Par privatizēta uzņēmuma ikdienu informējot

Krists Skuja, akciju sabiedrības "Ventamonjaks" prezidents, — "Latvijas Vēstnesim"

Krists Skuja

Ventspils — ar katru gadu skaistāka un neatkarīgāka. Ar augstu intelektuālo, kultūras un sporta potenciālu. Ar neaizsalstošu ostu un nenogurdināmu ritmu. Ar pieklājīgu (Latvijas mērogam) vidējo dzīves līmeni un — tomēr zemapziņā neapklusināmu baiļu nojautu. Tā modās jau pirms gadiem divdesmit, kad darbu pilsētā uzsāka Ventspils ostas rūpnīca.

Atmodas laiks un Latvijas neatkarības atgūšana savas korekcijas ienesa arī ostā. Šobrīd tās teritorijā darbojas vairāki termināli, un lielāko daļu funkciju, ko pildīja Ventspils ostas rūpnīca (kurai pateicoties, "Godmaņlaikos" Ventspils tika dēvēta par bīstamo pilsētu), pārņēma akciju sabiedrība "Ventamonjaks" — ķīmisko produktu termināls.

Šodien "Ventamonjaks" ir viens no ievērojamākajiem šķidro ķīmisko produktu pārkraušanas un uzglabāšanas termināliem pie Baltijas jūras. Pie tam — ar visaugstāko drošības pakāpi. Tieši tas ir pamatnosacījums, lai uzņēmums varētu turpināt savu darbību, pārkraujot un uzglabājot amonjaku, metanolu, etanolu, 2-etilheksanolu, N-butanolu, izobutanolu, karbamīda–amonjaka maisījumu (KAM), šķidros kompleksos minerālmēslus, acetonu, bāzes eļļu un naftas ķīmiskos produktus. Akciju sabiedrības "Ventamonjaks" prezidents Krists Skuja , kurš uzņēmumā strādā kopš 1984. gada, stāsta:

— Kad izveidojās "Ventamonjaks", vislielākā problēma bija tā, ka nekādi neizdevās paaugstināt uzņēmuma drošības koeficientu. Divas reizes uzņēmumā pārbaudi veica Nīderlandes eksperti. Nonācām pie secinājuma, ka drošības paaugstināšanu kavē tīri organizatoriskas lietas. Proti, bijušās Ventspils ostas rūpnīcas (VOR) teritorijā pēc privatizācijas darbojās četri dažādi uzņēmumi, un katram bija sava vadība, savs inženieru un tehniskais personāls, savi iekšējās kārtības noteikumi. Secinājums bija viens: visiem uzņēmumiem jāapvienojas un jāstrādā pēc kopīga plāna, citādi drošību terminālā nepaaugstināt. Un šādam lēmumam sekoja arī gaidītie rezultāti. Ja 1992. gadā "Ventamonjaka" drošības koeficients pēc starptautiskajiem nosacītajiem rādītājiem bija 2,9, tad 1997. gadā, pēc šo pašu Nīderlandes auditkompānijas ekspertu vērtējuma, tas bija sasniedzis rādītāju 1.

Lai sasniegtu šādu rezultātu, uzņēmums termināla rekonstrukcijā un drošības paaugstināšanas sistēmās no 1991. līdz 1997. gadam ir ieguldījis 12 miljonus ASV dolāru. Mēs varam lepoties ar to, ka salīdzinājumā ar citiem Latvijas termināliem mūsējais ir visdrošākais. Taču, vienalga, termināla darbiniekiem un viesiem, kas atrodas uzņēmuma teritorijā, līdzi jābūt gāzmaskai. "Ventamonjaks" ir šķidro ķīmisko produktu termināls, un prasības ir visstingrākās. Kaut gan tieši šī drošības līmeņa uzturēšana krietni paaugstina tranzīta pašizmaksu, un mēs esam spiesti daudz darīt, lai noturētu pašizmaksu tādā pašā līmenī kā citos terminālos Rīgā, Liepājā un tepat Ventspilī.

Latvijā vēl nav izstrādāti nacionālie drošības līmeņa noteikumi, tādēļ termināli strādā pēc tādiem pašiem normatīviem, kādi bija padomju laikā. Tāpēc "Ventamonjakam", kas nodarbojas arī ar amonjaka tranzītu, ir daudz augstākas prasības nekā, piemēram, līdzīgiem termināliem Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Vācijā, Amerikā.

