. Satiksmes drošības fonda sekretārs Virgīlijs Sadausks stāsta, ka ceļinieki ierosināja aizliegt radžu riepas jau pērnruden. Bet satiksmes drošības komisija nolēma nepārsteigties un ilgākā laika posmā izsvērt, kādas varētu būt šī aizlieguma sekas.

Virgīlijs Sadausks uzsver, ka Lietuva nedrīkst orientēties tikai uz Vāciju, jo abām valstīm ir atšķirīgas prasības dabas aizsardzībā un nav samērojams arī automobiļu parks. Piemēram, Igaunija, atbalstot Somijas pieredzi, nebūt negrasās aizliegt radžu riepas. Tiek ierobežots tikai radžu skaits riepā un to svars. Savukārt vācieši ceļu tīrīšanai izmanto daudz dažādu sāļu šķīdumus un tāpēc var braukt bez radžu riepām.

Zviedru vides aizsardzības prasības ir stingrākas, viņi liedz ziemā uz ceļiem pār mēru kaisīt sāli, toties pieļauj braukt ar radžu riepām.

Lietuvas ceļu policijas dienestā jau ir apspriesti grozījumi Ceļu satiksmes noteikumos, kas šogad jāiesniedz valdībā, lai tā tos izvērtētu. Domāts izdarīt grozījumus kādos 200 punktos. Domājams, ka jau šogad varētu tikt apstiprināti jaunie Ceļu satiksmes noteikumi. Taču jaunajā projektā nav runas par radžu riepu aizliegumu. Satiksmes drošības uzraugi atzīst, ka radžu riepas bojā asfalta segumu, taču to aizliegšana ziemā satiksmes drošību nepalielinās.

Par radžu riepām domas dalās ne jau tikai Lietuvā vien. Viens no ceļinieku argumentiem pret radžu riepām — radzes ir par lielām un smagām. Tagad Ziemeļeiropā izmantotās radzes sver ne vairāk kā 1,9 gramus. Igaunijā atļauts izmantot tikai vieglās radzes, kuru svars — 1,1 grams.

Pēc Francijas ceļu departamenta datiem 3 gramu radzes nodara ceļam par 50 procentiem mazāk bojājumu nekā 5 gramu radzes, kas tika lietotas agrāk. Tagad Eiropā izmantotās 1,9 gramu radzes ceļa klātni bojā četras reizes mazāk nekā smagākās radzes, kas tika liktas lietā pirms tam. Kad Japānā Hokaido salā 1990. gadā tika aizliegtas radžu riepas, avāriju skaits palielinājās par 20 procentiem. Tālab tur tagad tiek spriests, ka varbūt aizliegums būtu jāatceļ un atkal jāatļauj braukt ar radžu riepām.

Pērn Zviedrijā ceļu satiksmes drošībai veltītajā konferencē izskanēja atziņa, ka radžu riepas samazina avārijas iespējas pilsētās par 35 procentiem un ārpus pilsētām — par 40 procentiem.

Pēc ārvalstu speciālistu pētījumiem četras radžu riepas simt kilometros ceļa "noēd" 5 gramus asfalta. Ja no Viļņas uz Kauņu diennaktī brauc 12–13 tūkstoši automašīnu, tās nograuž līdz 65 kilogramiem asfalta, bet mēnesī šāda transporta plūsma sabojātu ap divām tonnām asfalta.

Materiāli ‘Latvijas Vēstnesim":

par Igauniju — Katrina Ducmane; par Lietuvu — Evija Liparte, Andris Sproģis

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!