Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdes protokola Nr.8 izraksts

Nacionālās programmas "Kultūra" apakšprogramma "Teātri"

Precizēta saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 20.februāra sēdes protokollēmuma 37.§ 3.punktu

Rīgā 2001.gada 20.februārī

37.§

Par nacionālās programmas "Kultūra" apakšprogrammu "Teātri"

Apspriešanā piedalījās: K.Pētersone, J.Siliņš, J.Krūmiņš, K.Greiškalns, A.Bērziņš.

Nolēma:

1. Pieņemt zināšanai sniegto informāciju.

2. Apstiprināt nacionālās programmas "Kultūra" apakšprogrammu "Teātri".

3. Kultūras ministrijai precizēt apakšprogrammu, ņemot vērā izteiktos priekšlikumus. Papildināt apakšprogrammas 5.6.4.sadaļas pasākumu grupu "Nozares institucionālās bāzes veidošana", iekļaujot jautājumus par teātru statusu un finansēšanas modeļiem, kā arī precizēt minētās sadaļas 2.3.punktu un iesniegt apakšprogrammu Valsts kancelejā.

4. Apakšprogrammā "Teātri" minētie pasākumi finansējami kārtējā gada valsts budžeta līdzekļu ietvaros.

5. Kultūras ministrijai publicēt apakšprogrammu "Teātri" laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

6. Aizsardzības ministrijai, Ārlietu ministrijai, Ekonomikas ministrijai, Finansu ministrijai, Iekšlietu ministrijai, Izglītības un zinātnes ministrijai, Labklājības ministrijai, Satiksmes ministrijai, Tieslietu ministrijai, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai un Zemkopības ministrijai nodrošināt nacionālās programmas "Kultūra" apakšprogrammas mērķu un uzdevumu iekļaušanu nozaru attīstības programmās un plānos.

Ministru prezidents A.BĒRZIŅŠ

Valsts kancelejas direktora vietā — Valsts kancelejas direktora vietniece tiesību aktu lietās A.Kveska

Apakšprogramma "Teātri" aplūko skatuves mākslu tās daudzveidībā: profesionālos dramatiskos, leļļu un citus skatuves mākslas teātrus, festivālus, informācijas un dramaturģijas centrus, izglītības programmas neatkarīgi no to organizatoriskās un īpašuma formas. Skatuves mākslas nozare kopumā aptver visplašāko Latvijas iedzīvotāju auditoriju — gan ģeogrāfiski, gan sociālo slāņu un interešu ziņā.

Jēdziens "teātris" tiek pirmām kārtām izprasts kā publiska izrāde vai skatuves mākslas projekts, turpmāk programmā pamatā tiek lietots jēdziens "teātris".

Apakšprogramma nav attiecināta uz operu un baletu, amatieru teātriem. Perspektīvā modernā deja, pantomīma, kustību teātris arī būtu jāiekļauj skatuves mākslas nozares programmā.

1. Situācijas raksturojums

1991. gadā, sākoties ekonomiskās sistēmas izmaiņām valstī, krītoties patērētāju pirktspējai un mainoties kultūras produktu piedāvājuma struktūrai, Latvijas teātri piedzīvoja strauju apmeklētības samazinājumu. Laika posmā no 1990. līdz 1994. gadam apmeklētāju skaits valsts profesionālajos teātros saruka vairāk kā divas reizes (sk. 2. zīmējumu). Kopš 1994. gada apmeklētības krituma temps ir mazinājies, no 1998. gada skatītāju skaits teātros nedaudz pieaug.

Teātru centieni piesaistīt publiku atspoguļojas jauniestudējumu skaita pieaugumā (sk. 3. zīmējumu) — laika posmā no 1991. līdz 1994. gadam ikgadējo jauniestudējumu skaits valsts teātros pieauga gandrīz divas reizes (no 51 līdz 98). Kopš 1995. gada jauniestudējumu skaits stabilizējies un ir apmēram 80–85 jauniestudējumi gadā.

Latvijas profesionālo teātru sfērā dominē valsts un pašvaldību dotētie teātri, tos apmeklē apmēram 90% no visiem teātru skatītājiem. Visiem valsts un pašvaldību dotētajiem teātriem ir pastāvīgas profesionālas trupas, kuras darbojas kā stacionāras repertuāra1 vienības.