— Varbūt tas ir tādēļ, ka rūpnīca uzbūvēta pašā pilsētā, nevis ārpus Ventspils teritorijas?

— Šādu vietu ir ārkārtīgi daudz un tieši Eiropā. Amerikā — ne, amerikāņi cenšas savus ķīmisko produktu terminālus būvēt klajākās vietās. Taču tepat netālu, Norvēģijā, kur arī ir uzbūvēts gandrīz tikpat liels amonjaka termināls kā Ventspilī, līdzās atrodas arī naftas produktu pārsūknēšanas uzņēmums, tātad — cita veida ķīmija. Un šie uzņēmumi izvietoti tieši blakus pilsētai. Neraugoties uz to, viņu drošības standarti nav tik stingri. Esmu viesojies vairākos terminālos, konsultējies, interesējies un nonācis pie secinājuma, ka mēs ievērojam no bijušās PSRS pārņemtus normatīvus, kas nenoliedzami ir stingrāki nekā citur pasaulē un mūsu uzņēmumā strādājošos disciplinē, liek ievērot kārtību. Uzņēmuma teritorijā, kas ir 50 hektārus liela (tajā atrodas arī akrilskābes nitrila tranzīta kompānija "Vars" un attīrīšanas ierīču sabiedrība "Filtrs"), izvietoti 88 monitori, kuri ik sekundi kontrolē septiņu dažādu veidu gaisa piesārņojuma līmeni. Šīs sistēmas uzturēšana ir ārkārtīgi dārga, taču visu laiku zinām, kas teritorijā notiek. Šādas gaisa piesārņojuma reģistrēšanas aparatūras pašlaik nav nekur citur pasaulē, pat Amerikas amonjaka terminālos.

— Tā jau ir šodiena. Taču kā VOR pārtapa privātos tranzīta uzņēmumos?

— Tad jāatgriežas desmitgades sākumā — privatizācijas procesā, ko cilvēki, kas nestrādā ostā, laikam arī līdz galam nevar saprast, jo process ir ilgs un pietiekami sarežģīts. Skaidrības labad piebildīšu, ka VOR sāka būvēt septiņdesmitajos gados, ekspluatācijā to nodeva 1974 gadā, bet pirmā akrilskābes nitrila krava caur VOR tika transportēta 1978. gadā. Tā jau šobrīd ir tāla vēsture.

VOR privatizācija sākās 1992. gadā pēc pilnīgi citādas shēmas, nekā notika tradicionālā uzņēmumu privatizācija Latvijā. Rūpnīcu neprivatizēja uzreiz pilnīgi, bet valsts savu kapitālu uzņēmējsabiedrībā ieguldīja pa daļām. VOR pašai nebija pietiekami lielu līdzekļu, ko ieguldīt privatizācijā, tādēļ tika atdalīti sektori, caur kuriem piesaistīja ārvalstu kapitālu. Šāds privatizācijas mehānisms bija nepieciešams arī, lai piesaistītu šķidro ķīmisko produktu apjomu, kas tajā laikā jau sāka sarukt. Privatizācijas process reāli sākās 1993. gadā. Piemēram, lielās ķīmisko produktu cisternas, kuras uzbūvēja septiņdesmitajos gados, bija jāpārbūvē — tās savu laiku jau bija nokalpojušas. Piesaistot privatizācijas ceļā ārvalstu kapitālu, šajā gadījumā — investīcijas no Lielbritānijas, varēja uzbūvēt jaunus rezervuārus, mūsdienīgas tehnoloģiskās līnijas. Ja uzņēmums tiktu saglabāts kā VOR un privatizēts pēc mums pierastās shēmas, termināls tiktu pārdots visā pilnībā, līdzīgi kā šobrīd "Ventspils nafta" — par konkrētu cenu. Taču VOR tika sadalīta četrās daļās, jau uzsākot privatizāciju. Tas bija pareizi — ja uzņēmums tiktu pārdots visā pilnībā tāds, kāds tas bija tajā laikā, tad, iespējams, tas tiktu slēgts. Vēl ļaunāk — ja to būtu nopirkusi kāda konkurējoša ārvalstu firma, termināls visdrīzāk tiktu iznīcināts, lai nebūtu konkurences. Tas būtu izdevīgi. Taču, privatizējot VOR pa daļām, no šāda likteņa izdevās izbēgt. Vēl vairāk — šobrīd termināls ir ļoti augstā tehniskā līmenī un ir konkurētspējīgs starptautiskā mērogā.

