Turpinājums

no 1.lpp.

un Edvīna Inkēna ieskatā

Tajā pašā laikā Krievijas politiķi ir vienoti pozīcijā, kas saistīta ar NATO paplašināšanos, un arī negatīvismā pret Latviju. Uzstājoties Valsts domē, es runāju par to, ka abām mūsu valstīm, Latvijai un Krievijai savstarpējās attiecībās ir atlicis pavisam mazs solis no pretrunām līdz ienaidnieka tēla radīšanai. Šodien ir ļoti būtiski, lai mazā Latvija nekļūtu par ienaidnieku lielajai Krievijai. Realitātē tādas bažas gan rodas. Negatīvisms, kāds ir izveidojies un veidojas attieksmē pret Latviju un tās pārstāvjiem, patiešām rada raizes.

Tajā pašā laikā ir kļuvis skaidrs, ka mums šodien nav vērts sūtīt ne uz Austrumiem, ne uz Rietumiem, piemēram, Doma zēnu kori, ansambli "Dzeguzīte" vai "Zelta sietiņu", lai uzlabotu Latvijas tēlu, lai padarītu saprotamu pasaulei Latvijas valsts politiku. Bet jādodas uz ārzemēm mums pašiem — politiķiem, jābrauc uz ārvalstīm valdības locekļiem. Un tad konkrēti ir jārunā par tām mūsu problēmām, jāpauž savi viedokļi, ko mēs abi ar Inkēna kungu centāmies darīt Maskavā. Šodien ir vajadzīga diezgan liela apņēmība — tas attiecas arī uz mūsu preses pārstāvjiem — lai cīnītos pret tiem stereotipiem, kas nāk no Krievijas puses. Tā ir lielākā problēma. Bez šaubām, daudz var panākt ar kultūras darbinieku palīdzību. Bet galvenais darbs veicams politiķiem, deputātiem, ministriem, Ārlietu ministrijas pārstāvjiem, kam jābrauc gan uz Maskavu, gan uz Briseli, gan uz Kopenhāgenu, gan uz citurieni. Un visur ir jārunā. Ja tā nenotiks, mēs patiešām nonāksim starptautiskā izolācijā.

Pēc tam izteicās Edvīns Inkēns:

— Jau dodoties ceļā, mēs apzinājāmies, ka nekādi spožie panākumi mūsu vizītei nav iespējami. Jo jau šīs konferences norises vieta — pirmajā dienā Valsts domes telpas un otrajā dienā Maskavas pilsētas mēra Lužkova rezidence — vien liecināja par sagaidāmo gaisotni. Cerēt, ka mēs varētu pārliecināt Krieviju par to, ka NATO ir laba starptautiska institūcija un ka vēlama ir Baltijas valstu iestāšanās tajā, protams, būtu naivi.

Ja šādas prognozes apzinās, var jau arī nebraukt. Bet — kas notiktu, ja mēs nebūtu aizbraukuši? Tad tā situācija būtu vēl bēdīgāka. Jo tādā gadījumā viedokli par Baltijas valstu tiesībām iestāties NATO varētu paust vienīgi NATO valstis. Un tad gan NATO valstīm, gan Krievijai šķistu dīvaina mūsu vēlme iestāties NATO, mums pašiem sarunās jeb diskusijās nepiedaloties, — kā saka, visi, tikai ne mēs paši. Protams, NATO valstu pārstāvji, kas bija šajā konferencē, tāpat kā citkārt, apstiprināja, ka mums, Baltijas valstīm, tāpat kā jebkurām suverēnām valstīm, ir tiesības iestāties jebkurā militārā aizsardzības blokā, tostarp NATO. Tas ir paredzēts jebkurā starptautiskā dokumentā, ko arī Krievija ar savu parakstu akceptējusi.

Tajā pašā laikā krievi runā par kaut kādām "sarkanajām līnijām", kas nepārprotami tiek saistītas ar Baltijas valstu robežām. Aiz šīm līnijām, pēc Krievijas politiķu domām, NATO nedrīkstot paplašināt savu ietekmes sfēru. Tātad — Krievija uztvertu Baltijas valstu uzņemšanu NATO kā skaidru agresiju pret savu valsti.

Mums, pirmkārt, bija svarīgi apliecināt savu viedokli. To mēs arī izdarījām. Un te gribu sacīt un atgādināt, ka, iestājoties par NATO paplašināšanas nepieciešamību, galvenie runātāji bija no tā sauktajām "otrā viļņa" valstīm, proti, Rumānijas, Latvijas, Igaunijas un Lietuvas.