Valsts dotācijas daļa tās īpašumā esošo teātru budžeta struktūrā (sk. 5. zīmējumu) ir vidēji 35%, kas tikai nedaudz atpaliek no rādītājiem vairumā ES valstu, kur šis skaitlis ir apmēram 40%. Taču Rietumeiropas, sevišķi Skandināvijas valstīs daudz lielāku proporcionālo daļu teātru budžetā sedz pašvaldības finansējums, kas Latvijā ir tikai nepilni 5% (Skandināvijā — apm. 40%). Ar tiešām dotācijām profesionālo teātru darbībā šobrīd piedalās tikai dažas pašvaldības, kuru teritorijā atrodas profesionālie teātri. Liepājas pilsēta pārņēmusi savā īpašumā Liepājas teātri, uzņemoties tā ēkas apsaimniekošanas izdevumus un daļu no teātra administrācijas darbībai nepieciešamajiem izdevumiem — 33,7% teātra budžeta 1998. gadā. Daugavpils un Valmieras pašvaldības atbalsta teātri ar ikgadējiem piešķīrumiem (attiecīgi 22,2% un 2,4% no teātru budžeta 1998. gadā), kuru apjoms un piešķiršanas nosacījumi gan nav noteikti ar līgumsaistībām. Dažas pašvaldības vienojas ar teātriem par atbalstu to viesizrāžu darbībai savā teritorijā. Sevišķi aktīvi šādi darbojas Valmieras teātris Vidzemes un Latgales reģionā, nevalstiskie teātri (Liepājas Ceļojošais leļļu teātris). Rīgas pilsētas dome parakstījusi trīspusēju sadarbības līgumu ar KM un Dailes teātri par pakāpenisku iesaistīšanos šī teātra finansēšanā.

Novērtējot Latvijas teātru budžeta struktūru ES valstu kontekstā, redzams, ka Latvijas teātru budžetā daudz lielāka ir pašu ieņēmumu daļa — 53,3% 1998. gadā (Zviedrijā, Nīderlandē — vidēji 15–20%). Šāda statistika gan liek domāt ne tik daudz par teātru prasmi pelnīt un piesaistīt privātus ziedotājus, cik par valsts un pašvaldību nepietiekamo līdzdalību to īpašumā esošo teātru finansēšanā. Valsts īpašumā esošie profesionālie teātri kopš 1991. gada darbojas nepārtrauktas finansējuma nepietiekamības apstākļos. Līdzekļu trūkuma dēļ arvien pasliktinās teātru ēku un tehniskā aprīkojuma stāvoklis, kas vairākiem teātriem draud ar slēgšanu ugunsdrošības un citu ēku ekspluatācijas normatīvu neizpildīšanas dēļ. Arī teātru personāla atalgojums ir zems (vidēji Ls 80 mēnesī), kas neizbēgami iespaido darba kvalitāti, māksliniecisko līmeni. Nav līdzekļu modernas tehnikas un materiālu iegādei, un novecojušu tehnoloģiju izmantošanas dēļ Latvijas teātru personālā ir nesamērīgi liels tehnisko darbinieku īpatsvars (sk. 9. zīmējumu).

Nevalstiskie teātri, kas darbojas SIA, bezpeļņas SIA vai sabiedrisku organizāciju statusā, valsts un pašvaldību finansējumu saņem ļoti reti atsevišķu pasūtījumu veidā. Šo vienību finansiālais stāvoklis pastāvīgi ir ļoti grūts, tāpēc to trupas ir nestabilākas, darbība — neregulārāka. Kopš 1998. gada, nodibinoties Kultūrkapitāla fondam (KKF), šiem teātriem radusies iespēja pretendēt uz valsts budžeta līdzekļiem fonda piešķīrumu ietvaros, taču arī šo līdzekļu iegūšanā tiem nākas grūti konkurēt ar personāla resursu ziņā daudz spēcīgākajiem valsts un pašvaldību teātriem, kuri arī pretendē uz fonda piešķīrumiem.

Nozīmīga loma Latvijas profesionālo teātru finansēšanā kopš 1998. gada ir Latvijas Kultūrkapitāla fondam. Fonda piešķīrumi nodrošina daļu profesionālo teātru jauniestudējumu programmām nepieciešamo līdzekļu, teātra profesionāļu studijas un stažēšanos ārvalstīs, teātru līdzdalību starptautiskos pasākumos, festivālu norisi Latvijā. Sevišķi nozīmīgi ir tas, ka fonda līdzekļi pieejami jebkuram pretendentam, neatkarīgi no tā dibinājuma un juridiskā statusa.