1992. un 1993. gadā, kad tika pieņemts lēmums par privatizāciju, VOR bija Lauksaimniecības (tagad — Zemkopības) ministrijas uzraudzībā. Lai palielinātu šķidro ķīmisko produktu tranzītu, tika atdalīta tā uzņēmuma daļa, kas nodarbojās ar dažādiem ķīmisko produktu veidiem. Izveidojās SIA "Solvtrans", kurā kontrolpaketes turētājs bija Lauksaimniecības ministrija (51%), bet atlikušos procentus sadalīja Ventspils pilsētas pašvaldība un britu uzņēmums "Solvalub Trading Ltd". ("Solvtrans" ir arī viens no "Ventamonjaka" dibinātājiem.) "Solvtrans" nodarbojās ar šķidro ķīmisko produktu tranzītu, galvenokārt uz spirta bāzes, un piesaistīja Krievijā ražoto spirtu. Šīs kravas — metanolu, etilspirtu, dažādus citus spirta veidus un dažādus glikolus uzņēmums caur savu it kā atdalīto terminālu sūtīja uz Eiropu un Ameriku. Tajā brīdī, kad piesaistīto īpatnējo kravu apjoms bija pieaudzis, "Solvalub" sāka strādāt pilnīgi patstāvīgi, saņemot no VOR kā pakalpojumu elektroenerģiju, izmantojot attīrīšanas ierīces un citus līdzīgus apkalpojošā personāla pakalpojumus. Tad jau termināls pilnīgi piederēja uzņēmumam SIA "Solvtrans".

Pēc šādas pašas shēmas darbojās arī pārējie ap VOR izveidojušies uzņēmumi — SIA "Vars", kurā ar savu kapitālu ieguldījumu veidā piedalījās pilsētas pašvaldība, viena krievu un viena dāņu firma, "Ventminerāls", kas saistībā ar krievu un angļu uzņēmumiem, piedaloties pašvaldībai un valstij, piesaistīja šķidros kompleksos mēslojumus.

Katrs ap VOR radītais uzņēmums darbojās pēc trīsstūra principa: krava no Krievijas caur Latviju ceļoja uz Eiropu, Ameriku un citām valstīm. Šāda shēma lieliski darbojās un sevi attaisnoja līdz brīdim, kamēr Krievijā šo produktu ražošanas pašizmaksa bija ļoti zema un to bija izdevīgi pārdot Rietumu tirgū.

VOR privatizācija no Zemkopības ministrijas 1996. gadā tika nodota jaunizveidotajai Latvijas Privatizācijas aģentūrai. Tajā laikā VOR pilnvarnieki bija no 7 satelītuzņēmumiem: "Solvtrans", "Vars", "Ventamonjaks", "Ventminerāls", "Ventrans", "Ventspils ofsets" un "Lat-Ir". Daļu no satelītuzņēmumiem pievienoja arī apdrošināšanas aģentūrai "Latva", un tas notika jau 1997. gadā.

Tās VOR daļas privatizācija, ko ieguldīja valsts un kas šobrīd ir "Ventamonjaks", sākās 1994. gadā. Pašlaik akciju sabiedrība "Ventamonjaks" atrodas uz pašvaldības zemes, un tā tiek nomāta no Ventspils brīvostas pārvaldes. Ventspils pilsētas domei pieder 1,54 procenti uzņēmuma pamatkapitāla jeb 2030 akcijas. Pārējie uzņēmuma akcionāri ir "Vent Company Ltd" ar 49,23 procentiem jeb 64 711 akcijām, "Solvalub Trading Ltd" ar 28,18 procentiem jeb 37 035 akcijām un "Solvtrans Ltd", kam pieder 21,05 procenti pamatkapitāla jeb 27 668 akcijas. Uzņēmuma novērtējums ir 13 miljoni latu.