Visiem baltiešiem, tostarp arī man, vārdu nedeva. Lai arī es biju pierakstījies, kaut kādā veidā manu vēlmi izteikties paguva neievērot. Acīmredzot krievi nevēlējās, lai svaru kauss nosvērtos par labu NATO piekritējiem.

Ja Latvijas parlamenta pārstāvji šajā konferencē nepiedalītos, pie vārda tiktu vienīgi Deņisova kungs no Sociālistu partijas. Bet viņa viedoklis, protams, ir nelabvēlīgs pret Latvijas iestāšanos NATO.

Var sacīt, ka Krievijas Valsts dome šo konferenci bija sarīkojusi tādā pašā veidā, kā savulaik tika organizēti Kominternes kongresi Maskavā. No katras valsts bija sameklēti aktīvi NATO pretinieki, piemēram, pārstāvji no Grieķijas komunistu partijas, no Čehijas komunistu partijas. Mēģināja atrast no katras valsts tādus cilvēkus, kas varētu runāt Krievijas Valsts domei tīkamā garā.

Protams, tā ir sevis mānīšana.

Īpašu uzmanību gribētu pievērst runātāju sastāvam. Tas bija ļoti spēcīgs un ietekmīgs. Tur bija Krievijas ārlietu ministra vietnieks, Krievijas Valsts domes spīkers, viņa vietnieks, Krievijas Federālās drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks, akadēmiskās aprindas un virkne augstu militārpersonu. Viņi visi gan no ģeopolitiskiem, gan no vēsturiskiem aspektiem raugoties, centās pierādīt, cik nevajadzīga un agresīva varētu būt NATO paplašināšanās.

Man un Amerika kungam bija pusotru stundu ilga diskusija ar Krievijas ārlietu ministra vietnieku Avdejeva kungu. Tā noritēja mierīgos toņos, taču man jāsaka, ka mēs galarezultātā neatradām gandrīz nevienu saskares punktu kompromisam. Jo Avdejeva kungs deklarēja tik nepieņemamus noteikumus abu valstu attiecību krīzes noregulējumam, ka mēs abi ar Amerika kungu šo sarunu izbeidzām, jo nebija vairs par ko runāt.

Man — un Amerika kungs, šķiet, izteica ļoti līdzīgu viedokli — neliekas, ka tuvākajā laikā mūs gaida vieglas dienas attiecībās ar Krieviju. Es negribētu, ka mēs būtu pilni optimisma, domājot, ka sliktākais ir aiz muguras. Es nesaku, ka sliktākais ir priekšā. Bet tas, ka attiecību atveseļošanās noritēs ļoti lēnām un ka mūsu ekonomika tomēr cietīs diezgan lielus zaudējumus, ir skaidrs. Cerēt uz kaut kādiem brīnumiem un drīzu attiecību atveseļošanos nevar. Jo nekad jau tās attiecības īpaši spožas nav bijušas.

Visbeidzot, konferences nobeigumā piektdien, 17. aprīlī, puspiecos pievakarē man un citiem konferences dalībniekiem, apmēram 12 cilvēkiem, bija tikšanās ar Krievijas ārlietu ministru Primakova kungu. Amerika kungs tad jau bija atgriezies Rīgā. Līdz ar to es biju delegācijas pārstāvis un vadītājs. Sākumā šī tikšanās nebija paredzēta. Man pašās beigās izdevās iesaistīt Primakova kungu diskusijā par pašreizējiem notikumiem Latvijā. Tās laikā tika minēti diezgan daudzi jau zināmi argumenti. Bet tajā pašā laikā varēju pārliecināties par to, ka Krievijas Ārlietu ministrijas augstākā vadība — gan Primakova kungs, gan Avdejeva kungs — lieto ļoti daudzus pašu izraudzītus stereotipus — ka 700 tūkstoši cilvēku Latvijā ir galīgi apspiesti, ka viņiem nav nekādu tiesību. Tie vārdi, kas tiek lietoti, ļoti mazā mērā atbilst realitātei Latvijā.

Vienīgais pozitīvais, ko varu secināt no īsās diskusijas ar Primakova kungu, ir tas, ka viņš piekrita: nevar būt kaut kādu īpašu Krievijas prasību Latvijai. Ir starptautiskās cilvēktiesību normas. Un tas nozīmē: ja Latvija sakārto savas attiecības ar Eiropas ekspertiem, ja Eiropas organizāciju pārstāvji atzīst, ka mūsu likumi atbilst starptautiskajai sapratnei, tad nevar būt nekādu īpašo Krievijas prasību. Tā ir atšķirība Avdejeva kunga un Primakova kunga nostājā. Avdejeva kungs uzskatīja, ka Krievija var izvirzīt vēl kaut kādas savas īpašas prasības. Primakovs tomēr bija mazliet pretimnākošāks.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu redaktors