Savu ieguldījumu teātru darbībā dod Latvijas Kultūras fonds, Sorosa fonds — Latvija (SFL), Jaunrades fonds (JF). SFL un JF mērķi gan tieši nesaistās ar teātru darbības veicināšanu, tāpēc piešķīrumus teātriem ietekmē faktori, kuriem nav tieša sakara ar mākslas kritērijiem. Pēdējā laikā vērojama tendence dibināt fondus atsevišķu teātru atbalstam (LNO atbalsta fonds, Rīgas Krievu drāmas teātra garantsabiedrība).

Latvijas likumdošanā līdz šim nav formulēts teātra jēdziens, un teātru darbību regulē "Kultūras institūciju likums", kas orientēts pamatā uz attiecībām starp valsti un tās īpašumā esošajām kultūras institūcijām. Regulāra finansējuma saņemšanas iespējas likumā paredzētas tikai valsts dibinātajām kultūras iestādēm, faktiski tas nostiprina valsts dibinājumu kā vienīgo pamatkritēriju regulāras valsts dotācijas saņemšanai.

Nozīmīgākais profesionālais teātra izdevums — žurnāls "Teātra Vēstnesis" — iznāk neregulāri un mazā tirāžā, tāpēc Latvijas teātra vidē nav sevišķi plašas iespējas profesionālai diskusijai un profesionāļiem veltītas informācijas apritei. 1999. gadā savus informatīvos biļetenus sākuši izdot Latvijas Jaunā teātra institūts un Latvijas Dramaturģijas aģentūra.

Pēdējie gadi bijuši ļoti nozīmīgi Latvijas teātra videi starptautisko sakaru attīstības ziņā. Turpina darboties 1992.gadā dibinātā Starptautiskā teātra institūta (ITI) Latvijas nodaļa. Iekļaujoties plašākā Eiropas attīstības kontekstā, nesen izveidojusies jauna nevalstiska teātra organizācija — Latvijas Jaunā teātra institūts (LJTI), kura darbība būtiskāk orientēta uz dalībnieku iniciatīvas, profesionālo kontaktu, informācijas apmaiņas principiem. Institūts tiecas iesaistīt Latvijas teātra sabiedrību Eiropas teātra novitāšu kopainā, kā arī aktīvi darboties valsts teātra politikas izstrādes un profesionālās pilnveidošanās jomās. Nesen izveidotā Latvijas Dramaturģijas aģentūra nākotnē varētu uzņemties starpnieka lomu starp teātri un autoriem Latvijā un ārzemēs. Pēdējā laikā informācijas aprites vecināšanā iesaistījusies arī Latvijas Teātra darbinieku savienība, sadarbībā ar ITI izdodot informatīvu brošūru "Latvian Theatre Today".

1999. gadā Latvijā notika vairāki teātra festivāli. Oktobrī Rīgā notika jau trešais starptautiskais teātra festivāls "Homo novus", kuru organizē Latvijas Jaunā teātra institūts. Festivāls piesaistījis nozīmīgu teātra speciālistu uzmanību un dalībniekus no daudzām Eiropas valstīm. Latvijas leļļu teātri aktīvi darbojas ikgadējā Baltijas jūras valstu Leļļu teātra festivālā, kuru Valsts leļļu teātris 1999. gada aprīlī uzņēma Rīgā. Valmieras drāmas teātris organizēja pirmo R. Blaumaņa festivālu, kurā gan piedalījās tikai Latvijas teātra trupas. Latvijas teātru festivālu un ārvalstu viesizrāžu darbība visaktīvāk izvērsta Baltijas jūras reģionā un Krievijā. Visaktīvāk savu ārzemju viesizrāžu darbību izvērsuši Jaunais Rīgas teātris, Valsts leļļu teātris, nevalstiskie teātri ("Skatuve", "Māras teātris").

1 Repertuāra teātri raksturo pastāvīgs mākslinieciskais personāls (trupa) un vairāki iestudējumi vienlaicīgi repertuārā. Otru modeli — trupas teātri — raksturo viens iestudējums repertuārā, kuram parasti tiek angažēta oriģināla izpildītāju komanda.

Turpmāk — vēl

"Latvijas Vēstneša" normatīvo aktu virsredaktores  Ausma aldermane,  Dace Bebre