— Kādēļ uzņēmums nosaukts tieši par "Ventamonjaku"?

— Nosaukums "Ventamonjaks" dots tādēļ, ka saskaņā ar projektu, terminālā 70 procentu tranzīta kravas ir tieši šis produkts — amonjaks. Pārējos 30 procentus kravas veido citi šķidrie ķīmiskie produkti, arī šķidrie minerālmēsli. "Ventamonjaks" gada laikā var pārkraut 1,5 miljonus tonnu amonjaka. Bijušajā PSRS bija divi amonjaka pārkraušanas termināli: viens — Ventspilī, otrs — ar jaudu 3 miljoni tonnu gadā — Odesā. Tātad bijusī PSRS viena gada laikā pasaules amonjaka tirgū iepludināja 4 miljonus tonnu šī ķīmiskā produkta, bet viss pasaules tirgus sastāv no pavisam 10 miljoniem tonnu. Tātad eksports caur Ventspili veido vairāk nekā 10 procentus pasaules amonjaka tirgus.

Taču šobrīd amonjaka cenas pasaulē krītas, jo cita aiz citas tiek atvērtas jaunas amonjaka ražošanas rūpnīcas. Drīz šā produkta piedāvājums pasaulē būs par ceturto daļu lielāks nekā reāli nepieciešamais amonjaka daudzums. Protams, iegūst patērētāji un tie, kas spēj šo produktu saražot par viszemāko pašizmaksu. Bet tranzītuzņēmumi cieš zaudējumus. Arī mūsu terminālā šā gada pirmajos divos mēnešos amonjaka pārsūknēšanas apjoms samazinājies vairākas reizes, jo Krievijas vidienes amonjaka ražošanas uzņēmumi ar savām cenām nespēj konkurēt pasaules tirgū. Pat tajā gadījumā, ja šo produktu līdz Ventspilij atvestu bez maksas un bez maksas pārkrautu, arī tad amonjaks no Krievijas nebūtu konkurētspējīgs.

Sūtījām kravas uz Vāciju, Lielbritāniju, Somiju, Zviedriju, Dāniju, Norvēģiju un Ameriku. Taču pagājušajā gadā ASV uzbūvēja divus amonjaka terminālus, un mūsu piedāvātā produkcija tur vairs nav vajadzīga. Tāpat no mūsu produkta ir atteikušās Brazīlija un Meksika.

Taču "Ventamonjaks" vienlaikus var transportēt 15 dažāda veida šķidros ķīmiskos produktus, un jūrā — vienu kilometru no uzņēmuma, kas atrodas pašā jūras malā, — ir trīs kuģu piestātnes. Tas ir pozitīvs faktors.

Tāpat operatīvi organizēt darbu palīdz tas, ka ar kravu vienlaicīgi var piepildīt veselu dzelzceļa sastāvu — apmēram 50 vagonu.

Pirms dažiem gadiem "Ventamonjakā" tika uzstādīti īpaši Lielbritānijā izgatavoti elektroniskie svari. To darbības princips ir šāds. Sliežu ceļā ir iemontētas no īpaša metāla izgatavotas sliedes vienas cisternas garumā. Šis posms ar tehnoloģiskā kompresora palīdzību ir savienots ar produktu pārliešanas zonu. Cisterna tiek svērta pirms un pēc pārkraušanas procedūras, un starpība ļoti precīzi parāda pārkrautās kravas lielumu. Sākumā produktu piegādātāji uz jaunajiem svariem skatījās krietni vien šķībi, taču beigās visi atzina, ka precīzākus svarus pašlaik atrast grūti. Uzņēmumam svaru iegādāšanās maksāja 90 000 angļu mārciņu, montāža un celtniecības sagatavošanas darbi — vēl 10 000 latu. Tādējādi šī precīzā svēršanas ierīce "Ventamonjakam" izmaksāja pavisam 100 000 latu.

— Taču šķidro ķīmisko produktu terminālam noteikti ir vajadzīgas jaudīgas attīrīšanas ierīces?

— Bez tām neiztikt. Tādēļ, kā jau iepriekš teicu, mūsu teritorijā atrodas arī attīrīšanas ierīču uzņēmums SIA "Filtrs". Tās ir vienīgās šāda veida attīrīšanas ierīces Latvijā, jo šeit notiek notekūdeņu ķīmiskā un bioloģiskā attīrīšana. Taču "Filtrs" ne tikai attīra ostas uzņēmumu notekūdeņus, bet arī apkalpo pilsētu.

Viss uzņēmums "Ventamonjaks" patērē 25 procentus no Ventspils pilsētā un rajonā lietotās elektroenerģijas.

— Kā pašlaik jūtas šāds Latvijā unikāls uzņēmums?

— Mēs esam pilnīgi privāts uzņēmums un vairs neatrodamies nevienas ministrijas pakļautībā. Kaut gan netieša saistība ar lauksaimniecību ir palikusi. Agrāk papildus šķidro ķīmisko kravu tranzītam ražojām arī 460 000 tonnu šķidrā kompleksā mēslojuma gadā. Latvijā palika trešā daļa, pārējo transportējām uz Lietuvu, Igauniju, Baltkrieviju. Pārdevām visu.

Šobrīd šķidrajam kompleksajam mēslojumam noieta nav, kaut gan uzskatu, ka cenas, par kādām šo produktu varam saražot, patērētājam ir diezgan pieejamas. Ja granulveida minerālais mēslojums šobrīd maksā vidēji 80 latu tonnā, tad mūsu rūpnīcas saražotais šķidrais mēslojums varētu izmaksāt apmēram 60 latu tonnā. Taču problēma nav cenā, bet gan šī mēslojuma pārvadāšanas un uzglabāšanas tehnikā. Agrāk valstī tāda bija katrā rajonā, katrā saimniecībā. Taču pašlaik tā ir vai nu neglābjami sarūsējusi, vai jau nodota lūžņos.

Mums bija saruna ar Zemkopības ministrijas valsts sekretāru Jāni Lapši. Viņš uzskata, ka gadījumā, ja "Ventamonjaks" varētu nodrošināt arī nepieciešamo servisu, noiets šķidrajam kompleksajam mēslojumam valstī varētu būt, jo patērētājam rastos reālas iespējas to lietot. Un arī cena ir pievilcīga. Iespējams, ka Ventspils apkārtnes lauksaimnieku vajadzībām uzņēmums arī iepirks nepieciešamās tehnikas eksperimentālo partiju un piedāvās šādus pakalpojumus. Ja tas izdotos, varētu rasties pieprasījums arī ārpus Ventspils rajona.

— Vai uzņēmumam atmaksāsies ražot šķidro komplekso mēslojumu tik nelielā apjomā — tikai vienam rajonam?

— Tas ir diskutējams jautājums, taču uzņēmumam ir jādomā, kā pelnīt. To jau saprot ikviens, ka bez minerālmēsliem augstas ražas iegūt ir bezcerīgi, ja īpaši nespecializējas bioloģiskajā lauksaimniecībā. Tādēļ pašlaik pētām tirgu un zemnieku vajadzības, potenciālo pieprasījumu. Jāapsver visi plusi un mīnusi, jo lielu konkurenci rada ārvalstu agroķimikāliju firmas, kas aktīvi darbojas Latvijā un piedāvā ļoti labas kvalitātes preci. Tiesa, granulētos minerālmēslus un par augstāku cenu nekā Latvijā ražotie.

Atklāti runājot, mūsu uzņēmumā ražotie šķidrie minerālmēsli nav lētāki par citur pasaulē ražoto analogu. Vienīgā mūsu priekšrocība ir nelielais attālums līdz mūsu patērētājam. Šķidro komplekso mēslojumu, cik zinu, mūsu valstī neviens neieved, un mums būtu jāpaspēj piepildīt šo tirgus daļu. Tādēļ plānojam jau šogad eksperimenta veidā atsākt šķidrā kompleksā mēslojuma izgatavošanu un saražot kādus 20–30 tūkstošus tonnu pašu lauksaimniekiem. Tā agregāta vietā, kas uzņēmumam ir pašlaik un kas paredzēts 450 000 tonnu šķidrā kompleksā mēslojuma ražošanai, uzliksim citu — tādu, kas ražo tikai 50 000 tonnu. Tad redzēsim, kāda būs pašizmaksa. Šāds agregāts nav īpaši dārgs un atmaksāsies jau trīs gadu laikā arī tad, ja pārdosim 20 000 tonnu mēslojuma.

Taču paralēli tam, ka varam šo produktu ražot tepat uz vietas, mēs šķidro komplekso mēslojumu — galvenokārt karbamīda–amonjaka maisījumu (KAM 32) — vedam tranzītā no Krievijas uz citām valstīm. Šā produkta pārkraušanas dinamika ir šāda: 1994. gadā — 28 000 tonnu, 1995. gadā — 91 000 tonnu, 1996. gadā — 135 000 tonnu, bet 1997. gadā — tikai 20 000 tonnu. Kritums spējš. Esam pielikuši visus spēkus, lai šajā gadā uzņēmumam piesaistītu vismaz 30 000 tonnu šī pārkraujamā produkta.

Taču, ja runājam ne tikai par vienu produktu, bet visu produktu pārkraušanas apjomiem "Ventamonjakā" kopumā, tad pārāk liels apjomu samazinājums nemaz nav. Pavisam 1996. gadā terminālā pārkrāva 1 700 000 tonnu, 1997. gadā — 1 524 000 tonnu dažādu šķidro ķīmisko kravu. Taču, vienalga, nevajadzētu būt lejupslīdei apjomos, jo ir noslēgti līgumi.

Mēs pārsūknējam arī naftas ķīmiskos produktus, piemēram, bāzes eļļu. 1996. gadā pārkrāvām 10 000 tonnu šā produkta, pagājušajā gadā — tikai 3000 tonnu. Iemesls vienkāršs: uzņēmums, kas Krievijā šo produktu ražo, nespēj izturēt konkurenci tirgū un, iespējams, bankrotēs. Taču tas termināls, ko mēs 1996. gadā uzbūvējām īpaši šā produkta pārsūknēšanai un kas "Ventamonjakam" izmaksāja 2,8 miljonus ASV dolāru (jo tika noslēgts ilglaicīgs līgums ar krievu ražotājuzņēmumu par 50 000 tonnu ikgadēju piegādi), šobrīd nestrādā ar iespējamo jaudu. Mums rodas ļoti lieli zaudējumi, taču arī no rūpnīcas, ar kuru tika noslēgts līgums, nevarēsim nekādu naudu sakarā ar līguma laušanu piedzīt, jo uzņēmuma vienkārši vairs nav. Tātad mums pašiem jādomā, kā atpelnīt ieguldītos 2,8 miljonus. Acīmredzot šis eļļas termināls atkal būs jāpārveido, jāpielāgo citu produktu prasībām, tātad — atkal jāiegulda jauni līdzekļi.

Transportējam arī tādu produktu kā ogļūdeņraža maisījumu, ko saņemam no Surgutas. To pērk Vācijas uzņēmumi, pārstrādā un iegūst ļoti augstas kvalitātes benzīnu un kā blakusproduktu — kurināmo, smērvielas.

— Vai pašam "Ventamonjakam" nebūtu izdevīgi pārstrādāt šo ogļūdeņraža maisījumu?

— Jā, tas varētu būt rentabli, un par šādu variantu esam domājuši. Tad būtu nepieciešams gāzes vads, jo gāze ir lētākais kurināmais un tā ir arī izejviela ļoti daudziem produktiem, ko būtu izdevīgi ražot mums pašiem. Taču tuvākā vieta, kur gāzes vads pienāk Ventspilij, ir 110 kilometru attālais Saldus. Ja mēs varētu gāzes vadu pievilkt, tad būtu iespējams 2000. gadā atvērt nelielu gāzes pārstrādes terminālu. Šāds variants ir iekļauts uzņēmuma attīstības projektā.

— Jūtu, ka jūs nopietni domājat par savu ražojumu noietu?

— Jā, tā ir. Mums jāmeklē tirgus gan Rietumos, gan arī Austrumos. Taču ne jau vienmēr viss atkarīgs tikai no mūsu uzņēmuma spējas vai nespējas realizēt dažādus projektus. Piemēram, "Ventamonjaka" darbībā nelāgs pavērsiens bija kāda Krievijas un Somijas amatpersonu tikšanās. Uzņēmumam jau bija sagatavots līgums par metanola pārkraušanu, vēl bija jāuzliek pēdējie paraksti, lai varētu sākt strādāt, taču… vēlāk mēs uzzinājām, ka Krievijas puse ievērojami samazinājusi dzelzceļa tarifu Somijas virzienā. Mēs, "Ventamonjaks", neko tādu no savas puses izdarīt nevaram, jo esam tiesīgi lemt tikai par sava uzņēmuma, nevis "Latvijas dzelzceļa" vai Krievijas dzelzceļa funkcijām. Līdz ar to viss metanols, kuram bija jāplūst caur Ventspili, aizplūda uz Somiju.

Lai terminālu pārprofilētu uz cita veida produktiem, atkal jāmaina tehnoloģija. Tā arī izdarījām, jo nav laika sūroties — jādomā uz priekšu. Šobrīd metanola vietā caur terminālu sūknējam jēlbenzīnu.

— Vai uzņēmuma darbību ļoti iespaido tādi mūsu amatpersonu politiskie lēmumi, kuriem nav ekonomiskās bāzes?

— Uz šo jautājumu nevar atbildēt tikai ar "jā" vai "nē". Runājot par pilsētas pašvaldību, par sadarbību ar Ventspils domi, jāteic, ka mani šī sadarbība ļoti apmierina. Visus jautājumus esam spējuši atrisināt un nokārtot.

Citādi ir ar ekoloģisko aspektu. Mēs maksājam tik, cik paredzēts normatīvajos aktos, — noteiktu naudas summu par konkrētu pārkrautās kravas apjomu. Taču, ja blakus šiem maksājumiem aplūkojam arī nodokļos nomaksātās summas, tad redzam, ka ļoti daudz mūsu naudas saņem valsts budžets. Par šādu naudas daudzumu mēs varētu prasīt arī labvēlīgu gaisotni, lai uzņēmuma bizness veiksmīgi turpinātos.

Taču visasāk mūsu uzņēmuma darbību iespaido tieši Latvijas un Krievijas politisko attiecību nianses. Pēc spiediena uz tīri ekonomiskajām sfērām jūtam, cik veiksmīgas ir bijušas abu valstu diplomātu sarunas. Piemēram, sarunas par tām pašām dzelzceļa atlaidēm. Pagājušajā gadā tās bija, šogad — ne. Līdz ar to mūsu metanola līgums pārceļoja pie somu kolēģiem. Ļoti nepatīkamas ir nepārdomātas vai daudznozīmīgas frāzes un teikumi, īpaši tad, ja tiekas valsts visaugstākās amatpersonas: ministri, ministru prezidenti un prezidenti. Šādu nianšu tulkojums var būt dažāds un ne vienmēr nākt Latvijai par labu. Nav noslēpums, ka lielākā daļa tranzīta produktu caur Latviju nāk no mūsu Austrumu kaimiņiem. Kā norises valstī ietekmēs mūsu uzņēmuma darbību, to vēl nevaram prognozēt.

Gan tirgus konjunktūra, gan arī politiskā gaisotne liek mums domāt par to, kā uzņēmumam tradicionālo tranzītu no Austrumiem uz Rietumiem pavērst pretējā virzienā — kravas no Rietumiem piegādāt uzņēmumiem Austrumos. Tā nav pārāk liela problēma, īpaši, ja zinām, ka Krievijas vidienē ir daudz rūpnīcu, kas atkarīgas no citu uzņēmumu ražojumiem. Ja izejvielu ražotāji nespēj turpināt uzņēmējdarbību, tad jāsarosās tranzītuzņēmumiem un vajadzīgās izejvielas jāpiegādā no cita uzņēmuma. Mēs šobrīd izskatām dažādus priekšlikumus.

— Vai varat prognozēt "Ventamonjaka" tuvāko darbību?

— Jā, tas nemaz nav sarežģīti. Vislielākās cisternas, kas paceļas pāri visai Ventspilij, pieder tieši "Ventamonjakam". Amonjaka tirgus ļoti cieši saistīts ar lauksaimniecisko gada ciklu, un nu jau sējas laiks durvju priekšā. Tātad arī mūsu uzņēmumam palielināsies pieprasījums pēc amonjaka. Šo brīdi mēs gaidām.

Rūta Bierande, "LV"